Mednieks

72 . nodaĻa

Tanga, Tanzāniia Pirmdiena

Plkst. 17.17 pēc Austrumāfrikas iaika Virtuvē bija vēl karstāk nekā ārā, un to pildīja skaļais smaga darba troksnis. Divpadsmit cilvēki drudžaini strā­dāja, gatavoja ēdienu, mazgāja un tīrīja. Tukls šefpavārs izauroja pavēles kā armijas seržants. Viktors, nesot uz pleca nelielu kasti ar augļiem un laipojot starp pārejiem, nepiesais­tīja lieku uzmanību. Radās iespaids, ka viņam ir mērķis un iemesls šeit būt, un aizņemti cilvēki reti pārtrauc darbu, lai uzrunātu kādu citu, kurš ari strādā.

Viktors turēja galvu nedaudz pieliektu, lai neviens nere­dzētu viņa acis. Nereti skatiena dēļ cilvēki iegaumēja citus. Ejot viņš pētīja darba virsmas un meklēja nazi, ko piesavi­nāties. Viņš neko neieraudzīja un negribēja ilgāk aizkavēties. Ierocis vienmēr noder, bet iecerēto viņš varēja īstenot arī bez tā. Viņš atstāja kasti uz grīdas pie durvīm un iegāja iekšā.

Kad Viktors devās prom, slepkava vēl gaidīja ārā. Viktors bija tajā pašā lidmašīnā ekonomiskajā klasē, kamēr slepka­va sēdēja pirmajā klasē, un kopš tā brīža viņš sekoja nelie­tim. Parastos apstākļos būtu ļoti grūti novērot tik prasmīgu mērķi, bet Viktoram bija ievērojama priekšrocība. Viņu uz­skatīja par mirušu.

"Pirms nogalināt, es iegrūdīšu nazi slepkavas miesā pie mugurkaula un caurduršu sirdi vai arī iepriekš pārgriezīšu cīpslas, lai viņš locītos uz zemes," Viktors iztēlojās. "Ne, tā es nerīkotos pat tad, ja spētu." Viņš nemēdza nodurt cilvē­kus uz ielas liecinieku priekšā, lai kā viņam to gribētos. Tā darīja amatieri, un amatieri gāja bojā.

Pat tad, ja rastos iespēja, Viktors neuzdrošinātos tagad nogalināt slepkavu. "Viņš ir tāds pats algotnis kā es, kaut gan man riebjas šis salīdzinājums. Viņš nav mans īstais ienaidnieks, viņš ir tikai roka." Viktors vēlējās nocirst galvu.

Viesnīcas sētas puses gaiteņi bija šauri, toties patīkami vēsi. Vietām uz sienām plaisāja apmetums, bet plānās dur­vis bija slikti krāsotas. Te nebija novērošanas kameru un apsargu.

Viktors apstājās pie durvīm un uz bridi piespieda ausi pie tām. Cilvēki sarunājās. Viņš turpināja iet, pēc brīža apstājās un klausījās pie citām durvīm. Valdīja klusums. Viņš gāja tā­lāk un mēģināja vēl trīs reizes, līdz beidzot saklausīja kluso elektronikas dūkoņu un pieskārās durvju rokturim. Tās ne­bija aizslēgtas.

Telpa izrādījās tik šaura, ka līdzinājās skapim. Tajā pieti­ka vietas tikai krēslam, galdam, diviem televizoriem un ierakstīšanas aparatūrai. Katrā ekrānā bija četru viesnīcas novērošanas kameru attēli; tās rādīja parādes durvis, vesti­bilu, liftu un katru stāvu.

Apsēdies Viktors nospieda attīšanas pogu, līdz laika at­skaite rādīja dienas vidu. Pēc tam viņš nospieda atskaņoša­nas taustiņu un skatījās. Pēc dažām minūtēm viņš pamanīja slepkavas mērķi un abus tā līdzbiedrus ienākam pa parādes durvīm. Viņi nozuda no vienas kameras attēla un parādījās nākamajā, šķērsojot vestibilu. Iekāpuši liftā, viņi brauca līdz trešajam stāvam un iegāja katrs savā istabā.

Attēls bija pārāk graudains, lai varētu saskatīt istabu nu­

murus, bet Viktors saskatīja durvis starp kameru un istabu, kurā iegāja mērķis.

Viņš bija atslēgas figūra. Abi pārējie acīmredzot bija no­līgti palīgi. Sākumā Viktoram šķita, ka tie ir miesassargi, bet no šīs domas viņš atteicās, kad redzēja, kā visi trīs kopā dar­bojas. Viņš bija sekojis slepkavam, kurš savukārt sekoja mēr­ķim līdz ostai, un tur mērķis satikās ar abiem vīriem. Kuģī sakrautais ekipējums liecināja, ka viņi ir nirēji.

Bija skaidrs, ka slepkavas izsekotais nezināmais vīrietis ir nozīmīgs. Pēc gaitas varēja secināt, ka viņš nav pats gal­venais, bet tikai padotais, kurš nosūtīts pārraudzīt operāci­jas beigu posmu. Glābt ārkārtīgi vērtīgo mantu, kas atradās uz nogrimušā kuģa klāja un tagad bija iecelta kravas automa­šīnā.

Viktors izgāja no istabas, aizvēra durvis un kāpa uz tre­šo stāvu. Slepkavas mērķis kaut ko zināja kaut ko tādu, kas padarīja viņu par mērķi un apdraudēja operācijas vadī­tāju. Un Viktors gribēja to dzirdēt.

Tikai jāpiekļūst vīrietim, iekams to pagūst izdarīt slep­kava.

*

Rīds aizvēra saņemto elektroniskā pasta vēstuli un pie­cēlās, iebāza tālruni bikšu kabatā un atstāja ūdens pudeli uz galda. Vestibilā valdīja miers. No bāra atplūda jautrības trok­šņi, un viņš kāpa uz piekto stāvu. To sasniedzis, viņš iegāja savā istabā.

Pistole bija zem spilvena tajā pašā vietā, kur Rīds to at­stājis, un viņš atvilka aizslēgu, iebīdot lodi patrontelpā. Viņš paslēpa ieroci aiz jostas priekšā tā, lai klusinātājs būtu pie kreisā augšstilba. Vaļīgais krekls apslēpa spalu.

Arī bikses bija pietiekami brīvas, lai neviens nepamanītu ieroci, ja vien viņš staigājot uzmanīsies. Tomēr kāpt lejā pa kāpnēm ar lielu metāla stobru biksēs nebija iespējams. Vien­alga, divus stāvus varēja braukt arī ar liftu.

No somas Rlds izņēma papildu aptveres un ielika bikšu kabatās divas kreisajā, vienu labaja pusē. Viņš nedomāja, ka nāksies iztukšot kaut vienu aptveri, ja vien visi apstākļi neiegrozīsies viņam par sliktu, bet slepkavu meistarības kalna virsotni viņš bija sasniedzis tāpēc, ka vienmēr bija rū­pīgs un gatavojās sliktākajam. Viņš negrasījās savus paradu­mus mainīt.

Viņš izgāja no istabas un tuvojās liftam. Nospiedis pogu, viņš pacietīgi gaidīja. Rīds prata gaidīt, tomēr daudz labāk viņam padevās nogalināšana.

*

Trešajā stāvā Viktors nonāca gaitenī, kas veidoja taisnstūri pa visu viesnīcas perimetru. Viņš meklēja novērošanas ka­meru. Stāvā bija apmēram piecpadsmit istabas. Platajā gai­tenī uz grīdas bija nevis paklājs, bet tīri, nopulēti dēļi.

Kamera bija netālu no lifta, novietota tā, lai vienlaikus rā­dītu lifta durvis un gaiteni tām blakus. Viktors saskaitīja durvis un pamanīja vajadzīgo istabu pusceļā starp liftu un tālāko krustojumu. Viņš zināja, ka vīrietis ir viens, tomēr va­jadzēja rēķināties ar iespēju, ka viens vai abi sabiedrotie kaut kāda iemesla pēc iegājuši pie viņa.

Ja abiem bija ieroči un Viktors pieņēma, ka tā ir, ātri rastos nepatikšanas. "Tomēr, ja es rīkotos strauji, tad varē­tu noskaidrot nepieciešamo informāciju, droši vien tikai vārdu vai adresi, varbūt telefona numuru. Pēc tam, cerams, es paspētu tikt prom, pirms kāds nojaustu, ka es te vispār esmu bijis."

Aizritēja tikai dažas sekundes, kamēr Viktors aizgāja līdz istabai. Diemžēl viņš nepaguva neko izdarīt, jo atvērās ci­tas durvis. Viktors turpināja iet, un viens no abiem lielajiem vīriem iznāca no sava numura. Viņš bija nedaudz īsāks par Viktoru, gaišmatis ar izspūrušu bārdu. Viņam kājās bija pa­gari šorti un vaļīgs T krekls, kas nenoslēpa spēcīgos mus­kuļus. Ejot garām Viktoram, vīrs nenovērsa skatienu no viņa.

Viktors nemainīja ātrumu un gaiteņa galā nogriezās ap stūri, apvaldot dabisko vēlmi palūkoties pār plecu. Gaišma­tis noteikti viņu ilgi vēros. Aiz stūra Viktors apstājās un ieklausījās. Viņš dzirdēja klauvējienu, un durvis atvērās. Divi cilvēki sačukstējās, un durvis aizvērās.

Divi vienā istabā tas visu sarežģīja, bet vismaz nozīmēja, ka abu uzmanība būs novērsta. Tas nozīmēja lielākās iz­redzes viņus pārsteigt nesagatavotus. Viktors gāja tālāk, jo negribēja, lai kamerā būtu redzama viņa seja.

Viņš soļoja tik ātri, cik vien uzdrošinājās, lai neradītu iespaidu par steigu. Viesnīca bija gandrīz tukša. Droši vien pat tūrisma sezonas vidū tai nebija daudz apmeklētāju. Viņa sirds sitās lēni un vienmērīgi.

Aiz pagrieziena būs lifts. Viktors dzirdēja zvanu, kas ap­liecināja, ka tas sasniedzis stāvu. "Tikai to vēl vajadzēja kādu viesi vai darbinieku, kas sagādās papildu problēmas!" Viņš palēnināja gaitu, lai šis cilvēks izietu no lifta viņam pa priekšu, nevis aiz muguras. Durvis atvērās.

Vīrietis, kurš iznāca, bija nedaudz vairāk kā četrdesmit gadus vecs, gara auguma, gaišu ādu, ar slāviskiem vaibstiem un čemodānu rokā. Viņu varētu saukt par izskatīgu, ja vien labo vaigu nekropļotu nesena ievainojuma šuves.

Šo seju Viktors bija redzējis caur snaipera šautenes tē­mēkli pirms nedēļas Sanktpēterburgā.

Viktors nepalēnināja gaitu un nekā citādi nereaģēja. Viņš cerēja, ka ir kļūdījies, kaut gan zināja, ka tā nav. Viesnīcā bi­ja Ārējās izlūkošanas dienesta darbinieki. Sākumā Viktors nosprieda, ka tiek meklēts viņš, tomēr tas nešķita iespējams. Šī dienesta rīcībā bija tikai niecīga daļa no CIP resursiem un tehnoloģijām, un ārpus bijušajām Padomju Savienības valstīm tam bija ierobežota ietekme. Ja vien Ārējās izlūkošanas die­nests viņam nesekoja jau kopš Krievijas, šāds sasniegums ne­būtu viņiem pa spēkam. Un tādā gadījumā viņš nupat nebūtu netīšām vienu no šiem cilvēkiem sastapis.

Krievs pagrieza galvu un palūkojās uz Viktoru. Tas bija paviršs skatiens, un brīdi šķita, ka viņš Viktoru neatceras. Viņš novērsās un spēra soli uz priekšu, bet piepeši atkal pa­grieza galvu un saspringa, sejas izteiksmei mainoties. Nu viņš pazina pretimnācēju.

Viņus šķīra tikai trīs jardi, kad pulkvedis Genādijs Aniskovačs iegrūda roku žaketes iekškabatā. Viktors aiztraucās uz priekšu. Aniskovačs izņēma pistoli, bet nepaguva izstiept roku, jo Viktors jau bija blakus, satvēra krieva plaukstas lo­cītavu un spēji to pagrieza, vienlaikus triecot brīvo dūri sejā. Viņš trāpīja pa degunu un salauza to. Izšļācās asinis. Anisko­vačs iestenējās un nometa ieroci. Viņa acis asaroja. Viktors iespēra ieroci liftā un iegrūda tajā arī apjukušo krievu.

Kabīnē Viktors satvēra Aniskovaču aiz krekla un trieca pret sienas spoguli. No deguna plūda asinis un pilēja pār zodu. Viktors krievu pārmeklēja, atrada otru aptveri un ielika to kabatā.

- Kā tu mani atradi? viņš krieviski jautāja.

Aniskovačs pēc brīža atbildēja: Es… neatradu.

Viktors satvēra krievu aiz kakla un spēcīgi saspieda. Anis­kovačs gārdza. Pēc desmit sekundēm Viktors mazināja spie­dienu, lai upuris varētu parunāt. Viņš brīdi klepoja. Es nu­pat atbraucu…

Pulkvedis atkal klepoja. Viktors visu saprata. Krievi nebi­ja ieradušies viņa dēļ. Zibatmiņa. Ārējās izlūkošanas dienests ir uzzinājis, kas tajā ir, un atbraucis pēc nogrimušā kuģa kravas. Tātad viņi atņēmuši zibatmiņu Norimovam. Lifta durvis aizvērās, un tas brauca augšup.

- Vai jūs viņu nogalinājāt? Viktors saspieda Aniskovača kaklu ciešāk.

Krievs šķita apjucis. Kuru?

Brīvās rokas pirkstus Viktors piegrūda brūcei Aniskovača vaigā. Pulkvedis iekliedzās, un Viktors spieda viņa kaklu.

Krievs elsa un gārdza, un kļuva arvien sarkanāks, līdz Vik­tors nedaudz atslābināja tvērienu.

- Tu zini, kuru.

Aniskovačs izspļāva asinis. Norimovu?

-Jā.

- Mēs viņu nenogalinājām. Krievs vairākas reizes dziļi ieelpoja un pacēla galvu. Viņš ar mums sadarbojās.

- Ko tu teici?

- Norimovs… pārdeva tevi mums. Aniskovačs acīmre­dzami izbaudīja iespaidu, kādu viņa vārdi atstāja uz Viktoru. Viņš savieba plānās, asiņainās lūpas greizā smaidā un runā­ja, ik pa brīdim ieklepodamies: Un bija ar mieru… saņemt daudz mazāk… nekā es būtu maksājis.

Viktors atslābināja tvērienu, pats to nemanot. Kādu brīdi viņš nespēja parunāt, nespēja neko izdarīt. Norimovs, vienī­gais cilvēks, kuru viņš uzskatīja par kaut ko līdzīgu drau­gam, bija viņu nodevis. Tikai naudas dēļ. Viktoru pārņēma skumjas.

Lifta durvis atvērās piektajā stāvā, un Viktors spēji atgrie­zās realitātē, pameta skatienu pār plecu, gatavs uzbrukt jeb­kuram. Tur stāvēja kalsns, muskuļots tumšmatis ar zilām acīm, ģērbies vieglās drānās.

Rīds.