Mednieks

78 . NODAĻA

Plkst. 17.38 pēc Austrumāfrikas laika

Viktors atvēra acis un brīdi nesaprata, kas notiek. Viss šķita nepareizi. Krāsas un skaņas likās nejēdzīgas. Pasaule bija brūna, ņirboša, savāda. Sāpēja galva. Viņš ieelpoja, bet nāsīs iekļuva ūdens, nevis gaiss.

Viriš klepodams pieliecās un izbāza degunu un acis no upes. Tverot gaisu, viņš brīdi karājās ar galvu uz leju. Vik­tors nezināja, cik ilgi bijis bez samaņas, bet droši vien tikai dažas minūtes. Viņš ātri novērtēja ķermeņa stāvokli, sasprin­dzināja plaukstas, rokas, kājas, pirkstus, pakustināja galvu, jūtot sāpju dzēlienus, bet visi locekļi klausīja. Nekādu bū­tisku ievainojumu.

Atsprādzējis drošības jostu, Viktors nokrita uz griestiem, kas pārvērtušies par grīdu, pakļuva zem ūdens un izrāpās pa sadragāto vadītāja puses logu. Stikla šķembas sagrieza kājās un rokas. Upe plūda lēni un bija tikai divas pēdas dziļa. Viņš piecēlās kājās, grīļodamies spēra soli prom no apgāztā džipa un juta, ka izmirkušās drēbes pielīp pie ādas. Viņš pacēla roku, sargādams acis no spožās saules.

Galvvidū iedzēla asa sāpe. Viktors izvilka no ādas garu metāla šķēpeli. Asinis sajaucās ar ūdeni un tecēja viņam pār vaigu. Viņš atbalstījās pret džipu un mēģināja atgūties, smagi elpodams. Kreisā kāja sāpēja vietā, kur saņēmusi au­tomašīnas triecienu, un viņš pārnesa svaru uz labās kājas.

Daudzie sīkie savainojumi nesagādāja stipras sāpes, jo to lie­dza adrenalīns. Ja izdosies sagaidīt nākamo rītu, sāpes būs drausmīgas. Viņš alka tās sagaidīt.

Pametis skatienu apkārt, viņš atskārta, ka upes pretējais krasts ir divdesmit, bet tuvākais desmit jardu attālumā. Viktors pamanīja saspiestus krūmus un mazus, saliektus ko­kus, kas iezīmēja džipa ceļu pirms nobraukšanas no augstā krasta. Mutē parādījās metāliskā asiņu garša.

Viktors neredzēja slepkavas automašīnu. "Varbūt viņš ir miris. Tomēr es izdzīvoju, tātad varbūt ari ienaidnieks te­pat kaut kur ir. Jāpārliecinās, jāredz līķis." Brīdi atpūties, viņš atgrūdās no džipa un devās uz tuvāko krastu, brienot pa ūdeni hdz ceļgaliem. Tas bija biezs un tumšs un kļuva ar­vien seklāks. Bez ieroča viņš jutās kails.

Spēris divus soļus dubļainajā krastā, viņš ieraudzīja krievu iznākam no koku aizsega. Viņš bija pieliecies, bet kus­tējās pārliecināti un rokā turēja Bizona sistēmas automātu.

Viktora miesā neieurbās deviņu milimetru lodes, tāpēc viņš apstājās un gaidīja. Krievs uzsmaidīja Viktoram un pa­māja, aicinot līdzi. Viņus šķīra pieci jardi.

- Tev paveicies, ka viņš tevi grib dzīvu, krievs sacīja.

- Pagaidām.

Viktors klusēja.

Katrā pikapā bija divi krievi. Kur palicis otrs? Viktors gausi tuvojās un tēloja, ka ir ievainots smagāk nekā patie­sībā. Viņš palūkojās apkārt. Aiz kokiem un krūmiem nebija redzams ceļš, bet viņš zināja, ka tas ir apmēram simt jardu tālāk. Saule spīdēja spoži, bet koku aizsegā valdīja tumsa. Trīs jardi.

Krievs māja, lai Viktors nāk vēl tuvāk, un viņš turpināja iet, līdz ar katru soli saviebdamies, it kā ciestu mokas. Lai kaut ko mēģinātu, vajadzēja piekļūt blakus, bet viņš zināja, ka uzreiz saņems automāta laides sitienu pa galvaskausu.

Viņš neapvaldīja elpošanu, ļāva adrenalīnam brīvi plūst, sa­asinot maņas, piešķirot spēku muskuļiem. Divi jardi.

Vēl solis, un Viktors uzbruks, cerot, ka krievs noticējis viņa vājumam; tā bija niecīga iespēja, toties vienīgā.

Krievam aiz muguras kāds salti noteica: Viņu nogali­nāšu tikai es.

Apslāpēti šāvieni. Divi.

Uz vienu mirkli saviebis seju izbrīna, baiļu un sāpju pilnā izteiksmē, krievs krita uz priekšu. Ķermenis saļima, un viņš sabruka ar seju dubļos. Divas lodes mugurkaulā, tik tuvu viena otrai, ka saskārās.

Desmit jardu attāluma Rīds nekustīgi stāvēja aiz līķa. Viņš turēja Gloka sistēmas pistoli abās rokās un tēmēja Viktoram sirdī. Nerunāja. Un nemirkšķināja acis.

Viktors ievilka elpu, apjautis, ka tūlīt mirs. Šis ienaid­nieks negribēja saņemt viņu dzīvu. No tāda attāluma Vik­tors nemūžam neaizšautu garām, pat būdams ievainots, un viņš zināja, ka arī slepkava nekļūdīsies. "Vienīgo aizsegu varētu sasniegt, pietuvojoties slepkavam, jo viņš stāvēja pie kokiem. Un tas neizdotos arī tad, ja man būtu veselas abas kājas. Vel bezcerīgāk būtu atgriezties upē pie džipa. Pat tad, ja mugurā neieurbtos lode, ko es darītu pēc tam? Neko." Viktors vairs nekā nevarēja glābt savu dzīvību.

Tas bija pareizi mirt no sava amata brāļa rokas. Norimovs reiz bija teicis, ka Viktors ļoti rūpējas par savu dzīvību, bet dažreiz uzvedas kā cilvēks, kurš alkst nāves. Tagad šī vēlēšanās piepildīsies.

Parādot ienaidniekam, ka neslēpsies un nelūgsies, Viktors spēra soli uz priekšu un iztaisnoja muguru. Tas bija nieks, tomēr viss, kas Viktoram atlicis, kamēr viņš gaidīja lodi sirdī vai galvā. Ilgi gaidīt nenācās.

Rīds izšāva.