Mednieks

58 . nodaĻa

Londona, Apvienotā Karaliste

Ceturtdiena

Plkst. 04.02 pēc Centrāleiropas laika

Rīds stāvēja pie viesnīcas istabas loga un vēroja pilsētu pa spraugu starp sienu un aizkaru. Stiklā viņš redzēja atspī­dumu kailu augumu. Meitenes seja bija vērsta pret dur­vīm, prom no viņa, un zeltainie mati viļņojās pār spilveniem. Nespodrā gaisma notušēja visus sīkos trūkumus. Kopš kids izkāpa no gultas, viiia bija apvēlusies uz muguras un vairs nekustējās, bet bija nomodā. Viņš logā redzēja, kā cilājas meitenes krūtis.

Iemalkojis dzērienu, viņš turpināja meiteni vērot. Abi klu­sējot turpināja šo spēli, kad meitene izlikās guļam un viņš savukārt tēloja, ka neskatās. Rīds gausi sasprindzināja ro­kas muskuļus no pleca līdz plaukstas locītavai.

Beidzot meitene klusi iejautājās: Kāpēc tu mani vēro?

Rīds atkal iedzēra malku. Kāpēc tu ļauj, lai es tevi vē­roju?

Viņa pagrieza galvu, uzmetot Rīdām skatienu pār plecu.

- Vai gribi mani vēlreiz?

"Un atnākot viņa bija izturējusies tik eleganti!" Rīds strauji pagriezās un atbalstījās pret sienu pie loga. Tā bija vēsa.

- Nē, es pieklājīgi atteikšos.

Viņa iesmējās. Man patīk, kā tu runā.

Tiklīdz iedomājās, ka uz meiteni iespaidu atstaj viņa angļa manieres, Rīds izjuta riebumu. Viņa apgalvoja, ka esot div­desmit vienu gadu veca, bet pavisam noteikti bija jaunāka. Austrāliete. Rīds apslēpa savu nicinājumu un tikai viegli pa­māja. Pabeidzis darbu Londonā, viņš palika pilsētā, gaidot nākamo ziņu. Meitene palīdzēja kavēt laiku.

Viņa pasniedzās pēc pults un ieslēdza televīziju.

- Tu neiebilsti, vai ne?

Rīds papurināja galvu. Lūdzu.

Viņa pārslēdza kanālus, katram veltot tikai pussekundi, un kā hipnotizēta lūkojās uz attēlu zibšņiem. Rīds vēroja meiteni, klusi brīnīdamies par viņas vienkāršo izklaidi.

Pustumsā nozibēja zila gaismiņa, nekavējoties piesaistot Rīda uzmanību. Viņš piegāja tuvāk un nocēla viedtālruni no skapja malas, atvēra elektroniskā pasta vēstuli un divas rei­zes uzmanīgi to izlasīja. Ar pievienotajiem dokumentiem viņš nolēma iepazīties tūlīt pēc meitenes aiziešanas. Viņš sa­meklēja savas drēbes pa grīdu.

- Man jāiet, viņš sacīja.

Meitene ar rokām saspieda savas mazās krūtis kopā un uzmeta lūpu. Vai esi pārliecināts?

- Diemžēl jā.

Viņa izskatījās patiesi vīlusies un piecēlās sēdus, lai vēro­tu, kā Rīds apģērbjas. Kāpēc?

- Darbs.

- Ir vēls. Vai tiešām jāiet?

- Diemžēl jā.

Viņa nopūtās. Tu man nepateici, ar ko nodarbojies.

Rīds atbildēja godīgi: Atrisinu problēmas.