Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

STĀSTS PAR ABELĀRU

Elolza piedzima pirms septiņsimt sešdesmit sešiem gadiem. Droši vien viņai bija ari vecāki. Kas to lai tagad vairs sazina! Viņa dzīvoja pie sava tēvoča Fulbēra, Parīzes katedrāles kanona. Es nezinu, kas ir katedrāles kanons, bet tas nu viņš bija. Droši vien tikai tāda viegla kalnu haubice, jo smagās artilērijas viņiem tajā laikā nebija. Pietiksim ar to, ka Eloīza dzīvoja pie sava lielgabaltēvoča un bija laimīga. Lielāko daļu bērnības viņa bija pavadījusi Aržanteijas klosterī — nekad senāk nebiju nekā par Aržanteiju dzirdējis, taču jāpieņem, ka tāda vieta kaut kur patiesi atrodama. Vēlāk viņa pārcēlās pie tēvoča, tā vecā lielgabala vai lielgabala dēla, lai nu bija kā būdams, un tas viņu iemācīja rakstīt un runāt latīniski, jo tajos laikos latīņu valoda tika lietota gan literatūrā, gan smalkā sabiedrībā pat runāšanai.

Tieši ap šo laiku Pjērs Abelārs, kas jau bija plaši pazīstams retoriķis, ieradās, lai Parīzē dibinātu retorikas skolu. Viņa oriģinālie uzskati, daiļrunība, fiziskais spēks, iznesība un skaistums sacēla īstu sensāciju. Viņš ieraudzīja Eloīzu, un tā viņu apbūra ar savu ziedošo jaunību, daiļumu un lēnprātību. Viņš aizrakstīja Eloīzai; viņa atbildēja. Viņš rakstīja vēlreiz; viņa atkal atbildēja. Viņš bija iemīlējies. Ilgojās iepazīties — parunāties ar viņu vaigu vaigā.

Viņa skola atradās netālu no Fulbēra mājas. Viņš izlūdzās Fulbēram atļauju aiziet ciemos. Vecais lāga lapsa uzreiz saskatīja lielisku izdevību: viņa sirsnīgi mīļotā brāļameita no šī cilvēka iemantos zināšanas, un viņam tas nemaksās ne centa. Tāds sīkstulis bija Fulbērs.

Diemžēl neviens autors nav minējis Fulbēra kristāmvārdu. Manu­prāt, Džordžs V. Fulbērs būtu tikpat piedienīgs kā jebkurš cits. Tā arī atstāsim. Viņš palūdza, lai Abelārs ņem brāļameitu mācībā.

Abelārs šo iespēju izmantoja gaužām labprāt. Viņš nāca bieži un palika ilgi. Kāda viņa rakstīta vēstule jau pirmajā teikumā liecina, ka šajā draudzīgajā mājā viņš ieradās kā cietsirdīgs ļaundaris, kāds viņš patiesi bija, ar nepārprotamu iepriekšēju nodomu piesmiet nevainīgo meiteni, kas viņam pilnīgi uzticējās. Vēstule skan šādi:

«Es nespēju vien gana nobrīnīties par Fulbēra lētticību; tikpat pārsteigts būtu juties, ja viņš jēriņu būtu pametis izsalkušam vilkam. Mēs ar Eloīzu, izlikdamies, ka kavējam laiku mācībās, pēc sirds patikas nodevāmies mīlas priekiem, un studijas sagādāja mums vientulību, kas tik nepieciešama mīlestībai. Grāmatas gulēja atvērtas mūsu priekšā, bet mēs gan vairāk runājām par mīlestību nekā par filozofiju un daudz biežāk pārmijām skūpstus nekā vārdus.»

Un tā, zobodamies par pagodinošo uzticēšanos, ko viņš savā zemis­kajā raksturā izsmējīgi nosauca par «lētticību», nelietīgais Abelārs paveda tā vīra krustmeitu, kura namā ciemojās. Parīzei tas nepalika apslēpts. To pastāstīja Fulbēram — stāstīja allaž no jauna, bet viņš tam neparko neticēja. Viņš nespēja saprast, kā cilvēks varētu būt tik neģē­līgs, ka pārkāptu svēto viesmīlības likumu, lai izdarītu šādu noziegumu. Bet, kad viņš izdzirda ielaspuikas dziedam kuplejas par Abelāra un Eloīzas mīlestību, viņam viss kļuva skaidrāks par skaidru — mīlasdzies- mas nekādi neiekļaujas retorikas un filozofijas mācību stundās.

Viņš padzina Abelāru no savas mājas. Abelārs slepeni atgriezās un aizveda F.lolzu uz Palē savā dzimtajā pusē Bretaņā. Tur viņai pēc neilga laika piedzima dēls, kuru izcilā skaistuma dēļ nosauca par Astrolabiju Viljamu Dž. Veco Fulbēru meitenes aizbēgšana saniknoja līdz trakumam, un viņš alka atriebes, tomēr nekā neuzsāka, lai nenodarītu sāpes Eloīzai, kuru joprojām no visas sirds mīlēja. Pēdīgi Abelārs piedāvājās Eloīzu apprecēt, bet ar apkaunojošu noteikumu: laulībai jāpaliek slepenībā (viņas godīgais vārds tikpat joprojām paliktu aptraipīts), lai nekaitētu viņa garīdznieka reputācijai. Tādu rīcību no šā nelieša varēja gaidīt. Fulbērs redzēja paveramies iespēju un piekrita. Viņš nolēma pagaidīt, kamēr jaunie būs salaulāti, un tad pievilt tā cilvēka uzticību, kurš pats viņam šo triku bija iemācījis; viņš gribēja atklāt noslēpumu un tādā veidā cik necik saglābt brāļameitas labo slavu. Bet brāļameita viltību nojauta. Sākumā viņa atteicās laulāties, teikdama, ka Fulbērs noslēpumu izpaudīs, lai glābtu viņu; turklāt viņa negribēja būt par nastu mīļotajam, kurš bija tik talantīgs, baudīja pasaulē tādu cieņu un kuru gaidīja tik spoža karjera. Tā bija cēla, pašaizliedzīga mīla, kas pilnā mērā atbilda sirdsšķīstajai Eloīzai. Bet prāta darbs tas nebija.

Viņu beidzot tomēr pierunāja, un civillaulības notika. Bija situsi Fulbēra stunda! Beidzot sadzīs ievainotā sirds; beidzot lepnajam garam vairs nebūs jācieš mokas; varēs atkal droši pacelt pazemoto galvu. Viņš izlika paziņojumus par laulībām visā Parīzē un jau uzgavilēja, ka negods, kas gūlās pār viņa namu, būs izdzēsts. Bet kas to deva! Abelārs noliedza, ka laulības notikušas! Eloīza noliedza! Cilvēki, kas zināja līdzšinējos notikumus, būtu paziņojumiem noticējuši, ja laulības būtu noliedzis tikai Abelārs, bet, ja visvairāk ieinteresētā persona — pati meitene — arī tās noliedza, viņi prata vienīgi pasmieties un ar savu izsmieklu dzina Fulbēru izmisumā.

Nabaga Parīzes katedrāles kanons atkal bija nonācis kaunā un apsmieklā. Zudusi pēdējā cerība vērst par labu ļaunumu, kas bija nodarīts viņa namam. Ko nu? Cilvēka daba brēca pēc atriebības. Un Fulbērs izgudroja, kā atriebties. Vēsturnieks raksta:

«Fulbēra nolīgti ļaundari naktī uzbruka Abelāram un sakropļoja viņu drausmīgā kārtā, ko pat vārdā nevar minēt.»

Es meklēju šo «ļaundaru» pēdējo atdusas vietu un, ja atradīšu, nobirdināšu pāris asaru, nolikšu tur dzīvu ziedu un salmupuķīšu pušķus un pagrābšu riekšavu grants piemiņai: lai cik drausmīgi bijuši noziegumi, ar kuriem šie ļaundari aptraipījuši savu dzīvi, vismaz vienu krietnu darbu viņi paveikuši, kaut arī tas sevišķi stingri nesaskan ar likuma burtu.

Eloīza iestājās klosterī un uz visiem laikiem šķīrās no pasaulīgajiem priekiem. Divpadsmit gadu viņa no Abelāra nesaņēma nekādas vēstis — nedzirdēja pat pieminam viņa vārdu. Viņa kļuva par Aržantei- jas klostera abatesi un dzīvoja pilnīgā nošķirtībā no pasaules. Kādu dienu viņai gadījās redzēt Abelāra rakstītu vēstuli, kurā viņš stāstīja, kas ar viņu noticis. Viņa apraudājās un aizrakstīja viņam. Abelārs atbildēja, dēvēdams viņu par «māsu iekš Kristus». Viņi turpināja sarakstīties — viņa neizmeklētā, patiesas un uzticīgas mīlas diktētā valodā, viņš — ar pieredzējuša retorika saltām, smalki noslīpētām frāzēm. Viņa izlēja sirdi kaislos, neveiklos teikumos; viņš atbildēja ar gatavām esejām, kas bija sadalītas nodaļās un apakšnodaļās, ievadā un iztirzājumā. Viņa bērtin apbēra viņu ar maigākajiem epitetiem, kādus spēj izdomāt mīloša sirds, viņš no savas saltās sirds Ziemeļpola uzrunāja viņu: «Kristus brūtei» Riebīgais neģēlis!

Tā kā viņa savas mūķenes valdīja ar pārāk maigu roku, dažas sāka ļauties pārliekai vaļībai, un Sendenī abats klosteri slēdza. Abelārs tolaik bija Sanžildas de Risa klostera oficiālais priekšnieks un, izdzirdis, ka Eloīza palikusi bez pajumtes, juta krūtīs pamostamies līdzjūtību (brīnums, ka viņam galva nepārsprāga no tik svešādām jūtām), un viņš ievietoja viņu ar visām mūķenēm nelielajā Parakletas kapelā — paša nodibinātajā klosterī. Sākumā viņai bija jāizcieš daudz smagu pārbaudījumu, bet ar savu krietnumu un labo sirdi viņa iemantoja iespaidīgus draugus un ar laiku izveidoja bagātu, ziedošu klosteri. Viņa izpelnījās baznīcas vadošo personu cieņu un mīlestību, un, kaut reti rādījās ļaudīs, ari vienkāršā tauta viņu mīlēja. Viņa cēlās cieņā, slavā un labos darbos tikpat strauji, cik strauji grima Abelārs. Pāvests novērtēja Eloīzas nopelnus tik augstu, ka iecēla viņu par ordeņa priekšnieci. Abelārs, cilvēks ar spožu talantu, neskaitāmu sava laika disputu uzvarētājs, kļuva bailīgs, nedrošs, neticēja vairs saviem spēkiem. Vajadzēja tikai vienas lielas neveiksmes, lai gāztu viņu no izcilā stāvokļa, kas viņam piederēja intelektuālajā elitē, un šo gadī­jumu viņš sagaidīja. Karaļi un augstmaņi viņu pierunāja uzsākt disputu ar ļoti gudro strīdnieku Sv. Bernāru un to satriekt; karaļu un citu ļoti augstu viesu pulkā viņš piecēlās un, kad pretinieks bija beidzis runāt, neveikli nomurmināja dažus ievadvārdus; tad drosme viņu pameta, viņa runas māksla bija zudusi; nenorunājis savu runu, viņš sāka trīcēt un apsēdās — apkaunots, sakauts čempions.

Visu aizmirsts, viņš nomira Klinī 1144. gadā. Vēlāk viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Parakletu, un, kad divdesmit gadu vēlāk nomira Eloīza, to, paklausot mirējas lūgumam, apraka viņam blakus. Viņš nomira, sasniedzis 64 gadu vecumu, viņa 63 gadu vecumā. Tā viņi nogulēja trīssimt gadu, kad pīšļus izraka un apbedīja citā vietā; 1800. gadā tas notika vēlreiz, un vēl pēc septiņpadsmit gadiem tos beidzot pārveda uz Perlašēza kapsētu, kur tie dusēs mierā līdz tam brīdim, kad atkal vajadzēs celties un kustēt tālāk.

Vēsture klusē par kalnu haubices turpmākajām gaitām. Lai pasaule runā par viņu, ko grib, vismaz es vienmēr turēšu godā viņa piemiņu un skumšu par vecā ērkšķa pievilto uzticību, lauzto sirdi un satriekto dvēseli. Lai viņam vieglas smiltis!

Tāds ir stāsts par Abelāru un Eloīzu. Tāds īstenībā ir stāsts, par kuru Lamartins izlējis veselas asaru straumes*. Bet viņš jau nekad nespēja noturēties krastos, ja saskārās ar tematu, kurā bija kaut kripatiņa jūtelības. Viņam vajadzēja izbūvēt augstākus krastus vai — vēl pareizāk — uzcelt aizsprostu. Tāds nu ir šis stāsts, ne tajā veidā, kādā to parasti dzirdam, bet ar nolobītu šķebīgo sentimentalitāti, kas mudina uzcelt pielūgsmes templi gļēvajam pavedējam Pjēram Abelāram. Ne ar vārdu es nespēju vainot pievilto, uzticīgo meiteni un no sirds novēlu viņai visas tās pieticīgās veltes, ko uz viņas kapa noliek iemīlējušies jaunekļi un meičas, bet tāpat no visas sirds man žēl, ka nepietiek laika uzrakstīt četrus vai piecus sējumus par to, ko domāju par viņas draugu, Prašuta vai Parakleta, vai kā nu to sauc, dibinātāju.

Cik tonnu savu labāko jūtu nezināšanas dēļ esmu velti izšķiedis šim bezprincipu nelietim! Turpmāk, nonākot saskarē ar šādiem ļaudīm, neļaušos aizkustinājumam, pirms nebūšu viņus sīki izpētījis un noskaid­rojis, vai viņi patiesi pelna asarām slacītu līdzjūtību. Cik žēl, ka nevaru pievākt atpakaļ salmupuķītes un redīsu buntīti!

Parīzē mēs bieži redzējām veikalu logos izkārtni: «English spoken here», gluži tāpat kā pie mums skatlogos lasāms paziņojums: «Ici on parle franfaise». Šajos veikalos mēs gājām iekšā nevilcinādamies — un nemainīgi visur saņēmām nevainojamā franču valodā vienu un to pašu informāciju: darbinieks, kas kārto darījumus angļu valodā, aizgājis pusdienās un atgriezīsies pēc stundas. Vai kungi vēlētos kaut ko iegādāties? Mēs nevarējām nobrīnīties vien, kādēļ šie ļautiņi iet pusdienot tik ērmotās un nenormālās stundās, jo mēs veikalu apmeklē­jām tādā laikā, kad nevienam kārtīgam kristīgam cilvēkam pat prātā neienāktu doties pusdienot. īstenībā tā bija zemiska blēdīšanās — lama­tas neaizsargāto ķeršanai, birzumiņi, ar ko pievilināt zaļknābju putnēnus. Viņiem vispār nebija darbinieka, kas kropļotu angļu valodu. Izkārtni īpašnieks izlika, lai ievilinātu ārzemniekus savā midzenī, kur viņš, paļaujoties uz savu daiļrunību, cerēja tos aizturēt, līdz tie kaut ko nopirks.

Mēs atmaskojām vēl vienu franču blēdību — bieži sastopamo izkārtni: «ŠEIT PIRMKLASĪGI SAGATAVO VISU VEIDU AMERIKĀŅU DZĒRIENUS». Palūdzām talkā kādu džentlmeni, kas lieliski pārzināja amerikāņu bāru nomenklatūru un devāmies iekšā viena tāda viltvārža uzņēmumā. Francūzis, apjozies ar baltu priekš­autu, klanīdamies steidzās mums pretī.

— Que voulez Ies messieursV— Nezinu, ko nozīmē «Que voulez Ies messieurs», taču tieši šādiem vārdiem viņš mūs saņēma.

Mūsu ģenerālis sacīja:

— Dodiet tīru viskiju.

(Francūzis mūs uzlūko pilnīgā neizpratnē.)

— Nu, ja nezināt, ko tas nozīmē, sajauciet šampanieša kokteili.

(Izbrīnīts skatiens, francūzis parausta plecus.)

— Labi, dodiet šerija kobleru.

Šahs un mats francūzim. Viņš nesaprata ne vārda.

— Nu, tad brendismešu.

Pēdējais pasūtījums laikam izraisīja francūzī tik nelabas aizdomas, ka viņš, plecus uzrāvis un rokas bezpalīdzīgi uz priekšu izstiepis, sāka kāpties atpakaļ.

Ģenerālis soli pa solim viņam sekoja, līdz izcīnīja pilnīgu uzvaru. Neizglītotais ārzemnieks nespēja piedāvāt pat «Santakrusas punšu», «Acu atvērēju», «Akmens sienu» vai «Zemestrīci». Skaidrs, ka viņš bija nelietīgs viltvārdis.

Iedomājieties, kas notiktu ar nabaga francūzi, ja tas Amerikā neviļus būtu iemaldījies kādai sešpensu slavenībai rezervētā teritorijā. Vispirms policisti ar izmeklētu lamuvārdu birumu viņu pārbiedētu līdz nāvei, pēc tam saraustītu vai gabalos, stiepdami no turienes projām. Dažā ziņā mēs esam mazliet pārāki par frančiem, tomēr daudzējādā ziņā viņi ir nesalīdzināmi pārāki par mums.

Pagaidām pietiks stāstīt par Parīzi. Savu pienākumu pret šo pilsētu esam izpildījuši godam. Esam redzējuši TilerI, Vandomas kolonnu, Sv. Madlēnas baznīcu, visu brīnumu brīnumu — Napoleona kapu, visas lielās baznīcas un muzejus, bibliotēkas, valdnieku pilis, skulptūru un gleznu galerijas, Panteonu, Jardin des Plantes', operteātri, cirku, Likumdošanas Sapulci, biljarda zāles, grizetes . . .

Ak, grizetes! Bezmaz piemirsu. Vēl viena vilšanās romantikā. Viņas (ja ticēsim ceļojumu aprakstiem) allaž ir tik daiļas, tik sapostas un spodras, tik graciozas, tik naivas un paļāvīgas, tik maigas, tik pievilcī­gas, tik uzcītīgas savā pārdevēju darbā, tik neatvairāmi prot pierunāt pircējus, tik uzticīgas saviem Latīņu kvartāla studentiem, tik bezrūpī­gas un līksmas svētdienu izbraukumos ārpus pilsētas un — ak, tik jauki, tik apburoši amorālas.

Bleķis! Pirmās trīs četras dienas es bez mitas saucu:

— Ašāk, Ferguson! Vai tā ir grizete?

Un viņš pastāvīgi atbildēja:— Nē.

Beidzot viņš atskārta, ka es katrā ziņā vēlos redzēt grizeti. Un tad viņš man tās rādīja dučiem. Viņas bija gluži tādas pašas kā visas franču sievietes — neglītas. Viņām bija lielas rokas, lielas kājas, lielas mutes; viņām bija strupi deguni un — galvenais — ūsas, ko pat vislabāk audzinātais cilvēks nespēja neredzēt; matus viņas sukāja taisni atpakaļ, bez šķirtnes; viņām bija neglīts augums, viņas nepavisam nebija pievilcīgas, nebija graciozas; jau uzskatot vien, es zināju, ka viņas ēd ķiplokus un sīpolus; un visbeidzot — man likās, ka būtu pārliecīga glaimošana nosaukt viņas par amorālām.

Atkāpies, meiča! Tagad man nabaga Latīņu kvartāla studenta vēl skaudrāk žēl, nekā senāk to apskaudu. Tā sadrupa pīšļos vēl viens manas jaunības elks.

Esam visu apskatījuši un rit braucam uz Versaļu. Parīzi redzēsim vairs tikai īsu brīdi, kad atgriezīsimies, lai dotos atpakaļ uz kuģi, tādēļ jau šodien varu teikt skumjas ardievas skaistajai pilsētai. Mēs vēl izbraukāsim tūkstošiem jūdžu, kad būsim pametuši Parīzi, apmeklēsim daudzas ievērojamas pilsētas, bet neviena nebūs tik burvīga kā šī.

Daži no mūsējiem aizbrauca uz Angliju, nolēmuši pēc pāris nedēļām pa apkārtceļu atgriezties uz kuģa Livornā vai Neapolē. Mēs bezmaz aizbraucām uz Ženēvu, tomēr pēdīgi nolēmām doties atpakaļ uz Marseļu un pēc tam, sākot no Dženovas, apceļot Itāliju.

Šās nodaļas beigās teikšu, juzdamies lepns un priecīgs, ka varu to teikt, jo zinu, ka mani biedri pievienosies: glītākās sievietes, ko sastapām Francijā, visas bija dzimušas un uzaugušas Amerikā.

Tagad es jūtos kā cilvēks, kam divpadsmitajā stundā ar vienu vienīgu taisnīgu labu darbu izdevies saglabāt grūstošu reputāciju un jaunā spožumā likt uzmirdzēt apsūbējušam ģerbonim.

Ļausim, klusai mūzikai skanot, priekškaram aizvērties.