Mednieks

55 . nodaĻa

Londona, Apvienotā Karaliste

Otrdiena

Plkst. 16.46 pēc Centrāleiropas laika

Kad Eljots Seifs un viņa miesassargi nonāca stāvvietā zem biroja ēkas, jau bija tumšs. Viņš turēja automašīnu vietā, kas paredzēta nama varenākajiem iemītniekiem, un blakus bija tikai daži automobiļi.

Tovakar Seifs grasījās pārrasties mājās vēlu. Viņš reti aiz­kavējas darbā ilgāk nekā paredzēts, bet viņa mīļākā, ļoti jaunā un pievilcīgā Izabella, bieži panāca, ka viņš netika mājās uz vakariņām ar sievu. Pēc gadiem ilgušās laulības pārkāpšanas viņš izturējās tikpat piesardzīgi kā vienmēr, bet neprata melot sievai, kaut gan valdes sanāksmēs meloja un mānījās tikpat labi kā visi citi. Abi laulātie to apzinājās, bet izlikās, ka ir citādi.

Gaisā vējoja izplūdes gāzu aromāts. Pirms dažām dienām bija radušies sarežģījumi ar ventilāciju, un tā vēl nebija sala­bota. Seifs jau bija iesniedzis vairākas sūdzības. Sliktais gaiss pastiprināja viņa astmu, un šajā vecumā viņam vajadzēja katru izturības kripatu, lai apmierinātu Izabellas apetīti.

Viņš zināja, ka meitene ir ar viņu kopā tikai nebeidza­mās dāvanu straumes dēļ, bet Seifam tas nerūpēja. Viņš lie­liski saprata, ka ir trausls, vecišķs un nepievilcīgs, bet da­žām sievietēm viņa biezais maks šķita nepārvarami

vilinošs. Seifs jau sen bija sapratis, ka nauda ir labākais afrodīzijs. Likās pavisam taisnīgi, ka Izabella viņu iekāro naudas dēļ, jo viņš gribēja tikai meitenes tvirto, jauno mie­su. Seifs bija darījumu cilvēks un uzskatīja šo vienošanos par ļoti veiksmīgu.

Klusumu pārtrauca soļi; no lifta iznāca viņa miesassargi. Tie izvēlējās taisnāko ceļu. Parasti viņi to mēroja četrdesmit piecas sekundes. Seifs nekad negāja ātri.

Miesassargi modri raudzījās apkārt un nemitīgi vēroja vietas, kur varētu izveidot slēpni. Pazemes stāvvieta bija bīs­tama, tomēr viņi to labi pārzināja un nekad nepiemirsa savu darbu, kaut gan bija darījuši to neskaitāmas reizes.

Abi pētīja katru svešinieku vai automašīnu, ko nepazina. Seifam ne reizi vien bija nācies atvainoties, kad sargi uzbru­ka kādam cilvēkam, kurš izdarījis šķietami draudīgu kustību. Viens no viņiem teica: "Šoreiz svešinieks izvilcis pildspalvu, bet nākamreiz tā varētu būt pistole. Vai tiešām jūs gribat pa­gaidīt, lai pārliecinātos? Labāk atvainoties par kļūdu nekā mirt." Seifs bija vienisprātis.

Seifs nenolīga miesassargus tikai skata dēļ. Viņš sadar­bojās ar dažādiem šaubīgiem cilvēkiem, un daži bija pietie­kami neaptēsti, lai viņam draudētu. Vismaz gribētu, ja Sei­fam blakus nestāvētu divi baisi tēvaiņi. Un tam no Eiropas mafijas neģēļiem, kurš atskārstu, ka Seifs zog viņu naudu, nāktos tikt garām šiem muskuļu kalniem.

Stāvvieta miesassargiem nepatika. Tā bija veidota kā jau­ka vieta, neņemot vērā drošības prasības, tāpēc bija daudz nepārredzamu sturu, kas rūpīgi jāizpēta. Tomēr te bija daudz drošāk nekā ārējā stāvvietā, jo te bija iespējams sar­gāt klientu.

Vismaz tā viņiem šķita.

Sudrabotais Mercedes pilsētas džips bija novietots tālāka­jā stāvvietas galā, visdrošākajā vietā. Tas bija iebraukts at­muguriski, lai Seifam priekšā kā siena būtu abi miesassargi.

Turklāt automašīna bija bruņota un visos logos ievietots ložudrošs stikls; to paveica kāda firma Vācijā.

Seifs piespieda pie auss mobilo telefonu un klausījās Izabellas spilgtajos stāstos par to, ko satikšanās brīdī viņa izdarīs ar savu mīļāko. Viņš slikti dzirdēja, tāpēc telefona skaļums bija liels, un miesassargi dzirdēja katru Izabellas vārdu un vaidu. Viņi nekad to neatklāja priekšniekam.

Pirmais miesassargs atslēdza automašīnu ar elektronisko atslēgu, kamēr Seifs kopā ar otru gaidīja dažu jardu attā­lumā. Sargs pieliecās un pārbaudīja, vai nav sprāgstvielu. Viņš to bija darījis simtiem reižu. Tas bija garlaicīgi, kaiti­noši. Un lieki.

Slēgtajā stāvvietā atbalsojās klusināti šāvieni.

Miesassargs kliegdams sabruka uz vēdera.

Viss piepeši sastinga, un tad otrs sargs tvēra pēc ieroča, pūlēdamies to izvilkt no žaketes. Tā bija cieši apspīlēta, lai izceltu muskuļus.

- Zemē, zemē! Miesassargs uzkliedza Seifam un nome­tās uz ceļgala, bet nezināja, no kurienes nākuši šāvieni. Pa­klausot instinktam, viņš palūkojās pār plecu.

Seifs stāvēja, pavēris muti, un neko nespēja darīt, tikai lū­kojās uz ievainoto miesassargu. Viņš gulēja uz asfalta, un labā roka un kāja raustījās, bet kreisā roka un kāja, kas bija tuvāk automašīnai, bija savādi stinga. Šķita skaidrs, ka vīrie­tis ir sašauts rokā un kājā un ir pārak liels un smagnējs, lai varētu piecelties. Viņš mēģināja pabāzt veselo roku aiz šaurās žaketes pēc ieroča, bet delna bija pārāk liela. Sargs centās runāt, bet spēja tikai kliegt. Pa zemi plūda asinis.

Otrs miesassargs cieši turēja savu ieroci un drudžaini lū­kojās apkārt, pārmeklējot apkārtni. Neviena nebija, tikai au­tomašīnas. Nebija ne miņas no uzbrucējiem. Kur, pie velna, tie slēpās?

Viņš pamāja Seifam. Ejiet uz liftu. Es tūlīt…

Lodes trāpīja viņam ceļgalā, augšstilbā un potītē, sadra­

gājot kaulus un izšļakstot asinis pa betonu. Viņš kliedzot at­krita uz muguras, aizmirsis pistoli, un tvērās pie asiņainas kājas.

Seifs nekustējās. Viņš lūkojās uz abiem vīriešiem, šausmu pārņemts. No automašīnas apakšas izlīda uzvalkā ģērbies cilvēks un piecēlās klājās. Viņa seju sedza melna slēpotāja maska, un rokā viņam bija ierocis. Ar klusinātāju.

Mobilais telefons vēl joprojām bija Seifam pie auss, un mīļākā ne mirkli nepārstāja dūdot savas erotiskās fantāzijas. Viņš lūkojās uz maskēto šāvēju, nespējot ne pakustēties, ne runāt, ne domāt. Viņš nolīga miesassargus, lai tie viņam aiz­taupītu šādu mirkli, bet ne reizi nebija nopietni ticējis, ka va­rētu notikt kaut kas slikts.

Šāvējs pagāja garām pirmajam sargam, kurš vairs necen­tās izvilkt ieroci un klusēdams gulēja, tikai pagrieza galvu, lai redzētu notiekošo. Otrs gulēja uz muguras, sāpēs savie­bies. Bikses mirka asinīs. Viņš ar kreiso roku centās saturēt kopā sadragāto ceļgalu, bet ar labo sniedzās pēc pistoles.

*

Viktors nesteidzīgi tuvojās Seifam, uz brīdi pievēršot ieroci otram sargam, un noteica:

- Nemuļķojies.

Sargs atrāva roku, un Viktors garāmejot aizspēra pistoli tālāk. Viņš apstājās Seifam pretī, turēdams ieroci izstieptā rokā, un klusinātājs atradās tikai collas attālumā no pār­biedētā grāmatveža sejas.

Viņa prasība bija nepārprotama. Datoru.

Nemirkšķinot acis, Seifs nevilcinājās un pacēla kreiso roku. Ar labo viņš turēja pie auss telefonu. Viktors paņēma datoru.

- Parole?

- Izabella.

Seifs svīda. Viņam kaut kā izdevās pateikt: Vai tas ir viss, ko vēlies?

Mīļākā nosprieda, ka šie vārdi domāti viņai, un ievaidē­jās vel skaļāk. Ne mirkli nenovēršot skatienu no Seifa, Vik­tors ar brīvo roku paņēma datoru un atbildēja: Kā tev šķiet?

Pārpratis šo jautājumu, Seifs iestenējās un nodrebēja. Te­lefons izkrita viņam no rokas. Neaiztiec manu ģimeni.

Viktors nevilcinājās. Nemūžam.

Viņš ļāva Seifam pārdomāt atbildi, atkāpās, nolaida ieroci un pagriezās, vērojot Seifa un miesassargu atspulgus automašīnas sānos. Neviens necentās uzbrukt. No Seifa te­lefona skanēja vaidi. Viktors spēra vēl vienu soli, apstājās, pagriezās un izšāva uz telefonu. Tas sašķīda tūkstoš gabalos.

Viņaprāt, bija vērts tērēt lodi, lai apklusinātu Seifa mīļāko.