9 . nodaĻa

Plkst. 13.15 pēc Centrāleiropas laika

- Velns un elle, kas te notiek?

Alvaress un Kenards stāvēja Fobursentonorē ielā. Viņiem priekšā aiz policijas barjeras drūzmējās pūlis. Iela abpus viesnīcai bija nosprostota. Alvaress redzēja vairākus policis­tus gan formastērpos, gan civilās drēbēs un citus no­zieguma vietas tehniskos darbiniekus, kas pildīja savus pienākumus.

Kenards beidza telefona sarunu un pievērsās Alvaresam.

- Cik man zināms, te šorīt noticis kaut kas šausminošs. Dzir­dēju, ka miruši astoņi cilvēki, visi nošauti, un brīvībā ir viens aizdomās turamais, kurš izklausās pazīstams.

- Velns parāvis, Džon! Alvaress uzmeta Kenardam gaidpilnu skatienu. Vai tiešām tas pats, kurš piebeidza Ozolu?

Jaunākais vīrietis pamāja. Šāvējam ir līdzīga gaume at­tiecībā uz eksotisku munīciju. Vairāki cilvēki nošauti ar piecu, komats, septiņu milimetru zemskaņas lodēm. Vēl nav paspē­juši salīdzināt lodes, bet…

- Iespēja, ka divi atsevišķi šāvēji izmantoja kaut ko tik īpatnēju vienā un tajā pašā rītā Parīzē…

- …ir ļoti niecīga.

- Pat līdzinās nullei. Alvaress centās palūkoties pāri ska­tītājiem, kas cerēja ieraudzīt kaut ko aizraujošu. Kad tas viss notika?

- Man varēja pateikt tikai to, ka pirms pusdienlaika. Tā­tad ne pārāk sen.

- Pirms Ozola nāves?

- īsti nezinu. Šķiet, vismaz stundu vēlāk.

- Mums jātiek iekšā.

Alvaress izlauzās cauri pūlim. Viņš bija liela auguma vīrs, kurš no pirmā līdz pēdējam gadam koledžā bija nodarbojies ar grieķu-romiešu cīņu un vēl tagad izskatījās pēc karotāja, kaut gan melnos matus caurvija daudzi sirmi pavedieni. Vi­ņa augums mēdza biedēt cilvēkus, un viņš to bieži izmanto­ja, lai gan pēdējā laikā tomēr deva priekšroku tam, lai cil­vēku viņu novērtētu par zemu, nevis baidītos. Lai nu kā, šādos brīžos lielāka nozīme bija spēkam.

Sasniedzis norobežojošo lenti, viņš uzreiz atdūrās pret pa­celtu plaukstu un parādīja policistam savu apliecību. Brīdi to pētījis, policists ar mājienu pieaicināja savu priekšnieku. Tas pusmūža francūzis, neliela auguma, rūpīgi kopts lais­ki pienāca klāt. Viņš šķita aizkaitināts, jo bija spiests kaut ko darīt. Alvaress vēl joprojām turēja roku paceltu, un vecākais policists samiedza acis, vērojot atvērto maku.

- Jā? viņš angļu valodā jautāja.

- Vai jūs te esat galvenais?

Policists pamāja. Es esmu leitnants Lefevrs. Viņš brīdi klusēja un tad nevērīgi painteresējās: Kā varu palīdzēt?

- Es esmu Amerikas Valsts departamenta darbinieks un šobrīd strādāju Amerikas vēstniecībā Parīzē. Alvaress ieli­ka maku kabatā. Manuprāt, jūsu aizdomās turētais šāvējs varētu būt tas pats, kurš šorīt nogalināja manu paziņu, lat­vieti Andri Ozolu.

Bija skaidrs, ka Lefevrs jau zina par šo saistību, bet die­zin vai kaut ko nojauta par to, ko Ozols darīja Parīzē.

- Un? viņš apjautājās.

Alvaress nejutās pārsteigts, tomēr būtu devis priekšroku

ieinteresētākai atbildei. Un mums abiem nāktu par labu apvienot spēkus. Ja es varētu apskatīt viesnīcu…

- Tas diemžēl nav iespējams.

- Kāpēc? Vai nedzirdējāt, ko nupat teicu?

Lefcvrs pārnesa svaru uz otru kāju; spriežot pēc viņa vē­dera, svars bija iespaidīgs. Šī ir mūsu izmeklēšana. Jums nav varas šajā valstī.

Lai apvaldītu kārdinājumu kaut ko atcirst, Alvaress dziļi ievilka elpu un rami iebilda: Es necenšos atņemt jums aiz­domās turamo vai atzinību, es tikai gribu viņu atrast. Un, kaut gan tas izklausās neprātīgi, man šķita, ka mēs varētu viens otram palīdzēt.

- Paldies par piedāvājumu, Lefevrs sacīja, pat nemēģi­not izlikties, ka runā no sirds. Ja būs nepieciešama jūsu palīdzība, mēs to palūgsim.

Viņš pagriezās un devās uz viesnīcu.

- Nelietis, Alvaress noņurdēja un atkal lauzās cauri pū­lim, šoreiz jau agresīvāk nekā iepriekš. Izņēmis no kabatas telefonu, viņš palūkojās uz Kenardu. Nu tā, laiks rezerves plānam.

Загрузка...