Mednieks

67 . nodaĻa

Nikosija, Kipra

Sestdiena

Plkst. 02.59 pēc Centrāleiropas laika

Fiziski vingrinājumi vienmēr palīdzēja apskaidrot prātu un koncentrēt to. Vienkāršais prieks, ko sagādā piepūle, bija kaut kas tāds, no kā cilvēki parasti centās vairīties. Rīds to neizprata, bet viņš vispār neizprata vairākumu cilvēku. Viņš iestenējās. Kāju pirksti balstījās pret augsto gultas malu, lai palielinātu pretestību, atspiežoties ar vienu roku. Viņš skaļi elpoja. No deguna pilēja sviedri.

Iespīdējās viedtālruņa ekrāns, izjaucot ritmu. Rīds aizvēra acis, lai atgūtu koncentrēšanās spējas, apņēmies nepartraukt vingrojumus. Tā bija prāta uzvara pār miesu, un cīņa pret tik labi trenētu augumu nekad nebija viegla.

Viņš turpināja pūliņus izelpoja, atspiedās, ieelpoja, vēl zemāk, atkārtot, atkārtot, atkārtot. Beigu beigās viņš sabruka un minūti gulēja uz paklāja, cenšoties atgūties.

Viesnīcas numurā bija izslēgtas visas gaismas, un Rīds iz­mantoja tikai savu dabisko redzi tumsā. Telefons šķita smags, bet viņš zināja, ka gurdums drīz pagaisīs. Rīds bija sasniedzis fiziskās sagatavotības virsotni. Ziņu sūtīja nese­nākais klients. Viņš apsēdās uz gultas, lai to izlasītu.

Vēl viens līgums. Rīds brīdi domāja. Darbā bija iekļauts nosacījums, ka viņam jādodas uz Āfriku nekavējoties, bet

mērķi drīkstēs nogalināt tikai tad, kad bus saņemta atļauja no klienta, kurš norādīja, ka mērķis nespēs pretoties Rīda apbrīnojamajām prasmēm. Anglis papurināja galvu. Glaimi bija pārsteidzoši atklāti pat tad, ja ņem vērā, ka klients lai­kam ir amerikānis.

Parasti Rids neuzņemtos darbu tik drīz pēc pieciem ci­tiem. Viņam vajadzēja steigšus atgriezties savā organizācijā. Pazūdot uz tik ilgu laiku, viņš varētu iekļūt nepatikšanās. Turklāt Rīdām nepatika doma, ka nāksies lidot uz Tanzāniju un gaidīt signālu. Tomēr iespēja saņemt vēl vienu apjomīgu iemaksu kontā apklusināja visas šaubas.

Rīds uzrakstīja atbildi un nosūtīja to klientam. Viņš ielū­kojās pulkstenī. Bija jau pārāk vēls, lai dotos uz lidostu, tā­pēc viņš nolēma vispirms dažas stundas pagulēt. Paņēmis no gultas spilvenu, viņš nolika to uz grīdas un apgūlās, novie­tojis plaukstas pie gurniem tā, lai varētu ātri satvert nazi.

Viņš pamodās tieši pēc trim stundām un piezvanīja reģis­tratūrai, lūdzot pasūtīt biļetes. Pēc tam viņš nomazgājās dušā, apģērbās un sakravāja mantas. Samaksājis rēķinu, viņš saņēma no pārziņa nopirktās biļetes.

Iesēdies taksometrā, Rīds lika braukt uz lidostu. Viņš ne­kad vēl nebija apmeklējis Tanzāniju. Ceļojums vismaz papla­šinās viņa apvāršņus.

*

Brīdī, kad Rīda taksometrs sāka braukt, otrā ielas pusē vīrietis nolaida avīzi. Viņš bija ģērbies kā tūrists, īsbiksēs un sporta kreklā, ar saulesbrillēm uz acīm un beisbola cepurīti galvā. Pagaidījis, līdz taksometrs šķērso krustojumu un no­zūd tālumā, viņš iemeta avīzi atkritumu tvertnē un tuvojās viesnīcai. Rīts bija silts.

Vīrietis noņēma cepuri, izgāja caur plašo vestibilu un brauca ar liftu kā viesis, kurš nupat atgriezies viesnīcā. Viņš izmantoja atslēgas kartīti, ko iepriekšējā dienā bija no­zadzis istabenei, un atvēra numura durvis. Pabāzis roku

zem gultas, viņš pēc brīža sataustīja ierīci un atrāva to no līmlentes. |

Ierīci veidoja divas sastāvdaļas neliels radiouztvērējs un pievienots skaņas ierakstītājs. Apsēdies uz gultas, Viktors noklausījās ierakstu, nepievēršot uzmanību putekļu sūcēja trokšņiem, durvju aizciršanai un vairakām televīzijas pārrai­dēm. Pēdējo ierakstu viņš atskaņoja divas reizes un pierak­stīja informāciju nelielā bloknotā.

Noskrūvējis istabas telefona korpusa uzgaļus, viņš to at­vēra. Divi jauni vadi bija cieši aptīti ap vara vada kailajām daļām, kas aizstiepās visa korpusa garumā. Šie vadi veidoja ķēdi, kas noraidīja balss skaņu viļņus kā elektrisko strāvu starp telefona skaļruni un mikrofonu.

Jaunie vadi savukārt bija pievienoti nelielam pudeles vā­ciņa izmēra raidītājam, kas bija piestiprināts pie telefona ar superlīmi. Tas pārraidīja elektrisko signālu vados kā radioviļņus. Tā kā ierīce bija tik maza, nosūtītais signāls bija vājš un to varēja uztvert tikai no neliela attāluma. Lai iegūtu izcilu ierakstu, Viktors bija novietojis uztvērēju tikai dažu pēdu attālumā zem gultas.

Viņš izņēma raidītāju un vadus no telefona, tad salika to kopā. Pametis istabu, Viktors atgriezās vestibilā un izgāja ārā. Viņš izsvieda atslēgas kartīti, radiouztvērēju un raidī­tāju atkritumu tvertnē blakus avīzei. J Sprādziena naktī Viktors uzreiz pazina slepkavu. Viņu ne­pamanīt būtu neiespējami. Tā neuzvedas neviens, kas redz kaut ko uzsprāgstam. Tikai vainīgais. Viņš aizsoļoja pavisam nevērīgi, it kā viņu nekas nesatrauktu. Kājās viņam bija haki krāsas bikses, mugurā balts krekls ar garām piedurknēm. Viņš izskatījās pēc tūrista, nevis slepkavas. Tieši tā, kā vajag.

Viktors redzēja, ka vīrietis piesargās no sekotājiem, kaut gan uzskata darbu par pabeigtu. Viņš nemitīgi palēnināja vai paātrināja gaitu, reizēm bez redzama iemesla šķērsoja ielu, reizēm piepeši atgriezās, bieži apstājās pie veikalu skatlo-

gicm un atspulgā meklēja kādu, kas lavītos viņam pakaļ. Viņš bija prasmīgs, ļoti prasmīgs.

Bet Viktoram izdevās neatpalikt, atkārtot viņa pārvieto­šanās maršrutu, nerādīties acīs. Viņš gāja tuvu, bet ne pā­rāk, un iejuka pūli. Slepkava uzmanījās, taču nepārbaudīja visu pietiekami rūpīgi. Diemžēl modrības zaudēšana, kad darbs pabeigts un briesmas pagaisušas, bija kļūda, ko pie­ļauj visi.

Nē, gandrīz visi.

Noskaidrojis, kur slepkava apmeties, Viktors samaksāja nelaimīga izskata viesnīcas durvju sargam, lai uzzinātu ista­bas numuru, nozaga atslēgu un ievietoja istabā noklausīša­nās ierīci, kamēr slepkava vakariņoja viesnīcas restorānā. Tagad viņš zināja, ka mērķis pamet Kipru, uz kurieni dodas un kāds ir reisa numurs.

Tas apliecināja, ka Viktora ienaidnieki uzskata viņu par mirušu sprādzienā. Viņš vairs nebija mērķis. Pēc tik postoša sprādziena varas pārstāvji nespēs noteikt, ka ugunsgrēka laikā istabā bijis tikai viens no abiem viesiem. Viktoram vaja­dzētu tikai pamest salu un izgaist. Pat tad, ja ienaidnieki vēlāk apjaustu savu kļūdu, viņš jau būtu desmit tūkstošu jūdžu attālumā ar jaunu seju un jaunu dzīvi. Viņu nekad neat­rastu.

Viktors bija iecerējis atrast to, kurš vēl viņam nāvi, iznī­cināt apdraudējumu, saglabāt dzīvību. Tagad tas vairs ne­bija nepieciešams. Viņš varēja dzīvot, negaidot slepkavas lodi.

Viņš bija uzvarējis.

Atlika apturēt taksometru un braukt uz lidostu. Viņš sē­dēja aizmugurē, klusējot lūkojās laukā pa logu un domāja, uz kurieni braukt, domāja par valstīm, kur nekad nebija spē­ris kāju, bet vienmēr vēlējies nonākt. Drošības dēļ prātīgāk būtu doties uz Dienvidameriku. Viņš labi runāja spāniski un ātri apgūtu valodu tekoši. Tur varētu samaksāt par jauniem

dokumentiem, kuros ierakstīts īstais vārds, varbūt kļūt par Argentīnas pilsoni. Un pēc tam… Kas to lai zina, kur viņš varētu nokļūt?

Tomēr viņš negrasījās lidot uz Dienvidameriku, lai cik sa­prātīgi tas būtu. Vispirms viņam kaut ko vajadzēja. Kaut ko tādu, bez kā viņš nespētu turpināt dzīvi. Kaut ko tādu, ko viņš nekad nebija gribējis.

Atriebību.