Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

57. NODAĻA KUĢIS — MŪSU MĀJAS * DŽEKS GREZNOJAS * KĀDIEM VĀRDIEM TĒVS VIŅU IZVADĪJA CEĻĀ * TUVOJAMIES ĒĢIPTEI * ALEKSANDRIJĀ * PELNĪTA ATZINĪBA EZEĻIEM * «JAFAS KOLONIJAS» NECILAIS GALS * KAIRA * «LABĀ GANA» VIESNĪCA SALĪDZINĀJUMĀ AR KĀDU VIESNĪCU AMERIKĀ

Karaļvalsti nebija žēl atdot par iespēju atkal skatīt jūru. Kāds atvieglojums bija nomest rūpju nastu — nedomāt vairs par to, kurp vēl braukt; vai būtu vērts doties turp vai ne; visas raizes par zirgiem; bažās nejautāt: «Vai jel kad sasniegsim vietu, kur ir ūdens?»; «Vai mēs jel kādreiz dabūsim brokastis?»; «Ferguson, cik miljons jūdžu vēl jānoku- muro pa briesmīgo saules svelmi, līdz uzsliesim nometni?». Kāds atvieglojums bija atbrīvoties no visām šīm sīkajām, mokošajām raizēm, kas līdzinājās tērauda stieplēm, no kurām ikviena mūs žņaudza un spieda, un kaut uz brīdi izjust apmierinājumu, ko dod pilnīga bezrūpība. Mēs neskatījāmies kompasā, mums bija vienalga, uz kurieni dosies kuģis, ja vien tas iespējami ātrāk attālinās no krasta. Kad es vēl kādreiz došos ceļojumā, es atkal gribētu, kaut tas būtu brauciens ar izpriecu kuģi. Ne par kādu naudu, ne uz viena sveša kuģa svešu ļaužu vidū mēs nevarētu izbaudīt to brīnišķīgo apmierinājumu, izjūtu, ka esam atgriezušies mājās, ko izbaudījām, no jauna uzkāpdami uz «Kveikersitijas», uz mūsu pašu kuģa klāja pēc šī bezgala nogurdinošā svētceļojuma. To esam pārdzīvojuši ikreiz, atgriežoties uz kuģa, un nepārdotu šo izjūtu ne par kādu naudu.

Novilkām zilos vilnas kreklus, noņēmām piešus, noāvām smagos zābakus, nolikām savus slepkavīgos revolveru;-, izkaļ." s "i no biksēm w iešūto briežādas bikšdibenu, noskuvāmies un atkal atguvām kristīgu cilvēku izskatu. Visi, izņemot Džeku, kurš gan apmainīja visus pārējos apģērba gabalus, bet nekādi nespēja šķirties no biksēm, ko bija valkājis ceļojumā. Biezā briežāda bikšdibenā joprojām bija nevainojama; un tā nu iznāca varen jauka bilde, kad viņš īsajā matroža jakā un šādās biksēs ietērptām tievajām, garajām kājām nostājās kuģa priekšgalā un, pār reliņu pārliecies, vēroja okeānu. Šādos brīžos man allaž nāca prātā viņa tēva atvadvārdi. Tēvs bija sacījis:

— Džek, manu zēn, tagad tu nokļūsi izcilu kungu un dāmu pulkā, tie visi ir smalki un augsti izglītoti cilvēki ar teicamām augstākās sabiedrības manierēm. Klausies viņu valodā, vēro viņu uzvešanos un mācies. Esi pret visiem laipns un pakalpīgs, iecietīgs pret visu domām, vājībām un aizspriedumiem. Ja tev neizdodas iemantot savu ceļabiedru draudzību, vismaz iemanto godam pelnītu cieņu. Un, Džek,— neparko un nekādos apstākļos nerādies jaukā laikā uz klāja tērpā, kādā tu neuzdrošinātos parādīties savas mātes viesistabā.

Es nebūtu žēlojis naudu, ja šā daudzsološā jaunekļa tēvs būtu kā

Pēc patīkama brauciena, labi atpūtušies, tuvojāmies Ēģiptei un vismaigākā saulrieta gaismā ieraudzījām Aleksandrijas kupolus un minaretus. Tiklīdz enkurs bija izmests, mēs ar Džeku nolīgām laivu un braucām krastā. Bija jau vēls, un pārējie pasažieri labāk gribēja palikt mājās un ar seno Ēģipti iepazīties pēc brokastīm. Gluži tāpat viņi izrīkojās Konstantinopolē. Viņiem gan patika apskatīt neredzētas zemes, taču skolaspuiku nepacietība bija zudusi, un no pieredzes viņi bija iemācījušies lielo gudrību — neuztraukties un nesteigties, jo vēsturiskās vietas pa nakti nepazudīs; arī pēc brokastīm tās turpat vien būs.

Kad piestātnē izkāpām, mūs tur sagaidīja vesels bars ēģiptiešu puišeļu ar ēzelīšiem, kas nebija lielāki kā zēni paši; viņi gaidīja pasažierus, jo Ēģiptē ēzeļi ir omnibusu vietā. Mums labāk gribējās iet kājām, bet neba mēs te bijām noteicēji. Zēni mūs ielenca, piebļāva mums pilnas ausis, ar ēzeļiem aizšķērsoja no visām pusēm ceļu. Tie bija lādzīgi resgaļi, un ēzelīši tādi paši. Sēdāmies katrs savam ēzelim mugurā, puikas skrēja nopakaļ un trenca ēzeļus mežonīgos auļos, kā bijām to pieredzējuši jau Damaskā. Jāteic, ka no visiem lopiņiem pasaulē es vislabprātāk sēžos mugurā ēzelim. Viņš raiti iet uz priekšu, nav iedomīgs un, kaut gan stūrgalvīgs, tomēr ir paklausīgs. Pats nelabais nespētu viņu nobiedēt, un bez tam — viņš ir ērts, ļoti ērts. Ja jums apnīk jāt, jūs varat nolaist kājas pie zemes un ļaut, lai ēzelis zem jums auļo uz priekšu, cik tīk.

Atradām viesnīcu, sarunājām istabas un kļuvām ļoti priecīgi, uzzinājusi, ka reiz šeit bijis apmeties Velsas princis. Tas bija norādīts visās izkārtnēs. Vairāk, pirms ieradāmies mēs ar Džeku, neviens princis šeit apmeties nebija. Pēc tam izstaigājāmies pa pilsētu un konstatējām, ka šī ir pilsēta ar lielām tirgotavu un kantoru ēkām, platām, skaistām ielām, kas laistījās gāzes gaismā. Naktī tā mazliet atgādināja Parīzi. Taču tad Džeks uzgāja saldējuma kafejnīcu, un līdz ar to tālākā pilsētas izpēte šim vakaram beidzās. Bija ļoti karsts, turklāt pagājis tik ilgs laiks, kopš Džeks pēdējo reizi bija redzējis saldējumu, tā ka būtu bijis gluži veltīgi pirms kafejnīcas slēgšanas ierunāties par projām iešanu.

Otrā rītā Amerikas pazudušās ciltis izcēlās krastā, pārpludināja viesnīcas, okupēja visus ēzeļus un citus pārvietošanās līdzekļus, kādus vien varēja atrast. Gleznainā procesija devās pie Amerikas konsula; uz lielajiem dārziem; pie Kleopatras Adatām;* pie Pompeja kolonnas; uz Ēģiptes vicekaraļa pili; uz Nīlas krastmalu; uz krāšņajām dateļpalmu audzēm. Viens no mūsu kaislīgākajiem suvenīru medniekiem bija paņēmis līdzi āmuru un mēģināja atskaldīt gabalu no vertikālā obeliska, tomēr viņam tas neizdevās; izmēģinājās ap gulošo obelisku — tas pats gods; tad viņš no kāda namdara aizņēmās smagu akmeņskaldī- tāja āmuru, bet arī šoreiz piedzīvoja neveiksmi. Tikpat veltīgi viņš nocīnījās gar Pompeja kolonnu un bija galīgā neizpratnē. Visapkārt šim varenajam piemineklim stāv majestātiskas sfinksas, izcirstas Ēģip­tes granītā, cietā kā tērauds, un pieci gadu tūkstoši nebija spējuši uzspiest savu zīmogu to cildenajiem vaibstiem vai tos sagrauzt. Suvenīru mednieks, sviedriem noplūdis, neatlaidīgi sita un cirta. Ar tādiem pašiem panākumiem viņš varētu censties sakropļot arī mēnesi. Sfinksas viņu vēroja bez satraukuma, ar augstmanīgo, mūžīgo vīpsnu, kas šķita sakām: «Kal vien, nožēlojamais kukaini! Neba tādēļ esam radītas, lai bītos no tādiem kā tu; ilgos, ilgos gadsimtos esam tādus kā tu redzējušas vairāk nekā smilšu graudu tev zem kājām, bet vai tie atstājuši kaut skrambu mūsu vaigā?»

Taču esmu pavisam piemirsis pastāstīt par Jafas kolonistiem. Jafā uzņēmām uz kuģa apmēram četrdesmit cilvēkus — kādas visai slave­nas kopienas locekļus. Tur bija vīrieši un sievietes, mazi bērniņi, pusaugu zēni un meitenes, jauni precēti pāri un tādi, kuriem mūža ziedonis jau pagājis. Es runāju par «Adamsa Jafas koloniju». Pārējie bija aizbēguši jau agrāk. Jafā mēs atstājām misteru Adamsu, viņa sievu un vēl piecpadsmit nelaimīgos, kam ne tikai nebija naudas, bet kas ari nezināja, pie kā griezties un kurp iet. Tā mums paskaidroja. Mūsu četrdesmit uzņemtie pasažieri jau no paša sākuma izskatījās nožēlo­jami, un piedevām viņi, jūras slimības mocīti, gulēja uz klaja, un tas viņus, manuprāt, padarīja vēl nelaimīgākus. Pāris jauno vīriešu tomēr noturējās kājās, un ar lielu neatlaidību mums izdevās no viņiem šo to izzināt. Viņi atbildēja negribīgi, saraustīti, jo viņu pravietis bija viņus nežēlīgi piekrāpis, un viņi jutās pazemoti un nelaimīgi. Šādos apstāk|os cilvēki nav diezcik noskaņoti uz žēlsirdību.

Kolonija bija izvērtusies par pilnīgu fiasko. Es jau minēju, ka visi, kas vien spēja, bija pakāpeniski to pametuši. Pravietis Adamss — izbi­jis aktieris, tad vēl šis un tas, pēdīgi kļuvis par mormoņu* un misionāru, taču visu laiku. — dēkainis — palika Jafā kopā ar saujiņu savu nožēlo­jamo piekritēju. Tie četrdesmit, ko mēs savācām, lielākoties, tomēr ne visi, bija cilvēki bez līdzekļiem. Viņi gribēja nokļūt Ēģiptē. Viņi nezināja, un, jādomā, viņiem arī nerūpēja, kas ar viņiem notiks tālāk — vienalga, kas, kad tikai projām no nīstās Jafas. Viņiem nebija nekā, uz ko cerēt. Pēc tam kad gluži sveši cilvēki no Bostonas vairākkārt bija centušies presē iežēlināt Jaunangliju un kad bija atvērts kantoris, kur pieņēma naudas ziedojumus Jafas kolonistiem, ziedojumu sarakstā tika atzīmēts viens dolārs. Mūsu ģenerālkonsuls Ēģiptē parādīja man avīžrakstu, kurā bija runa par to, kā arī pieminēts* ka pasākums ar ziedojumu vākšanu nav izdevies un kantoris slēgts. Bija skaidri redzams: praktiskie Jaunanglijas iedzīvotāji nepavisam nenožēloja, ka atbrīvojušies no tādiem sapņotājiem un ne mazākā mērā nevēlas sūtīt kādu, kas viņus atvestu atpakaļ. Nelaimīgajiem kolonistiem nonākt Ēģiptē tomēr nozīmēja tikt soli uz priekšu, kaut ari nebija nekādu cerību nokļūt vēl tālāk.

Tādos apstākļos viņi Aleksandrijā nokāpa no kuģa. Viens no mūsu pasažieriem, misters Mozus S. Bīčs no Ņujorkas avīzes Sun, apvaicājās ģenerālkonsulam, cik izmaksātu šo cilvēku nogādāšana caur Liverpūli uz mājām Menas štatā, un konsuls atbildēja, ka par pusotra tūkstoša dolāru zeltā tas būtu izdarāms. Misters Bīčs izrakstīja čeku par šo summu, un Jafas kolonistu raizēm pienāca gals.1

Aleksandrija pārāk līdzinājās Eiropas pilsētām, lai pārsteigtu ar kaut ko jaunu, un mums tā drīz vien apnika. Sēdāmies vilcienā un atbraucām uz seno pilsētu Kairu, kas patiesi ir Austrumu pilsēta ar visām spilgtākajām šādas pilsētas iezīmēm. Ja kāds iedomāsies, ka šeit viņš atrodas pašā Arābijas sirdī, tad nebūs daudz to, kas varēs iestāstīt, ka viņš maldās. Lepnus divkuprainos kamieļus un dromedārus, melnīg­snējus ēģiptiešus un turkus, tumšādainus etiopiešus ar turbāniem galvā, jostām apjozušos, ārkārtīgi daudzveidīgos austrumnieciskos tērpos visu košo krāsu niansēs jūs sastopat ik uz soļa ļaužu pilnajās ielās un medus kārēm līdzīgajos bazāros. Mēs apmetāmies «Labā Gana» viesnīcā, kas bija nejēdzīgākā visā pasaulē, izņemot vienu kādā Savienoto Valstu mazpilsētā, kur man reiz gadījās uzturēties. Ir patīkami pārlasīt piezīmes par to manā pierakstu grāmatiņā un apzināties, ka dzīvi «Labā Gana» viesnīcā izturēšu, jo arī Amerikā esmu mitinājies tādā pašā un tomēr palicis dzīvs:

«Apmetos Bentona viesnīcā. Savā laikā tas esot bijis labs iestādījums, bet ar to vēl nekas nav pierādīts, jāteic, arī es bērnībā biju labs zēns. Vēlākajos gados mēs abi esam labās īpašības zaudējuši. Bentona viesnīca nav laba. Tai trūkst briesmīgi daudz kā, lai tā būtu laba viesnīca. Elle ir pilna ar labākām viesnīcām nekā Bentons.

Nokļuvu tur vēlu vakarā un sacīju dežurantam, ka man vajadzēs daudz gaismas, jo gribu vēl pāris stundu palasīt. Kad abi ar dežurantu sasniedzām 15. numuru (gājām pa pustumšu gaiteni, kas bija izklāts ar mūžsenu izbalējušu grīdas celiņu, kurā rēgojās daudzi ar vecu vaskadrānu pielāpīti caurumi, pa gaiteni, kura grīdas dēļi ļodzījās zem mūsu kājām un ik uz soļa nejauki čīkstēja), viņš iededza divas collas garu, sadzeltējušu diloņslimu tauku sveces gabaliņu, kas iedegās ar zilu liesmiņu, uzsprakstēja, tad zaudēja drosmi un nodzisa. Dežurants to iededza no jauna, un es apvaicājos, vai tik vien gaismas viņš man novēlējis.— O, nē, man ir vēl viena.— Un viņš parādīja vēl vienu divas collas garu tauku sveces gabaliņu. Es izrīkoju:— Iededziet abas, tā otra man nepieciešama, lai pirmo ieraudzītu.— Viņš paklausīja, taču gaisma no tām abām bija tumšāka par tumsu. Dežurants bija jautras dabas un izpalīdzīgs blēdis. Viņš apsolījās aiziet «kaut kur» un nočiept lampu. Es viņa noziedzīgo ieceri no sirds atbalstīju. Dzirdēju, kā desmit minūtes vēlāk viesnīcas īpašnieks dzinās viņam pakaļ, saukdams:

— Kur tu to lampu nesīsi?

— Piecpadsmitais pieprasa, ser.

— PiecpadsmitaisI Viņam taču iedota divkārša sveču porcija — ko tad šis grib, sarīkot visā mājā ilumināciju, vai? Varbūt lāpu gājienu? Kas viņam galu galā nāk prātā?

— Viņam nepatīk sveces, viņš saka, ka gribot lampu.

— Sasodīta zeme! Kāpēc? Nudien, kaut kas nepieredzētsl Ko viņš, visu svēto vārdā, iedomājies darīt ar lampu?

— Neko, viņš tikai gribot palasīt, tā viņš man sacīja.

— Gribot palasīt, ko domā! Viņam nepietiek ar tūkstoš svecēm, vēl savajadzējies lampas! Gribētos zināt, kāda velna pēc viņam tā lampa vajadzīga. Iedod viņam vēl vienu sveci, un tad, ja . . .

— Bet viņš prasa lampu un solīja, ka nosvilināšot šito nolādēto būdu līdz pamatiem, ja nedabūšot lampu!— (To nu es nemūžam netiku solījis.)

— To es gan gribētu redzēt. Labi, aiznes viņam lampu, bet, dieva vārds, nesaprotu, bet tu pamēģini izdibināt, kāda nelabā pēc viņam tā lampa vajadzīga.

Un viņš aizgāja, savā nodabā purpinādams un joprojām brīnīdamies par 15. numura neizskaidrojamo uzvešanos. Lampa bija laba, bet tā atklāja šo to nepatīkamu: kaut kur tuksnesīgās istabas tālā nomalē gultu, kurā bija kalni un ielejas un kurā jums vajadzēja savu augumu pieskaņot iepriekšējās nakts viesa iegulējumam, lai varētu tur ērti iegulties; paklāju, kas reiz pieredzējis labākas dienas; skumīgu statni, kur nomazgāties, uz tā visu labo garu pameslu ūdenskrūzi, kas skuma par nodauzīto snīpi; vidū pārsprāgušu spoguli, kas rādīja, ka jums galva nošķelta pie paša zoda, pārvēršot jūs par līdz galam neizveidotu briesmoni vai kaut ko tamlīdzīgu; tapetes, kas strēmelēm lobījās nost no sienām.

Nopūtos un sacīju:— Burvīgi. Un nu — varbūt sameklēsiet man kaut ko lasāmu?

— O, protamsl— atsaucās dežurants.— Grāmatu vecajam ir kaudžu kaudzēm.— Un, pirms paguvu pateikt, kāda veida literatūru vēlētos, viņš jau bija gabalā. Bet viņa seja manī modināja drošu paļāvību, ka viņš pratīs godam tikt galā ar uzdevumu. Taču vecais viņu atkal pieķēra.

— Ko tu domā iesākt ar to grāmatu kaudzi?

— Piecpadsmitais pieprasīja, ser.

— Atkal piecpadsmitais? Tūliņ viņš pieprasīs pudeles gultas iesildīšanai un pēc tam slimnieku kopēju! Stiep tik viņam visu, kas šinī mājā atrodams — stiep viņam bufetnieku — stiep bagāžas ratus — stiep viņam turp istabeni! Lai mani kas, neko tamlīdzīgu mūžā neesmu pieredzējis. Ko ta' šis ar tām grāmatām grib iesākt?

— Jādomā, ka lasīt, neba jau apēst taisās, cik noprotu.

— Lasīt… grib tās lasīt — tagad, pašā nakts vidū — galīgi prātu izdzīvojis! Nekā nebij, nedošu!

— Viņš sacīja, ka vajag, un cauri; sacīja, ka apgriezīšot visu māju otrādi, ka jumtu nocelšot, ja nedabūšot grāmatas. . . Nemaz nevar izdomāt, uz ko viņš spējīgs, ja nedabūs grāmatu; viņš ir piedzēris un galīgi dulns un tāds kā izmisis, un nekas viņu nespēs nomierināt kā tikai šitās grāmatas.— (Es ne ar ko netiku draudējis un nepavisam nebiju tādā stāvoklī, kā to notēloja dežurants.)

— Labi, ej jau, ej. Bet es tepat vien būšu, kad viņš sāks griezt māju otrādi un celt jumtu nost. Pa logu es viņu izlingošu. Un tad vecais kungs murdēdams atkal aizgāja.

Dežurants patiesi bija ģeniāls. Viņš nolika uz gultas veselu strēķi grāmatu un nevēlēja labunakti ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņam pat prātā neienāktu šaubīties, ka zinājis izvēlēties tieši tās grāmatas, kas man vislabāk patiks. Un viņam bija taisnība. Izraudzītajās grāmatās bija pārstāvēti visi literatūras veidi. Tur bija: teoloģija — Rev. Dr. Kamingsa «Lielais piepildī­jums», tieslietas —«Misūri štata pārstrādātie statūti», medicīna —«Uzziņas veterinārārstam», romantiskā proza — Igo «Jūras arāji», dzeja —«Viljama Šekspīra Darbu izlase». Līdz mūža galam nebeigšu apbrīnot talantīgā viesnīcas dežuranta smalkjūtību un atjautu.»

Taču visas kristīgās pasaules ēzeļi un gandrīz visi ēģiptiešu zeņķi sapulcējušies pie mūsu namdurvīm un, maigi izsakoties, mazliet sacēluši troksni. Mēs pošamies ceļā uz slavenajām Ēģiptes piramīdām, un pašreiz tiek izraudzīti ēzeļi. Steigšu izvēlēties arī sev vienu, kamēr visi labākie nav izķerti.