Mednieks

47 . nodaĻa

/

Parīze, Francija

Pirmdiena

Pīkst. 19.54 pēc Centrāleiropas i aika

Lietus lāses bungoja pa taksofona kabīnes stiklu. Tajās atspīdēja automašīnu lukturu gaisma. Viktors nocēla klausuli un ar rādītājpirksta kauliņu spieda numura taustiņus. Viņš priecājās, kad pēc trim signāliem atskanēja sievietes balss.

- Te es, viņš sacīja.

Starpniece atbildēja: Zinu, ka tu.

Šie trīs vārdi priecēja. Tā bija norunātā zīme, ka viss ir labi. Pietiktu ar vienu citu zilbi, lai viņš saprastu, ka Rebeka ir notverta. Balsī nebija spriedzes, kas liecinātu, ka viņu kāds piespiež runāt.

- Kur tu esi? viņa jautāja.

- Parīzē. Tiksimies pēc stundas.

Viņš nolika klausuli un izgāja no kabīnes. Pēc divdesmit minūtēm viņš jau piezvanīja pie starpnieces durvīm.

- Tu atnāci pārāk agri, viņa sacīja.

Viktors neatbildēja. Protams, viņš ieradās pirms noteiktā laika. Uzkāpis līdz dzīvoklim, viņš pieklauvēja. Durvju actiņa uz brīdi satumsa, tad sieviete atslēdza durvis un noņēma ķēdi. Nekas no tā visa neapturētu slepkavu komandu, bet varbūt viņai bija vieglāk aizmigt tā aprīkotā dzīvoklī.

Atvērusi durvis, Rebeka atkāpās un ielaida Viktoru, kurš

ienāca sāniski, lai sieviete nevarētu uzbrukt viņam no mu­guras. Viņa aizslēdza durvis un atkal uzlika ķēdi.

- Vai vēlies kaut ko iedzert? viņa jautāja.

Rebekai mugurā bija melni džinsi un pieguļošs tumši sar­kans džemperis. Tumšie, garie mati bija izlaisti un ieskāva seju, padarot vaibstus maigākus un trauslākus nekā iepriekš, kaut gan acu skatiens likās skarbāks. Viktors atrāva skatie­nu no viņas un pārbaudīja dzīvokli.

Vienīgais, kas mainījies, bija jauns dators un printeris, kā arī daži produkti skapīšos un ledusskapī. Viktors pieskārās skrūvēm kontaktligzdās un ventilācijas lūkās. Neviena ne­šķita aizdomīga. Lampas abažūrs viesistabā vēl joprojām bija pavērsts tā, kā viņš to atstāja, un Viktors jutās apmierināts, ka sieviete nav to grozījusi.

Viņa gatavoja sev kafiju virtuvē. Uz letes bija vēl viena liela krūze, ko viņa piepildīja.

- Tu neatbildēji uz jautājumu, viņa sacīja. Bet es tik un tā uzvārīju arī tev. Viktors klusēja, un viņa ieminējās:

- Tu izskaties noguris.

- Tāds ari esmu.

- Atpūties.

- Vēlāk.

Viņš paņēma tasi, iegāja viesistabā un nolika to blakus da­toriem, nemaz negrasīdamies pagaršot. Viktors neticēja, ka Rebeka mēģinās viņu nogalināt, bet nebija redzējis, kā viņa to pagatavo, un paradumus lauzt ir grūti. Rebeka sekoja, malkojot savu dzērienu.

- Kā tev veicās ceļojumā? viņa jautāja.

- Nelāgi.

- Man nedaudz paveicās, Rebeka paziņoja.

- Bankā vai ar šifrēto dokumentu?

- Abējādi.

Viktors piegāja pie loga, atbalstīja plecu pret sienu, ne­daudz pavēra aizkarus un lūkojās laukā. Iela bija tukša. Viņš

pavirzījās uz otru pusi, lai pārbaudītu ielu tālāk, un parau­dzījās uz starpnieci.

- Vai tu mani neapsveiksi?

- Varbūt pastāsti, ko noskaidroji, un tad sāc sevi slavēt.

Rebeka pasmaidīja. Tu pats mani tūlīt slavēsi. Viņa

piegāja pie datoriem un nolika krūzi. Kafija ir ļoti laba, viņa ieminējās. No Kolumbijas. Dzer, kamēr vēl karsta.

Viktors pamāja.

Sieviete apsēdās pie datora. Viktors atkāpās un vēroja viņu strādājam. Pirksti raiti klabināja tastatūru. Ielādējās pro­grammas. Izpildījās komandas. Viņa divas reizes noklikšķi­nāja uz dokumenta, un parādījās paroles ekrāns. Rebeka ierakstīja desmit simbolus un nospieda "Ievadīt".

- Lūk, viņa noteica. Esmu iekšā.

Dokuments ekrānā sadalījās vairākos citos dokumentos.

- Tu teici, ka aizritēs dienas, Viktors ieminējās.

- Tā arī bija, Rebeka atbildēja. Divas dienas. Mums patiesībā nepaveicās, ka bija jāgaida tik ilgi. Ozols izman­toja vienkāršu šifru. Man to vajadzēja nojaust. Viņš bija atva­ļināts jūras speķu virsnieks, nevis izlūks. Viņam nebija pie­ejama sarežģīta šifrēšanas programma; viņš droši vien pat nezināja atšķirību. Ozols nemaz necentās noslēpt informā­ciju no īstiem spiegiem. Viņš to grasījās nodot pircējam. Lai­kam uzlika paroli tikai gadījumam, ja aizmirstu zibatmiņu autobusā.

Viktors klusēja. Sieviete bija guvusi panākumus, bet viņš atgriezies tukšām rokām. Viņš domāja par Norimovu un visu, ko Krievijas drošības dienesti tagad dara, lai istabā bez logiem izvilinātu no viņa informāciju. Norimovu varētu aiz­turēt uz vairākiem gadiem, neizvirzot apsūdzības. Varbūt viņš jau bija miris, saņēmis šāvienu pakausī kā atriebību par Viktora nogalinātajiem aģentiem.

Viņš zvērēja samaksāt Norimovam par pakalpojumu vai vismaz atrast viņu, ja viņš būtu iejucis Krievijas neredzamo

cilvēku rindās. Ja Norimovs bija miris, Viktors apņēmās pa­rūpēties, lai viņa meitai nekā netrūktu. Viktors iztēlojās stāv­laukumā redzētā vīrieša seju. "Apmēram četrdesmit gadus vecs, gaiša āda, tumšas acis, stūrains žoklis, varas apziņa. Pirms sprādziena viņš paguva aizbēgt no furgona. Viņš no­teikti zina Norimova likteni."

Piepeši Viktors attapās, ka starpniece uz viņu skatās, bet izlikās to nemanām un piegāja tuvāk. Rebeka atvēra dokumentu un pavirzījās nostāk, lai Viktors redzētu ekrānu.

- Man nācās to pētīt veselu mūžību, līdz es sapratu, ko tas nozīmē, viņa noteica.

Ekrānā vīdēja datora veidots attēls, zils laukums ar koor­dinātu režģi un neskaitāmiem cipariem. Vidū bija neskaidrs apveids. Starpniece uzklikšķināja uz pogas, un parādījās vēl viens. Viktors spēra soli tuvāk, datora gaismai atspīdot acīs.

- Kas tas ir?