Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

13. NODAĻA VĒL DAŽI UZTRAUKUMI * MESJĒ BILFINGERS * PĀRKRISTĪŠANA * PARĪZES GIDA NAGOS * STARPTAUTIS­KA IZSTĀDE * SKAISTA KARASPĒKA PARADE * IMPERATORS NAPOLEONS UN TURCIJAS SULTĀNS

Nākamajā rītā mēs pulksten desmitos bijām piecēlušies un apģērbu­šies. Aizgājām pie viesnīcas commissionaire'— nezinu, ko nozīmē commissionaire, bet tas bija vīrs, pie kura mēs aizgājām un teicām, ka mums vajadzīgs gids. Viņš sacīja, ka lielā Vispasaules izstāde atvilinā­jusi uz Parīzi tik daudz angļu un amerikāņu, ka gandrīz neesot iespējams sameklēt labu gidu, kas jau nebūtu aizņemts. Viņš paskaid­roja, ka parasti viņa rīcībā esot pāris duču gidu, bet pašlaik tikai trīs. Viņš tos ataicināja. Viens izskatījās kā īsts pirāts, un no tā mēs tūliņ atteicāmies. Nākamais tik muļķīgi centās precīzi izrunāt vārdus, ka mūs pilnīgi apmulsināja un sacīja:

Viņš būtu darījis prātīgi, šajā vietā runu pārtraukdams, jo tik daudz bija iemācījies no galvas un noskaitīja to diezgan nekļūdīgi. Tacu lielība pavedināja viņu ielaisties neizpētītās angļu valodas dzīlēs, un šis pārdrošais eksperiments viņu pazudināja. Desmit sekunžu laikā viņš bija tā sapinies sakropļotu darbības vārdu un noasiņojušu izteicienu mudžeklī, ka pat visģeniālākais cilvēks nebūtu spējis ar godu viņu no turienes izpestīt. Pārlieku skaidri bija redzams, ka viņa «englezī runa» nav tik «pairfaitma», kā viņš apgalvoja.

Trešais mūs iekaroja. Viņš bija ģērbies vienkārši, bet ļoti kārtīgi. Galvā viņam bija zīda gardibene, gan paveca, tomēr rūpīgi nospodri­nāta. Krietni apvalkātie glazē cimdi bija labi sakopti, bez tam viņam bija viegls niedru spieķītis ar sievietes kājiņas veidā izlocītu rokturi — no tīra ziloņkaula. Viņš gāja viegli un graciozi kā kaķis, kad tam jāšķērso dubļaina iela; viņa valoda — ai, cik lielpilsētnieciska!— bija rāma, neuzmācīga un apvaldīta, pilna dziļas pašcieņas. Viņš runāja klusi un piesardzīgi; gatavodamies izteikt kaut ko pats uz savu atbildību vai kaut ko ierosināt, viņš, spieķīša rokturi apcerīgi pie zobiem piespiedis, katru vārdu vispirms izsvēra drahmās un skrupulos. Viņa iepazīšanās runa bija nevainojama. Tā bija nevainojama kon­strukcijā, frazeoloģijā, gramatikā, intonācijā un izrunā — viss godam. Vēlāk viņš runāja maz un piesardzīgi. Mēs bijām apburti. Vairāk nekā apburti -— bijām pār mēru priecīgi. Nolīgām viņu, ne mirkli nevilcino­ties. Mēs ne ar pušplēstu vārdu neieminējāmies par atlīdzību. Šis cilvēks, kaut arī mūsu kalps, mūsu sulainis, pat mūsu vergs, tomēr bija džentlmenis, to skaidri redzējām uzreiz, turpretī no abiem pirmajiem viens bija neaptēsts un neveikls, bet otrs — jau no dzimšanas gatavais pirāts. Apvaicājāmies, kā mūsu Piektdieni sauc. Viņš izvilka no kabatas portfelīša sniegbaltu kartīti un, dziļi paklanīdamies, pasniedza to mums.

A. Bilfingers Gids pa Parīzi, Franciju, Vāciju, Spāniju utt., utt. Grand Hotel du Louvre

— Bilfingers! O, pieturiet mani, es krītu!— Dens iesaucās (sāņus). Arī man šis derdzīgais uzvārds griezās ausīs. Vairums cilvēku spēj piedot seju, kas sākumā šķiet netīkama, bet vēlāk pat iepatīkas, taču, man šķiet, tikai retais spēj viegli samierināties ar pretīgu uzvārdu. Man jau bezmaz kļuva žēl, ka bijām nolīguši cilvēku, kam tik neciešams uzvārds. Bet ko nu vairs! Mūs urdīja nepacietība drīzāk doties ceļā. Bilfingers izgāja ārā pasaukt ormani, un tad ierunājās dakteris:

— Lai jau gids iet tai pašā rēķinā, kur frizētava, biljards, istaba bez gāzes gaismas un varbūt vēl šādi tādi citi romantiski Parīzes sīkumi. Es cerēju uz gidu, kuram vārdā būtu Anrī de Montmorensijs vai Armāns de la Šartrēzs, vai tamlīdzīgi, kas varen skaisti izklausītos vēstulēs, ko sūtām uz mājām saviem provinciāļiem, bet iedomāties francūzi, kuru sauc Bilfingers! Ol Nu, zināt, tas ir absurds! Tas nekam neder. Mēs nevaram viņu saukt par Bilfingeru. Nelabi metas. Pārdēvēsim viņu. Kādu vārdu labāk dot? Alekss di Kolēnkūrs?

— Alfonss Anrī Gustavs d'Otvils,— es ieminējos.

— Sauksim viņu par Fergusonu,— noteica Dens.

Tas skanēja praktiski — neromantiski, bet saprātīgi. Bez liekām runām mēs noliedzām Bilfingeru kā Bilfingeru un nokristījām viņu par Fergusonu.

Piebrauca pajūgs — vaļēja četrvietīga kariete. Fergusons uzrāpās augšā pie kučiera, un mēs devāmies brokastīs. Misters Fergusons, kā pieklājas, stāvēja mums līdzās, lai nodotu mūsu pasūtījumus un atbildētu uz jautājumiem. Pēc brītiņa viņš, šis slīpētais avantūrists, it kā starp citu, piebilda, ka aiziešot pabrokastot, līdzko mēs būšot beiguši. Mēs zinājām, ka bez viņa esam pazuduši, taču negribējām kavēties un gaidīt. Palūdzām viņu apsēsties un paēst kopā ar mums. Viņš, vairākkārt paklanīdamies, lūdza, lai viņu aizbildinot, teikdams, ka tas neklājoties; viņš apsēdīšoties pie cita galdiņa. Mēs viņu ar kategorisku pavēli apsēdinājām pie savējā.

Tā beidzās pirmā mācību stunda. Mēs pieļāvām kļūdu.

Kopš šā brīža un visu pārējo laiku viņš nemitīgi bija izsalcis; nemitīgi viņam slāpa. Viņš ieradās agri, palika vēlu; viņš nespēja paiet garām nevienam restorānam; ar kārīgiem skatieniem viņš kavējās pie katras vīntirgotavas. Rosinājumi apstāties, lai uzkostu un iedzertu, bez mitas bira no viņa mutes. Mēs darījām visu, ko spējām, lai uzpildītu viņu divām nedēļām uz priekšu, bet tas bija aplam. Viņa spēkos nebija uzņemt visu barību, ko prasīja viņa pārcilvēciskā ēstgriba.

Viņam piemita vēl viena «neatbilstība». Viņš nemitīgi vēlējās, lai mēs kaut ko pērkam. Ar viscaurredzamākajiem ieganstiem viņš mūs vilināja kreklu veikalos, apavu veikalos, drēbnieku darbnīcās, cimdu veikalos — īsi sakot, katrā vietā zem plašās debess velves, kur vien varēja cerēt, ka mēs kaut ko nopirksim. Ikviens būtu uzreiz sapratis, ka veikalu īpašnieki maksāja viņam zināmu procentu no pārdotajām precēm, bet mēs savā svētajā vientiesībā nemodām nenieka, līdz viņa uzvedība pārāk sāka durties acīs. Gadījās Denam kādu dienu ieminē­ties, ka viņš gribētu nopirkt divus vai trīs zīda auduma gabalus dāvanām. Vienā mirklī viņam liptin pielipa Fergusona badīgais skatiens. Pēc divdesmit minūtēm pajūgs apstājās.

— Kas te ir?

— Šis ir smalkākais zīda magasin Parīzē — visslavenākais.

— Kādēļ likāt braukt šurp? Mēs gribējām, lai jūs aizvedat mūs uz Luvras pili.

— Es domāju, šis kungs teica, ka vēloties nopirkt zīda audumu.

— Nav nekādas vajadzības, lai jūs «domātu» mūsu vietā, Ferguson. Mēs nevēlamies jūs pārāk nopūlēt. Esam gatavi paši uzņemties daļu dienišķo rūpju nastas. Centīsimies paši «domāt», cik būs nepieciešams. Braucam tālāk!— To visu noskaitīja dakteris.

Pēc piecpadsmit minūtēm pajūgs atkal apstājās — šoreiz pie cita zīda audumu veikala. Dakteris sacīja:

— O, Luvras pils — skaista, ļoti skaista celtne! Vai ķeizars Napo­leons tagad dzīvo šeit, Ferguson?

— Ai, dakter, jūs jokojat; šī nav pils; uz pili brauksim tūliņ no šejienes. Bet, tā kā gadījās akurāt braukt garām šim veikalam, kur ir tik daudz brīnum skaistu zīda audumu . ..

— A! Skaidrs, skaidrs. Man likās, es jums pateicu, ka mēs nevēla­mies šodien pirkt zīda audumus, bet savā izklaidībā laikam būšu piemirsis. Bez tam taisījos jums teikt, ka gribam braukt tiešā ceļā uz Luvru, taču arī to būšu piemirsis. Lai nu būtu kā būdams, tagad braucam turp. Piedodiet manu aizmāršību, Ferguson! Braucam!

Pēc pusstundas mēs vēlreiz apstājāmies — atkal pie zīda audumiem. Mēs bijām nikni. Tikai dakteris palika nemainīgi rimts un runāja, balsi nepacēlis. Viņš sacīja:

— Beidzot! Cik Luvra iespaidīga, tikai maza gan! Cik brīnišķīgas proporcijas! Cik skaista vieta! Ak, senā, senā ēka . ..

— Pardon, doktor, šī nav Luvra, šis …

— Kas tad tas ir?

— Man ienāca prātā, pēkšņi iešāvās prātā, ka zīda audumi šajā magasin . ..

— Ferguson, cik es gan esmu izklaidīgs. Biju stingri noņēmies jums pateikt, ka mēs šodien netaisāmies pirkt zīda audumus, bez tam gribēju jums katrā ziņā atgādināt, ka mēs alkstam jo drīzāk nokļūt Luvrā, bet, redzot, kā jūs šorīt notiesājāt četras brokastis, es pārdzīvoju tādu prieku, ka pilnīgi aizmirsu mūsu prozaiskās intereses. Taču nu gan braucam uz Luvru, Ferguson.

— Bet, doktor,— (satraukts) — nepaies ne minūte, nepaies ne maza minūtlte! Un nav jau jāpērk, ja kungam nepatīk, tikai paskatīties uz zīdiem — paskatīties uz skaistajiem audumiem.— (Lūdzoši)— Ser, ti­kai vienu isu mirklīti!

— Velns būtu rāvis to idiotu!— Dens iesaucās.— Es negribu šodien pirkt nekādus zīdus un negribu uz tiem skatīties. Braucam tālāk!

Dakteris:— Mums pašreiz nav vajadzīgs zīds, Ferguson. Mūsu sirdis tvīkst pēc Luvras. Braucam tālāk — braucam tālāk!

— Bet, doktori Tas būs tikai mirklis — īss mirklītis. Un laiks nezudīs — nemaz nezudīs! Tāpēc, ka tur pašreiz neko nevar apskatīt — par vēlu. Ir bez desmit minūtēm četri, un četros Luvru slēdz — tikai vienu mirklīti, doktor!

Nodevīgais nelietis! Aprijis četras brokastis un izdzēris galonu šampanieša, viņš ar mums izspēlē šādu velnišķu stiķi. Todien mēs nedabūjām apskatīt neskaitāmos dārgumus Luvras galerijās, un par mūsu vienīgo, vārgo gandarījumu kļuva apziņa, ka Fergusonam neizdevās pārdot nevienu zīda auduma strēmelīti.

Šo nodaļu rakstu galvenokārt tādēļ, lai pienācīgi nozākātu to slīpēto blēdi Bilfingeru, un daļēji tādēļ, lai tiem, kas šos vārdus lasis, kļūtu skaidrs, kā klājas amerikāņiem, kas nokļūst Parīzes gidu nagos, un kas par ļaudīm šie Parīzes gidi ir. Nav jādomā, ka mēs bijām stulbāki un vieglāk gūstams laupījums nekā pārējie mūsu tautieši, tā nepavisam nebija. Gidi šmauc un krāpj ikvienu amerikāni, kas ierodas Parīzē pirmo reizi un grib apskatīt pilsētu vai nu vienatnē, vai kopā ar biedriem, kuriem ir tikpat maza pieredze. Gan es kādreiz vēl atgriezīšos Parīzē, un tad lai gidi sargās! Izkrāsošos kā indiānis uz kara takas un tomahauku paņemšu līdzi.

Man šķiet, ka lieki mēs Parīzē laiku nezaudējām. Ik vakaru likāmies gulēt, līdz nāvei noguruši. Mēs, protams, apmeklējām slaveno Vispasau­les izstādi. To apmeklēja visi. Ieradāmies tur savā trešajā Parīzes dienā un pavadījām tur gandrīz divas stundas. Tas bija pirmais un pēdējais apmeklējums. Atklāti sakot, mēs pirmajā acu uzmetienā redzējām, ka šajā iestādījumā vajadzētu pavadīt nedēļas, jā, pat mēnešus, lai tiktu jel pie kādas skaidrības. Skate bija brīnišķīga, taču vēl brīnišķīgāka skate bija mūžam ņudzošie cilvēku bari no visām pasaules malām. Un es sapratu: ja uzkavētos šeit veselu mēnesi, es tikpat visu laiku skatītos uz cilvēkiem, nevis uz nedzīvajiem eksponātiem. Ar diezgan lielu interesi aplūkoju īpatnējus senlaicīgus trīspadsmitā gadsimta izšuvumus, taču tad gāja garām grupa arābu, un mana interese tūliņ pievērsās viņu melnīgsnējām sejām un savdabīgajiem tērpiem. Vēroju sudraba gulbi, kura kustībās jaudās dzīvīga grācija un acīs dzirkstīja dzīvīgs saprāts — noraudzījos, kā tas peld tik brīvi un cēli, it ka būtu izšķīlies purva dūkstī, nevis juveliera darbnīcā; vēroju, kā tas zem ūdens satver sudraba zivtiņu un, galvu pacēlis, to ar gluži dabiskām rīšanas kustībām ieslidina vēderā, bet — tai brīdī, kad zivtiņa slīdēja lejup pa gulbja kaklu, tuvojās vairāki tetovēti apmeklētāji no Dienvidjūras salām, un es sāku tiem sekot. Pašlaik biju atradis vairākus simtus gadu vecu revolveri ar veltni, kas izskatījās dīvaini līdzīgs modernam koltam, kad izdzirdu, ka citā izstādes sektorā ieradusies Francijas ķeizariene, un steidzos palūkoties, kāda viņa ir. Atskanēja marša mūzika, ieraudzī­jām neparasti daudz kareivju, apmeklētāji kaut kur steidzās. Mēs apvaicājāmies, ko tas nozīmē, un uzzinājām, ka Francijas ķeizars un Turcijas sultāns pieņems apmēram divdesmittūkstoš vīru karaspēka parādi pie Triumfa (l'Etoile) arkas. Mēs nekavējoties devāmies turp. Es nesalīdzināmi vairāk kāroju redzēt šos vīrus nekā divdesmit izstādes.

Aizbraucām turp un nostājāmies klajā vielā pretim Amerikas sūtņa mājai. Kāds spekulants pārlika dēli divām mucām, un mēs nopirkām šīs stāvvietas. Drīz vien tālumā atskanēja mūzika; nākamajā mirklī mums lēni tuvojās putekļu stabs, vēl pēc kādas minūtes sāka dārdēt militārs maršs un, karogam plīvojot, vieglā riksī aizdrasēja cēla jātnieku vienība. Tiem garā rindā sekoja artilērija, pēc tam atkal jātnieki greznos formas tērpos, un aiz viņiem — ķeizariskās augstības Napoleons III un Abduls-Azizs. Milzīgais ļaužu pūlis svieda gaisā cepures un kliedza, apkārtējo namu logos un uz jumtiem sacēlās vesela baltu mutautu sniega vētra, sveicēju «Urrā!» saucieni sajaucās ar pūļa kliedzieniem. Tā bija aizraujoša izrāde.

Taču manu uzmanību saistīja abas centrālās figūras. Vai ļaužu masām līdz šim jel kādreiz bija demonstrēti tik krasi pretmeti? Napoleons militārā formas tērpā — ar garu rumpi, īsām kājām, drausmīgām ūsām, vecs, grumbu izvagotu seju, pusaizvērtām acīm, kuras tomēr raudzījās tik caururbjoši, viltīgi, blēdīgi! Napoleons laipni, galvu palocīdams, pateicās par vētrainajiem apsveikumiem, bet no zemu pierē novilktās formas cepures naga apakšas viņa kaķa acis modri vēroja visu un visus, it kā gribētu ieraudzīt kaut ko, kas norādītu, ka šie «Urrā!» saucieni nenāk no sirds.

Abduls-Azizs, absolūtais Otomanu impērijas patvaldnieks, ģērbies tumši zaļā eiropejiskā uzvalkā, gandrīz bez jebkādiem rotājumiem un regālijām; galvā sarkana turku feska; zems, resns, melnīgsnējs vīrs ar melnu bārdu, melnām acīm, stulbs, necils cilvēciņš, kura izskats tā vien rosināja iedomāties: ja viņam būtu rokā liels virtuves nazis un aizsiets balts priekšauts, neviens nejustos pārsteigts, dzirdot viņu sakām: «Šodien pusdienās būs jēra cepetis, bet varbūt jūs labāk vēlētos garšīgus vēršgaļas bifštekus?»

Napoleons III — mūsdienu augstākās civilizācijas, progresa un kultūras pārstāvis; Abduls-Azizs, kas pārstāv jau no dabas netīrīgu, nežēlīgu, neizglītotu, atpalikušu, māņticīgu tautu un valdību, kuras Trīs Grācijas ir Tirānija, Alkatība, Asinis. Šeit, žilbinošajā Parīzē, majestātiskās Triumfa arkas ēnā, pirmais gadsimts sveic deviņpadsmito gadsimtu!

Napoleons III, Francijas ķeizars! Gavilējošu tūkstošu, spožu virs­nieku, savas lieliskās galvaspilsētas vidū, karaļu un prinču sabiedrībā — tas ir cilvēks, kuru nicināja, izsmēja, sauca par bandubērnu un kurš tomēr visu laiku sapņoja par valdnieka kroni; kuru aizsūtīja trimdā, bet kurš savus sapņus aizveda līdzi; kurš dzīvoja Amerikā visvienkār­šāko ļaužu vidū, uz derībām piedalījās skriešanās sacensībās, bet loloja sapni uzkāpt tronī; kurš nebaidījās nekādu briesmu, lai nokļūtu pie mirstošās mātes, un bēdājās, ka .viņa nepiedzīvoja dienu, kad viņš nometa plebeja drānas, lai ietērptos valdnieka purpurā; kurš uzticīgi pildīja savu pienākumu un devās apgaitā, būdams Londonā ierindas policists, bet garā skatīja to dienu, kad staigās pa Tilerī plašajiem gaiteņiem; kurš piedzīvoja nožēlojamu fiasko Strasburgā;* redzēja, kā viņa nabaga noplukušais ērglis, aizmirsis, kas tam mācīts, negribēja nomesties viņam uz pleca; kurš savas rūpīgi sagatavotās, daiļrunīgās tirādes sprediķoja nedzirdīgām ausīm; tika ieslodzīts cietumā, kļuva par mērķi zemiskām zobgalībām, par apsmieklu visai pasaulei, bet, tāpat kā senāk, turpināja sapņot par kronēšanas svinībām un grandio­ziem sarīkojumiem; kurš, visu aizmirsts gūsteknis, gulēja Hama cietokšņa kazemātā,* tomēr visu laiku kala plānus, sapņoja par nākotnes slavu un varenību; un beidzot — viņš kļūst par Francijas prezidentu! Apvērsums, un, gavilējošu armiju sveikts, lielgabaliem dunot, viņš uzkāpj tronī un vicina varenas impērijas scepteri pārsteig­tās pasaules acu priekšā! Ko pēc tam vairs ir vērts izdomātie brīnumi? Vai iespējamas vēl romantiskākas teiksmas? Ko vairs nozīmē Aladīna triumfi un arābu magu burvestības?

Abduls-Azizs, Turcijas sultāns, Otomanu impērijas valdnieks! Dzi­mis tronim, taču ir gandrīz tikpat nespēcīgs, muļķīgs un neizglītots kā pēdīgais no viņa vergiem; milzīgas monarhijas galva, tomēr kā marionete atkarīgs no sava premjerministra un paklausīgs bērns savai tirāniska rakstura mātei; vīrs, kas sēž tronī un, tikai ar pirkstu pamājot, diriģē flotes un armijas, un tomēr tikai guļ un guļ, ēd un ēd, un kavē laiku ar savām astoņsimt konkubīnēm, bet, ja kādreiz ir atēdies, atgulējies, apnicis rotaļu un sasparojas pārņemt valdības grožus savās rokās, piedraudot tiešām kļūt par sultānu, modrais Fuads-pašā viņu savaldzina ar kādas jaunas, skaistas pils plānu vai ar jaunu kuģi — savaldzina ar jaunu rotaļlietu, gluži kā kuru katru niķīgu bērnu; tas ir cilvēks, kurš redz, ka nežēlīgi nodokļu ievācēji aplaupa un izspiež viņa tautu, taču nepakustina ne pirkstu, lai to novērstu; cilvēks, kas tic gnomiem un ļauniem gariem, un «Tūkstots un vienas nakts» mežonīgajām pasakām, bet neliekas ne zinis par mūsdienu varenajiem burvjiem un mulst no viņu mistiskajiem dzelzceļiem, tvaikoņiem un telegrāfiem; cilvēks, kas labprāt iznīcinātu visu, ko Ēģiptē radījis dižais Muhameds Ali,* un labāk grib viņu pilnīgi aizmirst, nevis no viņa mācīties; cilvēks, kura lielā impērija ir kauna traips zemes virsū, kur valda drausmīga gara tumsība, noziegums un zvēriskums un kur viņš nosnauduļos sava necienīgā mūža nolemtās dienas, tad aizies pīšļu un tārpu valstībā, itin neko neuzlabojis!

Napoleons desmit gados tā pacēlis Francijas ekonomisko labklājību, ka tas gandrīz nav sausos skaitļos aprēķināms. Viņš tikpat kā no jauna uzcēlis Parīzi un arī citas pilsētas visā valstī. Viņš nolemj iznīcībai veselu ielu, aprēķina izdevumus un uzceļ jaunus, lieliskus namus. Spekulanti steidzas sapirkties gruntsgabalus, lai tos pārdotu, bet valdība priekšroku dod agrākajam īpašniekam par stingri noteiktu cenu, pirms spekulants drīkst uzprasīt augstāku. Taču pats galvenais ir tas, ka ķeizars vienīgais kontrolē Francijas impērijas dzīvi, dod valstij samērā ciešamu brīvību — tiem, kas nemēģina jaukties valdības darīša­nās. Neviena zeme nespēj garantēt lielāku dzīvības un mantas drošību kā Francija, un cilvēkam dotas visas brīvības, bet nav atļauts jaukties citam cita dzīvē un citam citu apgrūtināt.

Runājot par sultānu, jāteic, ka vajadzētu tikai, vienalga kur, izlikt slazdus, un tajos ik nakti varētu noķert vismaz duci spējīgāku cilvēku nekā viņš.

Iegrandījās mūzika, un spožais avantūrists Napoleons III, enerģijas, neatlaidības un uzņēmības ģēnijs, un vārgulīgais Abduls-Azizs, tumso­nības, māņticības un laiskuma ģēnijs, gatavojās dot komandu: «So-ļos, marš!»

Noskatījāmies lielisko parādi, redzējām veco Krimas kara varoni Kanrobēru ar baltajām ūsām, Francijas maršalu, īsi sakot, noskatījā­mies itin visu un tad apmierināti devāmies uz mājām.