Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

60. NODAĻA skaistās madeiras * burvīgās bermudu salas * angļu viesmīlība * ardievas «mūsu draugiem bermudiesiem» * kravašanas * musu pirmais negadījums * mājās * amen

Vienu rītu Kadisā nogājām brokastīs ap pulksten desmitiem vai vienpadsmitiem. Mums pateica, ka mūsu kuģis jau divas trīs stundas noenkurojies stāvot ostā. Lai mēs pasteidzoties. Karantīnas dēļ tas nevarot ilgi gaidīt. Mēs drīz vien bijām uz kuģa, un jau pēc stundas baltā pilsēta un skaistie Spānijas krasti pazuda aiz viļņiem un izgaisa skatienam. Ne no vienas zemes mēs nebijām šķīrušies ar tādu nožēlu.

Trokšņainā sapulcē, kas notika lielajā salonā, jau sen bija izlemts, ka uz Lisabonu mēs nebrauksim, jo tur mūs katrā ziņa aizturēs karantīnā. Pēc vecās, labās amerikāņu parašas, mēs visu izlēmām kopsapulcēs, sākot ar vienas ceļojuma programmā paredzētās impēri­jas apmaiņu pret otru un beidzot ar sūdzībām par ēdieniem un par to, ka trūkst salvešu. Nupat atcerējos kāda pasažiera Sūdzību par pavāru. Triju nedēļu laikā kafija kļuva arvien nebaudāmāka, līdz pēdīgi tā vispār vairs nebija kafija, bet tikai iekrāsots ūdens — tā žēlojās pasažieris. Kafija, viņš apgalvoja, esot kļuvusi tik plāna, ka collas dziļumā tai varot redzēt cauri tases sieniņas. Vienu rītu, iedams brokastīs, viņš, pateicoties savai asajai redzei, vēl pie galda nepiegājis, ievēroja caurspīdīgo šķidrumu tasēs. Viņš griezās atpakaļ un, vārdus nežēlodams, sūdzējās kapteinim Dunkanam. Viņš apgalvoja, ka kafija esot nebaudāma. Kapteinis parādīja savējo. Tā šķita ciešama. Mazpie- redzējušais dumpinieks apskaitās vēl trakāk un izteica savu sašutumu par to, ka kapteiņa galdam tiek piešķirtas privilēģijas, kādas nebauda kuģa pasažieri. Viņš aizsteidzās atpakaļ, paņēma savu tasi, nolika kapteinim priekšā un triumfēdams uzsauca:

— Pagaršojiet šo dziru, kapteini Dunkan!

Kapteinis to paostīja, pagaršoja un, iecietīgi pasmaidījis, sacīja:

— Tā tiešām būtu nederīga kafija, bet nepavisam nav peļama teja.

Apkaunotais dumpinieks arī paostīja šķidrumu, tad to nogaršoja un

atgriezās savā vietā. Bija gan viņš izgāzies visu pasažieru priekšā. Viņš vairs nekad nesūdzējās. Turpmāk samierinājās ar visu. Tas biju es.

Tagad, kad zemi vairs nevarēja saredzēt, uz kuģa atsākās vecā dzīve. Dienu no dienas atkārtojās viens un tas pats, viena diena līdzinājās otrai, un man visas likās tīkamas. Beidzot izmetām enkuru atklātajā Funšalas reidā pie skaistajām salām, ko sauc par Madeirām.

Košā zaļumā tērptie kalni ar lavas takām un zaļumā izkaisītajām baltajām mājiņām bija ļoti piemīlīgi; kalnu nogāzēs iegriezās dziļas aizas, kurās valdīja purpuraina krēsla; tur spožās saules apmirdzētie plankumi mijās ar pāri peldošo mākoņu ēnām, un visu šo lielisko ainavu vainagoja augstas kalnu virsotnes, ap kuru smailēm slīdēja spalvainu mākoņu plūksnas.

Taču malā netikām. Nostāvējām visu dienu, lūkodamies turp; sodījāmies uz to, kas izgudrojis karantīnu, reizes sešas sapulcējāmies un spriedām, teicām runas, cits citu pārtraukdami, ierosinājām nezin cik priekšlikumu, kas nomira nepiedzimuši, ieteicām labojumus, no kuriem nekas neiznāca, un pieņēmām rezolūcijas, kas izlaida garu nevarīgos mēģinājumos sasniegt augstākās instances. Naktī pacēlām enkuru.

Vidēji uz kuģa notika četras plašas sapulces nedēļā, tā ka savas dienas vadījām raizēs un pūliņos, bet sapulces bieži bija tik neauglīgas, ka ikreiz, kad izdevās pieņemt rezolūciju, bija pamats vispārējām gavilēm, mēs uzvilkām karogu un raidījām salūtšāvienus.

Lēnām ritēja dienas, un naktis arī; un tad no jūras izauga skaistās Bermudu salas, mēs iebraucām līkumotā kanālā, slīdējām starp gaišajām, vasaras rotā tērptajām salām un pēdīgi atradām viesmīlīgu pajumti zem Anglijas karoga. Šeit uz mums neskatījās kā uz murgu parādību, šeit mūs sagaidīja nevis spāņu un itāliešu māņticība, netīrība un paniskas bailes no holeras, bet gan civilizācija un izpratne. Dažas dienas vēsmainajās birzīs, puķu dārzos, korajļu līčos, pie brīnišķīgās zilās jūras, kuras ūdeņi te pazuda, te atkal paspīdēja caur lekni zaļajiem lapotnes džungļiem, atdeva mums spēkus, izkliedēja apātiju, kas bija uznākusi garajā, vienmuļajā jūrasbraucienā, un mēs bijām gatavi pēdējam ceļa posmam, nieka tūkstoš jūdzēm līdz Ņujorkai — Amerikai — MAJAM.

Teicām ardievas «saviem draugiem bermudiešiem», kā stāv rakstīts programmā, no kuriem vairums bija nēģeri, un no jauna nodevām sevi dziļjūras varai. Es teicu vairums. Mēs iepazinām vairāk nēģeru nekā balto, jo mums bija sakrājies liels daudzums mazgājamas veļas, taču tuvu sadraudzējāmies arī ar baltajiem, kurus ar pateicību sirdī ilgi atcerēsimies.

Devāmies ceļā, un ar šo pašu brīdi laiskajai dzīvei pienāca gals. Tāda rosīšanās, kajīšu ģenerālpārbaude un mantu kārtošana koferos nebija piedzīvota, kopš pacēlām enkuru Beirutā. Visi bija ārkārtīgi aizņemti. Vajadzēja sastādīt pirkumu sarakstus un atzīmēt cenu, lai nerastos aizkavēšanās muitā. Kopējos pirkumus vajadzēja sadalīt vienlīdzīgās daļās, vecus parādus samaksāt, rēķinus pārbaudīt, lādēm, koferiem, kastēm un saiņiem uzlipināt birkas. Kņada un skraidīšana turpinājās no rīta līdz vēlai naktij.

Un tad notika pirmais negadījums. Kādā vētrainā vakarā viens no pasažieriem, skriedams pa trapu, kas veda no klāja uz klāju, aizķērās aiz nevīžīgi kādā lūkā iestiprinātas dzelzs skavas un salauza kāju potītē. Tas mums bija pirmais nelaimes gadījums. Bijām gan pa sauszemi, gan pa jūru nogājuši un nobraukuši krietni vairāk nekā divdesmit tūkstoš jūdžu, bijām uzturējušies zemēs ar neveselīgu klimatu, tomēr neviens no sešdesmit pieciem pasažieriem nebija ievainots, neviens nopietni saslimis, neviens nomiris. Visu ceļu mums smaidīja laime. Konstantino- polē viens matrozis gan pārlēca pār bortu un pēc tam vairs netika redzēts, taču domā, ka viņš tīši dezertēja, un ir pamats cerēt, ka varbūt viņš sasniedza krastu. Bet pasažieru sarakstā netrūkst neviena uzvārda.

Beidzot vienā jaukā rītā mēs ar pilnu tvaiku iebraucām Ņujorkas ostā, visi pasažieri līdz pēdējam uz klāja, visi ģērbušies, kā kristīgiem cilvēkiem pieklājas — par to tika izdota īpaša pavēle, jo daži bija iecerējuši pārģērbties par turkiem; un, vērojot draugu ar mutautiem mātos sveicienus, svētceļnieki juta klāju nodrebam, kas nozīmēja, ka kuģis un piestātne atkal sadevušies rokām un ka garais, interesantais ceļojums ir galā. Amen.