Mednieks

73 . nodaĻa

Plkst. 17.22 pēc Austrumāfrikas laika

Abi slepkavas ilgi skatījās viens uz otru. Rīdām bija priekšrocība, jo viņa pretinieks stāvēja pagriezies, satvēris citu cilvēku, ko turēja piespiestu pie lifta sienas. Bet Rīds ne­kustējās.

Viņš reti savā mūžā bija juties pārsteigts, bet tagad bija gan­drīz paralizēts. Teserakts taču bija miris! Viņu saplosīja ato­mos Nikosijas viesnīcas istabā prasmīgi novietots spridzek­lis. Teserakts bija miris, bet tagad stāvēja nepilnu četru pēdu attālumā. Rīds stingi un neticīgi lūkojās uz viņu, un prāts cen­tās aptvert acīmredzamo. Viņš nebija paveicis savu darbu.

Rīds reaģēja par vēlu un satvēra pistoli brīdī, kad Tese­rakts jau rāva otru cilvēku nost no lifta sienas. Viktors pa­grieza Aniskovaču par simt astoņdesmit grādiem un izmeta no lifta brīdī, kad Rīds izstiepa roku un šāva; krievs uztvē­ra Teseraktam domāto lodi krūtīs, sarāvās un uztriecās virsū Rīdām. Abi nogāzās uz grīdas.

Sagatavoties kritienam nebija laika, un sitiens uz brīdi paralizēja ķermeni, bet atdzīvināja prātu. Rīds neredzēja Teseraktu, bet nespēja ātri atbrīvoties no līķa, tāpēc pagrie­za pistoli un šāva uz labu laimi.

*

Viktors nospieda lifta pogu un parāvās malā, atspiežot muguru pret koka paneļiem brīdi pirms tam, kad sienā trā-

pīja lodes. Spogulis sašķīda, un Viktors ar pacelto roku sargāja seju no birstošajām lauskām. Durvis aizvērās.

Metālā Viktoram blakus parādījās trīs iespiedumi. Lifts slīdēja lejup, un šāvieni aprima. Vairoties no spoguļa drum­slām, Viktors pacēla krieva ieroci. Deviņu milimetru Brauninga sistēmas pistole. Viņš izņēma un pārbaudīja aptveri, ielika to atpakaļ, pavilka aizslēgu un noņēma drošinātāju. Gatavs.

Jau pēc dažām sekundēm lifts sasniedza pirmo stāvu, durvis atvērās. Viktors izgāja ārā, bet pirms tam ar pirkstu kauliņiem nospieda otrā, trešā un ceturtā stāva pogas. Tu­vumā neviena nebija.

Viņš bija ielicis pistoli aiz jostas un pavilcis krekla malu tai pāri. Turēdams labo roku pie spala, viņš uzmanīgi spēra soli uz priekšu, vērojot kāpņu ieeju. Slepkava noteikti stei­dzās lejā. Viņam vajadzēs vairāk laika nekā Viktoram, bet viņš tūlīt būs klāt.

Arī slepkava to noteikti apzinājās un rēķinājās ar to, ka Viktors to saprot. Kāpnes bija ātrākais ceļš lejup, bet tādē­jādi slepkava riskētu, ka Viktors viņu gaidīs. Bija arī citi, dro­šāki ceļi uz vestibilu, bet tie bija garāki. Viktors nezināja, kā rīkotos, ja abi būtu mainītās lomās.

Viņam nebija laika ilgi domāt, jo no viesnīcas bāra iznāca vairāki vīrieši visi baltie. Āda viņiem bija apdegusi saulē vai arī spīdēja un šķita nedaudz iedegusi. Visiem mugurā bija parastas drānas, bet viņi kustējās kā armijnieki. Viktors uzreiz saprata, ka tie ir krievi.

Divi palūkojās uz Viktoru, bet pārējie nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Dažiem bija mugursomas, un viņi šķi­ta noguruši pēc ilga ceļojuma, savukārt pārējie izskatījās atpūtušies. Acīmredzot viņi ceļojuši atsevišķi, lai nemo­dinātu aizdomas. Tas bija saprātīgi. Šī viesnīca bija lielā­kā visā pilsētā, turklāt blakus ostai. Tūristi te apmetās

bieži, un tā bija nevainojama vieta, kur uzturēties nepazī­tiem.

Vēlme gaidīt slepkavu un uzbrukt no slēpņa nekavējoties pagaisa, jo vestibilā bija septiņi Krievijas armijnieki, vistica­māk, apbruņoti. Viņi tuvojās liftam. Viktors vienmērīgā gaitā devās pie parādes durvīm kā viesis, kas steidzas uz pilsētu. Krievi nekā nereaģēja. Tie, kam nebija mugursomu, pulcējās vestibila vidū.

Ejot viņiem garām, Viktors cerēja, ka neviens no šiem septiņiem nav piedalījies Sanktpēterburgas operācijā. Viņi būtu redzējuši Norimova pieminēto fotogrāfiju. Ja viņi pa­zītu Viktoru, nebūtu nekādu izredžu aizbēgt. Viņš tuvojās vestibila vidum un pavirzījās pa labi, apejot krievus. Bija pagājis pietiekami ilgs laiks, lai slepkava nokāptu lejā. Bet durvis neatvērās.

Acīmredzot slepkavam padomā bija kaut kas cits.

*

Rīds kāpa lejā un ātri, dziļi elpoja, pulēdamies apvaldīt dusmas. "Teserakts ir dzīvs. Es viņu nenogalināja. Viņš izdzīvoja sprādzienā. Nē, Teserakts atrada lamatas un iedar­bināja tās, lai piemuļķotu mani un iedvestu domu, ka es esmu veiksmīgi pabeidzis darbu." Anglis sakoda zobus. Viņš atcerējās, ka domās dēvēja Teseraktu par amatieri. “Ja Teserakts ir amatieris, kas esmu es?"

Viņš neatcerējās, kad pēdējo reizi zaudējis savaldīša­nos, bet tagad viņu caurstrāvoja mežonīgs niknums. Te­serakts viņu pieveicis, padarījis par muļķi. Rīds gribēja at­riebties.

Steidzoties pa kāpnēm, viņš nemūžam nenokļūtu vesti­bilā ātrāk par liftu, un Teserakts viņu noteikti gaidīja pir­majā stāvā. Rīds negrasījās ieskriet lamatās.

Ceturtajā stāvā viņš izgāja gaitenī un aizskrēja līdz logam otrā pusē. Tas bija labs novērošanas punkts, no kura pār­

lūkot ielu pie viesnīcas. Te varētu gaidīt Teseraktu iznākam un ietriekt viņam pakausī divas augstākās klases lodes.

Rīds izņēma no pistoles pustukšo aptveri. Žokļu mus­kuļi ik pa brīdim saspringa. Viņš vēl nekad nebija kaut ko jutis pret mērķi, bet tagad viņu pārplūdināja emocijas. Rīds pagrieza galvu, jo dzirdēja, ka atveras durvis, un ieraudzīja vīrieti, kura dēļ bija atsūtīts uz Tanzāniju. Mērķis gāja uz lifta pusi, bet palūkojās uz Rīdu un pamanīja pistoli viņam rokā.

Saikss iepleta acis, pavēra muti un atmuguriski kāpās at­pakaļ istabā.

Izņemto aptveri Rīds ieslidināja kabatā un ielādēja pilnu. Viņš atvēra logu, nostājās, turot pistoli izstieptā rokā, un mērķēja uz vietu, kur vajadzētu parādīties Teseraktam.

Ar acs kaktiņu viņš pamanīja, ka no mērķa istabas iznāk viens no spēcīgajiem vīriem, kurš pārvietojās prasmīgi, ātri, abās plaukstās satvēris pistoli, ko pavērsa lejup. Tā māca tu­rēt ieroci cilvēkiem, lai viņi kādu nenošautu netīšām. Šim iera­dumam bija viens trukums nepieciešama lieka sekunde, lai notēmētu.

Rīds nepagrieza galvu, bet divas reizes iešāva vīrietim krūtīs. Trieciena spēks pasvieda viņu atpakaļ. Nirējs strei­puļodams atsitās pret sienu un miris nokrita uz grīdas.

Atkal pavērsis ieroci pret ielu, Rīds pacietīgi gaidīja. Vajadzētu tikai dažas sekundes, lai izspertu mērķa istabas durvis un izpildītu pienākumu, bet Teseraktam ar šo laiku pietiktu, lai aizbēgtu. Rīdām vairs nerūpēja darbs. Viņam rū­pēja tikai cilvēks, kuru nebija izdevies nogalināt. Cilvēks, kurš viņu pārspējis. Viņam rūpēja tikai uzvara.

Tikai Teserakta nāve.

*

Divus stāvus augstāk Aniskovačs atguva samaņu un ste­

nēdams piecēlās kājās. Katrs elpas vilciens sagādāja mokas. Viņš atbalstoties piespieda kreiso plaukstu pie sienas un ar labo pieskārās lodei, kas iestrēgusi bruņuvestē. Lode nebija izurbusies cauri, tādēļ asinis sataustīt nevarēja.

Ārējās izlūkošanas dienesta pulkvedis bija piesardzīgs cil­vēks, bet Sanktpēterburgā viņš bija ielūkojies nāvei acīs un nospriedis, ka turpmāk drošība būs pats galvenais. Par spīti sāpēm, bija labi justies dzīvam. Viņš nezināja, cik ilgi gulējis bezsamaņā, bet cerēja, ka vēl ir laiks, un izņēma no kabatas telefonu.

*

Zvans atbalsojās vestibilā. Tā bija vieglprātīga melodija, un citos, ne tik bīstamos apstākļos Viktors sarauktu pieri. Viens no krieviem iebāza roku žaketes kabatā, lai atbildētu uz zvanu. Viktors pagāja garām, cīnīdamies ar vēlmi paātri­nāt gaitu. Viņš jau bija gandrīz pie durvīm.

Krievs brīdi klausījās un palūkojās uz Viktoru. Viņš redzēja armijnieka sejas atspulgu loga stiklā.

Pagāja vēl sekunde, kamēr krievs ievilka elpu un grasījās uzkliegt, bet Viktors jau skrēja. Divas sekundes līdz durvīm, viena, lai tiktu ārā. Vēl trīs līdz kādam aizsegam. Sešas se­kundes. Pārāk ilgi, ja kāds no krieviem sagrābs ieroci. Viņš saņemtu lodi mugurā, nepaguvis nokļūt drošībā. Ceļš līdz bāram bija divreiz īsāks. Viktors joņoja turp.

Pārējie krievi nepaspēja reaģēt uz negaidīto pavērsienu, un Viktors jau bija bārā, iekams sadzirdēja rosību aiz mu­guras kliedzienus, somu atvēršanu, ieroču izvilkšanu no makstīm.

Viktors laipoja gar galdiem un krēsliem līdz garās telpas tālākajam galam. Viņš dzirdēja, ka viens no krieviem dze­nas pakaļ, neveikli atsitas pret galdiem, izlej dzērienus, to­mēr ir pietiekami ātrs.

Atgrūdis kalpotāju durvis, Viktors skrēja pa gaiteni otrā pusē uz virtuvi, uztriecās durvīm, pasita tās malā.

Virtuvē valdīja vēl drudžaināka rosība nekā iepriekš; tajā bija daudz trokšņa, tvaika, tveices. Šaurajās ejās starp gal­diem drūzmējās cilvēki.

Bija skaidrs, ka viņš nepagūs izlauzt sev ceļu un krievi viņu panāks un piepildīs telpu ar svinu vai ari aizdzīs tālāk. Viktors atgriezās gaitenī un ieraudzīja, ka viņam pretī skrien krievs. Meklējamā ienaidnieka piepešā parādīšanās viņu pār­steidza, un vīrietis brīdi vilcinājās. Atšķirībā no Viktora.

Viņš traucās uz priekšu, aprēķinot uzbrukumu tā, ka kur­pes papēdis trāpīja skrienošajam pa vēderu ar vislielāko iespējamo spēku.

Krievs iestenējās un saliecās. Viktors satvēra viņu aiz pleciem un ar galvu iegrūda tuvākajā sienā. Apmetums nokrakšķēja, un krievs sakņupis savicināja rokas. Viktors viņam uzklupa, neļaujot atgūties, un sita ar elkoni pa seju. Krievs klusēdams sabruka.

Pēkšņs troksnis pamudināja izraut ieroci, un Viktors rai­dīja divas lodes bāra durvīs, bet negaidīja, lai noskaidrotu, vai izvēlējies pareizo virzienu, un devās uz tuvāko gaiteni.

Bāra durvīs ietriecās automātiskā ieroča lodes. Tās ieurbās sienās un grīdā tā, ka visur šķīda koka gabali, ap­metums un putekļi, bet Viktors jau bija palēcis malā. Viņš pietrausās kājās un skrēja pa tām pašām kāpnēm, ko izman­toja iepriekš. Nebija prātīgi doties augšup, kad jātiek prom, bet divi pirmie bēgšanas ceļi bija aizšķērsoti, un viņam va­jadzēja jaunu.

Viņš pārvietojās ātri, bet piesardzīgi, turot ieroci izstiep­tā rokā un virzot to līdz ar skatienu. Apakšā_bija krievi, augšā slepkava. Tātad viņš bija iedzīts lamatās.

Saikss sastindzis stāvēja savas istabas vidū, piekalis ska­tienu durvīm, un nosvīdušajā plaukstā žņaudza S/G sistēmas pistoli. Gaitenī atbalsojās šāvieni. Viņš nekad mūžā nebija ju­tis tādas bailes.

Vēl nupat viņš devās uz bāru kaut ko iedzert, bet nāka­majā mirklī skatījās uz baismīgu vīru ar ieroci. Vihmens kā sasodīts muļķis izskrēja ārā, jo gribēja noskaidrot, kas no­tiek. Atskanēja slāpēti šāvieni un būkšķis, kad smagnējais au­gums atsitās pret grīdu.

Pēc tam ilgi valdīja klusums. Saiksam nebija ne jausmas, cik ilgs laiks pagājis. Viņš stāvēja, raudzījās uz durvīm un gaidīja, kad bruņotais vīrs atnāks viņu nogalināt.

Viesnīcā bija sācies kaut kas neizprotams, un Saikss izrādījās nokļuvis pašā vētras vidū. Prātā pamazām nobrie­da šausminoša doma. "Bruņotais vīrs mani pazina… Nē, tas nav iespējams!"

Istabā ieskrēja Delvegs, un pārbiedētais Saikss viņu gan­drīz nošāva. Delvega seja bija saviebta dusmās.

- Džeks ir miris, viņš izspļāva. Kas te notiek, velns parāvis?

Saikss jau grasījās atbildēt, ka nezina, bet atkal atskanēja šāvieni.

*

Rīds izdzirdēja troksni vestibilā mirkli pēc tam, kad Teseraktam vajadzētu nokļūt uz ielas. Viņš nolaida roku, pa­griezās un devās prom no loga. Lejā skanēja apslāpēti auto­mātiskā ieroča šāvieni. Izklausījās pēc automāta. Droši vien Bizona sistēma.

Anglis ātri novērtēja apstākļus. "Vīrs, kuram Teserakts uzbruka liftā, acīmredzot te uzturējās kopā ar bruņotiem draugiem, kas šobrīd vajā slepkavu." Rīds atcerējās sveš­zemniekus bārā. Krievi. "Kas to zina, kāpēc viņi ir Tanzāni-

jā, un mani tas neinteresē. Bet… krievi grasās nogalināt Teseraktu un traucē maniem centieniem izdarīt to pašu. Ja tas turpināsies, krievi saņems lodi no mana ieroča." Rīds negra­sījās pieļaut, lai kaut kas nostātos starp viņu un pretinieku. "Tikai es nogalināšu Teseraktu. Es esmu vislabākais. Tagad tas jāpierāda. Ja kāds cits nonāvētu Teseraktu, visa mana dzī­ve turpinātos kā līdzšinējās eksistences ēna."

Krievi aizšķērsoja Teseraktam ceļu ārā pa parādes dur­vīm. Vienīgais loģiskais atkāpšanās maršruts vestu caur bāru, no turienes uz virtuvi un kalpotājiem paredzētajām kāpnēm.

Rīds skrēja. Viņa medījums bija tuvu.