Mednieks

41 . nodaĻa

"Meridiāna" mežs, Krievija

Svētdiena

Plkst. 07.43 pēc Maskavas laika

Zeme žļakstēja Viktoram zem kājām. Mežs mirka ziemas nokrišņu ūdeņos. Viņš bija piecpadsmit jūdzes uz rietumiem no Maskavas, pavisam netālu no Krasnogorskas, kur pletās "Meridiāna" mežs. Valdīja šim gadalaikam vidēji auksts laiks.

Viktors bija ģērbies biezās kokvilnas biksēs un smagā mē­telī virs vairākām drēbju kārtām, un kājās viņam bija zābaki. Galvu un ausis sedza melna vilnas cepure, rokās bija siltināti ādas cimdi. Kreisajā rokā viņš turēja lāpstu, labajā cērti.

Jūdzi uz austrumiem atradās viens no Krievijas slavenā­kajiem lauku klubiem, tāds pat kā daudzie Rietumu līdzi­nieki. Tajā bija saunas, restorāni, golfa laukumi, peldbaseins un tenisa korti, turklāt bija pieejama slēpošana un krievu pirts.

Līdz klubam Viktors aizbrauca ar automašīnu un tālāk gāja pa vienu no daudzajām meža takām, kas vasarā bija pilnas cilvēku, bet ziemas krēslā šķita vientulīgas. Šajā gadalaikā klubā bija maz apmeklētāju, un viņš nevienu nere­dzēja.

Viņam patika staigāt pa mežu vienam, tālu prom no citiem cilvēkiem. Gaiss bija mikls un tīrs, un saldi smaržoja

priežu skujas. Viņš baudīja šo mirkli tālu prom no civilizāci­jas spriedzes. Sala, bet viņam tas nerūpēja.

Pirms divdesmit pieciem gadiem viņš tupēja starp tādiem pašiem kokiem, iespiedis plecā šautenes laidi, un rokas vi­ņam trīcēja. Nejutīgie pirksti žņaudza ieroci. Rādītājpirksts tik tikko pieskārās mēlītei.

- Nebaidies, tēvocis mācīja. Tomēr viņš baidījās vairak nekā jebkad. Viņš nevēlējās nošaut lapsu. Mierīgi.

Lapsa iznāca no krūmiem, ostīdama zemi. Tēvocis vēl jo­projām runāja, bet Viktors neko nedzirdēja, jo sirdspuksti apslāpēja visas pārējās skaņas. Dzīvnieks virzījās lēnām, ar degunu pārbaudot gaisu. Viktors nezināja, vai tas viņus saož. Viņš domāja par to, ko tēvocis nodarītu, ja viņš ļautu lapsai aizbēgt.

Viņš izšāva.

Parādījās sarkans zibsnis, un lapsa nozuda.

Pasaule šķita sastingstam. Viktors lūkojās uz kokiem, kur pirms brīža atradās lapsa. Viņš nezināja, cik ilgi tā skatījies. Piepeši tēvocis ierēcās tik skaļi, ka šautene izkrita Viktoram no rokām.

- Nu gan šāviens! Tēvoča balss šķita skaļāka par ieroča troksni. Nespēju noticēt, ka tu trāpīji. Kāpēc nepagaidīji, kamēr lapsa pienāk tuvāk? Tēvocis bija piecēlies un smie­damies mēģināja saskatīt medījumu. Vai es tev iemācīju tā šaut? Tā ir, vai ne? Viņa balsī bija jaušams lepnums.

Viktors nespēja atbildēt. Sirds sitās neticami strauji, un viņš nobijās, ka tā tūlīt uzsprāgs. Tēvocis ar plaukstu uzsita viņam starp lāpstiņām; tā bija pirmā reize, kad viņš tā pie­skārās zēnam.

Samiedzis acis, Viktors atvairīja šīs atmiņas. Viņš vairs ne­atcerējās, kādu šauteni izmantojis un kādā krāsā bija viņa cimdi. Gadu gaitā šie sīkumi pagaisa cits pēc cita. Viņš ce­rēja reiz aizmirst arī baismīgo sarkano zibsni.

Pēc divdesmit minūtēm viņš šķērsoja šauru tiltiņu un

spēra tieši piecdesmit soļus no pēdējā stabiņa uz ziemeļiem starp kokiem. Ātri atradis kritušo stumbru, viņš gāja des­mit soļus uz austrumiem no celma. Papardes sniedzās viņam līdz viduklim. Zem koku zariem valdīja tumsa, un nespodrā rīta saule tik tikko spēja izlauzties starp bērziem un priedēm. Viņš sāka rakt.

Darbs bija grūts, bet lietus dēļ zeme, kas parasti šajā ga­dalaikā sasala kā krams, bija pārvērtusies par mīkstiem dub­ļiem. Viktors ar cērti kapāja cieto augsni zem dubļiem, tad ķērās pie lāpstas. Divu pēdu dziļumā viņš raka uzmanīgi un drīz vien trāpīja pa metālu. Notrausis augsni, viņš saskatīja zilu brezentu.

Pamazām viņš attīrīja divas reiz trīs pēdas lielu laukumu. Brezents bija pārsiets ar neilona virvi. Viktors atraisīja mez­glu un pacēla brezentu. Alumīnija čemodāns vēl joprojām spīdēja, kaut gan uz tā vīdēja rakšanas atstātās pēdas.

Tas nebija svarīgi. Viktoram rūpēja tikai čemodāna saturs. Viņš to izņēma no bedres un novietoja malā. Sameklējis ka­batā nazi un šķiltavas, viņš uzkarsēja asmeni un pārgrieza ūdensdrošo vaska zīmogu nelielajā spraugā, kur savienojās abas čemodāna puses.

Viktors pacēla vāku un atvieglots redzēja, ka iekšā nav iekļuvis mitrums. Ierocis bija vēss, bet to varēja salikt kaut tūlīt, un tas darbotos.

Putuplasta ietvarā gulēja Dragunova sistēmas snaipera šautene. Pirmo modeli oficiāli piešķīra Sarkanajai armijai tūkstoš deviņsimt sešdesmit trešajā gadā, un klīda baumas, ka Speciālo uzdevumu vienība izmēģinājusi ieroci pret Ame­rikas kareivjiem Vjetnamas kara laikā. Viktors reiz bija pār­liecināts, ka tas ir izrunāts, taču kādudien sastapa vienu no snaiperiem.

Šautene bija sadalīta daļās, atsevišķi glabājot laidi, stobru, rokturi un tēmēkli, lai tā ietilptu parasta izmēra čemodānā. Klāt bija pielikts ari garš klusinātājs. Viktoram piederēja

jaunākā Dragunova sistēmas snaipera šautene, kuras laide un roku sargi gatavoti no blīva polimēra, lai samazinātu svaru.

Dragunovs nebija tik precīzs lielā attālumā un izsmalci­nāts kā Rietumu snaiperu šautenes, bet Viktoram patika ieroča uzticamība visos apstākļos un vienkāršais, neizskaistinātais mehānisms. Tā kā Dragunovs bija pusautomātiskais ierocis, tad šāva daudz labāk nekā parastā šautene ar rokas aizslēgu, kaut gan lielais kustīgo daļu skaits, kas padarīja to pusautomātisku, laupīja daļu precizitātes. Toties Draguno­va sistēmas ieroci varēja izmantot ari tuvākai cīņai, un tam bija pievienots parastais dzelzs tēmēklis un durkļa turētājs.

Padomju Savienībā ieročus taisīja viegli izmantojamus, un uzticamība bija svarīgāka par precizitāti. Viktors bija atklā­jis, ka šādai pieejai ir daudz priekšrocību. Ieroči, kas ieguva pasaules slavu sacensību laukumos, nekam nebija derīgi, ja nedarbojās kaujā.

Dragunova sistēmas šautenei bija divas aptveres. Katrā no tām bija desmit lodes septiņi, komats, sešdesmit divi reiz piecdesmit četri milimetri -, kas varēja nodarīt lielus bo­jājumus jebkuram nelaimīgajam, kurš trāpījies tām ceļā. Viktoram bija divu veidu munīcija parastais svins vara ap­valkā un bruņusitējas lodes. Pēdējās bija no blīva tērauda ar tukšu vidu, kur atradās fosfora lādiņš, kas aizdegās, kad lode trāpīja mērķī parasti kadas automašīnas degvielas bākā.

Viktors aizvēra čemodānu un bedres dziļumā sataustīja lielo ādas sporta somu. Sakodis zobus, viņš izcēla to ārā.

Ūdensdrošā apvalkā glabājās dažādi krājumi un aprī­kojums. Viktors izņēma tikai Gloka sistēmas pistoli, klu­sinātāju, biezu Amerikas dolāru žūksni, munīciju šautenei un pistolei, kā ari Krievijas pasi. To visu viņš salika jakas kabatās.

Pēc tam viņš sasēja ūdensdrošo apvalku, aizvēra sporta somu un nolaida to zemē, aizbēra bedri, pieplacināja zemi un pāri izkaisīja sakaltušas papardes. Atgriezies lauku klu­bā, viņš novietoja čemodānu auto bagāžniekā un aizcirta vāku.

Viņš cerēja, ka nupat velti izšķiedis laiku.