Mednieks

61 . NODAĻA

Plkst. 21.01 pēc Centrālēiropas laika

Bārā skanēja sarunas, smiekli un grieķu tautas mūzika. Rebeka viena pati sēdēja pie maza galdiņa, uz kura bija šķī­vis ar fetas siera salātiem. Viņa bija apēdusi tikai dažas melnās olīvas. Bija grūti mieloties brīdī, kad viņa jutās tik saspringta. Ik pēc dažām minūtēm viņa ielūkojās pulkstenī. Teserakts bija prom jau vairākas stundas. Viņam vajadzēja sagādāt "aprīkojumu". Būtu labi zināt, cik ilgi viņš kavēsies.

Rebekai nepatika būt vienai, jo viņa apzinājās, ka ir ne­aizsargāta un ies bojā, ja kāds viņai uzbruks. Sākumā viņu biedēja uzturēšanās blakus Teseraktam, algotam slepkavam, bet veselais saprāts atgādināja, ka tā tomēr ir drošāk. Viņš bija pārcietis divus C1P uzbrukumus, un Rebeka pati savām acīm redzēja, kā viņš pieveica Francijas policistu vienību. Šo­brīd viņš bija labākais un vienīgais draugs. Rebeka izmisīgi alka būt viņam blakus un justies drošībā.

Cilvēku drūzmā viņas nemiers mazinājās. Bārā sēdēja pārīši, kas ēda vakariņas, un jautri tūristi. Šur tur bija ma­nāms arī kāds vietējais. Pie galdiņa blakus Rebekai bija īpaši skaļu vīriešu pulciņš, kas spēlēja dzeršanas spēles. Bārs bija otrā ielas pusē pretī viesnīcai, un Rebeka varēja saskatīt tās ieeju. Teserakts bija licis izvēlēties šādu vietu.

Varbūt tā bija pārbaude. Rebeka juta, ka šis cilvēks neuz­ticas viņai pilnībā. Viņa nebūtu pārsteigta, ja Teserakts tobrīd

viņu vērotu un būtu to sācis dažas minūtes pēc došanās prom. "Varbūt viņš domā, ka es viņu nodošu. Ja viņš vēl joprojām nespēj man uzticēties, lai iet ellē!"

Kāds vīrietis no blakussēdētājiem ik pa brīdim kaut ko viņai uzsauca. Puiši izskatījās pēc jūras kājniekiem un runāja ar angļu akcentu. Viņi šķita nekaitīgi, parasti izklaides mek­lētāji. Rebeka neatbildēja, tikai pieklājīgi, vienaldzīgi uzsmai­dīja un novērsa skatienu.

Viņa uzdūra uz dakšiņas fetas siera gabalu un tomāta šķēli un iebāza mutē, kaut gan ēst negribējās. Drēbes šķita kļu­vušas nedaudz vaļīgākas. Aizritēja ilgs laiks, kamēr viņa bei­dzot norija kumosu un jutās pārsātinājusies. Viņa palūdza viesmīlim vēl vienu vīna glāzi.

Kad vīrietis piecēlās, draugu uzmundrināts, Rebeka tur­pināja skatīties uz šķīvi, klusībā cerot, ka viņš pēdējā mirklī zaudēs drosmi un aizies. Tomēr tā nenotika. Dažreiz vīrieši gluži vienkārši nespēj uztvert mājienus.

- Es esmu Pols, viņš paziņoja un apsēdās Rebekai pretī.

- Sveiks, viņa noteica, ātri palūkojusies uz vīrieti un uz­reiz novērsusies. Viņš bija glīts, bet ne viņas gaumē. Turklāt trūka īstā noskaņojuma flirtam.

- Vai tev ir vārds, skaistulīt?

Rebeka vilcinājās, jo negribēja atklāt savu īsto vārdu, tur­klāt nevēlējās ar viņu runāt.

- Reičela, viņa beidzot atbildēja.

Viņš pasmaidīja. Skaists vārds.

Vīrietis turpināja runāt, uzdeva jautājumus, jokoja. Rebeka vienmēr atbildēja tikai ar dažiem vārdiem un centās atvai­rīt Pola uzmanību, bet pielūdzējs bija izdzēris pārāk daudz, lai padotos bez cīņas. Draugi viņu ik pa brīdim uzmun­drināja.

- Paklau, viņš ieminējās, beidzot ķerdamies pie galvenā.

- Mēs ar cienījamajiem kolēģiem pārcelsimies uz citu bāru. Es justos pagodināts, ja tu man pievienotos.

- Nē, pateicos, viņa atbildēja.

Pols acīmredzami bija pārsteigts. Kāpēc?

- Mani tas vienkārši neinteresē.

- Neticu. Viņš patiesi bija neatlaidīgs. Es esmu izska­tīgs vīrietis, tu esi glīta meitene. Padomā vien, cik daudz interesanta mēs varam paveikt!

Kad valdzinājums nevainagojas panākumiem, izmisušie vienmēr cenšas pārliecināt.

- Liec mani mierā, Pol.

Viņš sarauca pieri. Visas jūs, amerikānietes, esat vienā­das. Uzskatāt, ka esat pārākas.

- Droši vien tāpēc, ka tā ir taisnība, Rebeka atcirta, zau­dējusi pacietību. Izdari mums abiem pakalpojumu un vā­cies prom!

Pols saniknots piecēlās, un viņa iedomājās, ka ir pārspī­lējusi.

- Es atnesu mums glāzes, kāds ierunājās.

Rebeka pacēla skatienu. Teserakts. Slepkava.

Rīkodamies apbrīnojami mierīgi, viņš nolika glāzes uz

galda. Degvīns ar toniku, viņš sacīja. Tavējā nav le­dus.

- Kas tu esi? Pols viņu nopētīja. Viņas draudziņš?

- Mums ir lietišķas attiecības.

- Tad jau tu neiebildīsi, ja mēs ar Reičelu iepazīsimies tu­vāk.

- Tu aizšķērso man ceļu.

Pols nicīgi pasmējās. Stāvi malā, draugs. Ļauj man strā­dāt.

- Es izteikšos pavisam vienkārši, lai tu saprastu. Slep­kavas balss bija salta kā ledus. Aizvācies!

Pagriezies Pols pacēla roku, it kā grasītos viņu pagrūst. Kļūda, jau pēc sekundes Pols bija uz grīdas, bet slepkava turēja viņa roku tā, ka varētu to salauzt ar vienu kustību. Pols iekliedzās.

Viņa draugi zibenīgi piecēlās. Teserakts nedaudz saspieda Pola roku, un viņi sastinga, dzirdot sāpju saucienu.

- Pag, pag! Rebeka pielēca kājās, izstiepusi rokas. Tikai mieru! Vardarbība nav nepieciešama. Viņa palūkojās uz Polu. Vai ne?

- Nē!

Rebeka pievērsās savam partnerim. Laid viņu vaļā.

Teserakts lūkojās uz četriem pārējiem, bet uzrunāja Polu: Vai apsoli labi uzvesties? Tiklīdz Pols steigšus māja, Te­serakts viņu atlaida. Meklējiet citu vietu, kur iedzert.

Vārīgi turēdams samocīto roku, Pols piecēlās un atgrie­zās pie draugiem, kuri veltīja Rebekai un Teseraktam dažus draudus un apvainojumus, bet pamazām atkāpās. Visi pārē­jie klusēja un skatījās uz viņiem. Rebeka juta sirdi strauji si­tamies. Viņu vienlaikus pārņēma atvieglojums un dusmas.

Slepkava satvēra viņu aiz pleciem un pierāva tuvāk, ne­veikli apskaujot. Rebeka bridi pretojās, tad apvija rokas vi­ņam apkārt un atbalstīja zodu pret plecu. Dusmas pagaisa, un viņa baudīja sajūtu, ko rada otra cilvēka augums un sar­gājošās skavas. Viņš oda pēc dūmiem, bet Rebeku tas nesa­trauca. Bija labi.

Piepeši viņa pamanīja, ka viņa apskāviens ir ciešāks, un saprata, ka Teserakts tēlo apkārtējo cilvēku labad, lai uztu­rētu ilūziju, ka viņi ir pāris. Rebeka atrāvās, redzēja izbrīnu un neveiklību vīrieša sejā un nokaunējusies apsēdās. Viņš iekārtojās pretī, paņēma viņas dakšiņu un sāka ēst salātus. Bārā pamazām atgriezās ierastais troksnis.

- Kas tas, pie velna, bija? Rebeka klusi jautāja.

Viņš atbildēja kaitinoši mierīgi. Kas tieši?

Rebeka sarauca pieri. Vai tu joko?

- Es jau teicu, ka nemēdzu jokot.

Viņa papurināja galvu. Paklau, tev nekas nebija jādara. Es pati ar visu tiku galā.

Teserakts pacēla skatienu un pārstāja košļāt, bet neko ne­teica.

- Es tiku galā, Rebeka atkārtoja.

- Manuprāt, tas ir nepamatoti glaimojošs novērtējums.

Saniknota viņa palūkojās uz vīrieti. Kad gribēšu tavu

palīdzību, es to palūgšu.

- Kad uzskatīšu, ka nepieciešams palīdzēt, es to darīšu neatkarīgi no tavas gribas.

Rebeka sajuta kaut ko negaidītu viņa vārdos, kādu ne­parastu vēlmi aizsargāt. Arī vīrietis pamanīja, ka viņa to sadzirdējusi, un novērsās. Viņš turpināja ēst salātus, lai ne­vajadzētu lūkoties Rebekai acīs. Viņa iedzēra degvīnu.

- Paldies, ka paņēmi bez ledus, Rebeka sacīja. Viņš pa­māja, bet nepacēla skatienu. Rebeka brīdi vēroja viņu. Vai dabūji visu vajadzīgo? Viņš klusēdams pamāja. Ko tālāk? viņa jautāja.

Teserakts brīdi klusēdams ēda, tad atbildēja: Es ielau­zīšos "Olimpā" un nozagšu dokumentus.

- Tik vienkārši?

- Tik vienkārši.

Rebeka pamāja. Tātad mēs esam soli tuvāk ļaundarim.

Vīrieša sejā pavīdēja neizprotama izteiksme. Rebeka jau­tājoši uzlūkoja viņu.

-Jā?

Vīrietis sarauca uzaci.

- Ļaundaris esmu es.