Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

24. NODAĻA VILCIENĀ PA ITĀLIJU * BEZDARB'IGĀ FLORENCE * DANTE UN GALILEJS * NEPATEICĪGA PILSĒTA * APŽILBINOŠS DĀSNUMS * BRĪNIŠĶĪGAS MOZAĪKAS * VĒSTURISKĀ ARNO * ATKAL PAZUDIS * ATKAL ATRASTS, BET BAROTS TEĻŠ NETIEK CELTS GALDĀ * PIZAS TORNIS * SENLAICĪGAIS DOMS * PIRMAIS SVĒRTENIS PASAULĒ * BURVĪGĀ ATBALSS * JAUNS SVĒTAIS KAPS * SENA RELIKVIJA * BOJA GĀJUSI REPUBLIKA * LIVORNA * ATKAL PRIECĪGI ATGRIEŽAMIES UZ. KUĢA * SMAGAS AIZDOMAS * VIZĪTE PIE ĢENERĀLĀ G ARI B ALDI JA * KARANTĪNAS DRAUDI

Daži «Kveikersitijas» pasažieri pirms mūsu aizbraukšanas ieradās Venēcijā no Šveices un citām zemēm, pārējos gaidīja kuru katru dienu atbraucam. Nedzirdējām, ka no viņiem kādu būtu piemeklējuši nelaimes gadījumi vai slimības.

No ievērojamu vietu aplūkošanas bijām nedaudz pārguruši, tādēļ nobraucām lielus ceļa gabalus vilcienā, nevēlēdamies vairs nekur uzkavēties. Es gandrīz neko nepierakstīju. Par Boloņu manā piezīmju grāmatiņā nav gandrīz ne vārda, izņemot to, ka laika mums tur bija pietiekami daudz, taču nekur neredzējām desas, kas sagādājušas pilsētai pelnītu slavu.

Pistoija mūsos modināja tikai ļoti paviršu interesi.

Florence kādu brīdi mums patika itin labi. Man šķiet, mēs pienācīgi novērtējām Dāvida statuju Lielajā laukumā* un skulptūru grupu, ko dēvē par «Sabīniešu nolaupīšanu». Izstaigājām, protams Piti un Ufici galerijas, apskatot neskaitāmas gleznu un skulptūru kolekcijas. To es pieminu pašaizsardzības nolūkā, un ar to lai pietiek. Es nespētu rast mieru, ja uz mani kristu aizdomu traips, ka esmu bijis Florencē un neesmu nostaigājis nogurdinošās jūdzes pa gleznu galerijām. Mēs vārgi pūlējāmies atcerēties kādu nieku par gvelfiem, gibelīniem un citiem vēsturiskiem bendesmaisiem, kuru ķīviņi un asinsdarbi aizņem tik ievērojamu vietu Florences vēsturē, bet temats nebija diezin cik pievilcīgs. Mums tika nolaupītas visas skaistās kalnu ainavas, ko būtu redzējuši īsajā ceļojumā, jo dzelzceļš te izbūvēts tā, ka ik uz simt jardiem dienasgaismas ir trīs jūdzes tuneļu, tāpēc mūsos nepamodās maigas jūtas pret Florenci. Redzējām vietu ārpus pilsētas, kur šie ļaudis bija ļāvuši Galileja kauliem gadsimtiem ilgi nogulēt nesvētītā zemē, tāpēc ka viņa atklājums par zemes griešanos bija baznīcas nolādēta ķecerība; un mēs zinām, ka vēl ilgi pēc tam, kad pasaule viņa teoriju bija jau atzinusi un ierādījusi viņam godavietu savu dižo cilvēku sarakstā, pīšļiem atļāva šeit trūdēt. Par to, ka mums izdevās redzēt viņa pīšļus godājamā Santa Croce baznīcas kapličā, jāpateicas nevis Florencei un tās pārvaldītājiem, bet gan literāti apvienībai. Šajā baznīcā redzējām arī Dantes kapu, bet nopriecājāmies, uzzinājuši, ka viņa mirstīgās atliekas tur nedus;* nepateicīgā pilsēta, kas dzejnieku izsūtīja trimdā un vajāja, gan dotu daudz, lai tās iegūtu, bet tai nav ne mazāko cerību šo godu kādreiz piedzīvot. Florenciešiem jāapmierinās ar Mediči ģimeni. Lai vairo vien Mediči sēklu un ceļ tiem pieminekļus, apliecinot, cik dziļā pateicībā viņi ir ar mieru laizīt to roku, kas viņus šautusi.

Augstsirdīgā Florencei Tās juvelieru vidū ir ievērojami mozaīkas mākslinieki. Florences mozaīka ir skaistākā pasaulē. Florenciešiem patīk, ja tā saka. Florence ar to lepojas. Florence grib šo savu specialitāti saglabāt. Tā ir pateicīga māksliniekiem, ka tie sagādā pilsētai slavu un pilda tās lādes ar ārzemju valūtu, tādēļ tā cenšas māksliniekus stimulēt, izmaksājot tiem pensiju. Pensiju! Iedomājieties šādu cēlsirdību. Ir zināms, ka cilvēki, kas, likdami akmentiņu pie akmentiņa, veido skaistus rakstus, ilgi nedzīvo, jo darbs ir grūts un bezgala nogurdinošs tiklab rokām, kā smadzenēm, tādēļ pieņemts likums, ka daiļamatniekiem, kas sasnieguši sešdesmit gadu vecumu, jāsaņem pensija! Man nav gadījies dzirdēt, ka no tiem jel viens būtu pieprasījis savas dividendes. Meistars kaut kā nocīnās līdz sešdesmita­jam mūža gadam un pieprasa pensiju, bet tad atklājas, ka ģimenes hronikā iegadījušies aplamība par vienu gadu, pēc tam viņš atmet visam ar roku un nomirst.

Šie mākslinieki ņem sīkas akmens vai stikla drumsliņas, ne lielākas par sinepju graudiņu, un saliek tās uz virskrekla aproču pogas tik precīzi, ar tik skaistām, smalkām krāsu pārejām, ka izveidojas sīksīka rozīte ar kātiņu, ērkšķiem, lapām un ziedlapiņām, un viss iznāk tik maigā, pareizā krāsā, it kā to būtu darinājusi pati daba. Viņi spēj uz kaklasaites adatas actiņas uzburt mušu, košu vaboli vai Kolizeja drupas, turklāt izdarīt to tik meistariski, ka ikviens attēlu noturēs par uzgleznotu, v

Florences lielajā mozaīkas skolā es redzēju mazītiņu apaļu galdiņu, kura virsma bija darināta no dārga, pulēta akmens, un akmenī bija ie­strādāta flauta ar uzgali un sarežģītu taustiņu sistēmu. Nevienā gleznā krāsas nevarēja būt maigākas un sulīgākas, neviena nianšu pāreja liegāka un pareizāka; neviens mākslas darbs nevarēja būt pilnī­gāks par šo flautu, kas bija salikta, kā mums apzvērēja, no tik daudzām akmens drumsliņām, ka, mēģinot tās saskaitīt, aritmētikā pietrūktu skaitļu! Man liekas, ka ar neapbruņotu aci neviens cilvēks nespētu saskatīt, kur īsti savienojas divi akmens krislīši. Vismaz mēs nevarējām atklāt nevienu šādu kļūmi. Pie galdiņa virsmas viens meistars, kā mums stāstīja, bija nostrādājis desmit garus gadus, un galdiņš bija izstādīts pārdošanai, tā cena: trīsdesmit pieci tūkstoši dolāru.

Vairākkārt iegriezāmies Santa Croce baznīcā, lai paraudātu pie Mikelandželo, Rafaēla un Makjavelli kapa (pieņemam, ka viņi tiešām šeit apbedīti, kaut gan iespējams, ka īstenībā apmetušies kaut kur citur, bet savas kapenes izīrējuši citiem — tā Itālijā mēdz darīt), bet pārējo laiku parasti pavadījām uz tiltiem, apbrīnojot Arno upi. Apbrīnot Arno pieder pie labas uzvedības. Tas ir liels vēsturisks strauts, vidū apmēram četras pēdas dziļš, pa kuru peld laivas ar plakanu dibenu. Ja tur iesūknētu mazliet vairāk ūdens, Arno varētu uzskatīt par pieņemamu upi. Tumsonīgie, asinskārie florencieši to sauc par upi un visā nopietnībā domā, ka tā ir upe. Lai piešķirtu ilūzijai ticamību, viņi pat uzcēluši tiltus. Nudien nesaprotu, kādēļ viņi tur zem sava goda pārbrist šo braslu.

Kā gan sīki, nepatīkami piedzīvojumi ceļojuma laikā dažkārt rada aizspriedumus! Es būtu varējis ierasties Florencē mēnesi vēlāk, un pilsēta man būtu likusies skaista un pievilcīga. Bet tagad man negribas pat domāt ne par pilsētu, ne par tās plašajiem veikaliem, kas līdz griestiem piebāzti ar Eiropas slavenāko skulptūru kopijām no snieg­balta marmora un alabastra — ar kopijām, kas acij ir tik burvīgas, ka brīnumiem jābrīnās, kā varēja tās izveidot no nomelnējušajiem, pārakmeņotajiem lietuvēna murgietfi, kas esot oriģināli.

Vienu vakaru ap pulksten deviņiem es Florencē apmaldījos un klīdu šauro ieliņu labirintā starp namiem, kas visi izskatās vienādi, līdz trijiem rītā. Bija jauks vakars, un sākumā ielās netrūka ļaužu, visur dega gaišas ugunis. Vēlāk pieradu klīst pa noslēpumainām vārtu velvēm un tuneļiem, un man likās interesanti, ka, pagriežoties ap stūri, ieraudzīšu turpat pretī savu viesnīcu, bet allaž izrādījās, ka viesnīcas tur tomēr nav. Taču tad sāku nogurt. Drīz vien jutos ļoti piekusis. Bet nu ielās vairs nebija neviena — pat neviena policista. Gāju vien tālāk, līdz zaudēju pacietību, turklāt biju nokārsis un izslāpis. Pēdīgi, pulkstenis varēja būt apmēram viens, es negaidot nokļuvu pie vieniem no pilsētas vārtiem. Tagad sapratu, ka atrodos no viesnīcas ļoti tālu. Kareivji iedomājās, ka es gribu iziet no pilsētas. Tie pieskrēja klāt un aizšķēršļoja man ceļu ar musketēm. Es sacīju:

— Hotel d'Europe!

Tas bija viss, ko pratu pateikt itāliski, turklāt īsti droši nezināju, vai tas ir itāliski vai franciski. Kareivji stulbi paraudzījās cits uz citu, tad uz mani, papurināja galvas un mani aizturēja. Es teicu, ka gribu tikt mājās. Viņi nesaprata ne vārda. Tad aizveda mani uz sardzes māju, pārmeklēja, bet nekā musinoša neatrada. Viņi gan atrada manā kabatā ziepju gabaliņu (mēs tagad nēsājam ziepes visur līdzi), un es viņiem to uzdāvināju, skaidri redzēdams, ka ziepes viņi uzlūko kā kuriozitāti. Es vienā gabalā atkārtoju «Hotel d'Europe», un viņi vienā gabalā purināja galvas, līdz pēdīgi piecēlās jauns kareivis, kas kaktā bija snaudis, un kaut ko sacīja. Viņš, man liekas, teicās zinām, kur viesnīca atrodas, jo sardzes virsnieks iedeva viņu man par pavadoni. Nogājām simt, varbūt simt piecdesmit jūdžu — vismaz man tā šķita, un tad viņš apmaldījās. Viņš iegriezās te vienā ielā, te otrā un tad ar zīmēm lika man saprast, ka atlikušo rīta cēlienu izmantos, lai atrastu ceļu atpakaļ uz pilsētas vārtiem. Tanī mirklī man pēkšņi likās, ka māja pretējā ielas pusē ir tā kā pazīstama. Tā bija viesnīca!

Man palaimējās, ka bija pagadījies kareivis, kas zināja kaut vai tik daudz kā šis; stāsta, ka valdības politika esot pastāvīgi mainīt kareiv­jiem dienesta vietu — lauciniekus sūtīt uz pilsētu un otrādi, lai tie nevarētu iepazīties ar apkārtējiem iedzīvotājiem, kļūt nolaidīgi die­nesta pienākumu izpildē, kopā ar draugiem uzsākt sazvērestības vai citādu pretvalstisku darbību. Par Florenci man palikuši gaužām nepatīkami iespaidi. Tādēļ labāk mainīšu tematu.

Pizā mēs uzkāpām visērmotākajā celtnē, kāda jebkad pasaulē redzēta,— Krītošajā tornī. Kā visiem zināms, tornis ir gandrīz simt astoņdesmit pēdu augsts, un es lūdzu iegaumēt, ka simt astoņdesmit pēdu augstums pielīdzināms četrām parastām trīsstāvu mājām, sakrau­tām citai uz citas, tas būtu visai pieklājīgs augstums vienlaidu augstam tornim pat tad, ja tas stāvētu taisni, bet šis par vairāk nekā trīspadsmit pēdām nosliecies sānis. Tornis ir septiņsimt gadu vecs, taču ne hronikas, ne leģendas nestāsta, vai tas sākotnēji tīšām celts tāds, kāds iznācis, vai arī viena puse vēlāk noslīdējusi. Nav arī ziņu par to, vai tornis savā laikā stāvējis nenošķiebies. Tas būvēts no marmora ar granīta piedevu; tam ir korintiešu kapiteļi, kas bijuši skaisti tad, kad bija jauni. Savā būtībā tas ir zvanutornis, un tā virsotnē vēl tagad atrodas vecu zvanu komplekts. Vītņu kāpnes ir tumšas, bet kāpējs pastāvīgi zina, kurā torņa pusē atrodas, to jūt pēc dabiskās noslieces, kas norāda, vai kāpnes ved gar torņa augstāko vai zemāko malu. Daļa akmens pakāpienu ir izmīti tikai vienā galā, citi — otrā, bet atlikušie — tikai pašā vidū. Raugoties lejup, rodas sajūta, ka lūkojies piešķiebtā akā. Virve, kas nolaista no torņaugšas centra, pieskaras sienai, vēl nesasniegusi pamatni. Stāvot pašā augšā, nav īsti labi ap dūšu, ja paraugās lejup no augstākās malas, bet, ja jums izdodas ar krūtīm uzrausties uz apmales lejākajā pusē un, kaklu izstiepušam, paskatīties uz torņa pamatni, jums uzmetīsies zosāda un, par spīti saprāta balsij, jums liksies, ka visa celtne gāžas. Jūs visu laiku neviļus kustaties ļoti piesardzīgi, jo ne mirkli jūs nepamet sajūta: ja ari tornis vēl negāžas, tad tieši jūsu nenozīmīgais svars būs tas, kas to sagāzīs, tādēļ jūs cenšaties sevi padarīt it kā vieglāku.

Doms, kas atrodas tornim kaimiņos, ir viena no skaistākajām katedrālēm Eiropā. Tai plecos astoņi simti gadu. Tās diženums pārdzīvojis spožo tirdzniecības uzplaukumu, kas radīja nepieciešamību, pareizāk sakot, iespēju to uzbūvēt. Nabadzības, panīkuma un drupu vidū katedrāle mums sniedz uzskatāmāku priekšstatu par Pizas kādreizējo varenību nekā visas par to sarakstītās grāmatas.

Baptistērijs, dažus gadus vecāks par Krītošo torni, ir milzu apmēra stalta rotonda, un tās būve izmaksājusi ļoti dārgi. Baptistērijā karājas lampa, kuras vienmērīgā šūpošanās ierosināja Galilejam domu par svērteni. Grūti ticēt, ka šis necilais priekšmets ir tik neiedomājami paplašinājis zinātnes un mehānikas pasaules robežas. Skatoties uz šo gaismekli, man neviļus acu priekšā iznira neprātīga vīzija — vesels universs šūpojošos disku, šā senatnīgā tēva darbīgie bērni. Man piepeši likās, ka redzu saprātīgu būtni, ka tas nav vienkāršs gaismeklis, bet pats apzinās, ka ir svērtenis, maskējies svērtenis, kurš dziļi pārdomātu, noslēpumainu iemeslu dēļ mainījis izskatu, ka tas nav arī parasts svērtenis, bet visvecākais Pirmsvērtenis — visas pasaules svērteņu pirmtēvs. Ābrahams.

Šinī baptistērijā ir skaistākā atbalss, kādu mēs jebkad bijām dzirdējuši. Gids nodziedāja divas skanīgas notis ar pusoktāvas starpību; un atbalss atbildēja ar neiedomājami burvīgām, melodiskām, bezgala jaukām skaņām. Atbalss skanēja kā attāluma viegli slāpēts, nopūtai līdzīgs ilgs baznīcas ērģeļu akords. Varbūt tas izklausās pārspīlēti, bet tādā gadījumā vainojama mana auss, ne mana spalva. Cenšos attēlot kādu atmiņu — tādu, kas ilgi neizdzisīs.

Savdabīgu viduslaiku dievbijību, kas ticībā augstāku vērtību piešķir ārējām pielūgsmes formām nekā dedzīgai vēlmei pasargāt sirdi no grēcīgām domām un rokas no grēcīgiem darbiem un kas svēti tic nedzīvu lietu aizsargspēkam, ja šīs lietas nākušas saskarē ar svētumu, spilgti ilustrē viena no Pizas kapsētām. Kapus tur rok zemē, kas savā laikā atvesta no Svētās zemes. Veco laiku Pizas iedzīvotāji ticēja, ka tapt apbedītam šādā zemē ir daudz drošāka garantija dvēseles glābšanai nekā daudzas baznīcā nolasītas piemiņas mesas vai Svētajai Jaunavai par godu iedegtas svecītes.

Domā, ka Piza ir vairāk nekā trīstūkstoš gadu veca. Tā bija viena no divpadsmit senās Etrūrijas pilsētām — tātad piederējusi valstij, kas atstājusi tik daudz pieminekļu par savu izcilo, augsti attīstīto kultūru un tik maz liecību, kas dotu iespēju izpētīt tās vēsturi. Kāds Pizas antikvārs man piedāvāja senlaicīgu asaru krūzi, kura, pēc viņa apgalvojuma, esot četrus tūkstošus gadu veca. Tā atrasta kādas visvecākās etrusku pilsētas drupās. Viņš sacīja, ka tā uzieta kapenēs un ka tajos tālajos laikos, kad Ēģiptes piramīdas vēl bija gluži jaunas, bet Damaska — nenozīmīgs ciems, kad sentēvs Ābrahams vēl spārdījās autiņos un Troja vēl nevienam pat sapņos nerādījās, kādas ievērojamas ģimenes locekļi šajā krūzītē lējuši asaras par dārgu aizgājēju. Ar maigumu, kādu vārdos nav iespējams izteikt, tā savā mēmajā valodā pāri garajai gadsimtu virtenei stāstīja par krēslu, kurā vairs nesēž, par pazīstamiem soļiem, kas vairs neatskan uz sliekšņa, par mīļu balsi, kas vairs neskan citu balsu vidū, par augumu, kas izgaisis skatienam,— stāstu, kas, lai cik sens, mūžam paliks jauns, drausmīgs, prātu stindzinošs! Neviens gudri vārdos likts hronikas vēstījums nespētu miglā tītās sensenās pagātnes mītus atdzīvināt un iesildīt mūsu sirdis dzīvā, cilvēciskā mīlestībā tā, kā to spēja šis nabaga nejūtīgais māla trauciņš.

Viduslaikos Piza bija republika ar savu valdību, armijām, flotēm un plaši izvērstu tirdzniecību. Tā bija kareivīga valsts un ierakstīja savos kara karogos daudzas slavenas kaujas ar dženoviešiem un turkiem. Stāsta, ka šās pilsētas iedzīvotāju skaits savā laikā sasniedzis četrsimt tūkstošus: taču tagad tai scepteris izslīdējis no rokas, kuģu un armiju vairs nav, tirdzniecība mirusi; kara karogus klāj gadsimtu putekļi un pelējums, tirgi stāv tukši, pilsēta iespiesta apdrupušajos mūros, tās iedzīvotāju skaits sarucis līdz divdesmit tūkstošiem dvēseļu. Mūsdienās Piza var dižoties vienīgi ar to, ka pēc lieluma ir otrā pilsēta Toskānā, un tas patiesi nav nekas sevišķs.

Livornā mums pietika laika ilgi pirms vārtu slēgšanas apskatīt visu, ko vēlējāmies redzēt, un tad devāmies uz savu kuģi.

Likās, ka esam veselu mūžību bijuši projām no mājām. Pirms tam nebijām pratuši novērtēt, cik tīkama ala ir mūsu kajīte un cik jauki ir vakariņās sēdēt pašam savā vietā ierastajā salonā un sarunāties ar draugiem pašiem savā valodā. Ak, laime saprast katru vārdu, kas tiek teikts, un zināt, ka arī katrs mūsu sacītais vārds tiks saprasts! Mēs tagad runātu, kamēr mēle piekūst, bet diemžēl no sešdesmit pieciem pasažieriem ir tikai kāds desmits, ar ko sarunāties. Pārējie klīst diezin kur. Livornā mēs krastā nekāpsim. Pagaidām esam atēdušies Itālijas pilsētas, un mums daudz labāk patīk pastaigāties pa labi pazīstamo klāju un paraudzīties uz pilsētu pa gabalu.

Stulbās Livornas varasiestādes nespēj saprast, ka tik liels tvaikonis šķērsojis milzīgo Atlantijas okeānu tādēļ vien, lai atvizinātu dāmu un kungu grupu izpriecas ekskursijā. Tas viņiem šķiet pārāk neticami. Pēc viņu domām, tas ir aizdomīgi. Aiz tā droši vien slēpjas kaut kas daudz nopietnāks. Viņi to nevar saprast un apšauba mūsu kuģa dokumentu īstumu. Beigu beigās viņi nosprieda, ka mēs esam maskē­jies asinskāru musinātāju — garibaldiešu bataljons! Un viņi visā nopietnībā izsūtīja lielgaballaivu, lai tā nakti un dienu uzmana mūsu kuģi, lai vienā mirklī varētu apspiest pirmo revolūcijas dzirksteli! Visu laiku ap kuģi patrulē policijas kuteri, un, ja kāds matrozis uzdrošinātos uzvilkt sarkanu kreklu, viņš par to samaksātu ar savu brīvību. Policisti pavada kapteiņa pirmā palīga laivu no krasta līdz kuģim un no kuģa līdz krastam un modri novēro visus viņa tumšos manevrus. Tie viņu apcietinās, ja viņš nemainīs sejas izteiksmi un neapvaldīs tajā asinskāri, tieksmi uz musināšanu un dumpīgumu. Dažu mūsu pasažieru vakardie­nas draudzīgais apciemojums pie ģenerāla Garibaldija (paklausot viņa sirsnīgajam ielūgumam) laikam vēl jo vairāk pastiprināja pilsētas varasvīru pret mums vērstās aizdomas. Viņi bija pārliecināti, ka draudzīgā vizīte ir tikai aizsegs asinskāriem nodomiem. Sie ļautiņi piebrauc mums pavisam klāt, kad mēs no kuģa ielecam jūrā nopeldē­ties. Vai viņi patiesi domā, ka mēs jūras dibenā satiekamies ar tur noslēpušamies rezerves spēkiem?

Runā, ka Neapolē mūs laikam turēšot karantīnā. Daži no mums negrib ar to riskēt. Tādēļ atpūtušies prātojam ar franču tvaikoni aizbraukt līdz Čivitavekijai, no turienes uz Romu un ierasties Neapolē ar vilcienu. Vilcieni nav pakļauti karantīnai, vienalga, no kurienes pasažieri ie'rodas.