Mednieks

20 . nodaĻa

/

Plkst. 14.18 pēc Centrāleiropas laika

Snaiperis lūkojās sava Schmidt&Bender 3-12X firmas op­tiskajā tēmēklī, pētīdams biezo rūti. Tā bija veidota no vai­rākiem stikla un plastmasas slāņiem. Viņš uzreiz saprata, kas tas ir.

"Bruņustikls. Velns!" Maklarijs domās norāja sevi, ka iepriekš nebija to pamanījis. Vajadzēja rūpīgāk pārbaudīt mā­jas aizsardzības ierīces, bet viņš sevi mierināja ar domu, ka šis jau no paša sākuma bija sasteigts darbs. Pirms divdes­mit četrām stundām viņš saņēma zvanu un pavēli doties uz Ženēvu. Automašīnas aizmugures sēdeklī viņam nosauca cie­matu un vietu, kā arī iedeva fotogrāfiju.

Šis darbs oda pēc satīrīšanas operācijas.

Maklarijs salocīja šautenes divkāji un piecēlās, nopurinā­dams plāno sniega kārtiņu, kas sedza viņa augumu. Viņa ierocis bija Accuracy International L96, angļu ražota šautene ar rokas aizslēgu. Maklarijs to uzskatīja par vienu no labā­kajam šautenēm šādam darbam. Tā bija precīza un jaudīga, bet ne pārāk liela un smaga. Viņš bija izmantojis pietiekami daudz ieroču, lai spētu formulēt viedokli.

Viņam kājās bija Core-Tex bikses, mugurā jaka ar kapuci, bet seju nosedza balta slēpotāju maska. Šautenes piederumi bija aptīti ar baltu izolācijas lenti. Maklarijs atrāva pogas, atvilka rāvējslēdzēju un nometa jaku. Tā bija paredzēta kā

maskēšanās līdzeklis un aizsardzība pret aukstumu, bet traui eja kustēties. Zem jakas viņš nēsāja melnu termokreklu un nekavējoties sajuta aukstumu, bet pagaidām varēja to iztu­rēt. Viņš nenoņēma balto masku.

Slēpnis bija gandrīz piecsimt jardu attālumā no mērķa na­miņa. Viņš bija iekārtojies tieši zem apsnigušas, kokiem ap.uigušas kraujas, kļūstot gandrīz neredzams.

Viņš pavadīja slēptuvē divpadsmit stundas, nemitīgi vē­roja namu, gaidīja izdevību, ēda un dzēra guļus, urinēja pudelē, iztukšoja zarnas plastmasas maisiņā. Vienatnē nebija iespējams vienlaikus novērot abas izejas no mājas, tāpēc viņš izvēlējās vietu, no kuras pavērās skats uz fasādi, jo mērķis droši vien izietu pa parādes durvīm. Mērķis nomirtu brīdi pēc tam, kad spertu soli ārpus mājas. Diemžēl nepaveicās.

Drīz pēc ausmas mērķis izgāja pa sētas puses durvīm, un Maklarijs mainīja slēpņa vietu, lai nošautu viņu atgriešanās laikā. Pēc vairākām stundām viņš ievēroja, ka mērķis atkal ir namiņā, tātad izmantojis parādes durvis. "Ārā pa vienu pusi, iekšā pa otru. Sasodīti glums klients."

Tāpēc Maklarijs vairs negrasījās minstināties un gaidīt, kad vīrietis aizies. Viņš sašāva mērķi kailu, kamēr tas stā­vēja pie loga. Diemžēl biezais šķērskoks liedza raidīt lodi galvā. Maklarijs bija spiests šaut sirdī, tomēr bruņustikls visu sabojāja. Tracinoši!

Šautenes siksnu Maklerijs pārmeta pār plecu, otrā uzlika lielāko somu, piestiprināja mazāko pie jostas un paķēra div­padsmitā kalibra Mosberga sistēmas pumpja darbības tipa šauteni. "Nāksies iet tuvāk, lai piebeigtu šo mērķi." Viņš jau sen nebija tā rīkojies un priecājās par iespēju dažādot savas metodes.

Viņš kāpa lejā, ar brīvo roku atbalstīdamies pret kokiem un palēninādams gaitu. Nogāze bija stāva un bīstama, bet viņš prasmīgi tika uz priekšu.

Skatiens bija versts tāluma uz namiņu, kur slepas me­dījums.

*

Skaļais troksnis spēji pamodināja Viktoru. Viņš piecēlās sē­dus un iestenējās. Krūtis neizturami sāpēja; šķita, ka pie ribām piesiets milzu svars, kas spieda torsu iekšup. Viņš ieklepojās. Likās, it kā plaušas būtu saspiestas.

Viņš ievaidējās, bet atvairīja sāpes. Vajadzēja domāt. "Lode trāpīja mērķī pussekundi pēc uzliesmojuma. Nepiecie­šama liela kalibra jaudīga šautene, lai lode caururbtu stiklu, un lodes ātrums bija vairāk nekā trīs tūkstoši pēdu sekundē. Tātad snaiperis bija apmēram tūkstoš piecsimt pēdu at­tālumā pie kalna. Zeme tur ir nelīdzena, un man vajadzētu vismaz desmit minūtes, lai steigšus to šķērsotu. Noteikti nav daudz cilvēku, kas to varētu izdarīt ātrāk."

Sešsimt sekundes.

"Maz." Viņš palūkojās uz pulksteni, lai noskaidrotu, cik ilgi bijis bezsamaņā un pēc cik sekundēm šāvējs viņu sa­sniegs, bet neatcerējās, cikos saņēmis lodi krūtīs. "Snaipe­rim jābūt vienam. Komanda uzbruktu uzreiz, nevis paļau­tos uz snaiperi, un es jau būtu miris. Ja vien man izdotos tikt līdz ciematam…"

Adrenalīns strāvoja dzīslās, uz laiku mazinot sāpes, bet Viktors zināja, ka vēlāk jutīsies daudz sliktāk. Viņš bija vārgs, tomēr spēja darboties. "Jātiek prom, bet es nevaru zināt, vai neieskriešu lamatās." Namiņam bija divas izejas, parādes un sētas puses durvis, un viens cilvēks nespētu no­vērot tās abas. "Slepkava nevarēs paslēpties un gaidīt, kamēr es iešu ārā. Tādā gadījumā izredzes izvēlēties īstās durvis būtu tikai piecdesmit procentu. Slepkava būs spiests nākt iekšā, lai mani nogalinātu."

Viktors vēl joprojām bija kails; lai aizbēgtu, vajadzēs ap­ģērbties. Tas aizņemtu laiku, kura viņam droši vien nebija. Katrs elpas vilciens sagādāja sāpes. Viņš nezināja, cik ātri un

ilgi varēs skriet. "Snaiperis noteikti būs ātrāks. Ja es izietu ,ira, tad atvieglotu uzbrucējam darbu."

Visprātīgāk būtu aizsargāt namu. Viktors pazina katru sprīdi tajā un zināja, kā izmantot ikvienu nepārredzamo vie­tu. "Ja slepkava grib mani nogalināt, lai nāk šurp." Viktors saliecies piegāja pie gultas un izņēma no maksts pielādēto l'N Five-scveN. Iečīkstējās dēlis.

Kāpnes.

Japānā viduslaikos, kad it visur draudēja briesmas no nāvējošo nindzju rokas, samuraji izmantoja ārkārtīgi vien­kāršu, bet iedarbīgu piesardzības metodi. Viņu pilīs lakstī­galu grīda "dziedāja", kad kāds uz tās uzkāpa, un brīdināja iemītniekus par uzbrukumu.

Šo stratēģiju Viktors lika lietā papildus pārējiem drošības pasākumiem. Kāpnes bija tīši pārkārtotas tā, lai katrs otrais pakāpiens čīkstētu pat pēc vieglākā pieskāriena. Citi grīdas dēļi namiņā bija tādi paši, un katrs čīkstēja citā toņkārtā, brīdi valdīja klusums.

Vēl viens krakšķis, un tūlīt pēc tā norībēja smagi soļi augšā pa kāpnēm; slepkava vairs necentās lavīties.

Viktors atrāva guļamistabas durvis un izliecās pa tām, tēmējot kāpņu virzienā. Šāviens skaļi nodārdēja, un trieciens norāva lielu gabalu no durvju stenderes. Jau tūdaļ Viktors strauji atkāpās istabā, un atkal norībēja šāviens. Stenderē parādījās vēl viens caurums. Smeldza rokas locītava. Skrots bija nobrāzusi ādu. Viktors aizcirta un aizslēdza durvis.

Nodārdēja šāviens, un lode izrāva dūres lieluma cauru­mu durvīs Viktoram kreisajā pusē. Viņš dzirdēja soļus uz kāpņu laukumiņa un klikšķi, kad slepkava iedzina vēl vie­nu lodi patrontelpā.

Viktors skriešus šķērsoja istabu un notupās pie gultas, no­tēmējis pistoli pret durvīm.

*

Maklarijs uzmanīgi spēra soļus pa kāpņu laukumiņu.

Labajā pusē pavērās skats uz dzīvojamo istabu pirmajā stā­vā. Viņš ne mirkli nenolaida šautenes stobru no mērķa dur­vīm.

Viņš dzirdēja zābaku būkšķus uz koka grīdas, bet tam ne­bija nozīmes. Mērķis tik un tā zināja, ka viņš tuvojas. No gu­ļamistabas nebija izejas. Bruņustikla logus nevarēja atvērt. "Tagad viņam nāksies nožēlot, ka tā rūpējies par aizsar­dzību."

Rūpīgi pārliecinājies, ka nestāv tieši pretī durvīm, Maklarijs sastinga un iebāza roku somiņā, ko nēsāja pie jostas­vietas.

*

Viktors dzirdēja, ka soļi noklust. Ienaidnieks bija otrā sienas pusē pa labi no durvīm. Tiklīdz viņš nostātos pretī, Viktors iztukšotu pistoles aptveri durvīs.

Grīdas dēlis aiz durvīm nočīkstēja. Rokturis lēni griezās. Viktors atklāja uguni. Viņš cieši turēja ieroci kreisajā rokā, aptverot to ar labo plaukstu, tāpēc bija vieglāk šaut ātri. La­bais rādītājpirksts kustējās zibenīgi, raidot lodes koka vir­smā, tēmējot augstu un zemu.

Viņš norima. Trīs sekunžu laika bija izšautas piecpadsmit lodes, un tagad smeldza pirksts. Snaiperis nekliedza un ne­krita zemē. Pa caurumiem durvis iespīdēja gaisma.

Viņš nekam nebija trāpījis.

*

Maklarijs pacietīgi gaidīja, līdz šāvieni noklusīs. Viņš stā­vēja ar muguru pret sienu, turot šauteni aiz stobra. Pirms brīža viņš ar to bija piespiedis plato dēli tieši pie durvīm. Nojauta bija pareiza dēlis nočīkstēja. Pēc tam Maklarijs ap­vija jostu ap durvju rokturi, lai varētu to nospiest, pats stā­vēdams malā. Acīmredzot viltība bija izdevusies.

Viņš atlaida jostu, izņēma no somas divas granātas un ar zobiem izrāva gredzenus. Ātri noskaitījis līdz divi, viņš iemeta granātas lielajā, robotajā durvju caurumā.

*

Skriet Viktors sāka tajā pašā mirklī, kad ieraudzīja kaut ko durvis. Viņš dzirdēja divus metāla priekšmetus nokrītam u/. grīdas un uzreiz saprata, kas tie ir. Sasniedzis vannasistabu, viņš ar acs kaktiņu redzēja granātas ripojam. Viņš aiz­cirta durvis un atbalstījās pret tām.

Granātām sprāgstot, atskanēja apslāpēts krakšķis. Vilnis atrāva durvis, un Viktors iestenējies atsitās pret sienu. Gaisā virmoja dūmi un putekļi. Durvis bija sašķeltas kvēlošās šķē­pelēs.

Viktors izskrēja no vannasistabas brīdī, kad viena vienīga lode vienlaikus sadragāja guļamistabas durvju rokturi un sledzeni, kā ari izrāva gabalu stenderes. Viņš atbalstījās ar muguru pret sienu durvīm blakus, saliecis kreiso roku elkonī tā, ka delms veidoja diagonāli gar seju.

Slepkava atspēra durvis vaļā. Tās trāpīja Viktoram pa roku, bet sāpes bija tā vērtas, jo durvis neiesita viņam pa seju. Snaiperis atklāja uguni, raidot šautenes lodi vannasistabā. Spogulis sašķīda. Stikla lauskas sabira izlietnē un uz grīdas.

Tiklīdz snaiperis ienāca istabā, Viktors metās uz priekšu tā, ka ietrieca durvis ienaidniekam sānos un izgrūda viņu arā. Tad Viktors apcirtās, pacēla pistoli un divas reizes izšāva. Durvīs parādījās divi caurumi krūšu augstumā. Slep­kava iestenējās, un kaut kas nobūkšķēja. Viktors vilcinājās, jo nezināja, vai pretinieks ir miris. Durvīs trāpīja šāviens.

Vēl dzīvais ienaidnieks nepadevās.

*

Maklarijs saviebās, kad sajuta, ka pār krūtīm rit siltas asi­nis. Lode trāpīja tieši zem atslēgas kaula kreisajā pusē, bet iestrēga miesā, tāpēc nebija lielas izejas brūces, no kuras au­maļām plūstu asinis. Nebija caururbti orgāni, lauzti kauli un pāršķeltas artērijas. Galvenokārt bojāti audi. Sāpes bija drausmīgas, toties nedraudēja tūlītējas briesmas.

Viņam vairs nebija daudz munīcijas, un mērķis turpināja cīnities. Tobrīd Maklarijs bija vājākais no abiem. Tā tam ne­vajadzēja notikt. Viņš bija pārliecināts, ka vajadzēs tikai piebeigt mērķi, nevis piedalīties apšaudē istabas sienās. Tas nekam nederēja.

"Es neesmu uzbrucējs; es esmu snaiperis. Tātad jādara tas, ko es protu," Maklarijs nosprieda.