Mednieks

18 . nodaĻa

Parīzē, Francija

Otrdiena

Plkst. 23.16 pēc Centrāleiropas laika

Džons Kenards aizcirta telefonu un bridi domāja. Viņš to­brīd bija slepkavas viesnīcā un, turēdams rokā pilno ziņo­jumu par nozieguma vietas apskati, centās iegūt skaidru priekšstatu par visu notikušo. Franču policisti vēl joprojām necentās palīdzēt, bet vismaz netraucēja.

Saņēmis ziņu no Alvaresa par apstākļiem Vācijā, Kenards pārtrauca darbu, steigšus šķērsoja pirmo stāvu un izgāja uz ielas. Iepriekšējā dienā gandrīz uzreiz pēc slepkavībām tā tika slēgta satiksmei no viena krustojuma līdz otram. Kenards atcerējās, kā izskatījās nomocītie policisti abās iežo­gotās ielas pusēs, rīta agrumā mēģinot novirzīt saniknotos šoferus.

Tagad šķita, ka nekas nav noticis. Vienīgās barjeras bija palikušas viesnīcā. Ārpusē Parīzes autovadītāji pārāk strauji traucās pa ielu savās nožēlojami sīkajās automašīnās, katrā izdevīgā mirklī spiežot skaņas signālu. Nebija svarīgi, vai tam ir kāds pamatots iemesls.

Kenardam riebās franči un viss, kas ar šo zemi saistīts. Cilvēki, valoda, tā dēvētā kultūra. Pat ēdiens bija pretīgs. Protams, samaksājot pusi mēneša algas, viņš saņemtu kaut ko puslīdz ēdamu, bet taukainās omletes, cietā maize, sma-

kojošais siers un gaļa, kas oda pēc puvuma, neatbilda viņa priekšstatiem par gardu ēdienu. Viņš deva priekšroku labam gaļas gabalam ar vecajiem labajiem frī kartupeļiem.

Viņš pagāja garām savai automašīnai. Pretī streipuļoja vairaki piedzērušies vīrieši droši vien svinēja kādu darījumu.

Pienākot tuvāk, viens no viņiem Franciski uzsauca Kenardam. Viņš sajuta agresijas pazīmes. Varbūt francūzis bija pa­manījis nepatiku Kenarda sejā vai arī gluži vienkārši gribēja izklaidēties.

Vīrietis bija nedaudz garāks par Kenardu un kādas div­desmit mārciņas smagāks. Šis svars bija sakopots vēderā. Bet Kenards nemaz nebija tik vārgulīgs, kā varbūt šķita. Viņš labprāt pierādītu, ka nav viegli piekaujams, tomēr no­vērsa skatienu un pagāja nostāk. Nedrīkstēja iekulties ne­patikšanās. Aiz muguras skanēja smiekli un nicīgi svilpieni

- dzērāji aizgāja. Viņiem bija palaimējies.

Kenards šķērsoja ielu. Viņš uzmanījās, lai sejā nekas ne­atspoguļotos, tomēr juta asiņu spiedienu deniņos. Alvaress bija uzdevis viņam vairākus steidzamus darbus, ko nedrīk­stēja novilcināt, bet Kenards negāja uz vēstniecību. Vispirms viņam vajadzēja paveikt kaut ko vēl svarīgāku.

Pēc minūtes viņš nogriezās sānielā. Sameklējis taksofonu, viņš nepacietīgi gaidīja trīsdesmit sekundes, kamēr jaunā sie­viete kabīnē pabeidza sarunu. Viņš iegāja iekšā un izņēma no kabatas mobilo telefonu, lai nolasītu pēdējo numuru, tad ātri, bet piesardzīgi spieda pogas. Pēc tam nāksies noslaucīt virsmas, kam viņš pieskāries.

Apkaklīte mirka sviedros. Viņam bija aizliegts zvanīt, iepriekš nebrīdinot, bet pēc pirmdienas nelaimes šādas zi­ņas vajadzēja atklāt tūlīt. Telefons iezvanījās tikai pēc brīža, un signāli šķita skanam veselu mūžību. Beidzot viņš varēja nospiest kodu.

Krietnu laiku valdīja klusums, tad kāds pieslēdzās līnijai. Balss bija nepatikas pilna.

- Es ceru, ka tev sakāms kaut kas svarīgs.

Kenards dziļi ievilka elpu. Saņemts apstiprinājums. Viņš devās uz Svjatoslava dzīvokli Minhenē, bet jau sen ir prom. Domājam, ka viņš aizlidoja uz Čehiju. Turpmāko vēl nezinām.

- Labi, otrs noteica, kādu brīdi padomājis. Lūk, kas tev jādara…