Mednieks

69 . nodaĻa

130 km uz Austrumiem no Tangas, Tanzāniia

Pirmdiena

Plkst. 12.27 pēc Austrumāfrikas laika

Saikss samiedza acis pēcpusdienas saules spilgtajā gaismā. Viņš stāvēja uz glābšanas kuģa klāja, ko bija noīrējis Delvegs un Vihmens. Šie bijušie jūras spēku īpašās vienības kareivji vadīja savu niršanas un glābšanas kompāniju Kenijā. Viņu dienesta gaitu saraksts nebija īpaši iespaidīgs, it īpaši Delvegam, kurš bija padzīts no armijas, jo gandrīz līdz nāvei piekāva prostitūtu. Bet pārvalde abus vīrus jau iepriekš bija izmantojusi operācijās, ko pēc tam noliedza, un viņi prata turēt mēli aiz zobiem.

Abi bija ieradušies Tangā dienu pirms Saiksa, noīrējuši kuģi un iegādājušies aparatūru, ko nevarēja pārvest pāri ro­bežai. Liela daļa naudas jau bija noguldīta Delvega un Vihmena uzņēmuma kontā. Tādu pašu summu viņi saņems pēc misijas pabeigšanas.

Pildīdams Fērgusona norādījumus, Saikss vispirms pa­stāstīja tikai pašu nepieciešamāko, bet pilnu informāciju snie­dza, kad viņi jau bija uz klāja.

- Honorārs būs par divdesmit pieciem procentiem lielāks, Delvegs brīdināja.

Saikss apliecināja, ka parūpēsies par to pēc darba beigām. Viņš jau bija to paredzējis, tāpēc piedāvāja abiem nirējiem

tikai pusi no tā, cik Fērgusons bija gatavs maksāt. Pat pēc palielinājuma Saikss tik un tā varēs iebāzt kabatā dažus tūkstošus. Viņš bija apmierināts ar savām starpnieka spējām, turklāt viņam patika iespēja apkrāpt nelietīgo Fērgusonu.

Delvegs un Vihmens bija tipiski bijušie armijnieki, ļoti lī­dzīgi visiem īpašo vienību darbiniekiem. Viņi bija spēcīgas miesasbūves vīri ar grumbām izvagotu, vēju aprautu sejas ādu un draudīgu izteiksmi. Abiem bija apmēram četrdesmit gadu, rētas un stāsti, ar kādiem var lepoties tikai tie, kuri dusmās šāvuši uz cilvēkiem. Kaut gan viņi daudz lietoja la­muvārdus un mēdza nelāgi jokot, Saiksam abi šķita ļoti lie­tišķi.

Gaisa temperatūra pakāpeniski palielinājās kopš brīža, kad viņi pameta ostu, un Saikss jau gadiem ilgi nebija tā svīdis. Viņam mugurā bija īsbikses un T krekls, un padusēs melnē­ja tumši traipi. Tāds pats traips rēgojās arī uz krūtīm. Viņš labprāt novilktu kreklu, bet, par spīti iknedēļas iešanai uz sporta zāli, kautrējās blakus abiem bijušajiem karavīriem, kam delmi bija tikpat apjomīgi kā viņa augšstilbi. Saikss zi­nāja, ka, pat neredzot viņa mīlas rokturīšus, abi uzskatīja viņu par ļenganu papīru stumdītāju, kuram nav vietas kau­jas laukā.

Pirms divdesmit minūtēm viņi bija ieniruši, apliecinot Saiksam, ka izlūkošanas pelde ilgs ne vairāk kā pusstundu. Izmantojot parastos nirēju balonus, viņi nolaidās līdz gult­nei, lai izpētītu fregati un raķetes. Pēc tam viņi solīja iznirt un izstrādāt plānu, kā labāk izcelt raķetes uz klāja, ja pa­veiktos, viņi varētu atgriezties ostā pirms tumsas iestāšanās un visu, ko nepagūs šodien, izdarīt nākamajā dienā.

Uz klāja bija liela hidrauliskā vinča, tai blakus sakrauta Saiksam nepazīstama aparatūra, un viņš negribēja izrādīt savu neziņu, lūdzot paskaidrojumus. Iekārtas bija paredzētas glābšanai un spridzināšanai. Viņš noskrūvēja korķi no pude­les kakliņa un ilgi dzēra.

Okeāns bija daudz rāmāks, nekā tika prognozēts, bet Saikss bija zvērināts zemes cienītājs un deva priekšroku ba­seinam un atpūtas krēslam, nevis pludmalei un sērfošanai. Viņš katram gadījumam bija norijis dažas tabletes, kas palī­dzēja pret jūrasslimību, un gandrīz jau bija pienācis laiks iedzert vēl.

Parasti šāda bezmērķīga gaidīšana Saiksu tracinātu, bet šoreiz viņš bija iegrimis domās. Vēl nesen viņš loloja sap­ņus par čemodāniem, kas pilni ar dolāru banknotēm, un kontu atlikumiem ar daudzām nullēm. Tagad šie sapņi bija pagaisuši. Pēdējo nedēļu saspringtie notikumi un izglābša­nās par mata tiesu apvienojumā ar jauno informāciju par Fērgusona plāniem viesa tikai bailes un nožēlu. Ja Saikss nebū­tu iestidzis tik dziļi, viņš nekavējoties dotos pie Proktera un atzītos. Viņam prātā nemitīgi atbalsojās Fērgusona piezīme par nāvējošo injekciju.

Saikss bija pilnīgi pārliecināts tikai par vienu beigas ne­būs labas. Fērgusons bija pierādījis savu neģēļa un atriebēja dabu, un Saikss nespēja viņam uzticēties. "Vecais CIP vilks ir aizsūtījis nāvē visus, kas kaut ko zināja par viņa ieceri. Kā es varu zināt, ka nekļūšu par šādu apgrūtinājumu, ko vajag apklusināt?"

Šīs domas dēļ viņš gandrīz nebija gulējis kopš minūtes, kad Fērgusons pavēlēja lidot uz Tanzāniju. Viņš aptaustīja SIC sistēmas pistoli, ko bija iebāzis aiz bikšu jostas. Saikss no tās nešķīrās jau kopš nolaišanās lidostā. Delvegs un Vihmens neizskatījās pēc tādiem, kas gatavi noslepkavot dažu dolāru dēļ, bet viņš negribēja riskēt.

"Bailes droši vien ir nepamatotas," Saikss prātoja. "Es esmu vajadzīgs Fērgusonam. Noderīgs. Noslepkavot mani būtu neracionāli, bet nedrīkst aizmirst, ka Fērgusons ne vienmēr rīkojas racionāli. Nē, pagaidām nedrīkst zaudēt modrību. Ja kāds kaut vai uzmestu man nelāgu skatienu, es padotos varas pārstāvjiem. Varbūt izdotos vienoties, lieci­

nāt pret Fērgusonu, lai izvairītos no adatas. Labāk pavadīt dzīvi aiz restēm nekā kļūt par Fērgusona neprāta upuri."

Viņš stingi lūkojās tālumā. Visapkārt virmoja ūdens. Bez­galīgā zilā jūra pie apvāršņa sastapās ar debesīm. Viņš jutās pavisam viens. Prāta tālākajā nostūrī rosījās bažas. "Ja nu haizivis apēdīs Delvegu un Vihmenu? Ja nu viņiem plīsīs skā­bekļa baloni?" Saikss neprata ne vadīt laivu, ne orientēties jūrā.

Vēlreiz iedzēris malku ūdens, viņš izdzirdēja troksni un pagriezās. Dažu pēdu attālumā no laivas parādījās galva. Vihmens. Viņš noņēma brilles un izvilka no mutes caurulīti, at­glauzdams smilškrāsas matus no sejas.

- Kā tur ir? Saikss uzsauca.

Vihmens papurināja galvu. Vraks.

- To es zinu.

Bijušais karavīrs aizpeldēja līdz kuģim, pieķērās pie ma­las un pievilkās, lai tiktu augšā. Izskatās labi, viņš sacīja.

- Korpuss pāršķēlies, tātad ir brīvs ceļš tieši līdz raķetēm. Uz klāja ir astoņas, no tām četras sadragātas, saspiestas vai citādi bojātas. Vēl divām plīsis apvalks, un tās sālsūdenī sa­rūsējušas. Divas varam izcelt. Tomēr vajadzēs visu dienu, jo tās apraktas zem citu mēslu kaudzes.

- Divas derēs, Saikss samiedza acis aiz saulesbrillēm.

- Mēs nemaz necerējām izcelt visas.

- Izskatās pēc izmēģinājuma galviņām.

- Nav svarīgi.

Arī Delvegs iznira un piepeldēja pie kuģa. Vihmens no­slaucīja ūdeni no sejas. Tie draņķi tomēr ir lieli. Daudz lie­lāki, nekā biju domājis. Mēs nemūžam neizcelsim raķetes vienā gabalā. Vispirms nāksies tās izjaukt. Pēc tam izcelsim ar baloniem un uzvilksim uz klāja ar vinču.

- Dariet, kas jādara.

- Labi.

Delvegs uzrāpās uz kuģa. Ja nedaudz paveiksies, da­

būsim jums divas veselās raķetes vēl pirms došanās krastā. Rit varēsim atgriezties un paskatīties, vai iespējams atgūt vēl kaut ko.

- Lieliski, Saikss piekrita. Tikai pacentieties neuzsprāgt.

Tas nebija joks, tomēr Delvegs iesmējās.

Saikss apsēdās, kamēr abi nirēji izvēlējās ekipējumu. "Ne­saprotu, kā esmu iekļuvis šādās nepatikšanās. Esmu attei­cies no sava goda tikai naudas dēļ. Un es neesmu nabags. Man tikai gribējās vairāk." Saikss pielika plaukstu pie krūtīm, sajūtot skābes atvilni. Viņš secināja, ka būs ļoti pārsteigts, ja iekšējie orgāni drīzumā nenosvils.

Par laimi, viss jau bija gandrīz beidzies. Pēc divdesmit četrām stundām viņu rīcībā būs divas neizsakāmi vērtīgas kaujas raķetes, un tad viņi tās pārdos Džihāda kaujiniekiem vai Ziemeļkorejai, vai citiem trakajiem, kas maksās vairāk. Tie izveidos savu pretkuģu kaujas raķešu arsenālu, un Saikss visu atlikušo mūžu lūgs Dievu, kaut neviena no tām nenogremdētu kādu Amerikas kuģi.

"Jā, es esmu alkatīgs, dumjš gļēvulis," Saikss secināja. "Bet vismaz būšu bagāts."