Mednieks

43 . nodaĻa

Sanktpēterburga, Krievija

Pirmdiena

Plkst. 13.57 pēc Maskavas laika

Viktors slīdēja caur krievu pūļiem tirdzniecības centrā, turēdams rokā čemodānu. Visi bija biezi ģērbušies, vairoties no aukstuma, ko pilnīgi nespēja iznīdēt pat centra sildītāji. Viktors uzkāpa uz eskalatora un brauca līdz pēdējam stā­vām, uzlicis cimdoto roku uz margas gumijotās lentes. Viņš ar mēli pārvietoja sūkājamo konfekti no viena vaiga uz otru.

Viņš izmantoja maksas telefonu, lai piezvanītu uz Norimova bāru un nosauktu bārmenim vietu un laiku. Pēc tam viņš aizgāja līdz galvenajām kāpnēm un uzkāpa līdz augšē­jam stāvvietas līmenim. Tas bija gandrīz tukšs; zem klajām debesīm novietotas tikai desmit automašīnas. Viktors ieel­poja tīro gaisu un vēroja, kā elpa veido garaiņus. Viņš bija pārāk pievērsies savam uzdevumam, lai justu aukstumu. Sirds pukstēja rāmi un vienmērīgi.

Darbinieku ieejas durvīm priekšā bija nerūsoša tērauda piekaramā atslēga, kas Viktoru aizkavēja tikai uz mirkli. Viņš izkāpa uz jumta. Debesīs nebija neviena mākoņa, un viņš sa­miedza acis, vairoties no spožās novembra saules. Uzlicis saulesbrilles, viņš izspraucās garām lielām ventilācijas cau­rulēm un piegāja pie jumta malas. Ventilatoru dūkoņa gan­drīz pārspēja vēja šalkas.

Pāri malai Viktors ieraudzīja ārējo stāvlaukumu sešus stā­vus zemāk; šajā dienas laikā tas bija pilns ar automašīnām. Viņš pagriezās, notupās un nolika čemodānu uz jumta. At­sedzis to, viņš pacēla vāku. Vajadzēja tikai minūti, lai saliklu Dragunova sistēmas šauteni un pielāgotu tēmēkli. Viņš ielādēja aptveri ar parastajām lodēm un gaidīdams sūkāja konfekti, atvairot vēlmi to pārkost.

*

Stāvlaukumā iebrauca tas pats melnais BMW, kurā Vik­tors bija sēdējis pirms divām dienām. Tas virzījās lēni, līdz vadītājs atbilstoši norādījumiem atrada vietu desmit jardu atstatumā no biļešu automāta. Pēc brīža aizmugures durvis atvērās un Norimovs izkāpa. Viktors tēmēklī vēroja, kā viņš pieiet pie biļešu automāta.

Automašīnā bija vismaz viens no Norimova vīriem, šoleris, bet varēja būt arī vairāk cilvēku precīzi saskatīt ne­bija iespējams. Varbūt tuvumā bija vēl viena automašīna ar papildspēkiem briesmu gadījumam. Lai kāda būtu viņu kopīgā pagātne, Norimovs nekad viņam pilnīgi neuzticētos.

Viktors nopētīja apkārtni. Cilvēki nāca un gāja visu lai­ku, staigāja apkārt, daži meklēja savu automašīnu, citi izvē­lējās taisnako ceļu. Viņš pievērsa uzmanību tikai vīriešiem vecumā no divdesmit pieciem līdz četrdesmit gadiem. Ja Norimova paziņas viņu nodevuši, stāvlaukumā noteikti bija Federālā drošības dienesta vai Ārējās izlūkošanas dienesta darbinieki. Krievi nekad nebija izmantojuši sievietes šādās operācijās, un Viktors nedomāja, ka viņi pēkšņi mainītu des­mitiem gadu ilgus paradumus. Viņš tēmēkli nopētīja kaklus, meklējot spirālveida vadiņu, kas nodotu aģentus. Nevienam tadu nebija. Jaunāko tehnoloģiju austiņas bez vadiem Krievijas specdienesti diez vai varēja atļauties.

Ja kāds grasījās Viktoram uzbrukt, tas notiktu no stāv­laukuma brīdī, kad viņš parādītos. Vajadzētu nokļūt skrējiena vai šāviena attālumā no biļešu automāta. Stāv­

laukumam trīs pusēs bija ielas ar daudzām malā novietotām automašīnām, un vairākums tur atradās jau ilgi. Novērotāji varētu būt jebkur. Pēdējo trīsdesmit minūšu laikā Viktors jau bija pamanījis trīs furgonus iebraucam stāvlaukumā un ap­stājamies. Pretiniekiem nebūtu laika izvietot snaiperus, bet Viktors tik un tā ik pēc dažām sekundēm pārlaida skatienu apkārt. Kopš viņa ierašanās bija piebraukuši vairāki desmiti pilsētas džipu un furgonu; katrā no tiem varētu slēpties slep­kavu vai nolaupītāju komanda.

"Varbūt arī ne. Varbūt es ļaujos iedomībai, ja pieņemu, ka pēc tik daudziem gadiem tieku meklēts." Lai nu kā, divdesmit jardu attālumā no Norimova viņš pamanīja iespējamu uzbrucēju. Tumšmatis garā mētelī runāja pa mobi­lo telefonu, staigādams ap savu automašīnu, savukārt gara auguma gaišmatis tobrīd šķērsoja stāvlaukumu. Viņš negāja tuvu Norimovam, tomēr nebija arī tālu. Diemžēl Viktors nevarēja gaidīt. Ja Norimovs tika novērots un tikšanās neno­tiktu, sekotāji gaidītu nākamo reizi. Viktors bija pārliecināts, ka plāns izdosies. Izgāšanās gadījumā viņš nebūtu vainīgs.

Viktors nospieda ātrā zvana taustiņu telefonā un caur tē­mēkli redzēja, kā Norimovs apjucis groza galvu. Krievam vajadzēja dažas sekundes, lai saprastu, no kurienes plūst skaņa, un viņš palūkojās uz biļešu automātu. Apgājis tam ap­kārt, viņš iebāza roku zem automāta.

Norimovs atrada pielīmēto telefonu un norāva to.

- Ļoti labi, Vasilij, viņš paziņoja, atvāzis telefonu un pielicis pie auss.

- Kā klājas, Alek?

Acīmredzami mēģinādams atrast Viktora slēptuvi, Nori­movs lūkojās apkārt, bet neveiksmīgi. Viņš pat pacēla ska­tienu, bet Viktors bija izvēlējies tādu vietu, kur viņu slēpa spožie saules stari.

- Kas tālāk? Norimovs painteresējās.

- Vai tavi paziņas atšifrēja informāciju?

- Jā, Vasilij. Viss noritēja ideāli.

- Pateicos, Viktors sacīja.

- Kam gan paredzēti draugi?

Viktors nezināja atbildi. Vai paņēmi līdzi?

- Kabatā. Viņš uzsita pa krūtīm.

- Zem biļešu automāta ir bieza aploksne. Ieliec to iekšā.

- Skaisti. Norimovs bridi taustījās zem automāta. Pagaidi, nevaru aizsniegt. Es uz brīdi nolikšu telefonu.

- Tu noveco.

- Es jau esmu vecs. Tu arī reiz tāds būsi.

- Ne tad, ja tas būs atkarīgs no manis.

Norimovs atrada aploksni un ievietoja tajā zibatmiņu. Vismaz Viktors cerēja, ka tas notiek. Tēmēklī bija redzams, ka gaišmatis apstājies. Viņš bija desmit jardu attālumā no Norimova, it kā gaidītu kādu. Bet ne īpaši pārliecinoši. No auss līdz apkaklei stiepās spirālveida vads. Viktors sadrūma.

- Nekusties. Aiz tevis ir vīrietis ar austiņu. Smaidi, sme­jies, it kā es būtu pajokojis.

- Ko darīsim? Norimovs smaidīdams jautāja.

- Viņi gaidīja mani, bet telefons viņus apmulsināja.

- Kā viņi uzzināja?

- Tas, kurš atšifrēja zibatmiņu, viņiem paziņoja vai arī tika pieķerts. Tavā bārā un kabinetā droši vien ir noklausīšanās ierīces. Kad aiziesi, viņi tev sekos.

- Skaidrs. Es izvadāšu viņus pa visu valsti. Redzēsim, kā viņiem patiks.

- Katra uzvara, pat mazākā…

- Tieši tā.

- Ej uz mašīnu un brauc tā, it kā nekas nebūtu noticis, Viktors sacīja. Kad sapratīs, ka es neatnākšu, viņi gribēs tevi nopratināt.

- Es pateikšu, ka tu neatnāci. Un tā ir patiesība.

- Viņi tev sarežģīs dzīvi, ja spēs.

- Lai iet ellē. Es protu par sevi parūpēties. Turklāt… es tik un tā gribēju pārvākties. Varbūt uz Karibu salām. Man patīk tās sievietes.

Viņš runāja bezrūpīgi, pārāk bezrūpīgi.

Viktors sasprindzināja žokļa muskuļus. Piedod, ka tevi iesaistīju, Alek.

Norimovs vēl joprojām tēloti smaidīja. Nekas nav jā­nožēlo.

*

Furgona aizmugurē bija karsti un šauri, bet neviens ne­žēlojās. Viņi bija četri, visi vecumā no divdesmit pieciem līdz četrdesmit gadiem. Visi profesionāļi, visi pieredzējuši Ārē­jās izlūkošanas dienesta operatīvie darbinieki. Viņi vēroja Norimovu un stāvlaukumu lielajā ekrānā. To pētīja arī pulk­vedis Aniskovačs. Pret Norimovu bija pavērsts mikrofons, bet lielais attālums un apkārtējie trokšņi traucēja uztvert vārdus.

- Viņš runā ar mērķi, viens no operatīvajiem darbinie­kiem sacīja. Pie velna, kur viņš ir?

- Tuvumā, Aniskovačs atbildēja. Vēro Norimovu sa­vām acīm, lai pārliecinātos, ka viņš ir viens. Mērķis ir kaut kur tepat. Noskaidrojis, ka viss kārtībā, viņš atnāks paņemt sūtījumu. Aniskovačs paķēra rāciju un sacīja vīriem ārpusē:

- Palieciet uz vietas, kamēr mērķis būs identificēts un es došu tālākas norādes.

Tā kā viņi par gaidāmo tikšanos bija uzzinājuši tikai stundu iepriekš, Aniskovačs nepaguva izvietot snaiperus vai izdomāt labāku plānu. Un tieši tāpēc slepkava visu bija iece­rējis šādi. Aniskovačs atzinīgi novērtēja viņa viltību, bet tu­vumā bija pietiekami daudz vīru, lai notvertu slepkavu tūlīt pēc parādīšanās.

Norimovs tobrīd beidza sarunu un ielika telefonu kabatā.

Aniskovačs paziņoja rācijā: Viss, viņi vairs nerunā. Viņš atnāks tikai tad, kad Norimovs aizbrauks. Nogaliniet viņu

tikai nepieciešamības gadījumā, drīkstat ievainot, bet es gri­bētu viņu dzīvu. Aniskovačs pievērsās saviem vīriem.

Esiet gatavi.

*

Sauli aizsedza mākoņi. Viktors aizvēra telefonu, bet tur­pināja vērot Norimovu, lai pārliecinātos, ka viņam nekas nekaiš. Neko citu viņš nevarēja izdarīt. Norimovs nevērīgi piesoļoja pie automašīnas pasažiera puses durvīm un tās at­vēra. Viktors palūkojās uz gaišmati un redzēja viņu sarunāja­mies it kā ar sevi. Vīrietis uz mirkli pacēla skatienu tieši uz Viktoru.

Viņam laikam bija vanaga redze. Viktors ievilka elpu līdz brīdim, kad pretinieki noskaidros viņa atrašanās vietu un notvers viņu, vairs nebija daudz laika. Bet pagaidām viņš bija augšā un tie lejā. Turēdams šauteni abās rokās, Viktors pavērsa to pret operatīvo darbinieku. Viņš jau kustējās, jo saprata, ka ir pamanīts, un ar labo roku sniedzās pēc jostas.

Viktors izšāva.

Lode aizlidoja Norimovam pār plecu un trāpīja gaišma­tim sejā. Kad līķis atsitās pret zemi, lielākā daļa galvas vairs nebija klāt pie kakla.

Dragunova sistēmas ieroča klusinātājs samazināja skaņu, ko radīja izplūdušās gāzes, bet ātrdarbības lode pārsniedza skaņas barjeru. Viktors uzmanīgi vēroja rezultātu. Cilvēki stāvlaukumā un tam apkārt pieliecās vai sarāvās satriekti, izbiedēti, apjukuši. Visi, tikai ne divi.

Pirmo Viktors nogalināja ar lodi krūtis. Otrs apjauta, kas notiek, un mēģināja bēgt. Tālu viņš netika.

Norimova vīri ierāva viņu automašīnā, un BMW aiztraucās, riepām nošvīkstot. Viktors riskēja piecelties, lai labāk visu saskatītu. Uzbrucēji galu galā jau zināja, kur viņš ir. Viņš palūkojās apkārt. Apakšā cilvēki kliedza un satraukti skrai­dīja. Kur bija pārējie?

Labajā pusē bija novietots balts furgons. Vadītājs šķita pār­bijies, un no viņa kreisās auss stiepās vadiņš. Viktors neka­vējoties pieliecās, paķēra šauteni un nomērķēja.

Vadītājs kustināja lūpas. Kaut ko kliedza.

Sānu logā parādījās sīciņš caurums, un stikls kļuva sar­kans.

*

Dzirdot stikla šķindoņu un slapju būkšķi, pulkvedis Aniskovačs pārtrauca bērt pavēles un ielūkojās aiz nodalījuma, kas šķīra vadītāja salonu no aizmugures. Ieraudzījis notiku­šo, viņš pavēra muti.

Vējstiklu klāja koši sarkanas asinis. Vadītājs bija noslīdzis uz sāniem, un viņa galva pāršķelta.

Aniskovačs jau bija kustībā, kad ieaurojās: Visi laukā!

*

Viktors ļāva aptverei izkrist no šautenes un ielika otru. Iebīdījis patrontelpā bruņusitēju lodi, viņš tēmēkli vēroja, kā atveras furgona aizmugures durvis. Viņš pievirzīja tēmēkļa krustpunktu pie benzīna bākas.

Kāds vīrietis izlēca no furgona un bēga. Tam sekoja pā­rējie. Viktors izšāva. Lode ietriecās korpusā. Fosfors aizde­dzināja degvielu. Liesmas traucās pa benzīna pievadu uz bāku.

Furgons uzsprāga.

Tas atrāvās no zemes un tika acumirklī iznīcināts. Milzī­gās liesmas vēlās augšup, aprijot operatīvos darbiniekus, kas nepaguva sekot Aniskovačam. Triecienvilnis izsita tuvāko automašīnu stiklus.

Debesīs kāpa melni dūmi.