Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

26. NODAĻA MŪSDIENU ROMIETIS UN VIŅA CEĻOJUMI * Sv. PETERA LIELISKUMS * SVĒTĀS RELIKVIJAS * BRĪNIŠĶĪGS SKATS NO KATEDRĀLES TORŅA * SVĒTĀ INKVIZĪCIJA * VECI MŪKU DARINĀTI VILTOJUMI * SABRUKUŠAIS KOLIZEJS * KOLIZEJS SAVAS SLAVAS LAIKOS * VECA KOLIZEJA TEATRA AFIŠA * 1700 GADUS VECA KRITIKA ROMAS AVĪZĒ

Kas cilvēkam rada visaugstāko baudu? Kas liek cilvēka krūtīs uzviļņot lepnumam vairāk par jebko citu, ko viņš sasniedzis? Atklā­jums! Apzināties, ka ejat ceļu, kuru vēl neviens nav gājis, ka skatāt to, ko vēl nav redzējusi neviena cilvēka acs, ka elpojat pirmatnīgu, jaunavīgu gaisu. Dzemdēt ideju, atklāt dižu domu, uziet intelektuālu tīrradni laukā, kuru jau daudzkārt arušas cita smadzenes. Atklāt jaunu planētu, izgudrot jaunu skrūvīti, atrast ceļu, kā izmantot zibeni informācijas pārvadīšanai. Būt pirmajam — tur slēpjas visa jēga. Kaut ko izdarīt, kaut ko pateikt, kaut ko ieraudzīt pirmajam ātrāk par visiem — tas sagādā prieku, ar kuru salīdzinājumā citi prieki ir sāji un parasti, jebkura citāda laime — sīka un niecīga. Morze, kad pakļautais zibens viņam atnesa pirmo vēsti; Fultons mirklī, kas šķita ilgstam simt gadu, kad viņš, gaidās sasprindzis, uzlika roku uz regulatora kloķa un raugi!— tvaikonis sāka kustēties; Dženners, kad viņa pacients ar govju baku vīrusu asinīs izstaigāja barakas, kur gulēja ar melnajām bakām slimi cilvēki, un nesaslima; Havs,* kad viņam prātā uzdzirkstīja doma, ka simt divdesmit cilvēku paaudzes bija urbušas adatai aci aplamajā galā; tas nezināmais visu mākslinieku mākslinieks, kas sirmā senatnē nolika kaltu un nolūkojās uz pabeigto Lāokoontu; Dagērs, kad viņš pavēlēja saulei, kas bija uzkāpusi zenītā, fiksēt ainavu uz mazas, nenozīmīgas sudraba plātnītes, un saule paklausīja; Kolumbs, kad, uzkāpis «Pintas» vantīs*, vicināja cepuri virs teiksmu jūras un raudzījās pretī nepazīstamai pasaulei! Tie ir cilvēki, kas patiesi dzīvojuši, kas ir patiesi izpratuši, ko nozīmē prieks, kas garu mūža laiku sakoncentrējuši vienā vienīgā mirklī.

Ko gan es varētu ieraudzīt Romā tādu, ko citi nav redzējuši pirms manis? Vai es tur varētu pieskarties kaut kam tādam, ko neviena roka vēl nav skārusi? Vai es tur spētu kaut ko izjust, izzināt, dzirdēt vai iepazīt, kas mani satrauktu, pirms satraucis citus? Nekā. Nav itin nekā tāda. Līdz ar to mirst daļa ceļojuma burvības. Bet ja nu es būtu romietis? Ja es piedevām savam laiskumam būtu apveltīts ar mūsdienu Romas iedzīvotāja laikskumu, māņticību un bezgalīgo nezināšanu, kādas negaidītas brīnumu pasaules man tad atklātos! Ai, ja es dzīvotu

Kampanjā, kas atrodas divdesmit piecas jūdzes no Romas! Tad es gan ceļotu.

Es aizbrauktu uz Ameriku, visu tur apskatītu un .iepazītu, tad atgrieztos Kampanjā un nostātos savu tautiešu priekšā kā spožs jaunatkiājējs. Es teiktu:

«Redzēju tur zemi, ko neapēno Māte Baznīca, un tomēr cilvēki tur ir dzīvi. Redzēju valdību, kas aizsardzībai nekad nav algojusi svešus kareivjus, kuru uzturēšana izmaksā dārgāk par pašas valdības uzturē­šanu. Redzēju vienkāršus vīriešus un vienkāršas sievietes, kas prot lasīt; es redzēju pat pavisam mazus lauku bērnus, kas prot grāmatu; ja es uzdrošinātos cerēt, ka jūs man noticēsiet, es pat teiktu, ka viņi prot arī rakstīt. Pilsētās redzēju cilvēkus dzeram brīnum gardu dzērienu, ko taisa no ūdens un krīta, bet nekad nemanīju, ka pa viņu Brodveju, viņu Pensilvānijas avēniju vai Montgomerija ielu dzītu kazas un slauktu tās pie namdurvīm. Redzēju īsta stikla logus pat visvienkāršāko ļaužu mitekļos. Dažas mājas bija celtas nevis no akmeņiem, pat ne no ķieģeļiem; varu svinīgi apzvērēt — tās bija no koka. Mājās reizēm izceļas ugunsgrēks, un tās nodeg — tiešām nodeg līdz pamatiem, ka nekas pāri nepaliek. To es ņemos apzvērēt, kaut nāves cisās gulēdams. Un par pierādījumu tam, ka tādi notikumi tur atgadās it bieži, teikšu jums, ka viņiem tur ir tāda ierīce, ko viņi sauc par ugunsdzēsības mašīnu, kas izspļauj lielus ūdens daudzumus; to mašīnu allaž tur gatavībā — nakt un dien, lai tā varētu steigties uz mājām, kas aizdegušās. Jūs varbūt domājat, ka pietiek ar vienu mašīnu, bet lielajās pilsētās to ir vai vesels simts; viņi nolīgst cilvēkus un maksā tiem mēnešalgu tikai par to vien, ka tie vīri apdzēš ugunsgrēkus. Citi vīri par zināmu naudu apdrošina jūsu māju, lai tā nenodegtu, bet, ja tomēr nodeg, tad izmaksā īpašniekam naudu. Tur ir simtiem tūkstošiem skolu, un ikviens var iet un mācīties un kļūt gudrs kā baznīckungs. Ja tajā ērmotajā zemē bagātnieks nomirst, grēkus nenožēlojis, viņš nokļūst ellē; viņš nevar par aizlūgumiem atstātu naudu nopirkt sev atpestīšanu, tā ka no bagātības tur cilvēkam lielas jēgas nav. Jāteic, nav jēgas viņsaulē, bet šajā pašā saulē labums ir liels, gaužām liels, jo, raugiet, ja cilvēks ir bagāts, visi viņu tur cieņā un godā, viņš var iekļūt likumdevējos, var tapt par gubernatoru, ģenerāli, senatoru, kaut arī būtu dumjš kā pēdīgais ēzelis — gluži tāpat kā mūsu mīļajā Itālijā augstajās vietās ir tikai augstmaņi, pat ja tie dažkārt ir augstdzimuši idioti. Tajā zemē cilvēkam, ja viņš ir bagāts, pasniedz dārgas dāvanas, viņu lūdz uz mielastiem, dzirda ar dārgiem dzērieniem; bet, ja viņš ir nabags un turklāt vēl iekritis parādos, viņam jāsamaksā jeb, kā tur mēdz teikt, «jānokārto» viss līdz pēdējam grasim. Sievietes bezmaz vai katru dienu ģērbjas citā kleitā; kleitas ir smalkas, bet aplam ērmoti piegrieztas; piegriezums un mode tur rtļainās pa divi lāgi ik simt gados; un, ja vien es būtu ar mieru, ka mani nosauc par bezkaunīgu melsēju,

es teiktu, ka tas notiek pat biežāk. Mati amerikāņu sievietēm neaug uz galvas: varen veikli meistari tos iztaisa darbnīcās — saskrullē un iededzina bezdievīgos kruzuļos. Daži tur valkā stikla acis un, jādomā, itin labi redz tām cauri, citādiņ jau nevalkātu; un zobus, kas dažam no viņiem mutē, taisījusi cilvēka apgrēcīgā zaimotāja roka. Vīrieti apģērbi ir aplam apsmejami. Viņi diendienā nenēsā ne musketes, ne garas kārtis; viņiem nav apmetņu ar zaļu padrēbi, nedz melnas filca trīsstūrenes, nedz naglotu kurpju ar piešiem, nedz ādas getru līdz ceļiem, nedz kazādas bikšu ar vilnu uz āru. Viņi valkā uz augšu sašaurinātas platmales, ko dēvē par «cilindriem», svārkus pavisam drūmā melnā krāsā un kreklus, uz kuriem netīrumus var tik lēti redzēt, ka krekls jāmaina vai katru mēnesi; bikšu vietā viņi valkā tā sauktos pantalonus, ko satur ar plecu lencēm, bet kājās auj smieklīga izskata un pagaiam neizturīgus zābakus. Paši izērmojušies kā gatavie kumē­diņi, šitie ļaudis smējās par manu apģērbu. Tajā zemē grāmatu ir tik daudz, ka nav nekāds brīnums kādu ieraudzīt. Un avīzes arī. Viņiem ir milzīga mašīna, kas tādas lapas sadrukā tūkstošiem ik stundu.

Es tur redzēju parastus vīrus, kas nav ne priesteri, ne augstmaņi, un tomēr viņiem pieder tā zeme, ko viņi ar un ecē. Viņi to nenomā ne no baznīcas, ne no augstmaņiem. Ņemos to apzvērēt. Tanī zemē jūs varētu vai trīsreiz izkrist pa trīsdesmitā stāva logu un neuzkrist virsū ne zaldātam, ne baznīckungam. Tīri jāpabrīnās, cik maz tur šo ļaužu. Pilsētās jūs redzēsiet divpadsmit civilos uz vienu zaldātu un tikpat daudz uz katru baznīckungu vai sludinātāju. Pret jūdiem tur izturas akurāt kā pret cilvēkiem, nevis kā pret suņiem. Viņi drīkst strādāt, kādu darbu vien grib; drīkst pārdot, ja vien grib, pavisam jaunas preces; drīkst atvērt aptiekas; ārstēt kristīgus ļaudis; drīkst pat saroko­ties ar kristīgo, ja viņiem prāts uz to nesas; var sadzīvot ar kristīgajiem kā cilvēks ar cilvēku; viņiem nav jādzīvo ieslodzītiem vienā pilsētas kaktā; viņi dzīvo pilsētā jebkurā vietā, kur pašiem patīk; stāsta pat, ka viņi drīkstot iepirkt zemi un mājas īpašumā, bet par to nu gan es šaubos; viņiem nekad neliek plikiem skriet pa ielām sacensībā ar ēzeļiem, lai karnevāla laikā uzjautrinātu ļaudis; zaldāti viņus nesadzen nu jau cik simt gadu ik svētdienu baznīcā noklausīties, kā tur nolād viņus pašus un it īpaši viņu ticību; un šinī baltā dienā tai ērmotajā zemē jūdiem atļauj balsot, jānudien, atļauj tādam pat kāpt tribīnē un izteikt, ko viņš domā par valdību, ja valdība viņam nav pa prātam! Brīnumu brīnumi,- kad es jums saku. Vienkāršie ļaudis tur brīnum daudz ko zina; viņiem pat netrūkst nekautrības kurnēt, ja valdība nerīkojas pareizi, jaukties valdības darīšanās un aizrādīt valdībai; ja viņiem būtu tādi likumi kā pie mums, ka no trim dolāriem, ko ienes raža, viens jāatdod nodokļos, viņi piespiestu valdību tādu likumu grozīt; viņi ne tik vien nemaksā nodokļos trīsdesmit dolārus no simta, bet negrib maksāt ij septiņus. Ērmoti, pavisam ērmoti ļaudis. Viņi nezina,

ka viņiem klājas labi. Ubagu ordeņa mūki nestaigā apkārt ar groziem, lūgdami dāvanas baznīcai un paši notiesādami labāko. Man tur negadījās redzēt baskājainus dieva kalpus staigājam ar groziem un ubagojot. Tajā zemē mācītāji nelīdzinās mūsu ubagu ordeņa brāļiem — viņiem ir pa divām trim drēbju kārtām, un viņi lāgiem mazgājas. Kalni tajā zemē ir krietni augstāki par mūsu Albāņu kalniem; milzīgā Romas Kampanja, kas ir simt jūdžu gara un četrdesmit jūdžu plata, ir itin maza salīdzinājumā ar Amerikas Savienotajām Valstīm; Tibēra, mūsu slavenā upe, kas varenā straumē plūst turpat divsimt jūdžu un kam Romā puika vis nevar pārlingot akmeni pāri, nav ne tik gara un ne tik plata kā Amerikas Misisipi, nedz kā Ohaio un netiek līdzi pat Hudzonai. Amerikā ļaudis ir daudz gudrāki par saviem vectēviem un zina daudz vairāk nekā tie. Viņi near tīrumus ne ar nosmailētu nūju, ne trijstūra dēli, kas uzirdinot tikai zemes virskārtu. Mēs darām to tālab, ka arī mūsu tēvi pirms trīstūkstoš gadiem darīja tāpat. Bet man šķiet, ka tie ļautiņi savus senčus netur godā. Viņi aršanai lieto arklus ar asu, izliektu dzelzs lemesi, kas iegriežas zemē pilnas piecas collas. Un tas vēl nav viss. Labību viņi pļauj ar briesmīgām mašīnām, kas veselus tīrumus nogāž vienā dienā. Ja uzdrošinātos, es pastāstītu, ka dažkārt viņi palaiž arkla vietā tādu velna izgudrojumu, kas, uguni un tvaiku spļaudams, uzplēš veselu akru vienā stundā, bet — bet — no jūsu acīm es redzu, ka jūs neticat ne vārda no tā, ko es stāstu. Ak vai, mana labā slava pagalam, un es uz laiku laikiem esmu apzieģelēts par melkuli!»

Mēs, protams, bieži bijām apmeklējuši milzīgo "Sv. Pētera baznīcu. Man bija zināmi tās izmēri. Es zināju tās grandiozo struktūru. Zināju, ka garumā tā pielīdzināma Vašingtonas Kapitolijam — aptuveni septiņ­simt trīsdesmit pēdu. Zināju, ka tā ir trīssimt sešdesmit četras pēdas pla­ta, tātad platāka par Kapitoliju. Zināju, ka krusts baznīcas kupola galā atrodas četrsimt trīsdesmit astoņas pēdas augstāk par Kapitolija kupolu. Man tātad bija mērogs. Gribēju pēc iespējas precīzāk iedomāties, kāda baznīca izskatās; ļoti gribējās zināt, cik lielā mērā esmu kļūdījies. Kļūdījies biju pamatīgi. Sv. Pētera baznīca ne tuvu neizskatījās tik liela kā Kapitolijs un no ārpuses nebija ne divdesmito daļu tik skaista.

Kad sasniedzām durvis un iegājām katedrālē, neparko nespējām aptvert, ka celtne ir tik ārkārtīgi liela. Izpratni biju spiests izskaitļot. Vajadzēja atsaukt atmiņā citas celtnes, lai varētu salīdzināt. Sv. Pētera baznīca ir liela un smagnēja. Tās apmēri un augstums būtu izsakāmi ar

diviem Kapitolijiem, kas uzlikti viens uz otra__________ ja Kapitolijs būtu

lielāks; vai arī, uzliekot citu uz citas divu triju kvartālu parastās dzīvojamās mājas. Sv. Pētera baznīca ir tik liela, bet skatienam tāda neliekas. Nelaime tā, ka viss tajā ir vienādi milzīga izmēra un nav pretmetu, ar ko varētu salīdzināt — ja nu vienīgi ar cilvēkiem, un tos es pat nebiju ievērojis. Tie līdzinājās maziem kukainīšiem. Bērnu statujas, kas tur svētītā ūdens traukus, saskaņā ar dotajiem izmēra skaitļiem ir milzīgas, bet tikpat liels ir viss, kas atrodas to tuvumā. Mozaīku gleznas katedrālē ir grandiozas, tās darinātas no tūkstošiem stikla klucīšu mana mazā pirkstiņa locītavas garumā, tomēr gleznas izskatās gludas un viengabalainas, tās ir košas un pilnā mērā atbilst katedrāles dimensijām. Tātad ari tās nederēja par mērauklu. Pašā baznīcas viņā galā (biju pārliecināts, ka viņā galā, bet vēlāk konstatēju, ka īstenībā tas ir telpas vidus tieši zem kupola) atrodas tā sauktais baldahino — liels piramidāls bronzas režģis, kas atgādina moskītu tīklu, īstenībā tas izskatījās tikai kā stipri palielināts gultas baldahīns. Un tomēr es zināju, ka tas pārsniedz pusi Niagāras ūdenskrituma aug­stuma. Tam pāri pletās tik varens kupols, ka baldahīns nemaz nešķita liels. Četriem milzīgajiem stūrainajiem pīlāriem, kas stāv vienādā attālumā cits no cita un balsta jumtu, es dimensijas nepratu aprēķināt, jo nebija itin nekā, ar ko varētu tos salīdzināt. Zināju, ka katras šķautnes platums atbilst prāvas dzīvojamās mājas fasādei (piecdesmit līdz sešdesmit pēdu) un ka tie ir divtik augsti kā parasta trīsstāvu māja, un tomēr tie izskatījās mazi. Izdomājos visdažādākās iespējas, kā sevi piespiest, lai apjēgtu, cik liela īsti ir Sv. Pētera katedrāle, taču ne pie kāda gala netiku. Apustulis, kas vienā mozaīkas gleznā raksta ar sešas pēdas garu spalvu, man izskatījās kā gluži parasts apustulis.

Pēc laba brīža tomēr sāku pievērst uzmanību cilvēkiem. Stāvot Sv. Pētera baznīcas durvīs un noraugoties uz cilvēkiem baznīcas viņā galā — divu ielas kvartālu tālumā —, cilvēki šķiet mazi; turklāt milzīgo gleznu un skulptūru ietverti un lielajā telpā izkliedēti tie izskatās daudz mazāki, nekā izskatītos divu kvartālu attālumā klajā laukā. Es «pēc acumēra» novērtēju cilvēku, kas pagāja man garām, tad vēroju viņu, kad viņš bija aizgājis līdz baldahīnam, un vēroju aizejam vēl tālāk — redzēju viņu sarūkam līdz skolas puišeļa augu­mam, un tad viņš pazuda manam skatienam, iejukdams sīko pundurcil- vēciņu barā. Baznīca nesen bija izrotāta sakarā ar plašu ceremoniju par godu Sv. Pēterim, un pašreiz bija nolīgti strādnieki, kas no sienām un kolonnām vāca nost puķu un zeltītā papīra vijas. Tā kā ne ar kādām kāpnēm vajadzīgo augstumu nevarēja aizsniegt, strādnieki no balustrādēm un kolonnu kapiteļiem laidās lejup virvēs. Augšējā galerija, kas apvij lielā kupola iekšsienas, atrodas divsimt četrdesmit pēdu augstumā no baznīcas grīdas — tikai retais Amerikas baznīcas tornis sniedzas tik augstu. Apmeklētāji parasti mēdz uzkāpt galerijā, lai nolūkotos lejup, jo no turienes var gūt vislabāko priekšstatu par augstumiem un attālumiem. Kamēr mēs stāvējām lejā, viens strādnieks, iekarinājies virvē, laidās no galerijas lejup. Nekad mūžā man nebija licies, ka cilvēks tik ļoti spēj līdzināties zirneklim. Viņš likās mazs mazītiņš, un resnā virve šķita kā zirnekļa tīkla pavediens. To redzot, es biju ar mieru noticēt, ka reiz baznīcā iesoļojis desmit tūkstoš kareivju liels pulks noklausīties dievkalpojumu, bet virspavēlnieks, kas ieradies vēlāk, nav varējis tos atrast un nodomājis, ka kareivji vēl nav atnākuši. Kareivji tomēr baznīcā bija, tikai nostājušies vienā no tās transeptiem. Gandrīz piecdesmit tūkstoš cilvēku pulcējās Sv. Pētera katedrālē, lai dzirdētu nolasām dogmu par Marijas Pasludināšanu. Ir aprēķināts, ka baznīcā pietiek stāvvietu . . . ļoti daudziem baznīcēniem; precīzo skaitli esmu aizmirsis. Bet tas nav svarīgi — arī nupat minētais ir pietiekami precīzs.

Sv. Pētera baznīcā atrodas divi nelieli pīlāri no Zālamana tempļa.* Viņiem šeit ir arī — un tas man šķiet daudz interesantāk — šķēpele no īstā krusta, dažas naglas un gabaliņš ērkšķu kroņa.

Mēs, protams, uzkāpām kupola virsotnē un iegājām apzeltītajā vara bumbā, kas paceļas virs tā. Tur, mazliet sablīvējoties, varēja vienlaikus ieiet cilvēku divpadsmit, un karsts tur bija kā ceplī. Pirms mums tur bija uzturējušies arī daži no tiem, kam tik ļoti patīk uzrakstīt savu vārdu slavenās vietās. Tādu, cik var spriest, šeit būs bijis miljons, varbūt pat divi miljoni.

No Sv. Pētera kupola var pārredzēt visu, kas Romā ievērības cie­nīgs, sākot ar Eņģeļu pili un beidzot ar Kolizeju. It labi var atšķirt septiņus pakalnus, uz kuriem uzcelta Roma*. Var pārredzēt Tibru un vietu, kur atradās tilts, ko Horācijs «senajās varonības dienās» aizstāvē­ja, kad Larss Porsena ar savu iebrucēju karapulku gribēja forsēt upi. Redzama arī vieta, kur Horāciji izcīnīja slaveno kauju ar Kuriācijiem.* No kupola paveras skats uz plašo, zaļo Kampanju, kas plešas līdz pat kalniem un kur vietvietām saglabājušās senlaiku arkas un sabrukušie akvedukti — gleznainas, ar mežvīnu kupli apaugušas pelēkas drupas. No turienes var redzēt Albāņu grēdas, Apenīnus, Sabīņu kalnus un zi­lo Vidusjūru. Atklājas daudzveidīga plaša panorāma, kas priecē acis ar savu skaistumu un kam slavā līdzīgas nav visā Eiropā. Pie skatītāja kā­jām guļ tās pilsētas drupas, kura savā laikā deva patvērumu četriem miljoniem cilvēku; starp mūsdienu ēkām paceļas, lai arī drupās, tempļi, kolonnas un triumfa arkas, kas pieredzējušas cēzarus un Romas spo­žuma zenītu; bet turpat līdzās nesalaužamas izturības piemineklis, smagnējās akmens arkās iebūvēts ūdensvads, saglabājies no vēl ve­cākas pilsētas, kad Romuls un Rems vēl nebija dzimuši un par Ro­mas dibināšanu vēl nebija pat domāts. Apija ceļš joprojām ir tikpat ve­sels kā toreiz, kad pa to virzījās imperatoru triumfa gājieni, vezdami līdzi sagūstītos valdniekus no visām pasaules malām. Mēs gan nevarē­jām skatīt īstenībā garo kaujasratu rindu un bruņās tērptos vīrus, kas līka zem iegūto trofeju smaguma, tomēr iztēle mums uzbūra arī šo ainu.

Redzam no Sv. Pētera katedrāles kupola daudz interesantu vietu, un pēdīgi skatiens apstājas tur, kur — gandrīz sev pie kājām — ierau­gām kādreizējo Inkvizīcijas ēku. Kā gan mainījušies tikumi laika ritumā! Pirms septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadsimtiem romieši, kas nekā labāka nezināja, rīkoja izrādes, izdzenot Kolizeja arēnā kristīgos un rīdot tiem virsū plēsīgus zvērus. Tā bija ne vien izrāde, bet arī mācība. Vajadzēja tautai iedzīt riebumu un bailes pret jauno doktrīnu, ko sludināja Kristus piekritēji. Zvēri vienā mirklī saplosīja upurus gabalu gabalos un pārvērta tos par nožēlojamiem līķiem. Taču, kad kristieši nāca pie varas un Māte Baznīca sāka valdīt pār barbariem, tā viņus par nomaldīšanos no īstā ceļa nemācīja ar šādām metodēm. Nē, viņa tos ievietoja šajā tīkamajā Inkvizīcijas namā un, norādot uz cildeno Pestītāju, kas bija tik maigs un žēlsirdīgs pret visiem cilvēkiem, mudināja barbarus viņu iemīlēt; lai piespiestu tos viņu mīlēt un godāt, inkvizīcija darīja visu, ko spēja,— vispirms ar skrūvēm izgrieza barbariem īkšķus no locītavām, tad paknaibīja miesu ar knaiblēm — tās bija nokaitētas sarkanas, jo aukstā laikā pieskāriens ar tādām ir vistīkamākais; pēc tam barbarus pie dzīvām miesām drusku nodīrāja un visbeidzot publiski izcepināja uz sārta. Un, jāteic, vienmēr izdevās šos neticīgos pārliecināt. īstajai ticībai, ja vien ar to pareizi rīkojas, tieši tā, kā Māmuļa Baznīca to prata, piemīt ļoti, ļoti liels dziedinātāj- spēks. Un tā patiesi spēj pārliecināt. Ir milzu atšķirība starp cilvēku izbarošanu plēsīgiem zvēriem un inkvizīcijas prasmi pamodināt viņos labākās jūtas. Pirmā ir rupju barbaru sistēma, otrā turpretī liecina, ka tās īstenotāji ir civilizēti un izglītoti ļaudis. Cik žēl, ka rotaļīgā inkvizīcija beigusi pastāvēti

Domāju, ka necentīšos aprakstīt Sv. Pētera baznīcu. Tas jau sen izdarīts. Pētera, Kristus mācekļa, pīšļi atdusas kapenē zem baldahīna. Brīdi mēs šai vietā bijīgi pastāvējām; tāpat pakavējāmies arī Mamer- tino cietumā, kur Pēteris bija ieslodzīts un kur viņš atgrieza pie kristīgās ticības sargkareivjus un kur, tā stāsta leģenda, viņš licis uzrasties avotam, lai varētu jaunatgrieztos nokristīt. Taču, kad mums parādīja Pētera sejas iespiedumu cietuma akmens sienā, kas esot radies, kad Pēteris krītot pret to atsities, mēs sākām šaubīties. Un, kad mūks Sv. Sebastjana baznīcā mums parādīja akmens plātni ar diviem lieliem pēdu iespiedumiem un apgalvoja, ka tos ieminis Pēteris, mēs atkal nespējām tam noticēt. Šādi stāsti nespēj pārliecināt. Mūks stāstīja, ka naktī ieradušies eņģeļi un izpestījuši Pēteri no cietuma un viņš gājis pa Apija ceļu projām no Romas. Tur viņš sastapis Pestītāju, kurš viņam pavēlējis doties atpakaļ, un Pēteris paklausījis.. Akmens plātnē, uz kuras tobrīd stāvējis, Pēteris atstājis minētos pēdu iespiedumus. Nav zināms, kā bija iespējams konstatēt, kam piederēja pēdu iespiedumi, jo saruna taču bija notikusi naktī un pilnīgā slepenībā. Sejas iespiedumu cietuma sienā bija atstājis normāla izmēra cilvēks, bet pēdu nospie­dumi piederēja desmit vai divpadsmit pēdu garam vīrietim. Šāda nesaderība jo vairāk nostiprināja mūsu neticību.

Dabiski, ka mēs apmeklējām Forumu, kur tika noslepkavots Cēzars,* tāpat arī Tarpeja klinti.* Redzējām «Mirstošo gladiatoru» Kapitola kalnā, un man šķiet, ka mēs pat atzinām šo mākslas brīnumu, varbūt tāpat kā Vatikānā apbrīnojām drausmo marmorā ietērpto traģēdiju — «Lāokoontu». Un bez tam bijām Kolizejā.

Ikviens ir redzējis Kolizeja attēlu; ikviens uzreiz pazīs šo cepuru kārbu «vienās ambrazūrās un logos», kurai viena puse izgrauzta. Tā kā šī celtne stāv nostāk, tā atrodas izdevīgākā stāvoklī nekā pārējie senās Romas pieminekļi. Pat skaistais Panteons, uz kura pagānu altāriem tagad uzstatīti krusti un kura Venera, izrotāta ar svētulīgiem vizuļiem, tagad negribīgi kalpo par Jaunavu Mariju, ir iesprostots starp nožēloja­miem nameļiem un zaudējis labu tiesu majestātiskuma. Bet visu Eiropas drupu valdnieks Kolizejs joprojām saglabājis savu karalisko vientulību, kas piedien tik augstai cilmei. .Savvaļas puķes un nezāles zeļ uz tā masīvajām arkām starp lokā izvietotajiem sēdekļiem, un mežvīns stīgo no augstajām sienām. Svinīgs klusums klājas pār milzu celtni, kur sendienās pulcējās nepārredzami skatītāju pūļi. Tauriņi ieņēmuši modes un skaistuma karalieņu vietu, kuras šeit bija redzamas pirms septiņpadsmit un astoņpadsmit gadsimtiem, un imperatora ložā gozējās ķirzakas. Dzīvāk nekā visas vēstures grāmatas Kolizejs stāsta par Romas dižumu un Romas pagrimumu. Tas ir spilgtākais liecinieks kā vienam, tā otram. Staigājot pa mūsdienu Romu, grūti ticēt tās kādreizējai varenībai un iedzīvotāju miljoniem; bet šī celtne ir stūrgalvīga liecība, ka šai pilsētai bija nepieciešams teātris ar astoņdes­mit tūkstoš sēdvietām un divdesmit tūkstoš stāvvietām, lai apmierinātu pilsoņu kāri pēc izpriecām; Kolizejs piespiež mūs tam ticēt. Teātris ir vairāk nekā tūkstoš sešsimt pēdu garš, septiņsimt piecdesmit pēdu plats un simt sešdesmit piecas pēdas augsts. Tam ir ovāla forma.

Amerikā cietumniekus mēs, sodīdami par noziegumu, vienlaikus izmantojam derīgam darbam. Mēs iznomājam viņus fermeriem vai liekam viņiem pelnīt valstij naudu, nodarbinot viņus mucu taisīšanā vai ceļu būvē. Tā mēs apvienojam lietderību ar grēku izpirkšanu, un visiem labi. Bet senajā Romā mēdza apvienot kalpošanu reliģijai ar izpriecām. Kopš kļuva nepieciešams iznīdēt jaunās sektas piekritējus, ko dēvēja par kristiešiem, tauta gudri nosprieda to darīt tā, lai valstij būtu ienākums un tautai izpriecas. Gladiatoru cīņas un citas atrakcijas sāka papildināt ar jaunu numuru — Kolizeja arēnā izgrūda ienīstās sektas piederīgos un pēc tam ielaida tur plēsīgus zvērus. Domā, ka šajā arēnā mocekļu nāvē bojā aizgājis ap septiņdesmit tūkstošiem kristiešu. Tas Kristus sekotāju acis Kolizeju padarīja par svētvietu. Un tas ir taisnīgi; ja jau ķēde, ar ko bija saistīts kāds svētais, ir svēta, un, ja svēts ir kāda svētā pēdas iespiedums akmenī, tad vieta, kur cilvēks atdevis dzīvību par savu ticību, patiesi ir svēta.

Pirms sešpadsmit vai astoņpadsmit gadsimtiem šis Kolizejs bija Romas lielais teātris, bet Roma — pasaules valdniece. Šeit imperators, augstākie valstsvīri, augstmaņi un milzum plaša mazāk nozīmīga

auditorija noskatījās krāšņus uzvedumus. Gladiatori cīnījās ar gladiato­riem un dažkārt arī ar daudzu tālu zemju karagūstekņiem. Šis bija Romas un līdz ar to visas pasaules prestiža teātris, un cilvēkam, kas nevarēja nejauši, it kā starp citu, ieminēties par savu «personisko ložu Kolizejā», iekļūšana augstākajā sabiedrībā bija liegta. Kad audumu tirgotājs gribēja modināt skaudību pārtikas preču tirgotājā pretējā stūra namā, viņš iegādājās numurētas vietas pirmajā rindā un stāstīja par to visiem. Ja neatvairāmais galantērijas preču pārdevējs, sekodams iedzimtajam instinktam, gribēja satriecoši paspīdēt, viņš, apģērbies pāri savu līdzekļu iespējām, aizveda kāda cita puiša sirdsdāmu uz Kolizeju un, lai pilnīgi iznīcinātu sāncensi, starpbrīžos cienāja viņu līdz nelabumam ar saldējumu un viņas garastāvokļa uzmundrināšanai piegāja pie būriem, kuros bija ieslodzīti mocekļi, un pabikstīja ieslodzītos ar savu niedres spieķīti. Romiešu dendijs jutās savā elementā vienīgi tad, kad, atspiedies pret kolonnu, skrullēja ūsiņas, izlikdamies neredzam dāmas; kad pa divas collas garu tālskatīti vēroja asiņainās cīņas; kad izraisīja provinciāļos skaudību ar kritiskām piezīmēm, kas nepārprotami liecināja, ka viņš Kolizejā bijis neskaitā­mas reizes un ka šis teātris viņam nespēj sniegt nekā jauna; kad viņš pēdīgi nožāvājies novērsās un izmeta:

«Tas esot slavenība! Ar zobenu rīkojas kā neaptēsts bandīts! Var jau būt, ka uz laukiem viņš var padižoties, bet galvaspilsētā tāds nekam neder.»

Laimīgs tas bezbiļetnieks, kas bija iemanījies partera sēdeklī sestdienas rīta izrādē, un laimīgs tas Romas ielaspuika, kas, grauzdams zemesriekstus, noskatījās gladiatoru cīņās no galerijas galvu reibinoša­jiem augstumiem.

Man gadījās izcilais gods Kolizeja drupās atrast atkritumos vienīgo līdz mūsdienām saglabājušos teātra afišu. Tā vēl joprojām nozīmīgi smaržo pēc piparmētru konfektēm; viens stūris tai laikam sakošļāts, bet malā ar maigu sievietes rociņu izmeklētā latīņu valodā uzrakstīti šādi vārdi:

«Gaidi, mīļais, mani rītvakar pie Tarpeja klints tieši pulksten septiņos. Māte ies ciemos pie draugiem Sabīņu kalnos.

Klaudija.» -

Ai, kur gan šodien ir laimīgais jauneklis un kur rociņa, kas rakstīja burvīgo vēsti? Putekļos un pīšļos pārvērtušies jau septiņpadsmit gadu simteņus!

Afišas saturs:

ROMAS KOLIZEJĀ NEPĀRSPĒJAMA ATRAKCIJA!

JAUNI IEGUVUMI! JAUNI LAUVAS! JAUNI GLADIATORI!

Piedalās slavenais MARKS MARCELS VALERIANS! TIKAI SEŠUS VAKARUS!

Direkcija lūdz publikai atļauju piedāvāt izrādi, kura lieliskumā pārspēj visu, kas jebkad redzēts uz skatuves. Direkcija nav žēlojusi līdzekļus un cer, ka jaunās sezonas atklāšana izpelnīsies godājamās publikas labvēlību, kas būs bagātīgs atalgojums par pūliņiem. Direkci­jai ir prieks paziņot, ka izdevies sakomplektēt TALANTU ZVAIGZNĀJU, kādu Roma līdz šim vēl nav pieredzējusi.

Izrādi atklās šovakar, kad notiks

GRANDIOZA CIŅA AR ZOBENIEM, ko izcīnīs slavenais Valerians (ar vienu pie muguras piesietu roku) un divi milzīga auguma mežoņi no Britānijas.

Pēc tam slavenais Valerians (ja būs palicis dzīvs) demonstrēs zobencīņu

AR KREISO ROKU, cīnoties pret sešiem Gladiatoru koledžas otrā kursa audzēkņiem un vienu iesācēju no pirmā kursa!

Šai sacensībai sekos vesela sērija lielisku cīņu, kurās piedalīsies impērijas spožākie talanti.

Tiklīdz šis priekšnesums būs beidzies, uzstāsies izdaudzinātais Brīnumbērns, ko visā pasaulē dēvē par

JAUNO AHILU.

Viņš, bruņojies vienīgi ar īsu šķēpu, stāsies pretī četriem tīģerēniem!

Izrādes nobeigumā notiks augstākā mērā tikumisks un elegants VISPĀRĒJS SLAKTIŅŠ, kurā trīspadsmit Āfrikas lauvas un divdesmit divi barbaru gūstekņi cīnīsies, līdz visi būs pagalam.

KASE ATVĒRTA

Biļete beletāžā — vienu dolāru. Bērniem un kalpotājiem puscena.

Liela policijas vienība dežurēs kārtības uzturēšanai un raudzīsies arī, lai plēsīgie zvēri nepārlec pāri barjerai un neapgrūtina skatītājus.

Durvis atvērs pulksten 7. Izrādes sākums pulksten 8.

BRĪVBIĻETES NEIZSNIEDZ.

Diodora spiestuve.

Tikpat neparasts un laimīgs bija arī mans otrais atradums: arēnas atkritumos man gadījās uziet netīru un paplosītu «Romas Karacirvju dienaslapas» numuru, kurā bija iespiesta kritika tieši par šo izrādi. Ir

pagājis pārāk daudz gadsimtu, lai materiālu varētu uzskatīt par jaunumu; es to pārtulkoju un publicēju vienīgi tādēļ, ka gribu parādīt, cik maz teātra kritikas pamatstils un frazeoloģija mainījusies kopš tiem senajiem laikiem, kad pasta iznēsātāji šo lapu, vēl mitru, tikko no tipogrāfijas nākušu, nolika uz galda savam patronam.

SEZONAS ATKLĀŠANA KOLIZEJA. Par spīti nelāgajiem laika apstākļiem, liels skaits izcilāko pilsoņu vakarvakarā pulcējās, lai noskatītos, kā uz galvaspilsētas skatuves debitē jaunais traģiķis, kas pēdējā laikā visnotaļ tik spoži uzstājies provinces amfiteātros. Izrādi noskatījās ap sešdesmit tūkstoši cilvēku, un, ja vien ielas nebūtu tik drausmīgā stāvoklī, teātris būtu bijis stāvgrūdām pilns. Viņa majestāte imperators Aurēlijs ieņēma savu vietu imperatora ložā, un visu skatieni pievērsās viņam. Daudzi slaveni impērijas augstmaņi un ģenerāļi pagodināja izrādi ar savu klātbūtni, un viņu vidū neievēroja­mākais nebija jaunais leitnants no patriciešu dzimtas, kura lauri, iegūti, cīnoties «Pērkondimdošā leģiona» rindās, vēl itin zaļi vijās ap viņa pieri. Apsveikuma saucieni viņam par godu bija dzirdami Tibras pretējā krastā!

Nesenais remonts un uzlabojumi Kolizejā padarījuši teātri gan tīkamāku, gan mājīgāku. Jaunie spilveni uzskatāmi par lielisku uzlabojumu salīdzinājumā ar cietajiem marmora soliem, pie kuriem bijām pieraduši līdz šim. Pašreizējā direkcija tiešām rūpējas par skatītājiem. Tā no jauna atdevusi Kolizejam zeltījumu, krāšņās drapērijas un kopējo spožumu, kas, pēc veco Kolizeja apmeklētāju vārdiem, bijis šā teātra lepnums pirms piecdesmit gadiem.

Pirmā atrakcija — divu jauno amatieru zobencīņa ar slaveno partiešu gladiatoru, kas atsūtīts no gūstekņu nometnes,— tiešām bija augstvērtīga. Vecākais no abiem jaunajiem džentlmeņiem pārvaldīja zobenu ar grāciju un iezīmējās ar izcilu talantu. Viņa māņu gājienu, kam tūdaļ sekoja zibenīgs zobena cirtiens, notriecot partietim no galvas bruņucepuri, publika uzņēma ar sirsnīgiem aplausiem. Piegā­jieni no kreisās puses nebija tik labi, taču debitanta daudzajiem draugiem būs patīkami dzirdēt, ka, cītīgi trenējoties, viņš ar laiku šo trūkumu izlabos. Viņu tomēr nogalināja. Viņa māsas, kas sēdēja publikā, jutās gaužām satriektas. Māte nekavējoties atstāja Kolizeju. Otrais jauneklis turpināja cīņu tik sparīgi, ka izpelnījās vētrainus aplausus. Kad pēdīgi arī viņš nokrita beigts, viņa sirmā māte kliegdama, sajukušiem matiem, asarām plūstot, metās uz arēnu un zaudēja samaņu, tikko paguvusi ar rokām ieķerties arēnas režģos. Policija nekavējoties viņu aizvāca. Šādos apstākļos šīs sievietes izturēšanos varbūt varētu piedot, tomēr, pēc mūsu domām, ar tādām scēnām pārkāpt etiķeti, kas jāievēro izrādes laikā, turklāt imperatora klātbūtnē, ir gaužām nepiedienīgi.

Partiešu gūsteknis cīnījās drosmīgi un labi; par to nav jābrīnās, jo viņš cīnījās ne tikai par dzīvību, bet arī par brīvību. Teātrī atradās viņa sieva un bērni, kas ar savu mīlestību piešķīra spēku viņa rokai un atgādināja dzimteni, kurp viņš varēs atgriezties, ja uzvarēs. Kad krita viņa otrais pretinieks, sieva piespieda bērnus pie krūtīm un aiz prieka apraudājās. Bet viņas laimes brīdis bija īss. Gūsteknis pastreipuļoja uz viņas pusi, un viņa redzēja, ka brīve izcīnīta par vēlu. Viņš bija nāvīgi ievainots. Pirmajam cēlienam beidzoties, visi bija apmierināti. Publika izsauca direktoru uz skatuves; par parādīto godu viņš pateicās skatītājiem ar asprātīgu, humora pilnu runu, ko nobeidza, izteikdams cerību, ka viņa necilos pūliņus gādāt par jautru un pamācošu izklaidi Romas publika tikpat atzinīgi novērtēs arī turpmāk.

Pēc tam arēnā iznāca izrādes zvaigzne, kuru saņēma ar pērkondim- došiem aplausiem, un gaisā uzvijās sešdesmit tūkstoš mutautiņu. Marks Marcels Valerians (skatuves vārds, īstajā vārdā viņu sauc Smits) ir lielisks fiziskas attīstības paraugs un izcili apdāvināts aktieris. Ar karacirvi viņš rīkojas virtuozi. Viņa jautrība un rotaļīgais vieglums komiskās lomās ir neatdarināms, taču tas nav salīdzināms ar cildena­jiem veidoliem, ko viņš iemieso svinīgi drūmā traģēdijā. Kad viņa cirvis vilka ugunīgus lokus virs pārbiedēto barbaru galvām tieši tādā pašā ritmā, kādā lēcienos kustējās viņa ķermenis un kājas, skatītāji auroja nevaldāmos smieklos, bet, kad viņš ar cirvja pietu sašķaidīja vienam pretiniekam galvaskausu un tai pašā mirklī ar asmeni pāršķēla otru vidū pušu, sajūsmināto aplausu dārdi, kas satricināja visu ēku, liecināja, ka prasīgā publika atzinusi viņu par īstu meistaru cildenajā mākslā. Ja viņam piemīt kāda vājība (mums būtu gaužām žēl pieļaut pat domu, ka tā varētu būt), tad vienīgi paradums visaizraujošākajos izrādes mirkļos pamest skatienu uz publiku, it kā gaidot atzinību. Arī cīņas pārtraukšana, lai paklanītos, kad viņam met puķu pušķus, jāpiemin kā gaumes trūkums. Kamēr norisa lieliskā cīņa ar kreiso roku, viņš nevis kapāja savus pretiniekus, bet gandrīz visu laiku skatījās uz publiku; kad viņš bija nokāvis visus otrā gada kursantus un meņģējās ar pirmā kursa audzēkni, viņš pieliecās, uztvēra krītošo pušķi un sniedza to pretiniekam tieši tajā brīdī, kad krita cirtiens, kas draudēja kļūt par viņa nāves spriedumu. Mēs nešaubāmies, ka tāda vieglprātīga izturēšanās ir gluži piemērota provincei, bet tā nav galvaspilsētas cienīga. Ticam, ka mūsu jaunais draugs neapvainosies par šiem aizrādījumiem, jo tie domāti vienīgi viņa paša labā. Visi, kas mūs pazīst, zina, ka mēs lāgiem gan nežēlojam taisnīgu bardzību pret tīģeriem un mocekļiem, bet nekad ar nodomu negribam aizvainot gladiatorus.

Brīnumbērns patiesi darīja brīnumus. Savus četrus tīģerēnus viņš pieveica bez pūlēm, pats neciezdams nekādus zaudējumus, izņemot strēmeli galvas ādas. Vispārējais slaktiņš norisa, ievērojot izcilu precizitāti detaļās, kas liecināja par nelaiķa dalībnieku augstu meista­rību.

Apkopojot visu sacīto, jāteic, ka vakarējā izrāde dara godu ne vien direkcijai, bet visai pilsētai, kas rosina un atbalsta šādus veselīgus un pamācošus sarīkojumus. Jānorāda vienīgi, ka dažu neapzinīgu jau­niešu uzvešanās, kuri no galerijas apmētāja tīģerus ar riekstiem un sakošļāta papīra piciņām, saukdami: «Hei — cui, cui!» un pauzdami neapmierinātību vai uzslavu, kliedzot: «Grāb viņu ciet, lauva!», «Sadod, gladiatori», «Aitasgalva!», «Lempis gatavais!», «Ņem aiz ūsām!», imperatora klātbūtnē ir nepieļaujama, un policijai tādi dauzoņas jāsavalda. Vakarvakara izrādē, kad kalpotāji iznāca arēnā novākt līķus, jaunie nejēgas galerijā klaigāja saukļus: «Aptīrītāji!», «Re, kas par kažoku!», «Velc aiz kātiem!» un vēl citādas zobgalības. Uz publiku tas atstāja ļoti nelāgu iespaidu.

Šopēcpusdien apsolīta izrāde bērniem, kurā tīģeriem tiks izbaroti daži mocekļi. Līdz turpmākam paziņojumam izrādes notiks ik dienu. Programmas sastāvs katru vakaru mainīsies. Valeriana benefice paredzēta 29. datumā, ja viņš vēl būs dzīvs.»

Es pats esmu savā laikā rakstījis teātra kritikas un bieži vien jutos pārsteigts, ka zinu par Hamletu daudz vairāk nekā Forests*, un ar gandarījumu konstatēju, ka arī mani seno dienu amata brāļi daudz labāk nekā gladiatori zināja, kā jācīnās zobenkui.jā.