Mednieks

63 . nodaĻa

/

Nikosija, Kipra

Ceturtdiena

Pīkst. 23.49 pēc Centraleiropas laika

Rebeka sēdēja uz gultas malas un pārslēdza viesnīcas sa­telīta televīzijas kanālus. Raidījumi angļu un grieķu valodā mijās ar Kipras vietējās televīzijas piedāvājumu. Teserakts kravāja mugursomu. Rebeka ziņkāres dēļ bija pajautājusi, kam paredzēts aprīkojums, un viņš sievieti pārsteidza atbil­dot. Pārnēsājamais ietilpīgais cietais disks bija paredzēts datoru satura nokopēšanai. Blakus bija raidītājs, radiouztvē­rējs un skaņu ierakstītājs, ko ielikt telefonā, ja neatradīs mek­lēto. Paskaidrojumi nebija nepieciešami par skrūvgriežiem, knaiblēm, uzgriežņu atslēgām, zīmuļiem un papīru. Instru­menti atslēgu atvēršanai, stikla griezējs un piesūceknis tas viss bija salikts mazā somiņā, ko Teserakts ievietoja mugur­somā.

- Vai tev to visu vajadzēs? Rebeka jautāja.

Viņš papurināja galvu. Tomēr labāk paņemt to, kas nav nepieciešams, nekā atskārst, ka tev kaut kā pietrūkst.

Kad viss bija sakārtots, viņš ienesa vannasistabā drēbes un aizvēra durvis. Palika sprauga, un Rebeka redzēja vīrieti. Kailā roka bija slaida, ar stingriem muskuļiem. Viņa turpi­nāja skatīties, gribēdama aplūkot pārējo augumu, bet sarā­vās.

Teserakta miesu klāja rētas. Uz krūtīm pletās apaļš dū­res izmēra zilums. Rebeka redzēja divas rētas, ko droši vien radījušas lodes, un vēl dažas; tās laikam bija asmeņu pēdas. Bija arī citas, bet viņa nepētīja tās pietiekami ilgi, lai noteik­tu izcelsmi. Rebeka satriekta novērsās.

- Tik skaisti?

Rebeka pacēla galvu un ieraudzīja, ka Teserakts lūkojas uz viņu spogulī. Nosarkusi viņa nodūra acis, centās saņemt drosmi un atbildēt, tikmēr vīrietis aizvēra un aizbultēja dur­vis.

Viņš iznāca pēc vairākām minūtēm, un Rebeka vēroja, ka viņš paņem salokāmo nazi no galdiņa un ieliek to kabatā. Nazi viņš bija nopircis pilsētā. Ja viņš mēģinātu iegādāties šaujamieroci, tad piesaistītu pārāk daudz uzmanības.

- Tev droši vien šķīstošā kafija riebjas tāpat kā man, Rebeka ieminējās. Tāpēc es pagatavoju mums tēju.

Teserakts pieņēma viņas sniegto krūzi un iedzēra. Tēja acīmredzot bija laba, jo pēc brīža viņš iemalkoja vēlreiz.

- Man vēl joprojām šķiet, ka vajadzētu iet līdzi, Rebeka sacīja.

Vīrietis uz viņu neskatījās. Es strādāju viens.

- Tam nav nozīmes. Es…

- Turklāt, viņš pārtrauca, tev drošāk būtu šeit.

Rebeka nopūtās. Nebija jēgas strīdēties. Teserakts bija kā

bērns ietiepīgs, pieradis visu darīt pēc sava prāta un ne­spējīgs pieņemt, ka viņam varētu palīdzēt kāds cits.

- Neizej no šīs istabas līdz pat rītam, viņš brīdināja.

- Ja es neesmu atgriezies pirms saullēkta, ar mani kaut kas ir noticis, tātad es neatgriezīšos nekad. Tad nekavējoties pa­met salu un izgaisti. Brauc ar kuģi, nevis lidmašīnu…

- Zinu, zinu. Mēs to visu jau pārrunājām.

- Un runāsim vēl, līdz es būšu pārliecināts, ka tu visu sa­proti.

- Būtu jauki, ja tu man kaut nedaudz ticētu.

Viņš brīdi lūkojās uz Rebeku. Tas ir mans darbs.

Rebeka juta, ka ir izlauzusies cauri mūrim, aiz kura slē­pās Tescrakts, kaut gan vienīgais veids, kā to panākt, bija laupīt viņam pacietību. Viņa gribēja arī turpmāk skaldīt šo mūri, bet piepeši saprata, ka vēlas pajautāt kaut ko citu.

- Kāpēc tu to dari?

Teserakts neizpratnē uzlūkoja viņu. Kā, lūdzu?

- Kāpēc tu izvēlējies tādu nodarbošanos? Rebeka vēro­ja vīrieti, kamēr viņš apdomāja jautājumu. Viņa bija gaidī­jusi, ka viņš kaut ko atcirtis, noraidīs vai gluži vienkārši atteiksies atbildēt. Bet viņš likās apjucis, pat sāpināts, un Rebeka nožēloja, ka pavaicājusi kaut ko tādu. Būs jau labi, viņa sacīja, pūlēdamās gaisināt neveiklību. Tev nav jāatzīs­tas.

- Tas ir vienīgais, kas man jebkad padevies.

Rebeka atskārta, ka viņš nemēģina attaisnoties. Tā bija at­zīšanās. Viņš novērsās un paķēra mugursomu. Rebeka viņu vēroja, beidzot saskatījusi cilvēku aiz slepkavas maskas.

- Kā tev izdodas naktīs gulēt?

- Vispirms es aizveru acis, viņš bezkaislīgi paskaidroja.

- Pārējais notiek dabiski.

- Tu teici, ka nemēdz jokot. Rebeka saknieba lūpas.

- Es mācos.

Viņa sejā parādījās tik tikko jaušams lepns smaids. Viņš bija apmierināts ar pateikto, bet Rebeka juta, ka šī atbilde ir vairīšanās no patiesības. Kā tevi sauc?

-Ko?

- Mēs esam pazīstami gandrīz nedēļu, viņa paskaidro­ja, bet es nezinu, kā tevi sauc.

Rebeka jau iepriekš bija gribējusi to pajautāt, bet trūka drosmes. Tagad viņa nojauta, ka tas nav vajadzīgs. Viņa sa­skatīja vājo vietu slepkavas bruņās, bailes, ko viņa bija iedve­susi, liekot vīrietim runāt par sevi.

Teserakts tēloja, ka meklē kaut ko somā Tev nekā nav mani jāsauc.

- Pasaki.

Viņš palūkojās uz Rebeku. Ja vēlies, sauc mani par Džeku.

- Tas nav tavs īstais vārds.

- Es parasti izmantoju vārdu, kas ir manā attiecīgajā pasē.

- Tātad man tevi jāsauc par Džeku? Viņa sarauca pieri.

- Vismaz līdz brīdim, kad mainīšu pasi. Teserakts uzmeta mugursomu plecā.

Rebeka piecēlās un uzlūkoja viņu pāri gultai. Ja tu iz­manto tik daudz dažādu vārdu, kāpēc nevari pateikt īsto?

- Es esmu tas, kurš minēts pasē, vīrietis paskaidroja.

- Izturos pārliecinošāk, ja domāju par sevi kā par šo cilvēku.

- Tu runā tik uzstājīgi, it kā vairāk censtos pārliecināt sevi nekā mani.

- Vārds pats par sevi nenozīmē neko. Viņš pacēla balsi, bet centās slēpt dusmas. Neviens nezina manu īsto vārdu. Un tā būs arī turpmāk.

- Kā tevi sauc ģimene?

Viņš neatbildēja. To jau varēja paredzēt.

- Un tavi draugi? Vai viņi zina tavu īsto vārdu? Varbūt visi sauc vienā neīstā vārdā, vai arī dažādi draugi zina da­žādus vārdus?

Gaidot atbildi, Rebeka ar pulti izslēdza televizora skaņu. Viņš sakārtoja mugursomas siksnu un atkal uzlika to plecā, bet neatbildēja.

- Ak Dievs, viņa izdvesa, beidzot sapratusi. Kā tu spēj tā dzīvot?

- Labāk nekā mirt, viņš noteica. Vai arī pieļaut, ka manis dēļ mirst nevainīgais. Viņš tuvojās durvīm. Ir jau vēls. Man jāiet.

*

Kaut gan instrumenti nebija labākie, aizritēja tikai dažas

sekundes, līdz Viktors atslēdza "Olimpa" sētas puses dur­vis. Nekas neliecināja par ierīkotu drošības sistēmu, tāpēc nebija nepieciešams atvienot elektrības padevi. Tuvumā nebija laternu, un ielas bija tukšas. Viktors ielavījās ēkā un aizvēra durvis. Viņš brīdi stāvēja tumsā un klausījās, līdz pārliecinājās, ka vienīgā skaņa ir viņa elpa.

Ieslēdzis mazu lukturīti, viņš laida gaismas staru apkārt. Noliktava bija tukša, tikai vienā stūrī atradās sakrautas kas­tes. Aiz tām varēja saskatīt atzveltnes krēslu, televizoru un galdu kāda darbinieka paslēptuvi -, bet tur neviena ne­bija. Viktors klusi slīdēja tālāk, ne mirkli neatraujoties no sienas. Šauras kāpnes veda uz biroja telpām virs noliktavas. Viņš uzmanīgi devās augšā.

Kabinets nebija aizslēgts. Lukturīša gaismā bija redzami vairāki galdi un divi datori divu vai trīs darbinieku vie­tas. Pie sienas bija augsts dokumentu skapis, bet ķieģeļu sienā iebūvēts neliels seifs. Monitoram blakus bija nolikta sa­locīta avīze.

Vispirms Viktors ķērās pie skapja, sākot no apakšējās un beidzot ar augšējo atvilktni, un atrada rēķinus, pasūtījumu lapas, pavadzīmes, licences, vēstules, dažādus ziņojumus. Viņš meklēja konkrētus datumus savus pēdējos līgumus un lielas summas, kas apgrozītas tieši pirms un pēc tiem. Visu, kas šķita noderīgs, viņš paņēma līdzi.

Izskrūvējis no abiem datoriem cietos diskus, viņš pievēr­sās seifam. Ja šajā vietā vēl bija kaut kas atrodams, tas jāmeklē tur. Mugursomā bija plāns, bet jaudīgs klēpjdators, tajā instalēta īpaša programma elektronisko kodu uzlauša­nai. Viktors bija lejupielādējis to no uzņēmuma tīmekļa vietnes, samaksājot daudz naudas, bet programma bija šīs cenas vērta. Toties pilnīgi bezjēdzīga cīņā pret tradicionālo kom­binācijas atslēgu ar ciparu skalu, kāda bija pievienota šim seifam.

Tas izskatījās trīsdesmit gadus vecs. Labā vēsts bija tāda,

ka seifs ietilpa otrajā grupā, biežāk sastopamajā no diviem seifu veidiem un visnedrošākajā. Tajā nebūs nekādu papildu nodrošinājumu vai skābes kapsulas, kas pārsprāgtu, lai iznī­cinātu saturu. Tomēr bez piemērotiem instrumentiem paietu vairākas stundas, līdz viņš to uzlauztu. Tikai CIP kompānijai varēja būt seifs, kam ir gandrīz tikpat daudz gadu kā Vikto­ram. Jaudīgais klēpjdators mugursomā būs tikpat noderīgs kā papīra prese.

Tātad Viktoram bija trīs iespējas, kā uzlauzt seifu: sprāgst­vielas, urbšana vai manipulācijas ar atslēgu. Viņam nebija ne sprāgstvielu, ne urbja, un atlika vienīgi vecmodīgā metode. Viktors izkārtoja sarežģītos instrumentus, kas nepieciešami darbam, bloknotu ar rūtiņu lapām, zīmuli un stetoskopu.

Visas parastās kombināciju atslēgas darbojās pēc sen pārbaudīta un uzticama principa. Pagriežot skalu, tai pievienotā vārpsta iegrieza izcilni, kas savukārt iegrieza kom­binācijas ritentiņus. Katrā no tiem bija ierobs, un visi nevai­nojami savietojās, tiklīdz bija uzgriezta pareizā kombinācija. Tieši virs ritentiņiem bija neliels metāla stienis. Kad visi iero­bi bija savietoti, šis stienis iekrita izveidotajā iedobē un aiz­bīdnis slīdēja sānis, atverot seifu.

Viktors novilka jaku un salocīja to kā spilvenu. Nāksies daudz laika pavadīt uz ceļgaliem.

Pirmais solis, lai uzlauztu seifu, bija noteikt, cik ritentiņu tajā ir. Katrs no tiem bija piesaistīts konkrētam kombināci­jas ciparam. Tāpat kā ritentiņiem, arī izcilnim bija ierobs, kur iekrist stienim. Starp stieni un durvju aizbīdni bija svira; tā klikšķēja, izcilnim griežoties, kad sviras gals pieskārās izciļņa ierobam.

Sagatavojies Viktors paņēma stetoskopu, uzmanīgi klausī­jās un gaidīja klikšķus; viens no tiem radās, kad sviras gals iekrita ierobā, un to sauca par labo klikšķi, bet kreiso klikšķi radīja gala izkļūšana no ieroba. Skalas cipari atbilda šo klik­šķu skaitam, un vietu starp tiem dēvēja par kontakta lauku.

Tiklīdz tas bija atrasts, Viktors pagrieza skalu tieši pretēji, uzejot tā dēvēto stāvēšanas pozīciju, un nesteidzīgi grieza to pulksteņa rādītāju virzienā. Ik reizi, kad skala paslīdēja garām stāvēšanas pozīcijai, svira noklikšķēja. Viktors sa­skaitīja trīs klikšķus, vienu par katru ritentiņu, tātad seifa kombinācijā bija trīs cipari.

Viktors atjaunoja iestatijumus, vairākas reizes pagriežot skalu pulksteņa rādītāju kustības virzienā, atkal iebīdīja to nulles pozīcijā un nesteidzīgi grieza pretējā virzienā. Ik reizi, kad svira noklikšķēja kreisajā un labajā ieroba pusē, viņš atzīmēja šos punktus grafikā, līdz bija izveidots frekvences attēls.

Viņš atkārtoja visu procesu vēlreiz, bet šoreiz sāka no vie­tas trīs ciparus tālāk pulksteņa rādītājiem pretējā virzienā. Tātad kontakta lauks bija cits. Viņš atkal atzīmēja klikšķu punktus grafikā.

Tā Viktors rīkojās, līdz bija atzīmēti visi skalas punkti. Darbietilpīgais un nogurdinošais process bija pabeigts, un viņam bija divi grafiki viens ar kreiso klikšķu koordinā­tām, otrs ar labajiem. Viņš savienoja punktus, iegūstot di­vas zigzaga līnijas.

Abos grafikos atzīmētie punkti saplūda tieši trīs vietās. Katra atbilda citam ritentiņam, un tas bija kombinācijas skaitlis. Viktors pierakstīja šos trīs ciparus un to sešus iespē­jamos variantus, pēc tam tos izmēģināja. Seifs atvērās pēc ceturtās kombinācijas. Viņš ielūkojās pulkstenī. Septiņdesmit minūtes. Nav slikti.

Seifā bija piecas aplīmētas naudas paciņas, mape un džina pudele. Katrā paciņā bija pieci tūkstoši eiro. Viktors ielika tās mugursomā un atvēra mapi. Tā bija pilna ar dokumen­tiem un nokļuva turpat, kur nauda. Tad viņš izgāja no kabi­neta un kāpa lejā.

Pētīt dokumentus viņš nekad nebija pratis, bet starpniece to izdarīs zibenīgi un noskaidros visu nepieciešamo. Viktors

priecājās, ka nolēmis strādāt kopā ar šo sievieti. Vienatnē viņš nebūtu tik tālu ticis, vēl joprojām skraidītu kā akls, neko nepanāktu un gaidītu, līdz CIP viņu atradīs. Rebeka vairākas reizes bija pierādījusi, ka ir neparasti vērtīga palī­dze, pat pāriniece, kaut gan bija grūti viņu kā tādu pieņemt.

Viktors nevēlējās to atzīt, tomēr juta, ka viņa ir kaut kas vairāk. Nevis draugs, bet līdzbiedrs, ar kuru viņam tiešām gribējās runāt, kaut gan nebija viegli to darīt. Daļēji vaino­jama bija sievietes ietekme uz viņu, daļēji Viktora raksturs. Tēlojot lomu, viņš spēja būt apburošs un valdzināt sievie­tes, bet pats savā ādā bija neveikls. Viņš bija zaudējis iema­ņas vai arī nekad nebija tās apguvis.

To, ka Rebeka viņu pievelk, viņš centās noliegt, tomēr nespēja. Slepus vērojot viņas augumu, Viktors juta sirdi iepukstamies straujāk; tādu reakciju nespēja izraisīt neviena prostitūta. Bet Rebeka pamodināja kaut ko citu, ne tikai iekā­ri. Viņa bija vienīgā sieviete Viktora mūžā, kura zināja, kas viņš ir, bet neuzlūkoja viņu ar pretīguma pilnu skatienu. Pirms aiziešanas Viktors pat bija pamanījis iejūtīgumu viņas acīs, kaut gan žēlums neiederējās viņa vientulīgā izdzīvotāja raksturā.

Viņš nemitīgi atgādināja sev, ka neizjūt nepieciešamību pēc kāda cita cilvēka savā dzīvē. Reiz tas atbilda patiesībai, bet tagad, iespējams, bija mainījies. Varbūt vienmēr bijis vien­kāršāk sev iestāstīt, ka nevienu nevajag, nekā atzīt patiesību.

Izgājis no noliktavas, Viktors piepeši apjauta, ka gaida mirkli, kad atgriezīsies viesnīcā un redzēs Rebeku. Viņš sarauca pieri un atgādināja sev, ka tas ir bīstams domu gājiens.

Bet viņš vairs neieklausījās šajā saprāta balsī.