Mednieks

52 . nodaĻa

Folsčērča, Virdžīnijas štats, ASV Pirmdiena

Plkst. 16.54 pēc Austrumu zonas laika Saikss izkāpa no Lincoln automašīnas un spēcīgi aizcirta durvis. Viņš samiedza acis, vērojot zemo pēcpusdienas sauli, pavērsa atslēgas piekariņu pret automašīnu un skatījās, kā divas reizes pamirdz signāllampiņas. Tas nebija nepiecie­šams. Noziedzība šajā valdības un C1P aizņemtajā štata daļā bija pavisam niecīga, kaut gan otrā upes krastā plauka un zēla, bet Saikss bija piesardzīgs. Viņš tikai nožēloja, ka nav bijis tikpat piesardzīgs brīdī, kad Fērgusons viņam veltīja nemirstīgos vārdus: "Vai gribi būt bagāts?"

"Jā, un kā vēl!" Saikss bija iztērējis gandrīz visus trasta fonda līdzekļus, un viņam nepatika doma, ka vajadzēs no­laist zemāk dzīvesveida latiņu. Bet tas bija toreiz; tagad Saikss priecātos, ja izdotos izvairīties no cietuma. Visam va­jadzēja būt vienkārši. Atvaļināts Krievijas jūras spēku virs­nieks pārdeva CIP informāciju par ļoti vērtīgu kaujas raķešu atrašanās vietu. Rīkojums nogalināt viņu un nozagt zibatmiņu. Nogalināt slepkavu, lai pārējie CIP pārstāvji neuzzinātu, kurš viņu nolīdzis. Izcelt raķetes un pārdot mel­najā tirgū. Uz papīra uzdevums šķita viegls, bet patiesībā sagāja grīstē viss, kas vien varēja.

Slepkavas meklējumi pa visu Eiropu, vienlaikus slapsto-

ties no saviem darba devējiem… Saikss nebija tam gatavs, un ne jau tāpēc viņš bija pārdevis savu godaprātu. Vecais, bezbailīgais Fērgusons bija tikpat mierīgs kā vienmēr. Viņam šī bija tikai vēl viena netīra operācija garā netīru operāciju mūžā. Viņš ar šādām nelikumībām nodarbojies bieži, bet Saikss bija zaļš jaunulis.

Vēja nebija, tomēr aukstums neatkāpās. Saikss juta nepa­tīkamu drebuli. Sāpēja kuņģis. Pēdējās nedēļas laikā viņš nekur negāja bez skābes samazināšanai paredzētajiem līdzekļiem.

Piebraucamā ceļa galā slējās Fērgusona skaistā, plašā māja koloniālisma stila. Tai apkārt pletās četri akri meža, un te­ritorija bija lieliski sakopta. Saikss tuvodamies dziļi ievilka elpu. "Vakar viss likās slikti, bet šodien es jau esmu tuvu izmisumam."

Fērgusons atvēra durvis. Viņš bija ģērbies polo kreklā un biksēs un nešķita priecājamies par traucējumu. Rokā viņš tu­rēja sviestmaizi. Saikss neatcerējās, kad pēdējo reizi ēdis nor­mālu maltīti bez kuņģa dumpošanās. Fērgusons pabeidza košļāt un rūpīgi noslaucīja mutes kaktiņus ar kabatlakatu, kurā izšūti viņa iniciāļi.

- Nospriedu, ka gribēsiet zināt uzreiz, Saikss sacīja.

- Izklausās draudīgi, Saiksa kungs.

- Teserakts atgriezās Parīzē. Saikss pamīņājās. Sati­kās ar Samneri. Notika apšaude. Abi pazuda.

Fērgusons ierunājās pēc mokoša klusuma brīža. Viņš ru­nāja tik rāmi, ka Saiksam pār muguru pārskrēja drebuļi.

- Nāciet iekšā.

Saikss sekoja viņam priekšnamā. Viņš pirmo reizi vieso­jās pieredzējušā CIP darbinieka namā un nezināma iemesla dēļ domāja, ka iekšā būs auksts, bet patiesībā bija gandrīz nomācoši silts. Viņš atpogāja pelēcīgā uzvalka žaketi.

Nams bija iekārtots vienkārši. īsts vīrieša miteklis. Fēr­gusons bija šķīries pirms desmit gadiem un, cik Saiksam zi-

nams, nebija atradis kādu savecējušu mīļāko. Pie durvīm bija noliktas golfa nUjas.

- Kas notiek? Fērgusons jautāja.

Tātad priekšspēles nebūs, uzreiz sāksies neganti varas darbi.

- Tieši tas, ko teicu. Teseraktu pamanīja Parīzē. Vēl ne­zinu, kā. Saikss nokremšļojās. Viņš devās uz Samneres ilzīvokli. Protams, neviens sievieti nenovēroja, kopš likāt man sūtīt Rīdu pie Hoita.

Saikss priecājās par iespēju uzvelt vainu vecajam vīram tik drīz pēc sarunas sākuma.

Fērgusons brīdi klusēja. Un pēc tam?

- Francijas policisti mēģināja viņu notvert. Protams, ne­veiksmīgi.

- Nupat es pavadīju pēcpusdienu, mācot valsts izlūkdie­nesta direktoram golfa sitienus, un tagad mans labais no­skaņojums ir sabojāts. Fērgusons nikni saglauda matus. Tie bija tik biezi, ka agrāk Saikss uzskatīja tos par parūku. Pie­peši viņš secināja: "Ņemot vērā to, cik daudz matu es katru ritu atstāju dušā, Fērgusona vecumā man droši vien būs kails galvvidus." Fērgusons piebilda: Šādi sarežģījumi mums nav vajadzīgi.

- Mēs vēl joprojām esam drošībā, Saikss ieminējās, vai­rāk cenšoties remdēt savas nekā Fērgusona bailes.

Vecais vīrs nicīgi iespurdzās. Pateicos par šo mierinā­jumu. Laikam jau atkal ir līķi.

Saikss pamāja. Viņš nogalināja trīs, vēl divi ir slimnīcā. Nezinu, vai izdzīvos.

- Kas varžēdājiem zināms?

- Nekas. Viņiem nav ne jausmas, kāpēc Teserakts bija Pa­rīzē un kas ir meitene. Dzīvoklis nepieder viņai, un mītni Marseļā viņa īrēja ar pieņemtu vārdu, tāpēc viņu nevarēs sa­saistīt ar pārvaldi. Viņas leģenda ir laba. Ar to vajadzētu pie­tikt.

- Cerēsim, Fērgusons noteica.

Abi ilgi stāvēja un nebilda ne vārda. Saikss redzēja, ka Fērgusons drudžaini domā. Vairs nespēdams klusēt, viņš sa­cīja: Nesaprotu, kā Teserakts viņu atrada.

- Vai esat dzirdējis, ka policija uzgājusi viņas līķi?

- Nē.

- Padomājiet vēlreiz.

Saikss nespēja nostāvēt nekustīgi. Viņš sažņaudza pirkstus dūrēs, un kauliņi kļuva balti. Nesaprotu.

- Viņš meiteni neatrada, Fērgusons paskaidroja.

- Kā, lūdzu? Saikss jutās apjucis.

- Vai nu Teserakts sazinājās ar viņu, vai arī meitene sazi­nājās ar Teseraktu, bet tam nav nozīmes. Viņa saprata, ka kļuvusi par mērķi, un piekrita tikties ar slepkavu.

- Kāpēc? Un kā Samnere vēl pirms Rīda uzrašanās zināja, ka viņai draud briesmas?

- Viņa ir gudra. Sakiet, ja maldos, bet man šķiet, ka tieši tāpēc mēs viņu izmantojām.

- Jā, bet…

- Varbūt viņa ir vēl gudrāka, nekā mēs uzskatījām. Var­būt Kenards kļūdījās un atklāja savu personību, un pēc viņa nāves Samnere visu saprata. Vai ari kāds no viņiem juta aiz­domas un tīši pārkāpa noteikumus. Nezinu.

- Laikam jau loģiski.

- Tāpēc viņa aizbēga uz sava brālēna dzīvokli Parīzē, bet nenojauta, ka mēs par to zinām, Fērgusons turpināja.

- Viņa bija nobijusies, nesaprata, kas darāms, nezināja, pie kā vērsties, un nolēma lūgt palīdzību Teseraktam. Varbūt piedāvāja atklāt pašas rīcībā esošu informāciju, ja viņš atdos zibatmiņu. Vai nu puisis bija izmisis un piekrita, vai arī ieradās meiteni nogalināt un pārdomāja, un abi vienojās darboties kopā. Meitene vairāk zina, viņš ir prasmīgāks, un abi var viens otram palīdzēt. Manuprāt, tā ir diezgan prā­tīga rīcība.

Saikss rauca pieri. Pēdējā laikā viņš to darīja bieži. Ko mums darīt?

- Apsēdīsimies un gaidīsim, Fērgusons kaitinoši rāmi atbildēja. Teserakts Samneri nogalinās piesardzības dēļ vai arī atriebsies, kad viņa vairs nebūs noderīga. Tas atrisinās mūsu nelielo problēmu. Pēc tam Teserakts pazudīs ar visu /ibatmiņu un mēs neko par viņu nedzirdēsim. Nedabūsim raķetes un nekļūsim bagāti, bet saglabāsim brīvību. Ņemot vērā visu līdz šim notikušo, es to uzskatītu par uzvaru.

- Vai ari?

Fērgusons iegāja plašajā virtuvē. Saikss viņam sekoja.

- Vai kaut ko dzersiet? Fērgusons jautāja.

- Mazliet alus, Saikss atbildēja, brīdi pa domājis.

- Es runāju par sulu vai ūdeni, Fērgusons attrauca, sa­raukdams kuplās uzacis.

- Tādā gadījumā nē.

- Lai tā būtu, Fērgusons novilka, atvēra ledusskapi un izņēma vīnogu sulas paku. Viņš ielēja dzērienu augstā glāzē.

- Vai arī viņi sazināsies ar mums un mēģinās vienoties. Tas man šķiet ticamāk. Viņi piedāvās mums informāciju, ja lik­sim viņus mierā.

/

Saikss skaļi izelpoja. Labi. Vai mēs piekritīsim?

Fērgusons izbrīnīts iepleta acis. Nekādā ziņā, plānprā­tiņ! Vai jūs domājat ar galvu? Nē, mēs viņus neliksim mierā. Ja visu izdarīsim pareizi, varēsim sarunāt tikšanos. Mums būs iespēja abus nogalināt un atgūt zibatmiņu. Tad mēs atra­dīsim kaujas raķetes un tiksim cauri sveikā.

- Vai tiešām domājat, ka pēc visa notikušā tas būtu iespē­jams?

Tanī mirklī Fērgusona sejā pavīdēja riebums. Es esmu izracies arī no dziļākām bedrēm, Saiksa kungs, un pamanī­jies smaržot kā puķīte.

- Ko darīt ar Alvaresu?

Vecais CIP darbinieks nopūtās, it kā saruna viņu nogur­

dinātu. Alvaress ir godīgs skautu puika. Nekad neesmu bijis augstās domās par viņu. Alvaress iet pa mazākās pre­testības ceļu. Paklau, notikušais mums patiesībā nāk par labu. Tiem nodaļas ākstiem būs iespēja ķert vēju laukā. Un viņi aizvirzās arvien tālāk no mums. Ja Prokteram, Čembersai un Alvaresam būtu kaut dažas smadzeņu šūnas, viņi mēģinātu saprast, kurš vispār varēja uzzināt par Ozolu. Bet viņi visu dara otrādi. Tā viņi nekur netiks. Saglabājiet mieru, un drīz viss beigsies. Un, ja nedaudz paveiksies, anonīmajā kontā mūs abus gaidīs vairāki desmiti miljonu dolāru. Pieņemu, ka jūs vēl joprojām gribat kļūt bagāts? Es noteikti.

Saikss piekrītot pamāja. Pat nedaudz žēl, ka mums jāno­galina Teserakts. Tas, cik tālu viņš aizkļuvis, pierāda, ka viņš ir ārkārtīgi meistarīgs. Mums viņš noderētu komandā, vai ne? Būtu lielisks darbinieks. Varbūt izdosies viņu pievērst mūsu pusei.

- Es aizmirsīšu šos vārdus.

- Atvainojiet. Saikss mēģināja norīt siekalas, bet mute izkalta.

Fērgusons bargi lūkojās uz viņu. Vai es neko jums ne­esmu iemācījis, Saiksa kungs? Nekad neatvainojieties. Ne­kad. Sliktākajā gadījumā tā ir vainas atzīšana, labākajā… Labākajā jūs uzvedaties ka muļķis.