Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

14. NODAĻA PARĪZES DIEVMĀTES KATEDRĀLE * ŽANA BEZBAILĪGĀ PIEBŪVE * DĀRGUMI UN SVĒTĀS RELIKVIJAS * LEĢENDA PAR KRUSTU * MORGS * NEPRAT'IGAIS KANKANS * BLONDENS LIESMĀS * LUVRAS PILS * LIELAIS PARKS * GREZNA IZRĀDE * VĒRTĪBU GLABĀŠANA

Aizgājām apskatīt Parīzes Dievmātes katedrāli. Bijām par to dzirdējuši. Dažkārt jūtos pārsteigts, iedomājoties, cik daudz mēs zinām un cik izglītoti esam. Pazinām nobrūnējušo veco celtni pirmajā acu uzmetienā; tā bija gluži tāda kā attēlos redzētā. Stāvējām pa gabaliņu, ik pa brīdim mainot novērošanas vietu, ilgi raudzījāmies uz tās cēlajiem, četrstūrainajiem torņiem, bagātīgo fasādi, kas no vienas vietas izrotāta ar sakropļotiem akmens svētajiem, kuri gadu simteņiem rāmi raugās lejup no savām augstajām stāvvietām. Zem viņiem senajās bruņniecības un romantisma dienās stāvēja Jeruzalemes patriarhs un pirms vairāk nekā sešsimt gadiem sauca uz trešo Krustakaru gājienu; un kopš tiem laikiem svēto tēli tur stāv un rimti noraugās vissatricinošā- kajās ainās, visgrandiozākajās izrādēs, visneparastākajos notikumos, kas gan cirtuši Parīzei sāpju brūces, gan to ielīksmojuši. Šie apdrupu- šie vecie zēni ar aplauztajiem deguniem pieredzējuši ne vienu vien krustnešu pulku atgriežamies no Svētās zemes; viņi dzirdēja zvanus katedrāles tornī pieteicam Bērtuļa nakts slaktiņu un pieredzēja asinsdarbus, kas pēc tam sekoja; vēlāk viņi piedzīvoja trakojam teroru, revolūcijas asiņainās dienas, karaļa gāšanu, divu Napoleonu kronē­šanu, mazā prinča kristības, tā paša, kurš šodien valda Tilērijā, un varbūt tie stāvēs tur augšā pietiekami ilgi, lai redzētu, kā vēsture aizmēž Napoleona dinastiju un uz tās drupām uzvijas lielas republikas karogi. Man gribētos, kaut šie senie akmens tēli prastu runāt. Tie gan zinātu pastāstīt teiksmu, ko ir vērts paklausīties.

Stāsta, ka tur, kur tagad paceļas Dievmātes katedrāle, stāvējis pagānu templis — senajās romiešu dienās pirms astoņpadsmit vai divdesmit gadsimtiem. Parīzē vēl šobaltdien saglabājušās relikvijas no šiem laikiem; kristiešu baznīca uzcelta vecā tempļa vietā ap 300. gadu A. D.; nākamā —500. gadā A. D., un pašreizējās katedrāles pamatak­meņi likti aptuveni 1100. gadā. Varētu domāt, ka ap šo laiku būvvieta jau bija krietni svētuma piesūkusies. Viena no šīs senās celtnes kapelām neviļus liek atcerēties seno laiku dīvainās parašas. To uzcēla Žans Bezbailīgais1 *, Burgundijas hercogs, lai nomierinātu savu sirdsap­ziņu, jo bija nodevīgi noslepkavojis Orleānas hercogu. Ak, vai! Sen aizmirsti tie labie laiki, kad slepkava varēja izdzēst traipu, kas klāja viņa vārdu, remdināt sirdi un gulēt mierīgi, ja atveda ķieģeļus un javu un piebūvēja baznīcai kādu papildtelpu.

Lielo rietumu frontālu divās daļās pāršķir četrstūrainie pīlāri. 1852. gadā, skanot pateicības lūgsnām par prezidenta varas atjaunošanu*, novāca centrālo pīlāru. Taču drīz vien radās iespēja šo pīlāru atjaunot un iebūvēt no jauna. Tas arī tika izdarīts.

Pāris stundu mēs klīdām pa augstajām velvju ejām, aplūkodami krāšņās logu vitrāžas ar ziliem, dzelteniem un koši sarkaniem mocek­ļiem un svētajiem, un centāmies apbrīnot neskaitāmās lielās gleznas kapelās; tad mūs aizveda uz ģērbkambari un parādīja ārkārtīgi grezno tērpu, kas bija mugurā pāvestam, kad viņš kronēja Napoleonu I; parādīja arī vai veselu vagona kravu zelta un sudraba atribūtu, ko lieto lielajos baznīcas svētkos un procesijās; dažas naglas no Krusta un arī paša Krusta šķēpelīti, un daļu Kristus ērkšķu kroņa. Mēs jau bijām redzējuši krietnu pagali no šā Krusta Azoru salās, bet naglu gan tur nebija. Mums parādīja arī asiņaino tērpu, kas bija mugurā Parīzes arhibīskapam, kurš, nebīdamies sacēlušos naida, pats visā savā svaidī­tajā godībā uzkāpa barikādēs ar olīvzaru rokā un aicināja izbeigt asinsizliešanu. Par šo cēlo rīcību viņš samaksāja ar dzīvību. Viņu nošāva. Mums parādīja viņa pēcnāves masku, lodi, kas viņu nogalināja, un divus mugurkaula skriemeļus, kuros tā bija iestrēgusi. Šejieniešiem ir mazliet savāda gaume relikviju izvēlē. Fergusons mums pastāstīja, ka sudraba krusts, ko drosmīgais arhibīskaps valkājis aizbāztu aiz jostas, izrauts un iemests Sēnā, kur dūņās nogulējis piecpadsmit gadu. Taču tad vienam garīdzniekam parādījies eņģelis un pamācījis, kur jānirst pēc krusta; garīdznieks ieniris un tiešām atradis krustu, un tagad tas izlikts Dievmātes katedrālē apskatei ikvienam, kurš interesē­jas par priekšmetiem, kas liecina par pārdabisku spēku iejaukšanos.

Pēc tam apmeklējām morgu, šo drausmīgo patvērumu mirušajiem, kas no dzīves šķiras mistiski un aiznes līdzi kapā savas bojāejas drausmo noslēpumu. Stāvējām pie stiepļu režģa un caur to noraudzījā- mies telpā, kas bija piekārta ar nelaiķu drēbēm: ūdenī piemirkušas rupjas blūzes; sieviešu un bērnu skaistie apģērbi; patriciešu tērpi, caurdurti, asinīm aptraipīti; saburzīta, asiņaina gardibena cepure. Uz slīpas akmens plātnes gulēja kails, pietūcis, zilgansarkans noslīcis vīrietis, sagrābis rokā notrūkušu ceru, ko nāve bija tā ieslēgusi plaukstā, ka nebija cilvēka spēkos to izņemt — mēmo liecinieku pēdējai izmisuma cīņai par dzīvību, kas neglābjami nolemta bojāejai. Pār pretīgo seju sīkās straumītēs tecēja ūdens. Mēs zinājām, ka līķis un apģērbs šeit izlikts, lai tuvinieki varētu viņu sazīmēt, bet mēs šaubījā­mies, vai kāds spētu mīlēt šo pretīgo gulētāju un apraudāt, ka viņu zaudējis. Kļuvām apcerīgi un sākām prātot, vai pirms gadiem četrdes­mit šā drausmoņa mātei, ucinot viņu klēpī, skūpstot, glāstot un priecīgā lepnumā rādot garāmgājējiem, jel reiz iešāvās prātā gaišredzīga nojausma par viņa baismīgo galu. Es mazliet baiļojos, ka varētu ienākt mirušā vīrieša māte, sieva vai brālis, kamēr mēs tur stāvējām, taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Nāca vīrieši un sievietes, daži alkaini raudzījās telpā, pat piespieda seju cieši pie režģa; citi uzmeta līķim paviršu skatienu un novērsās — man šķita, ka tie ir cilvēki, kas meklē asus pārdzīvojumus un regulāri apmeklē morga skates, gluži tāpat kā citi ik vakaru iet uz teātra izrādēm. Kad no šiem kāds paskatījies gāja ārā, es neviļus iedomājos: «Ak, tev ar to nepietika vis, tev vajadzēja līķa, kam šāviņš norāvis galvu.»

Vienu vakaru aizgājām uz slaveno Jardin Mabille, taču pakavējā­mies tur tikai īsu bridi. Tomēr gribējām ielūkoties ari šajā Parīzes dzīves daļā, tādēļ nākamajā vakarā aizbraucām uz līdzīgu izpriecu vietu lielā dārzā Anjēras priekšpilsētā. Aizgājām uz dzelzceļa staciju, un Fergusons nopirka biļetes otrās klases vagonā. Nav bieži gadījies redzēt tādu ļaužu ņudzekli, bet nebija ne trokšņa, ne nekārtības, ne rupjības. Mēs zinājām, ka dažas sievietes un jaunās meičas pieder pie tā dēvētās «puspasaules», par dažām citām īsti droši ne- jutāmies.

Meitenes un sievietes mūsu vagonā visu ceļu uzvedās pieklājīgi un tikuši, vienīgi viņas smēķēja. Nokļuvuši pie Anjēras dārza, samaksājām pāris franku par ieejas biļeti un iegājām dārzā, kur bija puķu dobes, zaļi mauriņi un viju vijumis rindu rindām košumkrūmi, kuros vietvietām bija iekārtotas lapenes, lai varētu atveldzēties ar saldējumu. Lielā meiteņu un jaunu vīriešu barā gājām uz priekšu pa grantētiem līkloču celiņiem, līdz piepeši mūsu priekšā kā zemē nokritusi saule iemirdzējās balts templis, kura kupols bija kā sētin nosēts ar mirdzo­šiem gāzes radziņiem. Turpat līdzās stāvēja liela, skaista, balta māja; ari tās plašā fasāde bija apgaismota tādā pašā veidā, un virs mājas jumta plīvoja Amerikas zvaigžņotais un svītrotais karogs.

— Oho!— es iesaucos.— Kas tad tas?— Man gandrīz aizrāvās elpa.

Fergusons paskaidroja, ka šis dārzs piederot amerikānim, ņu-

jorkietim, kurš esot spēcīgs konkurents Jardin Mabille īpaš­niekam.

Abu dzimumu un gandrīz visu vecumu ļaužu pulks izklīda pa dārzu vai arī sasēda brīvā dabā pretī karoga mastam un templim, dzēra vīnu un kafiju vai smēķēja. Dejas vēl nebija sākušās. Fergusons sacīja, ka vispirms notikšot izrāde. Kādā citā dārza sektorā slavenais Blondēns staigāšot pa virvi. Mēs devāmies turp. Tur apgaismojums bija vājāks un cilvēku pūlis ciešāk saspiedies vienkop. Un te nu es pieļāvu tādu kļūdu, kāda būtu piedodama ēzelim, taču ne saprātīgam cilvēkam. Izgāzos tā, ka nespēšu to aizmirst līdz mūža galam. Stāvēdams līdzās jaunai dāmai, sacīju:

— Paskat, Den, uz šito meiteni — cik viņa skaista!

— Pateicos jums, ser, par to, ka jūsu kompliments acīmredzot gan nāca no sirds, tomēr ne par to, ka jūs savu spriedumu deklarējāt puspasaulei!— Tīrā, skaidrā angļu valodā! . . .

Aizgājām pastaigāties, tomēr man garastāvoklis bija krietni sabojāts. Vēl ilgi nevarēju nomierināties. Kādēļ gan cilvēki ir tik stulbi un iedomājas, ka ir vienīgie ārzemnieki tūkstošiem lielā ļaužu pūlī?

Taču drīz pēc tam uzstājās Blondēns. Viņš parādījās uz nostieptās troses augstu virs cepuru un mutautu jūras, blakus simtiem raķešu, kas šņākdamas uzvijās debesīs; viņš izskatījās pēc maza kukainīša. Garo zizli balansēdams, viņš nogāja pa trosi no viena gala līdz otram — ap­mēram divsimt vai trīssimt pēdu, tad atgriezās, paņēma uz rokām pieaugušu vīrieti un pārnesa to pār trosi; vēlreiz atgriezies līdz troses vidum, viņš nodejoja džigu; nākamais numurs bija vairāki vingrojumi un akrobātiski triki — pārāk bīstami, lai būtu prieks tajos skatīties; izrādes beigās viņš piestiprināja sev pie auguma tūkstoš romiešu sveču, uguns apļu un dažādu košu bengālisko uguņu lenti un, visas vienlaikus aizdedzinājis, soļoja un valsēja pa trosi žilbinošā liesmu jūrā, kas visu dārzu un cilvēku sejas apgaismoja kā milzīgs nakts uguns­grēks.

Bija sākušās dejas, un mēs steidzāmies uz templi. Tā vidū bija restorāns, bet visapkārt gar malu — plata dejasgrīda. Nostājos pie tempļa sienas un gaidīju. Uz deju sanāca divpadsmit pāru, iedārdējās mūzika, un tad — nokaunējies aizsedzu acis ar rokām. Bet pa pirkstu starpu tomēr skatījos. Viņi dejoja kankānu, par kuru bija tik daudz dzirdēts. Glīta meitene man vistuvākajā pārī sīkiem solīšiem pietipināja pie pretī stāvošā kunga, tad attipināja atpakaļ, ar rokām satvēra svārkus abos sānos, sacēla tos diezgan augstu un nodejoja satriecošu džigu — temperamentīgāko un nekautrāko džigu, kādu jel kad esmu redzējis, tad sarāva brunčus vēl augstāk, līksmi aizlaida līdz laukuma vidum, un, kā spēra kāju uz augšu taisni savam pretī dejotājam ģīmī, tā viņš neglābjami būtu palicis bez deguna, ja būtu bijis septiņas pēdas garš. Par laimi, viņš nebija garāks par sešām , pēdām.

Tas tātad ir kankāns. Galvenais ir dejot to tik mežonīgi, tik trokšņaini, tik trakulīgi, cik vien iespējams; atklāt ķermeni, cik iespējams, ja dejotāja ir sieviete; uzspert kāju, cik vien augstu var,— neatkarīgi no dzimuma. To es saku bez vismazākā pārspīlējuma. Ar zvērestu to var apliecināt ikviens no prātīgajiem, solīdajiem vecākajiem ļaudīm, kas tovakar bija klāt. Un šādu cilvēku tur bija krietni daudz. Man šķiet, franču morāle nav tik stingra, lai uztrauktos par sīkumiem.

Pagāju sāņus pavērot kankānu kopumā. Kliedzieni, smiekli, mežo­nīga mūzika, neiedomājams haoss, kur galvu reibinošā ātrumā griežas un savijas augumi, virpuļo raibi tērpi, atpakaļ atmestas galvas, gaisā izslietas rokas, zibin ziboši baltās zeķēs ieauti lieli, glītas kurpītes; un tad lielais beigu trakums — ālēšanās, aurošana un neaprakstāma stampāšanās ar kājām! Žēlīgā debess! Nekas tamlīdzīgs zemes virsū nav redzēts kopš tiem laikiem, kad Tems O'Šenters*, pie visām miesām drebēdams, tai vētras naktī noskatījās velnu un raganu orģiju «Elove- jas vecajā, noburtajā baznīcā».

Reiz, kad paredzē nebija zīda audumu pirkšana, mēs apmeklējām Luvru un apskatījām vecmeistaru gleznas, kuru tur ir jūdžu jūdzēm. Dažas gleznas bija skaistas, tomēr tās tik nepārprotami liecināja par šo dižo cilvēku verdziskumu, ka kļuva nepatīkami uz tām noraudzīties. Mākslinieku šķebinošā pieglaimība augstdzimušajiem patroniem man dūrās acīs spēcīgāk un piesaistīja manu uzmanību vairāk nekā krāsu un izteiksmes skaistums, kam pienākas gleznā būt. Pateicība par izrādītu labvēlību ir teicama īpašība, taču man liekas, ka daži no šiem māksliniekiem aizgājuši par tālu — tā vairs nav bijusi pateicība, bet pārtapusi pielūgsmē. Ja ir kāds cik necik pieņemams aizbildinājums, kas ļauj cilvēkam dievināt cilvēku, lai tad notiek — piedosim Ruben­sam un viņa brāļiem.

Vairāk par šo tematu nerunāšu, lai nepateiktu par vecmeistariem kaut ko tādu, kam labāk palikt nepateiktam.

Mēs, protams, aizbraucām uz Buloņas mežu, šo bezgalīgo parku ar mežiem, ezeriem, ūdenskritumiem un platām avēnijām. Tur braukāja tūkstošiem pajūgu, aina bija pilna dzīvības un prieka. Redzējām ļoti parastus, īrētus ratus, kuros sēdēja tēvs, māte un visas viņu atvases; skaistus, nelielus vaļējus pajūgus, kuros vizinājās slavenas skaistules ar visai apšaubāmu reputāciju; hercogi un hercogienes brauca karietēs ar lepni ģērbtiem sulaiņiem karietes aizmugurē un pa tikpat greznam pavadonim katra sešjūga zirga mugurā; mirguļot mirguļoja livrejas — zilas ar sudrabu, zaļas ar zeltu, rozā ar melnu — dažāda veida un piegriezuma, un man gandrīz pašam iekārojās kļūt par sulaini, lai tiktu pie tik glaunām drēbēm.

Taču tad parādījās ķeizars un atstāja visus ēnā. Viņam pa priekšu jāja miesassargi krāšņos formas tērpos; zirgos, kas vilka viņa karieti (to bija bezmaz vai tūkstotis), sēdēja drosmīga izskata puiši, arī ļoti izskatīgos formas tērpos, bet aiz karietes jāja vēl vesela miesassargu vienība; apkartējie braucēji visi kā viens palocījās, sveicinādami ķeizaru un viņa draugu sultānu; straujā riksī viņi palaida mums garām un pazuda.

Necentīšos attēlot Buloņas mežu. Nespēju. Tas gluži vienkārši nosaucams par skaistu, koptu, bezgalīgu, brīnišķīgu pirmatnību. Bur­vīga vieta. Tagad varētu teikt, ka tas atrodas Parīzē, bet pussatrunējis vecs krusts vienā parka nostūrī liecina, ka neba vienmēr tā bijis. Krusts norāda vietu, kur četrpadsmitajā gadsimtā tika iedzīts slazdā un nogalināts visā toreizējā pasaulē pazīstams trubadūrs.* Pagājušajā pavasarī šajā parkā viens puisis ar neizrunājamu uzvārdu* mēģināja nošaut Krievijas caru. Lode ietriecās kokā. Fergusons mums parādīja šo vietu. Pie mums Amerikā tik interesants koks būtu itin drīz nocirsts un pēc pieciem gadiem pilnīgi aizmirsts, bet šeit to kopj kā dārgumu. Gidi to rādīs tūristiem turpmākos astoņsimt gadus, un, kad šis koks satrupēs un nogāzīsies, tā vietā iestādīs jaunu un turpinās tādā pašā garā.