Mednieks

7 . nodaĻa

Plkst. 09.15 i’Ēc Centrāleiropas laika

Nepilnas jūdzes attālumā Alvaress palūkojās uz līķi, kas bija nolikts uz metāla galda viņam pretī, un skaļi nopūtās. Sakrunkotā āda bija bāla, acis aizvērtas, lūpas iezilganas. Kreisajos deniņos vīdēja neliels sarkans caurums. Vieta, kur ieurbusies lode. Caurums labajos deniņos bija lielāks un ro­bots. Lodes izeja.

- Jā, Alvaress izdvesa. Tas ir viņš, nabaga nelga.

Morga darbinieks apmēram divdesmit gadus vecs fran­cūzis pamāja ar galvu. Viņš stāvēja dažas pēdas tālāk otrā galda pusē un pat šajā vēsajā telpā bija nosvīdis. Darbinieks pamīņājās, bet Alvaress izlikās, ka neko neredz.

Amerikānis saprata, ka ar savu izskatu nevieš jauneklī mieru. Seja allaž izskatījās savilkta drūmā grimasē, un tāpēc svešinieki viņa klātbūtnē jutās neomulīgi. Pat smaids nepa­līdzēja, un arī augums ne. Kakls bija platāks par galvu, un pleci reizēm gandrīz iesprūda durvīs. Sadursmju brīžos iz­skats bija viņa priekšrocība, bet citkārt tikai traucēklis. Viņam nācās piepūlēties divtik vairāk nekā visiem pārējiem, lai cil­vēki viņam uzticētos.

Rokā Alvaress turēja patologanatoma ziņojumu. Viņš sa­meklēja ložu radīto brūču aprakstu. Vēl divas bija raidītas krūtīs. Viņš pamāja jauneklim.

- Parādiet.

Morga darbinieks satraukts pameta skatienu apkārt, tad uzmanīgi satvēra un atlocija balto vaskadrānu, atklājot līķa torsu.

Alvaress nopētīja abus sīkos caurumiņus krūtīs. Izska­tās pēc maza kalibra. Vai divdesmit otrais?

- Nē, jauneklis atbildēja. Visas trīs brūces ir vienā­das. Divas krūtīs, viena galvā. Piecu, komats, septiņu mili­metru lodes.

- Interesanti. Alvaress pieliecās, lai varētu aplūkot ievainojumus. Kāds ir iespējamais attālums?

- Nav pulvera apdegumu, tātad pistole nebija ļoti tuvu, bet neko citu es nevaru pateikt. Paklau, es esmu tikai pa­līgs, nevis ballistikas eksperts. Es… neko daudz nezinu.

Tas nepārsteidza. Alvaress brīdi padomāja. Šāda kalibra lodes nozīmēja, ka šauts ar FN Five-seveN, vienu no pasaulē efektīvākajiem un dārgākajiem ieročiem. Viņš iztēlojās noti­kušo. Divas lodes raidītas sirdī, un pēc tam, kad upuris ir nekustīgs un pagriezis galvu sānis, slepkava ietriecis vēl vie­nu smadzenēs. Lai būtu pavisam drošs. Alvaress bija redzējis profesionāli paveiktas slepkavības, un šī bija viena no tādām. Viņš samirkšķināja acis, aizgaiņājot iztēles ainu.

- Paklau, morga darbinieks sacīja, drīz atgriezīsies mans priekšnieks.

Mājienu Alvaress saprata un atvēra maku.

Izgājis no slimnīcas, viņš aizpogāja mēteli, lai pasargātos no smalkā lietus. "Kur, sasodīts, pazudis Kenards?" Aizri­tēja vairākas minūtes, iekams ielas malā piestāja tumšais se­dans.

- Piedod, Kenards atvainojās, kad Alvaress bija apsē­dies viņam blakus.

- Ozols ir miris, Alvaress apstiprināja un paberzēja īsi apcirptos matus, notraucot lietus lāses.

- Jēziņ, Kenards izdvesa. Un sūtījums?

Alvaress papurināja galvu un aprakstīja visu redzēto.

- Ko darīsim? Kenards jautāja.

Kādu brīdi Alvaress košļāja īkšķa nagu, tad izņēma mo­bilo telefonu no žaketes iekškabatas. Jāaprunājas ar Lenglijas cilvēkiem.