Mednieks

4. nodaĻa

/

Plkst. 08.34 pēc Centrāleiropas laika

Vestibila Viktors pacietīgi gaidīja, kamēr viņam apkārt sā­kās panika. Viesnīcas vadītājs, īsa auguma kalsns vīrietis ar pārsteidzoši dobju balsi, bija spiests kliegt, lai pārbiedētie viesi viņu sadzirdētu. Daži nebija pilnīgi apģērbušies, jo iz­lēkuši no gultas, atskanot saucieniem par slepkavību. Vadī­tājs mēģināja paskaidrot, ka policisti jau ir ceļā un visiem jāsaglabā miers, bet bija jau par vēlu.

Viktors apsēdās greznā ādas atzveltnes krēslā vestibila stūrī. Tas bija ļoti ērts. Viņš to pagrieza tā, lai varētu novē­rot galveno ieeju un lielāko daļu vestibila, pat nepakustinot galvu. Vienlaikus viņš ar acs kaktiņu pieskatīja viesnīcas bāra ieeju un kāpņu telpu. Viņš nedomāja, ka liftus labajā pusē kāds izmantos, bet viņš tik un tā bija pietiekami tuvu, lai neuzkrītoši visus vērotu.

"Drīz ieradīsies policija, un atlikušajiem slepkavu koman­das biedriem vairs nav daudz laika izpildīt uzdevumu. Šo­brīd viņi jau noteikti ļaujas panikai, jo saprot, ka divi kolēģi ir miruši. Viņi vai nu aizbēgs, bet tam es neticu, vai arī mē­ģinās pabeigt darbu. Tā kā no vestibila ārā plūst pārbiedē­tie viesi un darbinieki, būtu pārāk bīstami nogalināt mani uz ielas, turklāt kuru katru mirkli parādīsies policisti," Vik­tors sprieda.

Aizritēja minūte vairāk, nekā Viktors bija domājis, un

šīs kavēšanās dēļ viņš novērtēja pretinieku spējas par iedaļu zemāk. Viņš tos pamanīja bez grūtībām vispirms vienu, kas centās izlavierēt izmisušo viesu pūlī, un pēc tam otru, kurš izskrēja no pirmā stāva gaiteņa. Pirmajam bija gaiši mati. La­bo roku viņš turēja savas melnās ādas jakas kabatā, kreiso bija izstiepis, lai izlauztu ceļu starp cilvēkiem. Otrs bija gara auguma smagnējs vīrs ar tumšu bārdu un polsterētu jaku. Viņš ar abām rokām grūda cilvēkus malā, necenšoties slēp­ties. Viktors secināja, ka gaišmatis barības ķēdē ieņem aug­stāku vietu, tātad ir vilinošāks.

Abi sastapās vestibila vidū un bridi apspriedās, pavirši aplūkoja istabu un atri ieskatījās bārā, kamēr šķērsoja vesti­bilu. Gaišmatis tuvojās kāpnēm, bet lielais vīrs gāja uz lifta pusi. Tā kā viņus no Viktora šķīra drūzma, viņi savu mērķi nepamanīja; kļūda bija saprotama, bet viņiem tik un tā nāk­sies par to samaksāt.

Viktors piecēlās un aprēķināja savu maršrutu tā, lai ģime­ne, kas iznāca no lifta, noslēptu viņu lielā vīra skatienam. Abi pagāja viens otram garām, un Viktors strauji tuvojās kāp­nēm, sasniedzot gaišmati brīdī, kad tas pagrūda durvis.

Slepkava pārāk vēlu pamanīja ēnu. Viņš mēģināja izņemt ieroci, bet sastinga, tiklīdz sajuta pie ribām piespiesto klusi­nātāju. Viktors pagrieza to augšup, tēmējot sirdi, tajā pašā mirklī ar kreiso roku satvēra vajātāja sēkliniekus un spēcīgi saspieda.

Gaišmatis iestenējās un gandrīz nokrita zemē, mokošu sāpju pārņemts. Viktors pagrūda viņu caur durvīm un fran­ciski iečukstēja ausī:

- Izņem labo roku no kabatas. Ieroci atstāj. Vīrietis pa­klausīja, un Viktors jautāja: Cik daudz jūsējo te ir?

Lai spētu parunāt, gaišmatis centās elpot pietiekami vien­mērīgi un noturēties kājās. Viņš bija pārbijies, un Viktors viņu saprata. Vīrietim izdevās pateikt tikai vienu vārdu:

-Ko?

Viktors virzīja viņu augšā pa pirmo kāpņu posmu, vēl cie­šāk satverot sēkliniekus, lai ķīlniekam prātā neienāktu doma par kaut ko muļķīgu. Tas pat nebija vajadzīgs.

- Šurp.

Viņi gāja tālāk, līdz sasniedza otrā stāva durvis.

- Šeit. Atver.

Vīrietis drebēdams pagrieza rokturi. Kad durvis bija pa­vērtas līdz pusei, Viktors pagrūda savu gūstekni, un abi aizsoļoja pa gaiteni. Viņi pagāja garām istabenei, kas steidzās uz kāpņu pusi. Vecās sievietes mati bija saņemti ciešā mez­glā, un viņa bija tik tikko piecas pēdas gara. Viktors dzir­dēja, ka viņa spēji ievelk elpu, redzot vīrieša saviebto seju un Viktora plaukstu pie viņa stakles. Viktors turēja galvu pie­liektu aiz sava gūstekņa, lai istabene nesaskatītu viņa seju.

Viņš varētu nogalināt sievieti, lai lieki neriskētu, bet vēl viens līķis gaitenī izraisītu jaunus sarežģījumus, un viņa ne­bija vainīga, ka netīšām te nokļuvusi. Brīdī, kad viņa pavēstīs par redzēto kādam pietiekami nozīmīgam cilvēkam, Viktors jau sen būs prom.

Abi vīrieši nogriezās ap stūri un nokļuva citā gaitenī. Tajā valdīja klusums; visi viesi jau pulcējās vestibilā vai ari uz ielas.

- Atver durvis, Viktors pavēlēja.

Gaišmatis trīcēdams izdvesa: Kuras?

Viktors raidīja trīs lodes stenderes vietā, kur atradās slēdzenes prctdzelzis. Ar vienu lodi pietiek tikai filmās. Tās. Vīrietis vilcinājās, un Viktors pastiprināja tvērienu. Atver. Tūlīt.

Viņš grieza rokturi pārāk lēni, tāpēc Viktors viņu iegrūda istabā un ar kāju aizcirta durvis.

- Nomet ieroci uz gultas.

Vīrietis iebāza roku kabatā un nesteidzīgi izņēma pistoli, turot to tikai ar īkšķi un rādītājpirkstu. Viņš to nometa uz gultas, trāpot tieši vidū. Tādos apstākļos metiens bija labs.

Nākamajā mirkli Viktors atlaida gaišmati un spēji grūda viņu uz priekšu. Vīrietis paklupa un sabruka uz grīdas, kur palika guļam embrija pozā, satvēris ievainotos sēkliniekus. Viņa mīlas piedzīvojumu laiks bija pagājis. Vīrietis bija jau­nāks nekā trīs pārējie, ne vecāks par divdesmit septiņiem ga­diem. Viņa vaibsti bija citādi, izturēšanās savaldīgāka. Viktors ziņkāri nopētīja viņu. Likās skaidrs, ka šis vīrietis neiederas starp pārējiem. Viņš bija vai nu pieaicināts no ār­puses, vai arī grupas vadonis.

Svešais palūkojās uz savu labo pēdu un strauji novērsās. Labā bikšu stara krītot bija parauta uz augšu, atklājot mel­nu ādas maksti, kurā ieslēpts revolveris ar īsu stobru. Viņš pamanīja, ka Viktors to redzējis un nolasījis sava ķīlnieka do­mas.

Viktors papurināja galvu tikai vienu reizi -, tad spēra soli uz priekšu un pavērsa ieroci pret vīrieša pieri. Cik daudz jūsējo šeit ir?

- Septiņi.

- Ieskaitot tevi?

Saviebies svešais pamāja, nespējot parunāt, jo sāpes staklē bija pārāk spēcīgas. Tātad bez lielā vīrieša liftā kaut kur bija vēl trīs.

- Cik mašīnu jūs atvedāt?

Gaišmatis steidzās atbildēt, izspļaujot vārdu: Vienu.

- Tikai vienu?

- Tas ir furgons.

- Kāds numurs?

- Es… nezinu.

Viktors ietrieca lodi grīdā viņam starp kājām. Tā bija velti izšķiesta munīcija, tomēr nebija laika ilgstošai pratināšanai.

- Es zvēru, ka nezinu! Gaišmatis stingi lūkojās uz ap­svilušo caurumu paklājā.

- Kāds modelis?

- Nezinu. Zila īrēta automašīna.

Viņš runāja franciski labi, bet ne tekoši. Tā nebija viņa dzimtā valoda.

- Vai zini, kas es esmu? Viktors jautāja.

Vīrietis neatbildēja uzreiz, bet atguva balsi, tiklīdz Vik­tors spēra soli uz priekšu.

- Nē.

- Nē?

- Tikai izdomāto vārdu, mums bija fotogrāfija…

- Kā jūs uzzinājāt, kur esmu apmeties?

- Mums nosauca viesnīcu.

- Kad?

- Pirms trim dienām.

Viktors piepeši pazina vīrieša akcentu un sāka runāt an­gliski. Tu esi amerikānis.

Gaišmatis atbildēja angliski. Jā. Viņš bija no dienvidu štatiem, varbūt Teksasas.

- Kurš ir galvenais? Viktors jautāja.

- Es.

- Privātais sektors?

-Jā.

- Vai jūs man sekojāt?

- Mēģinājām, bet tu vienmēr izvairījies.

- Kāpēc gaidījāt tik ilgi, lai mani nogalinātu?

Amerikānis bridi klusēja un tad atbildēja: Mēs gaidi-

jām zaļo gaismu.

- Un kad to saņēmāt?

t

- Pussešos.

Viktors juta, ka gaišmatis nolēmis teikt patiesību. "Var­būt viņš cer uz iespēju dzīvot, ja vien atbildēs godīgi. Svēt­laimīga neziņa."

- Kāpēc tu iesūtīji tos abus iekšā, pirms es biju atgriezies? Gaišmatis atkal saviebās. Es zaudēju savaldību. Domāju,

ka tu vairs nenāksi atpakaļ. Aizsutiju viņus pārbaudīt. Viņš sarauca pieri un acīmredzami vēl joprojām mocījās sāpēs.

- Nepiemērotā brīdi.

- Tas bija muļķīgi, Viktors piekrita. Kas tev zināms par zibatmiņu?

- Mums vajadzēja pārliecināties, ka tā ir pie tevis, paņemt to un gaidīt norādījumus.

- Kā labā tu strādā? Viktors samiedza acis.

Vīrietis nolieca galvu. Viņam pār vaigiem ritēja asaras.

- Lūdzu…

- Kā labā tu strādā?

Viņš ielūkojās Viktoram sejā un saprata, ka nevar cerēt uz žēlsirdību. Tad viņš iešņukstējās.

- Ka lai es to zinu?

Viktors viņam ticēja. Un viņš divas reizes iešāva ameri­kānim sejā.

Nometies ceļos pie līķa, viņš meklēja kādu personas ap­liecību un pamanīja radio jakas iekškabatā. Tas bija ieslēgts raidīšanas režīmā, un mazā gaismiņa mirgoja. Zem krekla apkakles bija piestiprināts mikrofons.

Iečīkstējās grīdas dēlis. Viktors sastinga un palūkojās pār plecu.

Zem durvju spraugas pavīdēja ēna, kas kustējās gaitenī. Viktors spēji metās pa labi, un istabā iebruka vīrietis ar tum­šo bārdu. Viņš šāva, vēl pat neredzējis mērķi. Ierocis bija kompakts Heklera un Koha mašīnpistoles 5K modelis ar garu klusinātāju, un zibenīgie šāvieni izklausījās pēc apslāpētiem klikšķiem.

Šāvējs virzīja ieroča stobru, sekojot Viktoram, kurš ieskrē­ja vannasistabā. Lodes kapāja sienu aiz viņa, izsitot caurumu rindu. Čaulītes džinkstēdamas atsitās cita pret citu uz paklaja slepkavam pie kājām.

Viktors notupās un, vēl pilnībā nepagriezies, nospieda mēlīti. Lode aizspindza caur atvērtajām durvīm un uzjundī­ja apmetuma putekļus, ietriecoties sienā.

Vannasistaba bija sešas reiz četras pēdas liela flīzēta kas­

tīte ar vannu, izlietni un tualeti. Nebija nekādu aizsargājošu stūru vai priekšmetu, aiz kuriem paslēpties. Ienaidnieka pil­nā automātiskā režīmā mašīnpistole varēja iztukšot trīsdes­mit patronu aptveri divās, komats, piecpadsmit sekundēs. Šādā attālumā un ar tādu munīcijas daudzumu šāvējs vārda tiešā nozīmē nevarēja netrāpīt mērķim.

Ar kreiso roku Viktors izņēma aiz jostas aizbāzto Bērē­tas sistēmas pistoli un notēmēja abus ieročus pret durvīm. Precīzi notēmēt bija grūti, bet viņam vajadzēja papildu iespē­ju apturēt pretinieku, lai tas nepagūtu atklāt uguni. Preti­nieks bija liela auguma vīrs, un ne zemskaņas piecu, komats, septiņu milimetru, ne deviņu milimetru patronas nenoguldītu viņu uzreiz, ja vien netrāpītu galvā, sirdī vai mugur­kaulā. Bet, ja munīcijas ir pietiekami daudz, ir vienalga, kur tā ķērusi. Viktors turēja Bērētas sistēmas ieroci tieši zem pus­automātiskās pistoles, lai šautu apmēram vienuviet. Viņš bija redzējis amatierus, kas turēja divus ieročus plecu platumā izplestās un izstieptās rokās kā iecienītās asa sižeta filmu zvaigznes. Tādi cilvēki vienmēr mira pirmie.

Kaut kas atsitās pret paklāju un nodžinkstēja pa deviņu milimetru čaulītēm. Pēc brīža Viktors dzirdēja, ka pretinieks pārlādē ieroci. Tas nebija tukšs, bet slepkava tik un tā iz­mantoja izdevību un ielika pilnu aptveri.

Viktors tupēja iespējami tālāk no durvīm. Ja ienaidnieks bija pietiekami gudrs, lai pārlādētu ieroci, pirms beidzās mu­nīcija, tad nepieļaus kļūdu un neskries vannasistabā, ja pie­tiek pabāzt ieroča stobru durvju spraugā un nospiest mēlīti. Viktors juta, ka šāvējs lavās gar sienu un grasās rīkoties tieši tā. Draudēja tūlītēja nāve, bet Viktors savaldījās un sagla­bāja mieru.

"Kaut kas jādara, turklāt ātri." Viktors palūkojās apkārt, redzēja dvieli uz pakaramā, tualetes piederumus virs izliet­nes zobu pastu, skūšanās putas, dezodorantu, skuvekli, pēcskūšanās losjonu.

Uzmanību piesaistīja dezodoranta pudelīte.

Viņš vēlreiz izšāva no lielākās pistoles, cenšoties iebiedēt pretinieku, un pēc dažām sekundēm to atkārtoja, lai iegūtu laiku un slepkava piesargātos. Tad viņš nolika Bērētas sis­tēmas pistoli uz grīdas sev pretī, paņēma pusautomātisko ieroci kreisajā rokā, piecēlās un paķēra dezodorantu.

Atkal notupies, viņš turpināja šaut durvīs, līdz atskanēja klikšķis, liecinot, ka beigusies munīcija. Tādējādi viņš pamu­dināja pretinieku izmantot iespēju.

Viktors nosvieda tukšo ieroci, paņēma dezodorantu kreisajā rokā un pistoli labajā. Pielēcis kājās, viņš pasvieda aerosola baloniņu uz durvju spraugas pusi brīdī, kad pie stenderes parādījās mašīnpistoles stobrs.

Vienlaikus viņš trīs reizes izšāva.

Pēdējā lode trāpīja mērķī, un aerosola baloniņš gaisā uz­sprāga.

Skrējienu Viktors uzsāka, iekams izdzirdēja kliedzienu, un pieliecies uzgrūdās panikas pārņemtajam pretiniekam brīdī, kad tas atklāja uguni.

Lodes netrāpīja mērķi un aizlidoja Viktoram virs galvas. Vīrietis grīļodamies kāpās atpakaļ un atdūrās pret sienu. Ierocis bija pacelts plecu augstumā, un viņš izmisis spieda mēlīti, šaujot uz labu laimi.

No apsvilinātās sejas ādas un acīm rēgojās plānas metāla šķembas, un viņa mati liesmoja.

Ierocis noklikšķēja, vīrieša vaidi uz brīdi pieklusa, un viņš ātri, sekli elpoja. Viņš grozīja galvu, vēl joprojām pacē­lis ieroci pēdējā nožēlojamā uzbrukuma žestā. Gaisā vēdīja ceptas gaļas smārds.

Viktors iztaisnojās, pavērsa pistoli pret šāvēja krūtīm un ietrieca divas lodes precīzi sirdī.