Mednieks

45 . nodaĻa

Sanktpēterburga, Krievija

Pirmdiena

Plkst. 17.25 pēc Maskavas laika

Dzintara krāsas šķidrums ielija glāzē, un Aleksandrs Norimovs spēji izdzēra skotu viskiju. Viņš sakoda zobus un atkal piepildīja glāzi. Viskija radītais siltums ieplūda locekļos. Viņš bija pārsteigts, bet priecājās, ka izdzīvojis. Sākoties apšaudei, viņš jutās pārliecināts, ka neizkļūs no stāvlau­kuma. Viņš pielika plaukstu pie krūtīm. Sirds vēl joprojām strauji pukstēja. Viņš bija pārāk vecs, pārāk ierūsējis šādiem satraukumiem.

Norimovs sēdēja pie galda un prātoja, kas notiks tālāk, kad izdzirdēja automašīnas piebraucam un ielēja sev trešo glāzi. Viiiš jau dzēra ceturto, kad kabineta durvis atsprāga vaļā un ienāca vīrietis. Viņa gaitā jautās iedomība un klusi draudi. Kreiso vaigu no deguna līdz ausij un no acs dobuma līdz žoklim klāja nesen uzlikts apsējs.

- Viņš šodien nogalināja piecus mūsējos, Aniskovačs pa­ziņoja. Stāsti, kur viņš ir!

- Noteikti paliks jauka rēta. Norimovs norādīja uz ap­sēju.

Aniskovačs uz brīdi sastinga, tad ar roku notrauca no galda viskija pudeli, glāzes un papīru kaudzi.

- Kur viiiš ir?

Norimovs atgrūda krēslu, pieliecās un pacēla pudeli un abas ieplaisājušās glāzes. Viņš tās nolika uz galda un apsūkāja viskijā samērcētos pirkstus.

- Kā lai es zinu? Viņš pasniedzās pēc pudeles. Arējās izlūkošanas dienesta strādā tu, nevis es.

- Ja es kaut mirkli domātu, ka tu viņam pastāstīji par mums…

- Nemuļķojies. Norimovs papurināja galvu. Un neuz­skati mani par muļķi. Tu pats visu sabojāji, iesūtīdams vīrus stāvlaukumā. Es brīdināju, ka viņš ir apķērīgs.

Aniskovačs pameta skatienu apkārt, it kā meklējot pie­mērotu atbildi, apsēdās pretī Norimovam un nolika cimdo­tās rokas uz galda, izplešot pirkstus. Jā, brīdināji gan. Viņš pavīpsnāja, bet saviebās un pacēla roku pie sejas.

- Sāp, vai ne? Norimovs neslēpa uzjautrinājumu.

- Vajadzēja uzklausīt tavu padomu. Aniskovačs sarauca pieri. Tu neesi tik ierūsējis kā izskaties.

Norimovs izlikās to nedzirdam un paņēma viskija pudeli.

- Vai iedzersi?

Kādu brīdi Aniskovačs vēroja viņu, tad atbildēja: Pa­teicos.

- Viņš neizmantoja lidostu, Norimovs ieminējās, paņēma jaunu glāzi un ielēja Aniskovačam viskiju. Vai tu uz to cerēji? Tā kā Aniskovačs klusēja, Norimovs pasmī­nēja. Iekāpt pirmajā lidmašīnā un prom no valsts… tieši to varētu gaidīt. Un tāpēc viņš to nemūžam nedarītu. Viņš ir īsts meistars. Vai tad tu nezināji?

- Kur viņš ir? Aniskovačs jautāja, saraucis pieri.

- Jāatzīst, ka tu esi neatlaidīgs. Norimovs papurināja galvu. Kāpēc tu domā, ka viņš man atklātu savu apmeša­nās vietu vai ceļamērķi? Līdz šim tas nekad nav noticis.

- Vai tu man pateiktu, ja zinātu?

- Ja par to piedāvātu pietiekami daudz naudas. Nori­movs atlaidās krēslā. Starp citu…

Aniskovačs pamāja Ārējās izlūkošanas dienesta darbinie­kam, kurš stāvēja durvis un kā pēc pavēles piegāja pie galda, nolika Norimovam pretī portfeli un atvēra. Tas bija pilns ar Amerikas dolāriem.

- Nebiju pārliecināts, ka samaksāsi, Norimovs atzinās, pētot naudu. Iedomājos, ka esi atnācis mani nogalināt.

Tobrīd Aniskovačs pasmaidīja, cik vien to pieļāva ievai­nojums. Norimovs palika nopietns un uzmanīgi vēroja pulk­vedi.

- Ja uzzināšu, ka tu esi mani jebkā nodevis, es nekavējo­ties pavēlēšu tevi nogalināt, Aniskovačs mierīgi noteica.

- Bet es turu solījumus. Mums bija vienošanās, un es to izpildīšu.

Norimovs pacēla glāzi pie lūpām. Nezināju, ka jums ir godaprāts.

- Uzskatīsim to par profesionāļa lepnumu. Rezultāts ir viens un tas pats. Aniskovačs brīdi klusēja, saudzīgi pie­skaroties brūcei. Vai viņš nojauta, ka tu sadarbojies ar mums?

- Nē.

- Varbūt viņam reiz atkal vajadzēs ar tevi sazināties.

- Nedomāju vis, Norimovs atbildēja. Bet es arī iepriekš neticēju, ka viņš ieradīsies. Tātad es mēdzu maldī­ties.

- Un tu bez sirdsapziņas pārmetumiem vērstos pie mums? Aniskovačs pielieca galvu. Kaut gan viņš bija tavs draugs?

Uz brīdi Norimovs iegrima domās. Mēs vēl joprojām esam draugi. Bet darījumi ir kaut kas cits. Viņš to saprastu.

- Es nemūžam nenodotu draugu.

- Tad tu savā izvēlētajā profesijā neko nesasniegsi.

Aniskovačs izņēma nokopēto zibatmiņu no kabatas un ilgi pētīja. Vai viņš deva mājienu, kāda informācija te ir?

Norimovs papurināja galvu. Viņam nebija ne jausmas.

l apēc jau vajadzēja manu palīdzību. Tātad tu neesi vēl at­šifrējis.

- Protams, ka esmu. Aniskovačs piecēlās un gāja uz dur­vju pusi, bet piepeši apstājās. Lai nebūtu nekādu pārpra­tumu… Tu tiešām nezini, kur viņš varētu būt?

- Viņš pavisam noteikti ir pametis valsti. Norimovs skai­tīja naudu un nepacēla skatienu.