Mednieks

6. NODAĻA

Plkst. 08.45 pēc Centrāleiropas laika

No dzīvojamās ēkas Viktors izgāja pa parādes durvīm. Pūlis uz ielas bija kļuvis vēl lielāks. Viņš redzēja sešus poli­cistus, bet neviens no tiem nepievērsa viņam nekādu uzma­nību. Viktors brīdi vēroja arī sarkanās šļakatas uz furgona aizmugures. Līķis gulēja starp automašīnām, un visi bija pā­rāk aizņemti, lai to pamanītu.

Zinādams, ka viņam nav daudz laika, Viktors aizsteidzās pa ietvi un spraucās garām gājējiem, kas bija apstājušies un lūkojās uz kņadu. Sabiedrības neveselīgā interese par visu baismīgo vienmēr pārsteidza Viktoru. Viņš tuvojās furgonam un palūkojās uz līķi, kas bija sabrucis starp furgonu un se­danu. Neviens uz Viktoru neskatījās, tomēr nebija vērts ris­kēt un pārmeklēt līķa kabatas.

Viņš atvēra durvis ietves pusē un apsēdās šofera vietā. Iekšā valdīja spēcīgs smārds, ko radījuši pārāk daudzi cil­vēki, ilgstoši uzturoties šaurā telpā. Uz paneļa bija kartona paplāte ar sešām tukšām kafijas krūzēm. Kabinē nebija ne­kā cita, tāpēc Viktors atvēra cimdu nodalījumu. Tur viņš ieraudzīja aploksni, kurā bija ievietota viņa biogrāfija. "Pal­dies Dievam, tikai viena papīra lapa." Uz tās bija sarakstīti dažādi sīkumi. Rase baltais; augums sešas pēdas un viena vai divas collas; svars simt astoņdesmit mārciņu; mati melni; acis brūnas. Nelielā rindkopā bija pieminēts, ka viņš

ir algots slepkava un bīstams mērķis. Lapas augšmalā ar ro­ku bija pierakstīts viņa viesnīcas nosaukums, istabas numurs un pašreizējais pseidonīms. Ričards Bišops.

Viktors pielika plaukstu pie vēdera. "Man ir simt septiņ­desmit astoņas mārciņas."

Zem apraksta bija viņa attēls tāda patiešām varētu būt viņa seja. Tas bija digitāls apkopojums, pietiekami līdzīgs īs­tenībai, lai varētu pieņemt, ka tā pamats ir uzticama un ne­sena informācija. Mutiska liecība no viena avota, graudains novērošanas kameras attēls no cita, vēl šķipsniņa baumu, un gatavs.

Fotogrāfijas atbilstība īstenībai Viktoram nepatika, bet viņš jutās atvieglots, kad noskaidroja, ka slepkavas par viņu zina tik maz. Pat iesācējs zina, cik vērtīgs ir detalizēts dosjē, un pat piesardzīgākais klients vēlas nodrošināt saviem algotņiem visas iespējamās priekšrocības. Viņš salocīja lapu un paslēpa iekškabatā. Uz aploksnes nebija pastmarkas, tāpēc viņš to atstāja cimdu nodalījumā.

Furgona aizmugurē Viktors ieraudzīja taukainus brokastu pārpalikumus, bet neko citu. Tas viņu neizbrīnīja. Vienīgais no­derīgais atradums bija ķīmiskās tiritavas kvīts. Pārējie koman­das locekļi bija piesardzīgāki un nenēsāja lidzi neko lieku.

Viktors ielūkojās abos sānu spoguļos, pārliecinājās, ka ne­viens viņu nenovēro, un izkāpa ārā. Policisti tobrīd norobežoja laukumu ap viesnīcu, un viņš iejuka pūlī, ļaudamies, lai manā­mi saspringts policists viņu padzen malā un tālāk pa ielu.

Apturējis taksometru, Viktors lika braukt uz Orsē muze­ju. Šoferis jautāja, kas noticis, un norādīja uz milzīgo pūli blakus ielā.

- Kaut kas slikts. Viktors paraustīja plecus.

Tajā brīdī kāds pamanīja līķi notekā, un atkal atskanēja kliedzieni.

*

Vīrietis, kurš vēroja taksometru aizbraucam, bija gara au­

guma, tumšiem, ar želeju ieveidotiem matiem. Viņš stāvēja pūlī pie viesnīcas un izlikās tikpat apjucis kā apkartejie, to­mēr bija daudz labāk informēts. Viņš ar skatienu sekoja tak­sometram, līdz tas vairs nebija manāms, un izņēma plānu pie­zīmju grāmatiņu no žaketes iekškabatas. Pāršķīris dažas lapas, viņš skaidri salasāmiem burtiem pierakstīja mašīnas numuru un dažus vārdus par pasažiera izskatu.

Fotogrāfijā viņam nebija bārdas un arī mati izskatījās ci­tādi, tomēr bija skaidrs, kas viņš ir. Garā auguma vīrietis drūmi nopūtās. "Nelāgi."

Viņš izlauzās caur skatītāju pūli, kas arvien pieauga, un beidzot izkļuva brīvībā. Gaiss bija vēss, tomēr viņam bija karsti. Viņš bija ģērbies uzvalkā un lietusmēteli, līdzinoties jebkuram citam tirdzniecības pārstāvim, un apņēmās nesa­runāties ne ar vienu, ja vien tas nebūs pilnīgi nepieciešams. Franciski viņš runāja labi, tomēr ne tekoši.

Rūpīgi aprēķinājis soļus, viņš steidzās tāpat kā pārbiedē­tie cilvēki visapkārt, kaut gan labprāt pakavētos ilgāk, bet visur rosījās policisti, un drīz parādīsies vēl citi. Policisti jau pētīja apkārtējos, meklējot iespējamos lieciniekus un aizdo­mās turamos. Viņš negribēja atbildēt uz nepatīkamiem jau­tājumiem.

Tumšmatis zināja, ka netālu ir telefona kabīne, un devās sānielas virzienā. Kabīne bija pietiekami nomaļus, lai to ne­viens neredzētu, un pietiekami tuvu viesnīcai, lai varētu zi­ņot nekavējoties. Lai gan šis ziņojums nebūt nelīdzināsies gaidītajam.

Nebija zināms, kas noticis viesnīcā, tomēr to varēja diez­gan ticami uzminēt. Mērķis aizbēdzis, piesaistot policijas uz­manību, un nebija ne miņas no komandas, kam vajadzēja pa­veikt darbu. Cilvēki bija pieminējuši līķus. Neviens no iesūtītajiem komandas locekļiem neiznāca ārā no viesnīcas. Nav jābūt ģēnijam, lai izdarītu pareizus secinājumus.

Vīrietis pagāja garām vairākām jaunām sievietēm, kas tu­

vojās pūlim, un iegriezās šaurā sānielā. No kafejnicas plūda dažādi eksotiski aromāti. Telefona kabīne bija tukša, un viņš iegāja tajā un aizvēra durvis, apslāpējot apkārtējos trokšņus, lai varētu skaidri spriest.

Viņš nospieda taustiņus un, gaidīdams savienojumu, mē­ģināja atrast labākos vārdus, lai aprakstītu neticamo izgāša­nos.

Pasūtītājs nepriecāsies.