Mednieks

16. nodaĻa

/

Ženēva, Šveicē

Otrdiena

Plkst. 18.32 pēc Centrāleiropas laika

Viktors šķērsoja Jauno laukumu un pagāja garām Liela­jam teātrim. Ielās netrūka cilvēku tūristi meklēja izklaides iespējas, vietējie priecājās par pabeigto darba dienu. Viktors atri uzmeta skatienu Lielajam teātrim un nožēloja, ka nevar apmeklēt izrādi, varbūt kādu Pučini vai Mocarta operu. Diemžēl viņš bija aizņemts, ejot turpu šurpu pūļa aizsegā, lai atrautos no iespējamiem sekotājiem.

Saule jau bija norietējusi, un neviens viņam nepievērsa uzmanību. Laiks pēc tumsas piederēja viņam. Dienā viņš slē­pās pūlī, bet nakti spēja būt neredzams. Viņam pa priekšu gāja pārītis. Abi nedaudz paklupa un iesmējās. Viņi bija sa­devušies rokās un tā aizrāvušies viens ar otru, ka neierau­dzītu Viktoru pat tad, ja viņš to pieļautu.

Iekams doties uz Šveici, Viktors bija mērojis ceļu no Minhenes līdz Berlīnei un pēc tam Prāgai. Tas bija ilgi un no­gurdinoši, bet Viktors nekad nebrauca tieši uz galamērķi. Uz staciju izvēloties apkārtceļu, viņš iegāja šķērsielā. Tā bija spoži apgaismota, un apkārt drūzmējās cilvēki uzvalkos. Vik­tors bija ģērbies līdzīgi vairākumam vīriešu Ženēvā biezā mētelī ar cimdiem un cepuri. Viņš jutās pateicīgs par aukstu-

mu, kas lika visiem meklēt siltākas drēbes, jo tad viņi sa­plūda tumšu krāsu jūklī. Pat pieredzējušiem sekotājiem būtu grūti viņu atrast šādā vietā.

Viņš nebija gulējis gandrīz četrdesmit astoņas stundas un to skaudri izjuta. Miega trūkums novārdzināja ne tikai miesu, bet arī prātu, un tobrīd Viktoram bija ārkārtīgi nepieciešama modrība. Tomēr bēgot viņš nespēja atpūsties, kamēr nezinā­ja, ka ir drošībā. Katra miegam veltītā stunda deva naidnie­kiem iespēju piekļūt tuvāk.

Viktors apēda negaršīgu sviestmaizi un izdzēra stipru ka­fiju nelielā bistro, gaidīdams vilcienu. Kad tas pienāca, viņš kavējās līdz pēdējam mirklim, tad iekāpa un apsēdās vagona beigās tā, lai logs būtu labajā pusē. Viktors brauca uz zie­meļiem, un sliedes vijās starp kalniem.

Šveicē viņš bija pavadījis vairākus gadus, jo viņam pati­ka gan klimats, gan cilvēki un dzīvesveids. Uzturēšanās aug­stumā jūtami uzlaboja viņa izturību, turklāt valsts drošās bankas un lēnprātīgā attieksme pret šaujamieročiem lieliski piestāvēja viņa darbam.

Vilciens brauca caur Valē, Šveices trešo lielāko rajonu jeb kantonu. Tajā ietilpa Ronas ieleja un slavenais Ženēvas ezers. Bija jau vēls, kad Viktors izkāpa no vilciena Senmorisas cie­matā. Sniga, un viņš saslēja apkakli, vienlaikus uzraujot plecus. Viņš bija iegādājies kalnu aukstumam piemērotas drēbes kādā stacijas veikalā un pārģērbies vilcienā.

Ciemats bija kluss un atradās tālu no apkārtējām pilsētām. Pārsvarā tajā dzīvoja turīgi ārzemnieki, kas pa­vadīja savos dārgajos guļbūves namiņos tikai dažas ne­dēļas gadā slēpošanas sezonas laikā. Šeit gandrīz neviens nepazina savus kaimiņus un nebrīnījās, redzot svešinie­kus un nepazīstamas automašīnas. Nevienam neradās aizdomas par Viktoru, kurš bieži ieradās un devās prom.

Vienā no pasaulē dārgākajiem pārtikas veikaliem viņš no­pirka pienu, laukos audzētu vistu olas, svaigus dārzeņus, An­glijas čedara sieru, sojas un linsēklu maizi, kā ari kūpinātu lasi. Viņam nepatika maksāt tik daudz sievietei, kas stāvēja aiz letes, bet viņš apzinājās, ka tā ir cena par dzīvošanu šajā I ciematā.

Viktors gāja tālāk, nesot abus maisus un portfeli kreisajā rokā. Viņš izmantoja mazākas ielas, nevis galveno. Cilvēku bija ļoti maz. Pārliecinājies, ka neviens neseko, viņš iegāja starp kokiem un, apmezdams pusloku, tuvojās savam namiņam jūdzes attālumā no galvenā ēku pudura. Viņš uzmanīgi spēra soļus tumšajā mežā, kaut gan zināja ceļu tik labi, ka redzamības kvalitātei nebija nozīmes.

Kad Viktors pamanīja savu mēness un zvaigžņu apspīdēto namiņu aiz kokiem, viņam gribējās ieskriet iekšā un sabrukt gultā. Tobrīd viņš vairāk par visu alka atpūsties un piemirst savu dzīvi vismaz uz astoņām stundām, bet piesardzibas dēļ apstājās un notupās, ar skatienu meklējot iebrucējus. Būtu gandrīz neiespējami noticēt, ka viņa dzīvesvieta kādam ir zināma, tomēr pēc Parīzes notikumiem viņš nevēlējās riskēt.

Nolicis iepirkumu maisus, Viktors stundu riņķoja ap māju, līdz jutās pārliecināts, ka iekšā un tuvuma neviena nav. Namiņu no visām pusēm iekļāva lielas priedes, un vienīgo šauro brauktuvi, kas veda uz lielo ceļu, varēja izmantot tikai pilnpiedziņas automobiļi. Viktora Land Rover bija novietots atsevišķā garāžā. Tumsā nevarēja saskatīt nesenākās pēdas uz celiņa vai nospiedumus sniegā ap ēku, bet Viktors neredzēja un nedzirdēja neko tādu, kas liecinātu par svešinieku klātbūtni.

Aiz grebumiem rotātajām koka durvīm ar tērauda apdari Viktors uzelpoja, bet tik un tā rūpīgi pārmeklēja telpas. Na-

miņš bija piecus gadus vecs, celts atbilstoši tradicionālajam Savojas namiņu stilam ar slānekļa jumtu, koka sijām, mūra sienām un kamīnu. No paša sākuma tas piederējis viņam. Di­vos stāvos satilpa četras guļamistabas daudz vairāk, nekā Viktoram vajadzēja -, bet namiņus šeit būvēja vairākiem iemītniekiem.

Mājā nebija signalizācijas. Viktors nevēlejās, lai ielaušanās gadījumā par to uzzinātu varas pārstāvji, kas ierastos pār­meklēt viņa namu. Pēc pasūtījuma gatavoti kustību sensori bija savienoti ar augstas izšķirtspējas novērošanas kamerām, un visos ēkas stūros darbojās jutīgi mikrofoni. Tas viss bija rūpīgi noslēpts un ieprogrammēts tā, lai sāktu ierakstu ti­kai divas minūtes pēc iedarbināšanas. Tādējādi, ja kāds ienāktu istabā un meklētu elektroniskās ierīces, viņš nepa­manītu ne kameras, ne mikrofonus.

Visos logos bija iestrādātas gandrīz trīs collas biezas polikarbonāta un stikla lamināta rūtis, kas aizturētu pat labas šautenes lodes. Pastiprinātās parādes un sētas puses durvis, kā arī rāmji varētu izturēt rokas tarāna triecienus. Atvērt va■ rēja tikai dažus logus, turklāt ne pilnīgi.

Viktors pēc iepriekš noteikta plāna pārmeklēja visas istaļ bas. Viss bija savā vietā, un viņš neredzēja neko tādu, kas nekalpotu konkrētam mērķim. Nebija ne fotogrāfiju, ne ci­tu personisku mantu. Nekas neliecināja, kas viņš ir un no kurienes cēlies. Ja kāds iekļūtu namiņā, viņš neuzzinātu gan-| drīz nekādu informāciju par īpašnieku.

Drošības sistēmas kamerās nebija ierakstu, un Viktors at­vieglots uzelpoja. Viņš atvēra nelielās boilera telpas durvis un pārbaudīja, vai kāds nav piekļuvis vadības panelim. Ieva-' dot kodu, iedarbotos trīs minūšu taimeris, kas uzspridzi­nātu pirmajā stāvā paslēpto C-4 sprāgstvielu. Varbūt reiz viņam vajadzēs steigšus pamest šo vietu un nekad neatgriez­ties.

Pārliecinājies, ka viss ir labi, Viktors salika iepirkumus ledusskapi, un beidzot spriedze mazinājās. Viņš palutinā­ja sevi ar ilgu dušu. Ārpus namiņa viņš nekad tā nedarī­ja. Ar muguru pret durvīm, kails, neapbruņots, nespējot sakļausit neko, tikai ūdens šļākšanos… Pat visprasmīgā­kais mērķis dušā bija neaizsargāts. Viktors šādi bija no­galinājis pietiekami daudz cilvēku, lai zinātu, ka duša ir lamatas. Bet šajā namiņā viņš bija drošībā. Viss ķermenis sāpēja. Viņš pamanīja, ka zaudējis dažas mārciņas, bet di­vas bēguļojot pavadītas dienas bija lieliska diētas pro­gramma. Labs ēdiens un atpūta palīdzēs ātri atgūt zau­dēto. Nebija nekādu vērā ņemamu ievainojumu, un pēc visa notikušā viņš uzskatīja sevi par veiksminieku, jo ir sveiks un vesels. Domājot par ēdienu, viņš dzirdēja vē­deru ierūcamies.

Vairs nebija iespējams nelikties ne zinis par izsalkumu. Vik­tors noslaucījās, vēlreiz pārmeklēja māju, lai remdētu savu paranoju, un pagatavoja omleti ar sieru un lasi. Pēc tam viņš izdzēra olbaltumvielu kokteili ar vitamīniem un minerālvie­lām un izņēma no saldētavas pustukšo somu degvīna pudeli. Iegājis viesistabā, viņš apsēdās pie palisandra klavierēm un atskrūvēja pudeles korķi.

Viktors ielēja glāzē degvīnu un ar piedurkni paberzēja traipu uz klavierēm. Tas bija Vose and Sons tūkstoš astoņsimt astoņdesmit pirmā gada darinājums, ko viņš bija atradis pūs­tam kādā Venēcijas veikalā. Dāsni samaksājis, viņš nosūtīja klavieres uz Šveici, kur meistars tās salaboja, bet nerestaurēja. Viktoram šķita neparasti skaisti tas, ka šis instruments nav nevainojams. Tas pastāvēja šajā pasaulē vairākas reizes ilgāk nekā Viktors un lepni izrādīja savas kauju brūces. Ne­daudz paspēlējis Šopēna mūziku, viņš drīz juta, ka acis veras ciet.

Viņš izmantoja klavieres par atbalsta punktu un piecēlās, tad nesteidzīgi uzkāpa augšā un apgūlās platajā gultā, zem galvas palicis cieto spilvenu.

Viņš aizmiga, turēdams glāzi uz krūtīm.