Mednieks

22 . nodaĻa

/

Parīze, Francija

Ceturtdiena

Plkst. 15.16 pēc Centrāleiropas laika

Alvaress iedzēra lielu malku melnās kafijas ar trīs cukura devām un neveikli klabināja uz tastatūras, ko turēja klēpī. Viņš sēdēja, salicis kājas uz galda, un kurpes mētājās pa grīdu. Mutē viņš bija ielicis pildspalvu, ko nesteidzīgi košļāja. Viņš bija savā pagaidu kabinetā CIP Parīzes nodaļā otrajā ASV vēstniecības stāvā.

Kabinets bija tik šaurs, ka tajā tik tikko pietika vietas Alvaresam un galdam, un viņš to dēvēja par kurpju kasti. Toties tajā valdīja klusums, un Alvaress priecājās par mieru. Uz galda bija Kristofera fotogrāfija no skolas Ziemassvētku ludziņas. Kristofers tēloja aitu ganu. Zēnam lieliski izdevās, kaut gan bērni, kas tēloja aitas, nespēja pat pienācīgi blēt.

Ozola slepkavas meklējumi bija nonākuši strupceļā. Ja viņš ceļojot izmantoja Elana Flinna pasi, tad, spriežot pēc čehu ziņotā, nebija pametis valsti. Tomēr Alvaress uzskatī­ja, ka slepkava gluži vienkārši nomainījis pasi un devies ne­zināmā virzienā. Alvaresam nebija ne laika, ne cilvēku, lai medītu slepkavu pa visu Eiropu, tāpēc viņš pievērsās pētī­jumiem par septiņiem mirušajiem šāvējiem. Ja izdosies atklāt, kurš viņiem pasūtījis šo darbu, varbūt varēs uzzināt pietie­kami par Ozola slepkavu, lai sadzītu pēdas viņa nolīdzējam.

Pēc tam, iespējams, varēs sameklēt kaujas raķetes vai vismaz nepieļaut, lai tehnoloģija nokļūst Amerikas ienaidnieku rokās.

Dažu pēdējo dienu laikā viņš bija uzzinājis daudz. Mihails Svjatoslavs, kura vārdu izmantoja slepkava, reiz dienēja Spe­ciālo uzdevumu vienībā. Astoņdesmitajos gados viņš sabija Afganistānā un pēc tam neilgi strādāja VDK. Pēc aukstā kara beigām Svjatoslavam parādīja durvis, un viņš kļuva par arštata darbinieku, pārsvarā Austrumvalstu sektorā, kur iznīcināja atkritumus lielo noziedznieku un citu neģēļu uzde­vumā.

Kopā ar viņu strādāja vairāki ungāri (bijušie mafijas dar­boņi) un serbi, to vidū arī sieviete. Alvarcss papurināja gal­vu. Viņš bija izveidojis sarakstu ar pasaules briesmīgākajiem noziedzniekiem no visām mēslu bedrēm, sākot no Balkāniem un beidzot ar Urāliem. Algotņi, bijušie kareivji, slep­kavas. Divi no šiem neliešiem bija izsludināti meklēšanā par kara noziegumiem Kosovā. "Labi, ka viņi miruši," Alvaress nodomāja. "Diemžēl miroņus nevar nopratināt." Viņi bija pa­rastie Eiropas gangsteri, un Alvaress neko citu arī nebija gai­dījis.

Tomēr viņš jutās pārsteigts, kad uzzināja, ka viens no uzbrucējiem bijis amerikānis Džeimss Stīvensons, turklāt bijušais armijas reindžers. Stīvensons pat mēģinājis iekļūt vienībā "Delta", bet viņam neizdevās. Pēc aiziešanas no ar­mijas viņš gribējis iestāties C1P, bet arī neveiksmīgi. Viņš bija piemērots operatīvajam darbam, bet neprata pakļauties dis­ciplīnai, un aģentūra nevēlējās riskēt. Sens armijas draugs palīdzēja Stīvensonam sākt darbu privātajā sektorā Beļģijā. Viņš strādāja apsardzes firmā Briselē, apsargājot klientus un veicot dažādus citus uzdevumus.

Alvaresa datora ekrānā bija banku izraksti, telefona sa­runu izraksti, elektroniskā pasta vēstules, ziņojumi, pat komunālo pakalpojumu rēķini. Tie visi bija saistīti ar nesen

nošauto Džeimsu Stīvensonu, bijušo kareivi, algotni un ne­ģēli. Viņš bija noguldījis lielu skaidras eiro valūtas daudzumu kādā bankā, kas nemēdza uzdot nepatīkamus jautājumus. Tas notikus divas nedēļas pirms tam, kad viņš nokļuva cie­šā saskarsmē ar piecu, komats, septiņu milimetru lodi.

Ceturtdaļa šīs naudas tika pārskaitīta uz septiņiem dažā­diem bankas kontiem, kas piederēja pārējiem komandas biedriem. Alvaress pieņēma, ka viņi saņemtu tādu pašu summu pēc darba paveikšanas, bet Stīvensons piesavinātos pusi visas summas. Tagad nauda krāja procentus miroņu kontos.

"Interesanti, kurš iedevis naudu Stīvensonam," Alvaress prātoja. "Viņš nebija gudrākais algotais slepkava un atstāja vairākas norādes sava datora cietajā diskā." Alvaresa datorā tobrīd bija pieejama kopija.

Stīvensons bija kārtības mīļotājs viņš bija sarakstījis visu komandas locekļu vārdus tabulā, pievienojot arī elektroniskā pasta adreses un telefona numurus. Šī informācija palīdzēja identificēt dažus neatpazītos līķus, bet nekā nebija saistīta ar Stīvensona darba devēju.

Algotnis sauca saņemto uzdevumu par "Parīzes darbu", un Alvaresam tas šķita garlaicīgs nosaukums. Viņš bija no­pratinājis privātās apsardzes firmas vadītājus Beļģijā, un tie apgalvoja, ka neko nezina par Parīzi. Alvaress viņiem ticēja. Firma pelnīja pietiekami daudz likumīgos darījumos, lai nepiedalītos riskantās slepkavībās.

Tomēr bija iespējams, ka Stīvensona klients reiz izman­tojis apsardzes firmas pakalpojumus. Varbūtējo aizdomās turamo saraksts bija garš un aptvēra visu pasauli privātie uzņēmēji, starptautiskās kompānijas, Saūda Arābijas naftas baroni, Āfrikas valstu vadītāji. Stīvensons bija sadarbojies ar dažādiem klientiem, un jebkurš no tiem varētu būt Alvaresa meklētais. Vai arī klientam nebija nekādas saistības ar firmu. Tādā gadījumā aizdomās turamo skaits bija vēl lielāks.

Nojauta vēstīja, ka Ozola slepkavības pasūtītājs nolīdzis arī Stīvensonu ar komandu, lai likvidētu darba izpildītāju. Varbūt šis slepkava pieļāvis kādu kļūdu vai arī klients gri­bēja, lai visi gali būtu ūdenī; tam nebija nozīmes. "Ja man ir taisnība un slepkava sapratis, ka viņam algotņus uzsūtījis paša klients, ir iespējams, ka viņš paturējis informāciju. Tātad kaujas raķetes vēl ir pieejamas."

Iezvanījās telefons, un viņš atbildēja: Jā?

Zvanīja Noukss, viens no CIP aģentiem, kurš strādāja vēstniecībā tobrīd pagrabā kopā ar pārējiem tehnoloģiju speciālistiem. Viņš bija normāls cilvēks, tikai dzēra pārāk daudz kafijas ar cukuru un izturējās tik nervozi, ka Alvaresam bija grūti viņu paciest.

- Es atradu kaut ko tādu, kas varētu jūs interesēt, Noukss strauji bēra vārdus. Stīvensons bija bailīgs un izmantoja programmu drošai datu dzēšanai. Kaut ko tādu varētu lie­lot mans tēvs. Dieva dēļ…

Alvaress viņu pārtrauca. Tūlīt uzminēšu. Programma ne­dara to, kas paredzēts.

- Vismaz ne tik rūpīgi kā vajadzētu, Noukss sacīja.

Man izdevās atjaunot dažus nesen dzēstus failus, bet ar

senākajiem nāksies pastrādāt ilgāk, ja tie vēl joprojām kaut kur ir. Pagaidām es to nezinu. Iespējams, dati patiešām ir zuduši uz visiem laikiem.

- Ko tu atradi? Alvaress nedaudz atvirzīja klausuli no sejas.

- Ak jā. Noukss iesmējās. Gandrīz aizmirsu pateikt. Es uzraku dzēstas vēstules no Stīvensona un kādas nezinā­mas personas. Mēs atjaunojām tikai dažas, bet tā izskatās pēc ilgas sarunas. Viņi apspriež samaksu par kaut kādu Pa­rīzes darbu.

- Ļoti labi, Alvaress noteica. Nogādā man tās vēstu­les, cik drīz vien iespējams.

- Jau ķeros klāt.

Alvaress nolika klausuli un nopriecājās, ka ir sperts solis uz priekšu. Tomēr viņš saprata, ka zina ļoti maz. Viņš pie­cēlās, piegāja pie loga un iztēlojās, ka skatās tālumā uz cil­vēku, kas sācis visu šo jucekli.

- Kur tu esi? viņš čukstēja.