Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

UZKAPŠANA VEZUVĀ (TURPINĀJUMS)

Neapolitāņi allaž par pakalpojumu uzprasa četrreiz vairāk, nekā īstenībā cer dabūt, bet, ja jūs viņiem samaksājat, cik pirmoreiz prasīts, viņi nokaunas, ka prasījuši tik maz un nekavējoties pieprasa vairāk. Naudas samaksu vai saņemšanu pastāvīgi pavada satrauktu vārdu birums un žestikulēšana. Bez strīdiem un skandāla nav iespējams nopirkt pat gliemežus divu centu vērtībā. «Viengala» brauciens divjūgā maksā vienu franku — tāds ir likums, bet ormanis, atrazdams dažādus ieganstus, prasa vairāk, un, ja tiešām saņem prasīto, aši izgudro vēl kādu piemaksu. Stāsta, ka reiz kāds ārzemnieks nolīdzis braucienam vienjūgu — par pusfranku. Izmēģinājuma labad viņš iedevis kučierim piecus frankus. Tas pieprasījis papildus vēl vienu franku un to ari saņēmis. Pēc tam prasījis vēl un saņēmis, tad vēl, un ticis noraidīts. Nu kučieris kļuvis dusmīgs, atkal ticis noraidīts, bet sācis celt traci. Ārzemnieks teicis: «Labi, atdodiet tos septiņus frankus, es padomāšu, kā jums palīdzēt.» Saņēmis naudu atpakaļ, viņš samaksājis likumīgo pusfranku, un kučieris tūliņ palūdzis vēl divus centus, lai nopirktu malku dzeramā. Jūs varbūt teiksiet, ka esmu aizpriedumains. Var jau būt. Bet es kaunētos, ja tāds nebūtu.