Mednieks

54 . nodaĻa

Centrālā izlūkošanas pārvalde, Virdžīniias štats, ASV

Otrdiena

Plkst. 08.17 pēc Austrumu zonas laika

Prokters gāja nedaudz ātrāk kā parasti, kaut gan cilvē­kam ar viņa svaru un gadiem tas nebija viegli. Viņš kavēja rīta sanāksmi, un tobrīd svarīgākais bija iesēsties šaurajā pār­valdes krēslā trīs, nevis četras minūtes par vēlu. Viņš iegāja liftā un brauca uz augšējo stāvu. Pamājis pārējiem un norū­cis sveicienu, viņš aizsteidzās pa gaiteņu labirintu. Kad viņš pagrūda smagās sanāksmju telpas durvis, viņam pievērsās trīs acu pāri.

- Piedodiet, ka nokavēju. Patrīcija pusi nakts pavadīja tua­letē un izskatījās pēc zombija. Man nācās vest bērnus uz skolu.

Čembersa pasmaidīja un pamāja. Šoreiz pat viņa izskatī­jās sagurusi. Fērgusons un Saikss sēdēja kopā galda otrā pusē kā divi sazvērnieki. Prokters pievilka krēslu starp abām nometnēm.

Viņi apmainījās ar dažām laipnībām, un Alvaress sāka zi­ņojumu.

- Naktī Francijas policijas pretterorisma vienības aģenti neveiksmīgi centās arestēt aizdomās turamo, kuru uzskata par vainīgu Andra Ozola un septiņu citu ārzemnieku nāvē. Operācijas laikā sākās apšaude, kas atņēma dzīvību vairā­kiem policistiem, un pārējie ir slimnīcā.

- Vai esam pārliecināti, ka šis aizdomās turamais ir Ozola slepkava? Čembersa jautāja.

- Franči tā domā. Ja pareizi saprotu, kāds aģents Šarla de Golla lidostas pasu kontroles punktā pazina šo cilvēku. Aģents tur bija citās darīšanās. Aizdomās turamo nekavējo­ties sāka novērot, līdz viņš izgāja no lidostas un iesēdās tak­sometrā. Pēc tam viņam sekoja ar policijas helikopteru. Nedo­māju, ka viņi bija pārliecināti, kad pamanīja šo cilvēku lidostā, bet nemēģinātu viņu aizturēt, ja nebūtu droši. Un viņš aizbēga neskarts, tātad izskatās pēc mūsu meklētā. Manuprāt, šaubu nav.

- Kāpēc viņš atgriezās Parīzē? Prokters jautāja.

- Vēl nav noskaidrots, Alvaress atbildēja. Bet viņu redzēja ieejam dzīvoklī pie sievietes. Tieši tur vienība mēģi­nāja viņus arestēt. Šobrīd nav skaidrs, kā viņiem izdevās aiz­bēgt.

- Tas droši vien nav svarīgi, Fērgusons noņurdēja.

- Šobrīd sīkumiem nav nozīmes, Čembersa piebalsoja.

- Es gribu zināt, kas ir tā sieviete.

- Franči apgalvo, ka viņa ir nenoskaidrota Parīzes iedzī­votāja un nekas cits, Alvaress sacīja. Bet viņi zina daudz vairāk nekā stāsta. Viņi saprot, ka mēs šo to noklusējām par Ozolu. Ja nepiedāvāsim apmaiņu, viņi neko vairs neteiks. Pa­gaidām varas pārstāvjiem izdevies apklusināt presi, tāpēc plašākas informācijas ir maz, bet otra liela mēroga apšaude nedēļas laikā tajā pasaules pusē ir kaut kas tiešām ievēro­jams. Varbūt medijos parādīsies kāda ziņu druska. Tomēr mums paveicies, un Nacionālā drošības aģentūra ir sagādā­jusi mums noderīgu pārtverto informāciju. Franču Slepenais dienests apgalvo, ka viņa esot amerikāniete.

Prokters, vēl pirms mirkļa lūkojies laukā pa logu, piepeši izslējās. Amerikāniete?

- Reičela Svonsone. Bet Slepenais dienests uzskata, ka tas ir pieņemts vārds.

- Ko vēl mēs par viņu zinām? Čcmbersa jautāja.

- Pagaidām neko.

- Vai kaut kas norāda uz to, kāpēc viņi satikās? Saikss painteresējās.

- Tas ir labs jautājums, Alvaress atzina. Varbūt viņa ir slepkavas mīļākā vai draudzene, bet visticamāk, ka darī­jumu partnere.

- Kliente? Prokters vaicāja.

- Iespējams.

Čembersa pamāja Prokteram. Es gribu zināt visu iespē­jamo par Svonsones jaunkundzi, lai kāds būtu viņas īstais vārds.

Prokters palocīja galvu.

- Runājot par šo Svonsoni, Alvaress ieminējās, mums vajadzētu pārbaudīt esošos un bijušos C1P darbiniekus.

- Kā, lūdzu? Čembersa sarauca uzacis.

- Kaut kas mani jau sen uztrauc, Alvaress sacīja. Mēs pieņēmām, ka Ozola slepkavību pasūtīja cits iespējamais ra­ķešu pircējs vai krievi. Bet mēs nedrīkstam noraidīt iespēju, ka to paveica kāds no mūsējiem.

- Es jau aprunājos ar direktoru, lai pārliecinātos, ka mēs to neizdarījām, Čembersa iebilda.

- Tik un tā jāparokas. Varbūt kāds darbojas uz savu roku. Iepriekš nebija iemesla apgalvot, ka tā varētu būt.

- Un kas parādījies tagad? Prokters jautāja.

- Nojauta.

- Nojauta?

- Mana nojauta. Sebastjens Hoits ir miris.

Čembersa izbrīnījās. Kā, lūdzu?

- Ja nu kāds ir piemirsis, Hoits samaksāja Stīvensonam, pasniedzot portfeli ar naudu par Ozola slepkavas slepkavību. Svētdienas naktī viņš nomira no sirdslēkmes, guļot vannā. Autopsijā neatrada pazīmes, ka viņa nāve bijusi nedabiska, tomēr Hoita klientam tā ir sasodīti veiksmīga sagadīšanās.

Prokters bija vienisprātis. Un kā vēl!

- Iespējams, Hoitu nogalināja piesardzības dēļ, bet man rada aizdomas izvēlētais brīdis, tas ir, tieši pēc tam, kad uz­zinājām par viņa lomu pēdējos notikumos.

Fērgusons papurināja galvu. Tas nav pietiekams iemesls, lai domātu, ka starp mums ir nodevējs.

- Tā es neteicu. Varbūt kāds nopludina informāciju vai vada slepenu operāciju mums deguna priekšā.

- Labi, Čembersa piekrita. Nekaitētu noskaidrot, vai šī Svonsone bijusi saistīta ar mums. Es nokārtošu neierobe­žotu piekļuvi mūsu darbinieku dokumentiem, palīgu sarak­stiem un visam pārējam.

- Vai drīkstu ierosināt, lai šī informācija netiek izpausta nevienam ārpus šīm sienām?

- Protams.

Saikss ļoti centās negrozīties savā krēsla.