Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

18. NODAĻA TRAUCAMIES CAURI ITĀLIJAI * MARENGO * PIRMAIS SKATS UZ SLAVENO KATEDRĀLI * DAŽU BRĪNUMU IZKLĀSTS * AKMENĪ IEGREBTAS DRAUSMAS * NEPATĪ­KAMS PIEDZĪVOJUMS * CELS CILVĒKS * SPREDIĶIS NO AIZSAULES * TONNĀM ZELTA UN SUDRABA * VĒL VAIRAK RELIKVIJU * ZĀLAMANA TEMPLIM IR SĀNCENSIS

Visu dienu braucām pa kalnainu apkārtni — kalnu virsotnes rotājās saulē, nogāzes nosētas skaistām villām dārzu un apstādījumu vidū, dziļās ielejas grima dzestrā ēnā un šķita gaužām pievilcīgas no augšas, kur putni un mēs lidojām tveicīgajā gaisā.

Pa ceļam tomēr bija daudz vēsu tuneļu, kur varējām nožāvēt sviedrus. Vienā uzņēmām laiku. Braucām cauri tunelim veselas divdesmit minūtes, kustot uz priekšu ar trīsdesmit līdz trīsdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā.

Tikuši viņpus Aleksandrijas, braucām garātn Marengo kaujas laukam.

Pievakarē, kad sāka krēslot, tuvojāmies Milānai, un mūsu skatienam īsus mirkļus pavērās skats uz pilsētu ar zilo kalnu virsotnēm fonā. Taču mēs par to nelikāmies ne zinis, tas viss mūs ne mazākajā mērā neinteresēja. Mēs degām drudžainā nepacietībā; mirām vai nost aiz vēlēšanās drīzāk ieraudzīt slaveno katedrāli! Skatījāmies uz vienu pusi, uz otru pusi — visapkārt — meklējām visur. Mums nevajadzēja neviena, kas to parādītu,— mēs negribējām, lai mums to parāda, mēs to pazīsim pat tad, ja ieraudzīsim lielā Sahāras tuksneša vidū.

Beidzot dzintarainajā saules atspulgā, pāri sadugušo, nelielo namu jumtiem pacēlās vesels graciozu smaiļu mežs, kā reizēm pret tālo apvārsni pāri viļņu vāliem redz paceļamies zeltainus mākoņus ar smailām galotnēm,— katedrālei Mēs to pazinām uzreiz.

Pusi tās nakts un visu nākamo dienu šī arhitektūras patvaldniece bija vienīgais mūsu intereses objekts.

Kāds brīnums tā ir! Tik grandioza, tik svinīga, tik liela! Un tomēr tik smalka, tik gaisīga, tik gracioza! Vesela smagmes pasaule, tomēr liegajā mēnesnīcā tā šķiet kā pasakains leduspuķu zīmējums, ko elpa spēj izkausēt un izdzēst! Cik asi pret debesu fonu iezīmējas neskaitāmie smaiļu leņķi tornīšu un torņu mežā, un cik bagātos rakstos to ēnas krīt uz sniegbaltā jumta! Tā bija vīzija! Brīnums! Akmenī izdziedāta himna, marmorā sastingusi dzeja!

Vienalga, no kurienes skatāmies uz katedrāli, tā vienmēr ir cildena un skaista! Vienalga, vai atrodamies Milānā vai septiņu jūdžu rādiusā no Milānas, katedrāle visu laiku ir redzama, un — kad tā redzama, neviens cits objekts vairs nespēj pilnā mērā piesaistīt jūsu uzmanību. Ja kaut uz mirkli ļausiet savām acīm vaļu, tās tūdaļ sāks meklēt katedrāli. Tā ir pirmais, uz ko palūkojaties no rīta, un pēdējais, pie kā jūsu skatiens, atrauties negribēdams, kavējas vakarā. Tas patiesi ir karaliskākais, ko cilvēka smadzenes jel kad spējušas radīt.

Nākamajā rītā pulksten deviņos mēs jau stāvējām pie šī marmora kolosa. Centrālais no pieciem lielajiem portāliem izrotāts ar putnu, zvēru, augļu un kukaiņu bareljefiem, kas izcirsti marmorā tik mākslinieciski, ka izskatās gluži kā dzīvi, un figūru ir tik daudz, un zīmējums tik sarežģīts, ka, nezaudējot interesi, varētu tās pētīt vai veselu nedēļu. Lielajā zvanu tornī, kas paceļas pāri smāilo tornīšu miriādēm, tornīšos, virs durvīm un logiem, visos milzīgās celtnes kaktos un kaktiņos, kur vien atrodama kāda niša vai izcilnis, ir pa marmora statujai, un ik statuja ir mākslas darbs! Rafaēls, Mikelandželo, Ka- nova — tie ir gara milži, kas veidojuši zīmējumus, un viņu pašu skolnieki tos izcirtuši marmorā. Ikviena seja izteiksmīga, ikviena poza pilna grācijas. Augstu, augstu uz plašā jumta rindu rindām vēl augšup tiecas izgrebtie smailtornīši, un caur to bagātīgajiem rakstiem spīd debess. Pašā vidū centrālais tornis slejas lepni kā okeāna kuģa grotmasts piekrastes šonerīšu vidū.

Mēs gribējām uzkāpt pašā augšā. Baznīckalps parādīja mums marmora kāpnes (protams, ka marmora, turklāt visskaistākā baltā marmora, jo šās celtnes būvmateriālos nav neviena cita akmens, nav arī ne ķieģeļu, ne koka) un lika uzkāpt simt astoņdesmit divus pakāpienus; tad lai apstājoties un pagaidot viņu. Tā bija lieka piebilde, jo tikpat mēs būtu apstājušies. Tik augstu uzkāpuši, bijām bez elpas. Un tad atradāmies uz jumta. Mūsu priekšā no marmora plātnēm augšup cēlās tornīšu rindas; tuvumā tie bija krietni prāvi, kaut no tālienes neizskatījās lielāki par ērģeļu stabulēm. Tagad redzējām, ka statuja katra tornīša smailē ir krietna vīra augumā, bet no ielas tās šķita kā lelles. Mēs ieraudzījām arī, ka no katra torniša izdobtās iekšienes lejup lūkojas no sešpadsmit līdz trīsdesmit vienai skaistai marmora statujai.

No jumta karnīzēm līdz čukuram stiepjas nekaitāmi lieli, skulpturāli marmora šķērsbaļķi kā tvaikoņa brases, un katrā no vienas vietas izkaltas puķes un augļi, visi atšķirīgi cits no cita, atainojot vairāk nekā 15 000 sugu. Tuvumā skatot, šīs rindas liekas tik blīvas kā dzelzceļa sliežu gulšņi, un pumpuru un ziedu jūklis šajā marmora dārzā ir burvīgi skaists.

Nokāpām lejā un iegājām katedrālē. Pašā baznīcā garas rievotu kolonnu rindas sadalīja ēku platās ailēs, un uz mozaīkas grīdu krita daudzi maigu krāsu plankumi no augsto logu vitrāžām. Zināju, ka baznīca ir ārkārtīgi liela, taču tā īsti šos izmērus sāku novērtēt tikai tad, kad pamanīju, ka cilvēki, kas stāvēja pie altāra, izskatījās kā mazi puišeļi un šķita drīzāk slīdam, nekā ejam. Klīdām pa baznīcu un, galvas atmetuši, raudzījāmies augšup uz milzu logiem, kuros bija vitrāžas visspožākajās krāsās ar ainām no Pestītāja un viņa mācekļu dzīves. Dažas no šīm vitrāžām ir mozaīkas, kurās tūkstošiem sīku stikla un akmens drupatiņu saliktas kopā ar tādu mākslu, ka aina ieguvusi pilnīgu līdzību ar gleznu. Vienā pašā logā saskaitījām sešdesmit rūtis, un katra no tām bija ģēnija un pacietības šedevrs.

Gids mums parādīja kafijas krāsas skulptūru, ko uzskatot par Fīdija rokudarbu, jo neesot iespējams, ka jel kāds cits mākslinieks jebkurā citā laikmetā būtu varējis tik nevainojami precīzi atdarināt dabu. Tā bija vīrieša figūra bez ādas; katra vēna, artērija, muskulis, katrs auds un katra cīpsliņa cilvēka ķermenī bija parādīta vissīkākajās detaļās. Figūra izskatījās dabiska, jo kaut kā radās iespaids, ka šis cilvēks cieš sāpes. Uz mata tā izskatītos cilvēks, kam novilkta āda, ja vien viņa uzmanība tobrīd nebūtu pievērsta kaut kam citam. Statuja bija briesmīgi riebīga un tomēr visu laiku neglābjami pievilka skatienu. Man gaužām žēl, ka paskatījos uz viņu, jo nu es viņu redzēšu vienādiņ. Reizēm viņš man rādīsies sapņos. Redzēšu sapnī, kā viņš atspiedis cīpslainās rokas pret manu gultasgalu un raugās manī savām miruša­jām acīm; sapņošu, ka viņš iegūlies starp palagiem man līdzās un pieskaras man ar kailajiem muskuļiem un dzīslainajiem, saltajiem lieliem.

Riebīgus redzējumus ir grūti aizmirst. Vēl kā šodien atceros, ka reiz, puikas gados, aizšmaucu no skolas un pēc tam, krietni vēlu naktī, nolēmu slepus ielīst pa logu tēva kantori un tur uz dīvāna izgulēties, jo uz māju negribēju iet, baidīdamies no pēriena. Kad biju apgūlies uz dīvāna un acis cik necik apradušas ar tumsu, man likās, ka redzu uz grīdas guļam kaut ko tumšu, garu, bezveidīgu. Man pārskrēja salti drebuļi. Pagriezos pret sienu. Tas neko nelīdzēja. Nobijos, ka nezinā­mais var tumsā pielīst klāt un mani sagrābt. Pagriezos atpakaļ un vairākas minūtes vēroju — tās minūtes man šķita kā stundas. Sāku jau domāt, ka gausā mēnesnīca nekad, nekad neatslldēs līdz nezināmajam. Pagriezos atkal pret sienu un noskaitīju līdz divdesmit, lai drīzāk paietu laiks. Paskatījos — palsais mēnessgaismas četrstūris bija pieslīdē­jis tuvāk. Aizgriezos vēlreiz un noskaitīju līdz piecdesmit — nu jau kvadrāts gandrīz skāra nezināmo priekšmetu. Ar izmisīgu piespiešanos vēlreiz uzgriezu muguru un skaitīju līdz simtam, tad, pie visām miesām drebēdams, griezos apkārt. Mēnessgaismā rēgojās balta cilvēka roka! Sirds man bezmaz apstājās, un pēkšņi sāka trūkt elpas! Izjutu — nemāku pateikt, ko izjutu. Kad kaut cik atguvos, pagriezos atkal pret sienu. Taču nezinu zēnu, kas būtu spējis palikt šādā stāvoklī ar noslēpumaino roku aiz muguras. Skaitīju atkal un skatījos vēlreiz — redzama bija lielākā daļa kaila delma. Aizspiedu ar rokām acis un skaitīju, kamēr nespēju vairs izturēt un tad — ieraudzīju bālu vīrieša seju ar noslīdējušiem lūpu kaktiņiem un nāvē sastingušām glāžainām acīm! Pacēlos sēdus un nenolaidu acu no līķa, kamēr mēnessgaisma lēnām aizslīdēja līdz kailajām krūtīm, gabaliņu pa gabaliņam, collu pa collai pāri krūšu galiem un pēdīgi atklāja drausmīgu dūruma brūci!

Gāju projām. Neteikšu, ka metos pa kaklu, pa galvu projām, bet tomēr aizgāju — tas ir būtiski. Izkāpu pa logu — ar visu rāmi. Man tā rāmja nevajadzēja, bet ērtāk bija aiziet ar visu, nekā to atstāt, tā nu aizgāju ar visu. Nebiju nobijies, tikai stipri satraukts.

Kad nokļuvu mājās, vecāki mani nosukāja, bet es to panesu ar prieku. Man tas likās pat brīnišķīgi. Tas cilvēks bija sadurts pēcpus­dienā pie paša kantora un ienests iekšā, lai saņemtu pirmo palīdzību, tomēr pēc stundas nomiris. Vēlāk es bieži esmu gulējis ar viņu vienā istabā — sapnī.

Tagad mēs kāpsim velvē, kas atrodas zem Milānas katedrāles galvenā altāra, noklausīsimies sprediķi un saņemsim svētību no lūpām, kas klusējušas, un rokām, kas nekustīgas jau trīssimt gadu.

Mācītājs apstājās mazā kamerā un pacēla sveci. Šeit mūža miegā atdusas labs cilvēks, nesavtīgs cilvēks, kam bija silta sirds; cilvēks, kas atdeva savu dzīvi bez atlikuma, lai palīdzētu nabadzīgajiem, ieprieci­nātu noskumušos un koptu slimos; lai mazinātu sāpes, kur un kad vien tās sastapa. Viņa sirds, viņa roka, viņa maks vienmēr bija dāsni. To zinot, gandrīz varam iedomāties, ka redzam viņa labestīgo vaigu starp milāniešu izdilušajām sejām tanīs dienās, kad pilsētā plosījās mēris; drosmīgu, kad citi kļuva gļēvi, līdzjūtīgu, kad no visām citām sirdīm pašaizsargāšanās instinkts bija padzinis līdzcietību un bailes laupījušas cilvēkiem prātu; viņš uzmundrināja visus, lūdza dievu kopā ar visiem, palīdzēja visiem ar roku, prātu un maku brīdī, kad vecāki aizliedza savus bērnus, kad draugs pameta draugu un brālis novērsās no māsas, kuras žēlās vaimanas vēl skanēja tam ausīs.

Tāds bija labestīgais Sv. Karlo Boromeo, Milānas bīskaps. Tauta viņu dievināja; valdnieki viņu apbēra ar milzu bagātībām. Mēs stāvējām pie viņa kapa. Turpat līdzās atradās sarkofāgs; to apgaismoja sveces, no kurām lāsoja vasks. Sienas noklātas ar bareljefos veidotām ainām no viņa dzīves. Mācītājs aplikās īsu, baltu mežģīņu apmetni pār savu melno tērpu, pārmeta krustu, paklanījās un lēnām sāka griezt vinču. Sarkofāgs gareniski atdarījās, zemākā puse iegrima un pavēra skatu uz kalnu kristāla zārku, dzidru kā gaiss. Zārkā gulēja nelaiķis, ieģērbts greznā, ar zelta diegiem izrakstītā tērpā, kas no vienas vietas nošūts mirdzošiem dārgakmeņiem. Satrunējusī galva bija nomelnējusi, āda cieši aplipuši ap kauliem, acu nebija, deniņos viens dobums, vaigā otrs, izžuvušās lūpas pavērušās baismīgā smaidā! Virs šās drausmās sejas putekļiem un pīšļiem, virs ņirdzīgā viepļa karājās smags kronis, nosēts ar mirdzošiem briljantiem, bet uz krūtīm gulēja ar smaragdiem un dimantiem rotāti krusti un krucifiksi no tīra zelta.

Cik trūcīgi un lēti izskatījās še vizuļi, stāvot vaigu vaigā ar Nāves svinīgumu, dižumu, ar tās baismo, majestātisko klātbūtni! Iedomājieties Miltonu, Šekspīru, Vašingtonu, izliktu pateicīgo pēcteču apskatei, izrotātus ar stikla krellēm, vara auskariem un citiem mežoņu iecienī­tiem greznuma priekšmetiem!

Mirušais Boromeo teica savu viedas gudrības piesātināto sprediķi, kam viscaur skanēja galvenā doma: «Jūs, kas pielūdzat tukšo šīspasau- les greznību, jūs, kas tvīkstat pēc pasaulīgā goda un slavas, apdomājiet jel, cik maz tas viss sver!»

Mums likās, ka tik labs cilvēks, tik mīloša sirds, tik vienkāršs raksturs gan būtu pelnījis, lai tam ļauj mierā atdusēties klusā kapā, kas pasargāts no ziņkārīgu acu uzmācības, un bijām pārliecināti, ka arī viņš pats būtu to vēlējies, bet var jau būt, ka mēs domājām aplam.

Kad atgriezāmies zemes virspusē, kāds mācītājs pieteicās mums izrādīt baznīcas bagātības. Vēl vairāk bagātību? Šaurā nāves kambara iekārta uncēs un karātos vien bija sešus miljonus franku vērts, nerēķinot ne graša par māksliniecisko apstrādājumu! Taču iegājām viņam līdzi plašā telpā, kur stāvēja lieli koka skapji, kas izskatījās gluži kā drēbju skapji. Viņš vēra tos citu pēc cita vaļā … un vienā mirklī es aizmirsu zelta un sudraba stieņu krājumus Nevadas raudžu kantorī. Šeit bija Jaunavas un bīskapi dabiskā lielumā no tīra sudraba, katrs svarā vien svārstījās starp astoņsimt tūkstošiem un diviem miljoniem franku, turklāt rokās tie turēja dārgakmeņiem rotātas grāmatas par astoņdesmit tūkstošiem; tur bija sudrabā izstrādāti sešsimt mārciņu smagi bareljefi; tur bija sešas un astoņas pēdas augsti svečturi, krucifiksi un krusti — visi no skaidra zelta, visi dārgakmeņos mirdzoši; bez visa tā vēl vesels lērums bļodu, vāžu un citādu greznu trauku. īsta Aladina pils. Svarā vien, nepieskaitot juveliera darbu, šīs bagātības bija novērtētas par piecdesmit miljoniem franku! Ja man uz kādu laiku uzticētu šo mantu apsargāšanu, domāju, sudraba bīskapu cenas strauji celtos, ņemot vērā, ka Milānas katedrālē tie kļūtu par izcilu retumu.

Priesteri mums parādīja divus Sv. Pāvila un vienu Sv. Pētera pirkstu; Jūdasa Iskariota kaulu (tas bija melns) un arī citu mācekļu kaulus; sviedrautu, kurā bija saglabājies Pestītāja sejas nospiedums. Visdārgāko relikviju vidū bija akmens no Svētā kapa, gabaliņš ērkšķu kroņa (Dievmātes katedrālē viņiem ir viss kronis), skrandiņa no purpura tērpa, ko bija valkājis Pestītājs, viena krusta nagla un Sv. Lūkasa pašrocīgi gleznota bilde «Jaunava ar bērnu». Tā jau ir otrā no Sv. Lūkasa Jaunavām, ko esam redzējuši. Reizi gadā visas svētās relikvijas tiek nestas procesijā pa Milānas ielām.

Man interesanti šķiet pat vissausākie dati par šo dižo katedrāli. Celtne ir piecsimt pēdu gara, simt astoņdesmit pēdu plata un galvenais tornis gandrīz četrsimt pēdu augsts. Katedrālē ir 7148 marmora statujas, un to būs vēl ap trim tūkstošiem vairāk, kad celtne būs pabeigta. Bez tam katedrālē ir pusotra tūkstoša bareljefu. Pašreiz tai ir simt trīsdesmit seši torņi, vēl tiks pievienots divdesmit viens. Katra torņa galā ir sešarpus pēdu augsta statuja. Šajā baznīcā viss ir no marmora, un viss marmors iegūts lauztuvēs, kas pirms vairākiem gadsimtiem šai nolūkā tika novēlētas Milānas arhibīskapijai. Tādēļ vienīgie izdevumi ir darba apmaksa; tomēr šie izdevumi ir lieli — rē­ķins jau sakāpis līdz seši simti astoņdesmit četriem miljoniem franku (krietni vairāk par simt miljoniem dolāru), turklāt aprēķināts, ka katedrāles pilnīga pabeigšana paredzama pēc simt divdesmit gadiem. Tā gan izskatās pilnīgi gatava, bet līdz tam vēl tālu. Vakar redzējām, kā nišā ievieto jaunu statuju blakus kādai, kas tur stāvot jau četrsimt gadu. Uz galveno torni ved četrējas kāpnes, un katras ansamblis — kopā ar simt divām statujām, kas uzstatītas gar kāpnēm, izmaksājis simt tūkstoš dolāru. Arhitektu, kas pirms vairāk nekā pieciem gadsim­tiem šo brīnišķīgo celtni zīmējis, sauc Marko Kompioni; pie plāna viņš nostrādāja četrdesmit sešus gadus, līdz varēja to iesniegt celtniekiem. Tagad viņš ir miris. Celtne iesākta gandrīz pirms piecsimt gadiem, un vēl trešā paaudze pēc mums neredzēs to pilnīgi pabeigtu.

Visskaistāk katedrāle izskatās mēnessgaismā, jo dienā celtnes vecā­kās, laika ritumā apsūbējušās daļas netīkami atšķiras no jaunākajām, baltajām daļām. Salīdzinājumā ar augstumu tā liekas mazliet par platu, bet varbūt, labāk iepazīstot, acis pierastu un šis iespaids izzustu.

Mēdz teikt, ka Milānas katedrāle skaistumā esot ierindojama tūliņ pēc Sv. Pētera katedrāles Romā. Es gan nesaprotu, kā tā varētu būt otrā pēc kaut kā, ko darinājušas cilvēka rokas.

Mēs atvadāmies no tās — varbūt uz visiem laikiem. Un iespējams — kādreiz vēlāk, kad spilgtākās atmiņas būs pabalējušas, mums varbūt sāks likties, ka esam to redzējuši brīnum skaistā sapnī, nevis skatījuši nomoda acīm!