50 . nodaĻa

Plkst. 21.13 pēc Centrāleiropas laika

Divi viri stāvēja blakus durvīm, trešais un ceturtais gai­dīja otrā pusē, un komandieris turēja rokā pumpja darbības tipa šauteni, lai sadragātu durvju eņģes. Viņi bija atteikušies no tarāna izmantošanas.

Komandieris pacēla piecus pirkstus, četrus, trīs, divus…

Kaut kas ieripoja koridorā no dzīvokļa, kuru viņi nupat pametuši. Kaut kas metālisks.

Nakts redzamības briļļu dēļ pagāja dažas sekundes, ka­mēr komandieris saprata, ko redz. Viņš ievilka elpu, lai iz­kliegtu brīdinājumu, bet nokavēja.

Apdullinošā granāta sprāga; atskanēja neizturams trok­snis, un parādījās ārkārtīgi spožs zibsnis.

Šāvēji auroja, zaudējuši redzi un spēju orientēties. Viens nosvieda ieroci, otrs kāpās atpakaļ, atsitās pret sienām, mē­ģināja tikt prom. Komandieris kliegdams pavēlēja vīriem pa­likt vietā, bet viņam ausis tā zvanīja, ka viņš nedzirdēja savu balsi.

Viktors šajā jucekli iztraucās no starpnieces dzīvokļa un iznira no dūmiem, pacēlis šauteni. Viņš desmit reizes no­spieda mēlīti, tēmējot pretiniekiem sejā un vēderā, ko nespēja aizsargāt bruņuveste. Ievainotie noraustījās un saļima. Gaisā virmoja asinis.

Jau pēc trīs sekundēm aptvere bija tukša, visi četri uz-

bruceji sabrukuši gulēja uz grīdas. Viss oda pēc kordīta un asinīm. Zem kājām krakšķēja čaulītes.

Neviens nekustējās, tāpēc viņš pārlādēja ieroci un uzmeta to plecā. Paķēris komandiera šauteni, viņš iznīcināja durvju slēdzeni dzīvoklim, kurā policisti centās iebrukt, un atspēra durvis. Viņš nepievērsa uzmanību pārbiedētajai alžīrietei, kas tupēja stūrī kopā ar diviem bērniem, un devās uz vir­tuvi. Atvēris balkona durvis, viņš satvēra starpnieces roku. Viņa iekliedzās un tikai tad saprata, kas viņš ir.

- Nāc šurp, viņš aicināja. Mēs aizejam.

Viktors izvilka Rebeku no dzīvokļa. Viņa spēji ievilka elpu, paklupusi pār četriem līķiem.

- Šausmas!

- Savaldies, tie vēl nav visi. Ej man tieši aiz muguras. Viktors aizbāza aiz jostas starpnieces pistoli, aizveda Rebeku garām līķiem līdz liftam un nospieda pogu. Durvis atvērās. Viņš iegāja iekšā, izvēlējās pirmā stāva pogu un jau nākamajā mirklī iznāca ārā. Rebeka palika stāvam kabīnē.

- Šurp, viņš pavēlēja.

-Ko?

Viņš satvēra Rebekas rokas locītavu un izrāva viņu ārā. Durvis aizvērās. Viktors ātri gāja uz kāpņu pusi, ar plecu skardams sienu.

- Lifts… Rebeka iesāka.

Viktors neatbildēja un vedināja viņu tālāk. Sasniedzis kāpņu durvis, viņš piegrūda sievieti pie sienas.

- Paliec te.

Viņš notupās pie durvīm, labajā rokā turot ieroci, un ar kreiso tās pagrūda. Kāpņu telpa bija tukša.

- Nāc. Viņš skrēja lejā, pacēlis ieroci, un katrā stāvā sa­stinga ieklausoties. Starpniece sekoja. Otrajā stāvā Viktors atvēra koridora durvis un ieveda viņu tur.

Rebeka pameta skatienu atpakaļ. Šis nav pirmais stāvs.

- Zinu. Viktors nepalēnināja gaitu. Apklusti.

Kāpnēs rībēja soļi; cilvēki steidzās augšā. Viktors izvilka gredzenu no nākamās granātas, bet turēja sviru nospiestu un iestiprināja granātu aiz durvju roktura tā, lai svira neiz­kustētos līdz brīdim, kad kāds atvērs durvis.

Viktors šķērsoja koridoru un piesteidzās pie loga otrā ēkas pusē, trieca šautenes laidi pret stiklu, un tas sašķīda lauskās. Izkāpis ārā, viņš lēca, saliecies nokrita sānielā un vē­las, uztverot triecienu ar visu ķermeni. Pēdas svila, tomēr nekas nebija lauzts. Viņš pietrausās kājās, pagriezās, pacēla skatienu. Sieviete izliecās pa logu.

Viņš pamāja. Šurp.

- Es… es nevaru. Pārāk augstu.

- Nelec, vienkārši krīti. Kad atsitīsies pret zemi, velies. Uz priekšu!

- Nevaru.

Viktors pagriezās, pacēla atkritumu tvertnes vāku, izņēma sešus maisus un sasvieda tos zem loga.

- Krīti!

Rebeka dziļi ievilka elpu. Es salauzīšu kājas.

- Pēc piecām sekundēm es iešu prom. Uz priekšu!

Viņa krita un neveikli atsitās pret maisiem ar kājām pa priekšu. Maisi pārplīsa, tomēr uztvēra viņas svaru. Sieviete iestenējās, mēģināja pieslieties, bet tas neizdevās, un viņa kri­ta atmuguriski. Viktors pasniedza roku, un viņa to satvēra, lai pieceltos.

- Es laikam izmežģīju potītes.

- Tu stāvi kājās, tātad esi vesela. Kusties!

Atskanēja sprādziens, un sieviete satrūkās un pacēla ska­tienu. Viktors tikmēr aizgāja līdz sānielas galam un klausī­jās, atspiedis muguru pret sienu. Parastie trokšņi, gājēji un automašīnas. Viņš izņēma no maka melnu metāla caurulīti, kam piestiprināts neliels izliekts spogulis, un izmantoja to, lai nopētītu ielu.

Pie ēkas bija vairākas automašīnas, divi uzbrucēju koman­

das furgoni, četri trafareti policijas transportlīdzekļi un tris mašīnas bez raksturīgā krāsojuma. Ap tām klīda vismaz du­cis cilvēku daži formastērpos, citi uzvalkos.

Viktors satvēra sievietes plaukstas locītavu un steidzās uz otru ielas galu. Tur viņš atkal izmantoja spoguli, lai palūko­tos aiz stūra. Viena policijas automašīna. Divi policisti. Daudz labāk.

- Klausies. Viņš pierāva starpnieci tuvāk. Viņi ir ārpusē. Tiklīdz iznāksim no sānielas, viņi mūs redzēs.

- Ko darīsim?

- Vai tev ir mašīna?

- īrēta, bet vismaz kvartāla attālumā.

- Nav svarīgi. Es iziešu pirmais un piesaistīšu uzmanību. Viņi uzbruks man. Pēc trīsdesmit sekundēm skrien pie ma­šīnas un bēdz.

- Un tu?

- Kaut ko izdomāšu. Ņem. Viņš pasniedza Rebekai ne­sen nopirkto telefonu. Brauc prom no Parīzes centra. Turi telefonu ieslēgtu. Es tev piezvanīšu.

- Mums nevajadzētu šķirties.

- Tā ir vienīgā iespēja.

- Mēs noteikti varam izdomāt kaut ko citu.

- Ja tu zini kaut ko labāku, saki. Viktors satvēra Rebeku aiz pleciem. Viņa papurināja galvu. Vai saproti, kas tev jādara? Viņa pamāja. Saki!

- Es saprotu.

Viņš nometa īpašo uzdevumu vienības kaujiniekam atņem­to mašīnpistoli. Bija žēl to zaudēt, tomēr galvenais bija aiz­bēgt, nevis skrienot piedalīties apšaudē. Un kāds noteikti pamanītu cilvēku, kurš staigā apkārt ar tādu ieroci, kas spēj izšaut astoņsimt ložu minūtē.

Viktors atdeva sievietei viņas pistoli. Katram gadīju­mam. Viņam vēl joprojām bija nazis, deviņu milimetru S1G P-228 pistole ar pilnu aptveri un pēdējā apdullinošā granā­

ta. Nekā daudz, ja nāksies sastapties ar bruņotajiem policis­tiem, bet ar to vajadzēs iztikt.

- Trīsdesmit sekundes, un bēdz. Skaiti līdzi.

Viņš izgāja no sānielas un metās skriet.

Pirmais kliedziens atskanēja, kad viņš atradās ielas vidū, un šāviena troksnis viņu sasniedza jau otrā pusē. No sienas viņam blakus atšķēlās ķieģeļa drumsla.

Nākamā sāniela bija pārāk šaura, lai pa to brauktu auto­mašīnas, tātad policisti būs spiesti kājām dzīties viņam pa­kaļ. Garām atkritumu tvertnēm un kastēm viņš nokļuva līdz stūrim, uzreiz apskrēja ap nākamo un nokļuva platā sānielā, kas aizstiepās gar veikaliem. Viktors steidzās un nogriezās sānis, tiklīdz parādījās iespēja.

Ticis līdz lielākai ielai, viņš palēnināja gaitu, lai nepiesais­tītu uzmanību. Viens no labākajiem sekošanas veidiem bija meklēt apjukušus gājējus, kas lūkojas pār plecu. Viktors ap­meta loku un atgriezās starpnieces ielā. Policisti noteikti do­māja, ka viņš bēgs prom.

Vairākas reizes nogriezies ap stūri un izmantojis dažas šķērsielas, viņš nokļuva četrus kvartālus tālāk no starpnie­ces dzīvokļa un sameklēja kafejnīcu, kas bija pilna ar trokšņainiem klientiem. Viņš apsēdās pie galdiņa, no kura varēja vērot logu, un gaidīja. Neviens viņam nesekoja. Kad atnāca viesmīle, viņš jau elpoja pavisam normāli, un ari sirds pukstēja vienmērīgi.

- Ledus tēju, viņš palūdza. Ar laimu, ja iespējams.

Загрузка...