Mednieks

37 . nodaĻa

Sanktpēterburga, Krievija

Sestdiena

Plkst. 16.58 pēc Maskavas laika

Viņi izmantoja sibīrieša automašīnu melnu astoņdesmi­to gadu BMW ar visu iespējamo papildaprlkojumu. Viktors sēdēja aizmugurē tieši aiz pasažiera vietas, lai novērotu va­dītāju. Salons oda pēc veciem dūmiem, un tumšais apšuvums bija netīrs.

Krievu ar lauztajām ribām Viktors bija ieslēdzis bāra pa­līgtelpā un piekodinājis bārmenim pēc stundas viņu atbrīvot. |.i puisis to izdarītu ātrāk, Viktors atgrieztos un viņu kastrē­tu. Mitrais traips jaunekļa biksēs liecināja, ka viņš noticējis.

Brauca viņi klusējot. Sibīrietis lūkojās uz ceļu un veda Viktoru pa nezināmiem pilsētas apvidiem. Gar ielām slējās fabrikas bez nosaukuma, starp tām stiepās nedzīvi, tukši laukumi, un tālumā no augstiem torņiem cēlās dūmi, kas saplūda ar mākoņiem.

Pēc trīsdesmit minūtēm automašīna palēnināja gaitu. Abās pusēs ielai bija redzamas pussabrukušas noliktavas, kas jau vairākus gadus pamestas likteņa varā. Ceļš bija nelīdzens, i/dangāts, ietves piegružotas, un bedrēs krājās melns ūdens. Viktors spogulī ielūkojās acīs sibīrietim.

- Esam klāt.

Ceļu šķērsoja ķēžu žogs un vārti. Pie tiem stāvēja ga-

ra auguma vīrs ar karakulādas cepuri galvā un smēķēja cigareti. Aiz žoga stiepās garas, zemas, nokvēpušas ēkas.

Sibīrietis apturēja automašīnu piecu jardu attālumā no vār­tiem un atvēra vadītāja puses logu. Garā auguma vīrs aiz­meta cigareti un piegāja klāt, noliecās un ielūkojās salonā. Ieraudzījis sibīrieša seju, viņš iesvilpās.

- Velna milti, Sergej, viņš noteica. Vai atkal greizsir­dīgs vīrs ar lauzni? Viņš jau grasījās iesmieties, bet pama­nīja Viktoru. Kas tas tāds?

Viktors atbildēja, pirms sibīrietis kaut ko paguva pateikt:

- Saki Norimovam, ka ieradies Vasilijs.

Sargs bažīgi sarauca pieri, atkāpās un izņēma no kabatas mobilo telefonu, par kādu kaunētos jebkurš amerikāņu pus­audzis. Runājot viņš uzgrieza muguru automašīnai. I’ēc des­mit sekundēm viņš ielika telefonu kabatā un palūkojās uz Viktoru. Acīs vidēja bailes.

- Brauciet iekšā.

Viņš atvēra vārtus, un sibīrietis uzbrauca uz plata, nelī­dzena asfalta ceļa, kur bedrēs krājās netīrs, eļļains ūdens. Viņi tuvojās divām lielām fabrikas ēkām. Tālumā rēgojās ap­gāzts, tukšs vagons. Sibīrietis iegriezās starp abām ēkām un apturēja automašīnu. Viktoram labajā pusē bija paceļamās durvis, aiz kurām pavērās ieeja rūpnīcā.

Sibīrietis norādīja uz tām. Lūk, tur iekšā.

Viktors izkāpa no automašīnas, izliekoties nemanām tum­šo stāvu uz slīpā jumta vai otru, kas stāvēja rūpnīcā aiz viņa. Visas Viktora kustības bija pārdomāti lēnas, lai neviens nervozs krievs nesāktu šaut. Viņš tuvojās durvīm un turēja rokas gar sāniem, kaut gan bija auksts. Iekšā varēja saskatīt vecus elektriskos vilcienus, pusgatavus un sarūsējušus. Viktors pameta skatienu apkārt un iztēlojās, kā Padomju

Savienības laikos te ražotos vagonus eksportēja tūkstošiem ļiidžu attālumā uz visām draudzīgajām valstīm. Pēc impēnjas sabrukuma vagonu rūpnīcu slēdza, darbu apturēja un nekad vairs neatsāka.

Pamanījis divus milzīga auguma krievus, kas iznira no fiias un tuvojās viņam, Viktors apstājās. Biezajās drēbēs, apauguši ar bārdu, viņi vairāk līdzinājās pērtiķiem, nevis cilvēkiem. Viens šķita apmēram četrdesmit gadus vecs, un viņa bārdā vīdēja sudraboti pavedieni. Otrs bija jaunāks, viņa seju un kaklu kropļoja uguns atstātas rētas.

Viņam rokā bija šautene AK-47, jaunāks slavenā Kalašņi­kova automāta līdzinieks. Tas nebija pavērsts pret Viktoru, tomēr rētainais vīrietis to turēja tā, ka ik brīdi varētu izšaut. Bijušais bruņoto spēku kareivis.

Vecākajam vīram rokās nebija ieroča, bet kreisajā padusē 1/,spiedās kaut kas līdzīgs šautenes apveidam. Jaunākais krievs atkāpās, kamēr otrs tuvojās Viktoram, kurš ne­steidzīgi atpogāja mēteli un pacēla rokas. Krievs viņu pārmeklēja, piesardzīgi vērojot, un sarauca pieri, kad sataus­tīja Baikāla sistēmas pistoli kabatā. Viņš to izņēma.

- Vai ir vēl? viņš jautāja.

Viktors papurināja galvu. Vīrietis tik un tā viņu pārmek­lēja. Ja būtu citi ieroči, viņš tos atrastu.

- Šurp.

Viņš pagriezās un veda Viktoru cauri rūpnīcai, kamēr otrs .11 šauteni rokās sekoja desmit soļu attālumā. Ēkā bija tik­pat drēgns un auksts kā ārā. Jumtā bija lieli caurumi, un Viktors izvairījās no lāmām, kas izveidojušās zem tiem. Abiem krieviem kājās bija zābaki, un viņi mierīgi gāja pa leilusauksto ūdeni.

Apstājās viņi rūpnīcas tālākajā galā. Metāla kāpnes veda augšup uz kabinetiem. Viktors pamanīja, ka uz vilciena jumta

ir viens no Norimova vīriem, bet otrs stāv tumsā aiz kabi­neta. Abiem bija automāti.

Vīrs, kurš pārmeklēja Viktoru, lika pagaidīt un devās uz, kabinetu. Pēc brīža viņš iznāca, bet nekāpa lejā un nostājās uz kāpnēm, apbruņots ar Kalašņikova automātu tāpat kā pāļ rējie.

Viktoru pieskatīja pieci bruņoti vīri, izvietojušies tā, ka varētu šaut uz pretinieku, bet netrāpīt kādam no savējiem. Ja viņi nolemtu uzbrukt, Viktoram nebūtu nekādu izredžu.

"Šie vīri ir prasmīgi meistari," viņš atzina.

Kabineta durvis atvērās, un iznāca Norimovs. Pēdējoreiz, kad Viktors viņu redzēja, viņam bija maz matu, un tagad to kļuvis vēl mazāk. Atlikušie bija apcirpti dažu milimetru ga­rumā. Viņš bija gara auguma vīrs ar stūrainu seju, platiem pleciem, spēcīgām rokām un izskatījās neveikls, bet Viktors zināja, ka viņa lielais augums ir mānīgs. Tas slēpa tādu āt­rumu un izdarību, ka jebkurš uzbrucējs būtu nepatīkami pār­steigts.

Viņa sejas izteiksme bija bezkaislīga, acis dziļi iegrimu­šas zem biezajām uzacīm. Reiz tumšā bārda tagad bija sirma un glīti apcirpta. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā un vairāk līdzinājās cienījamam uzņēmējam nekā nežēlīgam darbonim un bijušajam specdienesta aģentam. Norimovs sarauca lūpas savādā smaidā, ieraudzījis Viktoru, un viņa acīs pavīdēja vienlaikus neticība un piesardzība.

- Vasilij! viņš uzsauca. Tu mani pārsteidzi. Viņš ru­nāja izsmalcinātā, dobjā balsī, kā jau labi audzināts cilvēks.

Viktors atbildēja uz smaidu. Man patīk ierasties drama­tiski.

- Jā, tā ir. Bet, kad man pirms piecām minūtēm piezvanī­ja un paziņoja, ka esi šeit, es neticēju, ka tas patiesi esi tu. Domāju, ka nākamreiz tevi satikšu otrā Stiksas krastā.

- Vai tas nozīmē, ka tu nepriecājies mani redzēt?

- Tā nu gan es neteicu, Norimovs sacīja, un viņa smaids kļuva platāks.

- Ko tu gribi teikt?

- Tavas metodes bija nedaudz pārmērīgas. Nevajadzēja

l,i apstrādāt Sergeju un Dmitriju.

- Man vajadzēja runāt valodā, ko viņi saprastu.

- Vai mēģināji krieviski?

- Es esmu ierūsējis.

Norimovs kaut ko norūca. Puiši tikai sargāja mani, rū­pējās, lai neviens mani lieki netraucētu. Kā sekretāres. Viņš iesmējās. Tagad man jāuzmanās vairāk nekā jebkad. Mani vajā gan sāncenši, gan korumpētie kruķi. Pat nezinu, kurš ir sliktāks.

- Progresa cena, Viktors noteica.

- Tagad dzīve ir daudz nežēlīgāka nekā iepriekš, Nori­movs pamājis atbildēja. Tu izskaties citāds.

- Tā bija paredzēts.

- Operācija? Tiklīdz Viktors pamāja, Norimovs pasmai­dīja. Iepriekš tu biji glītāks.

- Zinu, Viktors piekrita. Tas radīja sarežģījumus. Viņš brīdi lūkojās krievam acīs. Vai grasies kāpt lejā?

Norimovs ar abām rokām satvēra margas. Man tepat ir labi.

- Vai domā, ka es ierados tevi nogalināt?

Piepeši Norimova sejas izteiksme mainījās, tādējādi ap­liecinot, ka Viktors uzminējis.

- Es neesmu bruņots, Viktors sacīja, pavēris žaketi.

- Ticu, Norimovs atbildēja. Bet… vai tas tevi jebkad ir aizkavējis?

Viktors pamāja, pieņemot pārmetumu un komplimentu.

Ja es gribētu tevi nogalināt, tad šobrid te nestāvētu. Es vēlos aprunāties.

Kādu bridi Norimovs domāja. Viktors vēroja krievu, ga­tavodamies jebkurai iespejai, gaidīdams žestu, kas dotu mājienu sargiem šaut. Viņam nebija ne jausmas, ko tāda ga­dījumā darīt. Droši vien mirt.

- Labi, Norimovs beigu beigās noteica. Aprunāsi­mies.