Mednieks

33 . nodaĻa

F

Marseļa, Francma

Sestdiena

Pikst. 01.59 pēc Centrāleiropas laika

Rīds turēja plaukstu virs izlietnes. Viņš nejuta karstumu, bet gaisā vējoja dedzināta papīra un alkohola smārds. Viņš nesteidzīgi apstaigāja virtuvi un izgāja viesistabā. Komuni­kācijas iekārtas izskatījās dārgas un bija vēsas. Dzīvokli val­dīja tumsa, tikai pa logiem ieplūda nespodrais pilsētas apgaismojums. Rīds devās uz guļamistabu, kur pamanīja at­vērto skapi un atvilktni, kā ari uz gultas nomestās drēbes.

Viņš sameklēja diennakts kafejnīcu, palūdza melno tēju un viedtālrunī uzrakstīja vēstuli, nedaudzos vārdos paskaidro­jot, ka upuris steigā devies prom un viņš lūdz turpmākus norādījumus.

Viesmīle, kas atnesa tēju, gribēja paflirtēt, bet Rīds izli­kās, ka nerunā franciski. Sieviete tik un tā centās, par spīti valodu barjerai, bet Rīds viņu pieklājīgi ignorēja, domādams, ka būtu vieglāk dzīvot kā neglītam vīrietim. Viņš klusi iz­dzēra tēju un devās tālāk. Apmeties viņš bija labā viesnīcā jūras krastā un gāja kājām pa lietus izmērcēto zemi. Gaiss bija patīkami vēss.

Rīdām patika staigāt viņš ieklausījās runās, smieklos un mūzikā, kas plūda no bāriem un klubiem. Viņš nejutās ne vīlies, ne aizkaitināts par to, ka mērķis nav paredzētajā vie­

la. Darba laikā viņš nemēdza ļauties emocijām. Dosjē bija ierakstīta arī otršķirīgas nozīmes vieta, kur iespējams uzbru­kums, un Rīds bija gatavs izmēģināt ja pasūtītājs to, vēlē­sies.

Klients gribēja iznīcināt piecus mērķus. Pirmo Rīds bija pametis mirstam kādā no Parīzes netīrajiem midzeņiem. Ja neņēma vērā pazudušo sievieti Marseļā, atlika vēl trīs viens Milānā, viens Londonā un pēdējais pagaidām nezināmā vietā.

Nebija saņemtas norādes par to, kā nogalināt atlikušos mērķus, bet Rīds lepojās ar to, ka paveic savu darbu pras­mīgi, nemanāmi un uzticami. Šo iemeslu dēļ viņš bija nolīgts un varēja pieprasīt tik lielu maksu. Viņa specialitāte bija paš­nāvības un nelaimes gadījumi, un brīžos, kad nebija iespē­jams tā demonstrēt savu talantu, viņš izvēlējās citu nāves veidu, kas neliecināja par tīšu slepkavību.

Reizēm Rīda darbības jomā bija nepieciešama tiešāka pieeja. Daži mērķi bija pārāk labi aizsargāti, meistarīgi vai piesardzīgi, lai viņus varētu novākt nemanāmi. Tādos gadī­jumos Rīds ķērās pie citām metodēm. Parasti pietika ar deviņiem milimetriem, bet viņš deva priekšroku keramikas asmeņiem.

Pēdējais no sarakstā minētajiem mērķiem Rīdu īpaši iein­teresēja. Nebija vārda, tikai šifrēts nosaukums, un tas jau bija daiļrunīgs žests. Bezvārdis bija algots slepkava, turklāt viss liecināja, ka ļoti labs speciālists. Ja saņemtā informācija at­bilda patiesībai, šis Teserakts bija nogalinājis septiņus šāvē­jus, kas centās viņam uzbrukt viesnīcā, un izbēdzis no vēl viena slepkavības mēģinājuma Šveicē. Rīds apbrīnoja šo snie­gumu, kaut gan rezultāti bija panākti bez tādas izsmalcinā­tības, kādu mēdza demonstrēt viņš.

Rīds ar baudu domāja par brīdi, kad varēs nogalināt šo mērķi. Citus profesionāļus parasti bija visgrūtāk nogalināt tīri, bet Rīdām patika izaicinājums. Pieredzējušie slepkavas,

tāpat kā Rlds, bija vajāšanas mānijas apsēsti un veica ārkār­tīgi sarežģītus piesardzības pasākumus, turklāt ļoti labi pre­tojās. Un tieši tāpēc viņus likvidēt bija tik interesanti.

Savus sasniegumus Rīds vērtēja atbilstoši upuru kvalitā­tei, un viņu sajūsmināja doma par pieredzējušu un bīstamu mērķi. Viņš nogalināja naudas dēļ, pieņemot gan savas valsts, gan privāto klientu banknotes, bet tik un tā lepojās ar savu mākslu. Sarežģīta slepkavība sniedza Rīdām apmie­rinājumu, jo tikai sacensībā ar labākajiem var noteikt savu līmeni.

Viņš šķērsoja tukšo stāvlaukumu ar ātro uzkodu bistro. Tauku aromāts sabojāja patīkamo gaisu. “Ceru, ka Teserakts ir pietiekami prasmīgs, lai izvairītos no varas pārstāvjiem līdz brīdim, kad es viņu noķeršu. Pretējā gadījumā es būtu vīlies."

Soļi.

Zābaki, sporta apavi. Daudz kāju uz asfalta viņam aiz mu­guras, un gājēji necentās slēpties. Tie nebija profesionāļi.

Ko ieraudzīs, Rīds jau zināja vēl pirms pagriešanās. Vi­ņam tuvojās vairāki pusaudži un acīmredzami nolaidušies jaunieši. Starp tiem bija gan baltie, gan tumšādainie, gandrīz visiem noskūta galva, mugurā vaļīgas sporta drēbes un vil­totas dizaineru drānas, visi apkarinājušies ar lētu, spožu bi­žutēriju.

Jaunekļi izretojās, un Rīds ļāva, lai viņu ielenc. Drosmī­gākie nostājās viņam pretī. Rīdām nerūpēja gļēvuļi aizmu­gurē. Daži ieņēma savādas pozas, kas izskatījās pēc mugur­kaula slimību sekām. Rīds saskaitīja divpadsmit uzbrucēju, un seši vai septiņi no tiem izskatījās spējīgi cīnīties, turklāt šķita pat ļoti gatavi tam. Pārējiem nebija ne prasmju, ne pār­liecības.

- Tu ej pa manu valstību, lielākais un spilgtāk ģērbtais jaunietis franciski paziņoja. Tev jāmaksā nodoklis.

Rīds lūkojās viņam acīs. Tici man, tu negribi tā darīt.

Pārsteiguma pilnām acīm jaunietis skatījās uz Rīdu; viņš noteikti bija pieradis redzēt bailes savu upuru sejās. Rīda vaibstos nebija ne miņas no tām, un huligāns apjuka un pa­lūkojās uz pārējiem. Rīds zināja, ka puisis vairs nevar atkāp­ties.

Tad huligāns izņēma no jakas ieroci un vaļīgi turēja rokā. Bērētas sistēmas pistole ar niķeļa rotājumiem. Izskatījās, ka īpašnieks to regulāri spodrina, bet diezin vai tikpat citīgi tīrīja mehānismu. Jauneklis pacēla ieroci, turēdams to hori­zontāli, tādējādi papildinot savu bīstamā puiša tēlu.

- Maku, telefonu, pulksteni, vadonis pieprasīja.

Vēl divi izņēma savus ieročus. Viens turēja revolveri gar sāniem, otrs pacēla kreklu un pieskārās automātiskajai pis­tolei, kas bija aizbāzta aiz jostas. Rīds klusēja un nemirkšķi­not lūkojās uz jaunekli, kurš zināja, ka pārvērtējis savus spēkus.

- Dod šurp!

Rīda sejas izteiksme nemainījās. Kāpēc?

-Ko?

Brīdī, kad jaunekli vienlaikus pārņēma apjukums un ne­miers, Rīds satvēra viņa izstiepto roku, ar kreiso plaukstu sagrāba locītavu un strauji pierāva puisi sev klāt, novirzot ieroci malā. Ar brīvo roku viņš ieķērās jaunekļa tricepsā un sagrieza plaukstu, ko turēja. Spēji parāvis roku lejup, viņš to salauza elkonī.

Ierocis grabēdams nokrita uz asfalta, un drausmīgais žē­labu kliedziens sastindzināja pārējos. Rīds atlaida plaukstas locītavu, un jauneklis sabruka. Vēl joprojām kliedzot, viņš pamanījās izgrūst vārdus: Piebeidziet to riebekli!

Arī otru izvilkto ieroci Rīds pasita malā un izmantoja iner­ces spēku, lai ietriektu elkoni ienaidniekam sejā. Puisis parāva galvu atpakaļ, no mutes izsprāga asinis, un viņš sabruka zemē, zaudējis samaņu.

Trešais bruņotais puisis kāpās atpakaļ, pacēlis rokas, un

manāmi drebēja. Rīds dzirdēja, kā atveras nazis, pagriezās, spēra soli sānis, un uzbrucējs ieklupa tukšā gaisā. Zaudējis līdzsvaru, viņš vicināja rokas.

Nākamais uzbruka no aizmugures, zābakiem noskrapstot pret zemi. Rīds apcirtās un trieca plaukstas malu puisim kaklā. Jauneklis sabruka un krampjaini raustījās.

Vēl divi metās uz priekšu vienlaikus. Pirmajam rokā bija mednieka nazis ar garu asmeni, otram lauznis, kas tika tē­mēts Rīdām pa galvu. Rīds satvēra lauzni un līdz ar to arī puiša roku, pavirzīja to lejup un atņēma ieroci.

Viņš ietrieca elkoni jauneklim sānā, salaužot ribas. Pēc tam Rīds atvēzējās ar lauzni un sita puisim pa deniņiem. Izšļā­cās asinis.

Mednieka nazis aizšvīkstēja vairāku collu attālumā no Rīda sejas; tas bija neveikls izklupiens. Rīds atkāpās, gaidīja nākamo soli, izmantoja delmu kā vairogu, lai novirzītu as­meni, un ar lauzni trāpīja uzbrucējam pa kājām. Pēc tam viņš to trieca jauneklim sejā, un deguns izšķīda pār vaigiem.

Nelielā auguma puisis ar aizvāžamo nazi atguvās un au­rodams uzbruka vēlreiz. Rīds izvairījās un spēcīgi iesita ar lauzni pa jaunekļa kailo roku, sadragājot kaulus. Viņš ieklie­dzās un nometa nazi. Tad Rīds raidīja lauzni augšup, trāpīja zem žokļa, un jauneklis sabruka zemē.

Viss bija beidzies septiņu sekunžu laikā. Seši uzbrucēji gu­lēja uz mitrās zemes, daži nekustējās, citi vaidēja un locījās. Pārējie sastinguši lūkojās uz viņu, vienlaikus jūsmas un šausmu pārņemti. Rīds bridi vēroja jauniešus. Viņš zināja, ka varētu paņemt ieroci un visus nogalināt pāris sekundēs, bet šie bija dumji bērni, un pēc divpadsmit šāvieniem ierastos policija. Pietika ar piekautu bandu, lai pievērstu sev uzmanī­bu, un viņš negribēja atstāt līķus. Turklāt pat tie, kas nebija sakropļoti, pārdomās savu turpmāko dzīvi, un Rīds gandrīz vai lepojās ar šo pakalpojumu sabiedrībai.

Viņš pavirpināja lauzni un pasniedza kādam no jaunie­šiem, kurš to negribīgi paņēma un saviebās, jūtot savu draugu asinis un ādu uz metāla. Rīds sakārtoja jaku un no­pētīja veiksminiekus, kuri vēl stāvēja kājās.

- Malā.

Viņi godbijīgi atbrīvoja ceļu.