Mednieks

60 . nodaĻa

Nikosiia, Kipra

Ceturtdiena

Plkst. 15.49 pēc Centrāleiropas laika

Pēc Londonas un Amsterdamas aukstuma Kipra šķita kā burvīga pārmaiņa. Pat novembri bija silts. Ari lidojums no ] Amsterdamas līdz Larnakas lidostai bija patīkams un ļ aizņēma tikai četras stundas. Rebeka jutās pavisam mazliet nogurusi.

Viņa brīnījās, kāpēc nejūtas sliktāk. Pēdējās desmit die] nas bija vismokošākās viņas mūžā, un vieglāk nekļuva. Viņa strādāja kopā ar nežēlīgu algotu slepkavu, lai iznīcinātu cilvēkus, kas mēģināja viņu nogalināt, turklāt bija ne vien viņas darba devēji, bet arī nodevēji CIP rindās. Pirms seI šiem mēnešiem tas šķistu neiespējami, pat smieklīgi, bet bija pat pārāk patiesi. Viņa nekad nebija jutusies tik izmisusi un izbiedēta.

Teserakts (vai kā nu viņu sauca) bija gandrīz neizdibi­nāms. Ja viņu notiekošais satrauca, to nevarēja redzēt. Viņš bija pilnīgi pārliecināts par sevi, un šis miers mazināja arī Rebekas spriedzi. "Ja man izdosies darīt savu darbu, Teserakts darīs savējo. Bet… ja mums viss izdotos, kā rīkoties pēc tam?" Pēdējos septiņus gadus Rebeka bija pavadījusi kā CIP izlūkošanas informācijas analītiķe un tika iesaistīta šajā mur­gainajā operācijā. "Varbūt man izdotos izvairīties no tiesāj

šanas par piedalīšanos nelikumīgajās darbībās, bet es nemū­žam neatgūšu iepriekšējo darbu. Neviens man neuzticētos. Un to var saprast."

Rebeka centās par to nedomāt. Tobrīd bija svarīgākas pro­blēmas par karjeru. Piemēram, ka izdzīvot.

Viņi ceļoja atsevišķi. Pirms izlidošanas no Amsterdamas Teserakts paziņoja, ka ienaidnieki varbūt mekle viņus abus kopā, tāpēc drošāk būtu šķirties. Rebeka nezināja, vai tam ticēt, jo uz Londonu viņi ceļoja kopā, uz Amsterdamu ari, turklāt abas reizes apmetās vienā un tajā pašā viesnīcā. Droši vien viņš gribēja palikt viens. Rebeka neko neteica, jo juta, ka vīrietis viņas klātbūtnē jūtas neērti. Vai nevajadzētu būt otrādi?

Viesnīca atradās salas dienvidu pusē. Saulē izbalojusi iz­kārtne ar grieķisku un anglisku uzrakstu "Olimpa darījumi" bija piestiprināta pie neuzkrītošas noliktavas. Tā bija balsi­nāta, bet ap logiem krājās netīrumi, no slēģiem lobījās krāsa.

Teserakts sakārtoja saulesbrilles. Eleganti.

Viņi stāvēja nabadzīgas apkaimes sānielā pilsētas dienvid­austrumos. Šis rajons bija tālu no lielajām tūristu ielām, pilns ar noliktavām un maziem veikaliņiem. Itin visur bija tirgo­tāju stendi.

Skaidrajās debesīs peldēja daži balti mākoņi. Rebeka ju­ta, ka viņas pāriniekam nepatīk karstums. Viņš droši vien mēdza gulēt dienā un, vērojot pasauli tikai tumsā, bija iegu­vis bālu ādu, kas jau bija paguvusi apdegt. Spriežot pēc tā, kā Viktors elpoja, viņam bija grūti izturēt augstu tempera­tūru. Viņš bija noklājis seju, kaklu un kailās rokas ar saules aizsargkrēmu, bet tik un tā labprātāk uzturējās ēnā.

Toties Rebeka izbaudīja karstumu. Ada jau bija brūna, un viņa nolika aizsargkrēmu, kad Teserakts pasniedza viņai pu­deli. Kailie apakšstilbi, arī rokas un vēders bija atsegts, bet viņa ar plānu šalli bija apsegusi dekoltē daļu. To lūdza Te­serakts, paskaidrojot, ka citādi viņa piesaistītu pārāk daudz

uzmanības. Rebeka vīrietim veltīja skatienu, no kura viņš ātri izvairījās, un pasmaidīja.

Šajā pilsētas daļā pārsvarā uzturējās vietējie, un tirgotāji pārdeva augļus vai zivis. Kāds dzērājs balstījās pret sienu, pieplacis pie ruma pudeles kakliņa, un tūrists tikmēr pētīja persikus blakus stendā. Kalsns zēns stūma ķerru ar vecām avīzēm garām vecam bārdainim, kurš cepa garneles uz sa­rūsējuša grila.

Cepure ar platām malām un saulesbrilles slēpa Rebekas seju, kaut gan pietiktu ar ciešāku skatienu, lai redzētu cauri šai maskai. Viņa bija arī nogriezusi matus īsākus un izbali­nājusi, klausot Teserakta norādījumiem. Gaišie mati nepie­stāvēja viņas ādai, tomēr pat Rebeka nepazina sevi spogulī.

- Vai domā, ka tur ir tukšs? viņš jautāja un nogaršoja vaniļas saldējumu. Viņš bija nopircis konusu ar divām bum­biņām.

Rebeka stāvēja viņam blakus. Viņai rokā bija tūristu ceļ­vedis, un viņa pielieca galvu, it kā to lasītu.

- "Olimps" nav tikai kompānija uz papīra, tā darbojas, un iekšā ir cilvēki. Droši vien tikai daži. Nedomāju, ka viņi zina, kas patiesībā viņiem maksā algu. Klausīdamās Rebe­ka virzīja rādītājpirkstu pāri lapai, it kā meklētu informāciju. Viktors atzinīgi to novērtēja: Ļoti labi.

Viņa nenovērsa skatienu no lapas. Es ātri mācos.

Slepkava steidzās ēst, lai saldējums nenokristu. Vai tie­šām tu domā, ka mēs tur kaut ko atradīsim?

- Nerunā ēdot. Viņa pāršķīra lapu. Nezināsim, kamēr nepaskatīsimies.

Viktors paspēra dažus soļus un pacēla roku, it kā uz kaut ko rādītu. Labi, viņš noteica. Vakarā atgriezīšos, kad būšu šo to paņēmis.

Viesnīca bija tikai pusstundas gājiena attālumā. Viņi devās prom pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākuši, laiski pastaigā­

joties pa šaurajām ieliņām. Rebeka satvēra vīrieša roku un juta, ka viņš saspringst, tomēr neatlaida to, un abi izskatījās pēc pārīša, kas bauda ziemas sauli.

Tūrists sekoja viņiem, mielodamies ar sulīgo persiku.