Mednieks

1. NODAĻA

Parīze, Francija

Pirmdiena

Plkst. 06.19 pēc Centrāleiropas laika

Mērķis izskatījās vecāks nekā fotogrāfijās. Ielas laternas gaisma izcēla dziļās rievas sejā un bālo, gandrīz slimīgo ādas krāsu. Viktoram vīrietis šķita nemierpilns vai nu nervozas enerģijas pārņemts, vai arī gluži vienkārši izdzēris pārāk daudz kafijas. Tomēr jau pēc trīsdesmit sekundēm tam vairs nebūs nekādas nozīmes.

Dosjē minētais vārds bija Andris Ozols. Latvietis. Piec­desmit astoņus gadus vecs. Piecas pēdas un deviņas collas garš. Simt sešdesmit mārciņu smags. Labrocis. Bez pamanā­mām rētām. Iesirmie mati un ūsas bija īsas un rūpīgi apcirp­tas, acis zilas. Ozols nēsāja tuvredzīgajiem paredzētas brilles. Viņš bija eleganti ģērbies tumšā uzvalkā un mētelī, apāvis nospodrinātas kurpes un ar abām rokām spieda sev pie vēdera nelielu ādas portfeli.

Sasniedzis aleju, Ozols palūkojās pār plecu. Tā bija ama­tiera kļūda, pārāk acīmredzams žests, lai pieķertu kādu seko­tāju, un pārāk ātrs, lai pagūtu kādu pamanīt. Ozols neredzēja viru, kas slēpās ēna tikai dažu jardu attālumā. Viru, kurš bija ieradies viņu nogalināt.

Viktors gaidīja, līdz Ozols pameta gaismas ieloku, un tikai tad ar vienmērīgu, rāmu kustību nospieda mēlīti.

Agrīnā rīta klusumu saplosīja apslāpēti šāvieni. Ozols sa­ņēma divas lodes krūtīs vienu pēc otras. Tās bija piecu, komats, septiņu milimetru zemskaņas lodes, bet pat lielākas nenodarītu vairāk postījumu. Svins vara apvalkā iztriecās cauri ādai, kauliem un sirdij un iestrēga starp mugurkaula skriemeļiem. Ozols krita atmuguriski; ķermenis dobji no­būkšķēja, atsitoties pret zemi. Viņš gulēja, rokas izstiepis, un galva noslīga uz sāniem.

Viktors iznāca no tumsas un uzmanīgi spēra soli uz priekšu. Viņš nolaida savu FN Five-seveN pistoli un ietrieca lodi Ozolam deniņos. Upuris jau bija miris, tomēr Viktors uzskatīja, ka nekad nenāk par ļaunu nodrošināties.

Patronas čaulīte nodžinkstot atsitās pret bruģakmeni un ieripoja lāma, kas mirdzēja mākslīgi oranžajā gaismā. No abiem caurumiem Ozola krūtīs sīcot klusi plūda gaiss pē­dējā elpa, ko viņš nepaguva izpūst pirms nāves.

Rīts bija vēss un tumšs, un ausma tikai tagad sāka iekrā­sot debesis austrumos. Viktors bija pašā Parīzes sirdi, ko veidoja šauras avēnijas un līkumotas sānielas. Šī iela bija nošķirta, nebija neviena loga ar skatu uz to, bet Viktors tik un tā mirkli pārliecinājās, vai neviens nav redzējis slepka­vību. To nebija iespējams dzirdēt. Ar zemskaņas munīciju un slāpētāju katra šāviena troksnis bija tikai kluss klikšķis, tomēr tas nenovērsa iespēju, ka šo vietu kāds izvēlējies, lai atvieglotos.

Noskaidrojis, ka neviena tuvumā nav, Viktors notupās pie līķa un centās nepieskarties smadzenēm, kas sūcās no nelie­lās brūces upura deniņos. Ar kreiso roku viņš atvilka rāvēj­slēdzēju un ielūkojās portfelī. Viņš ieraudzīja meklēto, kā jau gaidīts, bet nekā cita nebija. Viktors paņēma zibatmiņu un ielika to savas jakas iekškabatā. Mazais, nekaitīgais priekš­mets nešķita slepkavības vērts, tomēr tā bija. Viktors atgā­dināja sev, ka iemeslam nav nozīmes. Pats galvenais ir konteksts. Gribējās ticēt, ka viņš tikai izpilda algotu darbu

- tādu, ko cilvēki centušies noslīpēt tūkstoš gadu gaitā. Viņš bija šīs evolūcijas augstāka virsotne.

Viktors rūpīgi aptaustīja līķi un pārliecinājās, ka nav ne­kā cita, kas viņam būtu jāzina. Viņš atrada tikai parastās kabatu drazas un maku, atvēra to un pacēla pret gaismu. Saturs nepārsteidza: kredītkartes un vadītāja apliecība ar lat­vieša vārdu, dažas banknotes, kā arī izbalējusi fotogrāfija, kurā redzams jaunāks Ozols ar sievu un bērniem. Izskatīga, veselīga ģimene.

Viņš ielika maku upura kabatā, piecēlās un prātā saskai­tīja izšautās lodes. Divas krūtīs, viena galvā. Pistoles aptve­rē palikušas septiņpadsmit Aprēķins bija vienkāršs, tomēr nepieciešams. Ja viņš aizmirsīs skaitu, tad nospiedīs mēlīti un dzirdēs tikai baiso miroņa klikšķi. Reiz viņš jau to bija dzirdējis, kad ierocis bija cita cilvēka rokās, un bija apsolījis sev nekad nemirt šādā nāvē.

Viktors vēlreiz pārlūkoja apkārtni, meklēdams kādu briesmu zīmi, bet neredzēja ne cilvēkus, ne automašīnas un nedzirdēja soļus. Noņēmis slāpētāju, viņš ielika to mēteļa ka­batā. Ar slāpētāju pistole bija pārāk gara, lai to varētu pie­nācīgi paslēpt vai pietiekami strauji izvilkt. Viņš pagriezās uz papēža, sameklēja un pacēla trīs tukšās čaulītes. Asinis līdz tām nebija aizplūdušas. Divas vēl bija siltas, bet lāmā iekritusī čaulīte atdzisusi.

Debesīs spoži spīdēja pusmēness. Tālumā aiz zvaigznēm pletās bezgalīgs Visums, bet vietā, kur stāvēja Viktors, pa­saule bija maza un laika nepietika. Viņš juta savus lēnos, vienmērīgos sirdspukstus, bet tie par četriem sitieniem pār­sniedza parasto sirds ritmu. Lielais skaits viņu pārsteidza. Viņam gribējās cigareti. Pēdējā laikā viņam to gribējās bieži.

Parīzē Viktors bija pavadījis nedēļu, gaidot zaļo gaismu, un priecājās, ka darbs ir gandrīz pabeigts. Vajadzēja tikai va­karā paslēpt zibatmiņu un paziņot starpniekam tās atraša­nās vietu. Darbs nebija sarežģīts vai bīstams; Viktoram tas

šķita pat vienkāršs, garlaicīgs. Parasts uzdevums nogali­nāt un paņemt. Tas nebija viņa prasmju cienīgs, bet, ja klients vēlējās maksāt viņa milzīgo algu par darbu, ko spētu paveikt arī amatieris, Viktors negrasījās iebilst. Lai gan zemapziņā kaut kas brīdināja, ka darbs bijis pārāk viegls.

Viņš aizgāja, sperot gandrīz nedzirdamus soļus pa cieto, nelīdzeno zemi. Pirms nozušanas pilsētā viņš veltīja pēdējo skatienu vīram, kuru bija noslepkavojis klusējot un bez sirds­apziņas pārmetumiem. Nespodrajā gaismā bija redzamas upura plati ieplestās acis, kurās vīdēja pārmetums. Baltumos jau krājās melnas asinis.