Mednieks

68. NODAĻA

Herisonbērga, Virdžīniias štats, ASV

Sestdiena

Plkst. 08.12 pēc Austrumu zonas laika

- Kad biju jaunāks, es vēlējos jāt, Prokters noteica. Viris bija sakrustojis rokas un atbalstījis tās uz izturīgas koka sē­tas. Otrā pusē laukā ganījās divi bēri zirgi. Tomēr ne reizi neizdevās. Tagad es esmu pārāk vecs un resns, lai sāktu. Neizskatījās, ka šī atklāsme viņu apbēdinātu. Lieliski dzīv­nieki, sparīgi un graciozi.

Alvaress stāvēja Prokteram blakus. Es redzu tikai di­vus lielus, dumjus lopus, kas ēd zāli.

Prokters iesmējās un palūkojās uz viņu. Vai negribēji kļūt par kovboju?

- Zirgu gaļa esot diezgan garšīga.

Viņi bija Virdžīnijas laukos. Automašīnas stāvēja uz šaura ceļa ganību ielenkumā. Pagaidām tuvumā nebija parādījies neviens cits automobilis. Spīdēja saule, bet gaiss bija vēss. Prokteram kājās bija džinsi un mugurā vienkāršs krekls zem mēteļa. Alvaresam bija uzvalks. Viņš jau nedēļām ilgi nebija nēsājis neko citu.

- Kāds bija lidojums? Prokters pagriezās.

- Ilgs.

- Redzu. Tu izskaties nomocījies.

- Es esmu noguris kā suns.

Prokters saberzēja plaukstas. Mēģini pagulēt. Tā esot laba metode ciņā pret nogurumu.

- Gulēšu vēlāk.

- Man mašīnā ir termoss. Vai vēlies kafiju?

Alvaress papurināja galvu. Es cenšos samazināt kofe­īna devu.

- Vai tiešām?

- Tas nenāk par labu organismam.

- Un kā veicas?

- Ne īpaši.

Prokters atkal pagriezās un atbalstīja visu ievērojamo svaru pret sētu. Koks kā brīdinot nočīkstēja.

- Tu to nedzirdēji, viņš noteica.

- Kas man bija jādzird?

Direktors vietnieks jau sen bija liels vīrs ar 3XL apģērba izmēru, bet bez slaidinošā uzvalka šķita, ka viņš nes divu, nevis viena cilvēka svaru. Alvaress, kura ķermeņa tauku pro­cents nekad nepārsniedza viena cipara atzīmi, saskatīja Prokterā nākamo sirds slimnieku.

- Ir sestdiena, Prokters sacīja. Nedēļas nogale.

- Zinu.

- Vai saproti, kas ir nedēļas nogale?

- Agrāk sapratu.

- Kas nevarēja pagaidīt līdz pirmdienai?

- Sieviete.

Prokters pasmaidīja. Mans tēvs mēdza teikt, ka aiz kat­ras vīrieša drūmās izteiksmes slēpjas kāda daiļā dzimuma pārstāve.

- Tā droši vien ir, Alvaress piekrita. Bet šī nav paras­ta sieviete. Viņš izņēma no mēteļa iekškabatas piezīmju grāmatu un atvēra to. Viņu sauc Rebeka Samnere jeb Reičela Svonsone, Amerikas pilsone, reiz strādāja pie mums, Iz­lūkošanas direktorāta Eiropas nodaļā, bet pārtrauca darbu pirms četriem mēnešiem.

- Tā sieviete, kas tikās ar Ozola slepkavu? Prokters kļuva nopietns.

Alvaress pamāja. Viņa bija laba analītiķe, cītīgi strādāja, kapa augšup pa karjeras kāpnēm, bija godkārīga un tamlīdzīgi. Viņa pameta darbu, lai pievērstos privātajai uzņēmējdarbībai. No malas šķiet, ka tas ir pavisam parasts gadījums; valdības darbinieks nolemj pelnīt vairāk. Bet vi­ņa nepārgāja ne pie viena no parastajiem aizvilinātājiem. Trīs nedēļas pēc atkāpšanās viņa izlidoja no valsts, izmantojot viltotu pasi. Devās uz Franciju un noīrēja nelielu dzīvokli Marseļā, samaksājot par sešiem mēnešiem uz priekšu. Skaid­rā naudā.

Prokters samiedza acis. Par analītiķes algu?

- Tādā gadījumā es esmu izvēlējies nepareizo profesiju un va­rat pieņemt manu mutisko atlūgumu, Alvaress sacīja. Tomēr no viņas kontiem netika izņemta nauda kas atbilstu iemaksai. Naudu viņai iedeva kāds cits. Francijā viņai nebija darba, bet katru mēnesi viņas ASV bankas kontā tika iemaksāta summa, līdzvērtīga iepriekšējai algai.

- Vai tiešām?

Alvaress pāršķīra dažas lapas. Trešdien franču policisti iekļuva viņas dzīvoklī un atrada šo to ievērības cienīgu, pie­mēram, izlietnē sadedzinātus dokumentus un saziņas apa­ratūru. Puse viņas drēbju bija pazudusi. Atvilktnes izrautas. Parādes durvis atstātas vaļā.

- Kas viņu nobiedēja?

- Kaimiņš apliecināja, ka viņa izgājusi no dzīvokļa piekt­dien agri no rīta. Pirms tam Samnere vairākas reizes zvanī­ja Džonam Kenardam uz mobilo tālruni. Viņš tobrīd jau bija miris, un Samnere neatstāja ziņu. Tā bija pirmā reize, kad viņa Kenardam zvanīja. Viņi nekad nestrādāja kopā CIP, un arī apmācības viņiem nenotika vienlaikus. Viņi dzīvoja div­desmit jūdžu attālumā viens no otra, viņiem nebija kopīgu draugu vai radu, un nekas neizskaidro, kāpēc viņai bija

Kenarda telefona numurs. Kad viņš neatbildēja, Samnere sa­kravāja mantas un aizbēga.

- Uz Parīzi.

Alvaress pamāja. Viņa izmantoja dzīvokli, kas piederē­ja brālēnam. Lai nu kā, kamēr viņa bija tur, Francijas varas pārstāvji mēģināja arestēt vīrieti, ko turēja aizdomās par slaktiņu viesnīcā. Viņu pamanīja ieejam ēkā līdz ar Samneri. Mēs zinām, kas notika pēc tam. Slepkava pazīst Samneri, un viņa pazīst Kenardu. Pieņemsim, ka viņi strādāja kopā. Mēs ar Kenardu Parīzē ieradāmies, lai saņemtu koordinātas no Ozola. Viņš varēja piekļūt visām manām piezīmēm un bija klāt, kad Ozols nosauca man tikšanās vietu un laiku. Var­būt viņš nodeva informāciju Samnerei un viņa sazinājās ar slepkavu. Viss ir labi organizēts. Kārtīgi. Samazinot riskus. Bet kaut kas misējās, un Kenardu nogalināja, tāpēc Samnere nobijusies pameta Marseļu. Viņa nosprieda, ka kļūs par nā­kamo upuri, tāpēc tikās ar Ozola slepkavu, kurš izdzīvoja uzbrukumā. Hoits noslīka vannā.

- Pēdu novākšana.

- Tieši tā.

- Kurš aiz tā visa slēpjas?

- Neesmu pārliecināts, Alvaress atklāti atzina. Nedo­māju, ka Samnere un Kenards, divi jauni CIP darbinieki, kļūtu par algotņiem. Varbūt Kenards. Bet Samnere turpinā­ja saņemt līdzšinējo algu, un tas liecina, ka viņa droši vien piemānīta, radot iespaidu, ka viņa piedalās īstā, bet slepenā operācijā.

- To varētu paveikt tikai kāds no pārvaldes, Prokters sacīja. Tev ir kāds aizdomās turamais, vai ne?

- Nav pierādījumu.

- Runā.

- Atceraties? Krievu raķetes? Un tikai seši cilvēki zināja par Hoitu. Es esmu viens no tiem, vēl tehniskais darbinieks

Parīzē, un pārējie ir četri cilvēki, kas sēdēja sanāksmju telpā un noklausījās manu ziņojumu.

- To vidū biju es, Prokters noteica. Alvaress pamāja. Prokters skaļi izelpoja un papurināja galvu. Vecais maitasgabals nākamgad atvaļināsies.

- Varbūt viņš grib papildināt savu pensijas fondu.

Prokters ilgi, domīgi klusēja.

- Tu esi labi pastrādājis, Antonio, viņš beigu beigās no­teica. Bet, tā kā šī informācija ir tik bīstama, es iesaku tev nekad to vairs ne ar vienu nepārrunāt. Arī ar mani ne.

- Ko tas nozīmē?

- Es tev pateikšu, jo tu man patīc, nevis tāpēc, ka tev tas jāzina, Prokters paskaidroja. Man jau sen zināms, ka pārvaldē ir kāds, kurš spēlē pēc saviem noteikumiem. Šī nav pirmā reize, kad noticis kaut kas tamlīdzīgs. Mani cilvēki jau pasen sāka pētīt šīs problēmas no visām pusēm. Viņi vēroja automašīnu pabraucam garām. Drīz tā nozuda tālumā. Bet līdz šim es neesmu pietuvojies vainīgajam. Un es nekad nebūtu iedomājies, ka meklēju Fērgusonu, bet tagad, iespējams, mēs esam sagaidījuši izšķirošo mirkli. Tu jau esi neizsakāmi palīdzējis, bet pārāk pietuvojies. Tu…

Alvaress sarauca pieri un pārnesa svaru uz otru kāju.

- Prokters kungs, neatbīdiet mani malā brīdī, kad es jau es­mu gatavs pienaglot to mēslu pie sienas. Ja Fērgusons tie­šām ir vainīgs un mēs viņu pieķersim, pēc tam mums izdo­sies notvert Ozola slepkavu un to, kurš nogalināja Džonu. Visus.

Prokters uzlika roku Alvaresam uz pleca. Es cienu tavu degsmi, bet tu jau esi paveicis visu, kas ir tavos spēkos. Ja vainīgais ir Fērgusons, viņš zina, ka esi viņam uz pēdām.

Vina cilvēki droši vien novēro visu, ko tu dari.

/ 7

- Vai jūs tiešām tā uzskatāt?

- Kāpēc gan ne? Fērgusons tik rūpīgi slēpis pēdas, ka no­galinājis vai centies nogalināt katru, kurš zina kaut vai vie­

nu miklas gabaliņu. Tādā gadījumā viņš noteikti paturēs acīs cilvēku, kas cenšas šos gabaliņus savienot.

Alvaress palūkojās apkārt. Viņš centās atcerēties, vai ir pamanījis kādu, kas varētu viņu novērot. Iespējams, viņš gluži vienkārši neko nav redzējis. Alvaress bija labs opera­tīvais darbinieks, tomēr neloloja ilūzijas par savām spējām. Viņš nevarēja apgalvot, ka neviens viņam nav sekojis.

- Ko tagad darīsim?

- Ja turpināsi izmeklēšanu, viņš varētu atteikties no sa­viem plāniem, un tad mēs nekad vairs nepiekļūsim viņam tik tuvu. To nedrīkst pieļaut. Izliksimies, ka šis stāsts ir bei­dzies, un iedvesīsim Fērgusonam drošības izjūtu, bet tikmēr meklēsim pierādījumus. Tu nevari tajā iesaistīties. Lūk, kas notika, tiklīdz tu uzzināji par Hoitu. Pēc divdesmit četrām stundām viņš jau bija miris.

- Es divas nedēļas strādāju vaiga sviedros, zaudēju piecas mārciņas svara, meklējot Ozola slepkavu un to sasodīto zibatmiņu. Alvaress nespēja noslēpt vilšanos. Nemaz ne­runājot par mēnešiem, kamēr pierunāju Ozolu sadarboties, lai mēs iegūtu raķetes un nepieļautu, ka tās nonāk naidīgu valstu rokās. Mans pārinieks ir miris, gājis bojā no to pašu cilvēku rokas, kuri nogalināja Ozolu. Šis nelietis strādā Lenglijā. Ja tas ir Fērgusons, es esmu spiedis roku nelietīgam nodevējam. Un jūs gribat, lai es atkāpjos?

Viņam nācās sakopot visu gribasspēku, lai nepaceltu balsi.

Prokters veltīja viņam līdzjūtības pilnu skatienu. Nevis atkāpies, bet nodod grožus citiem. Tu esi paveicis visu, ko spēji.

- Es tomēr domāju, ka varu iesaistīties, nevienam par to nezinot. Mēs varētu…

Paspēris vairākus soļus prom no sētas, Prokters nospieda automašīnas elektroniskās atslēgas pogu. Es esmu izlēmis, Antonio. Pirmdien atnes uz manu kabinetu visu izdrukāto

informāciju, ko esi ieguvis. Iznicini savus eksemplārus. Tā ir pavēle.

Alvaress dziļi ievilka elpu, pūlēdamies nomierināties.

Zirgi bija sākuši auļot. Prokters tos bridi vēroja, tad pie­vērsās Alvaresam.

- Ej mājās, viņš noteica. Ej mājās un izgulies.

*

Stūri Alvaress sažņaudza tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Viņš lūkojās uz priekšu un redzēja gan ielu, gan pārē­jās automašīnas, bet skatiens bija vērsts tālumā. Nāsis iepletās pēc katras dziļās, vienmērīgās izelpas. Sirds dusmās strauji pukstēja. Viņš nezināja, cik ilgi jau brauc; vismaz stundu, varbūt divas. Viņam nebija ne jausmas, kurp viņš dodas, un ceļš nekur neveda. Viņš stūrēja garām vieniem un tiem pašiem namiem, nogriezās vienos un tajos pašos krus­tojumos, meta lokus gar laukiem, mēģinot atrunāt sevi no kādas muļķības.

Tomēr neizdevās. Jo ilgāk viņš domāja, jo vairāk sadus­mojās, tad pagriezās pa labi vietā, kur pirms tam trīs reizes griezās pa kreisi, un pēc divdesmit minūtēm jau samazināja ātrumu, braucot garām koloniālisma stila savrupmājai, kur dzīvoja kāds nodevīgs maitasgabals. Nams bija grezns, un Alvaress prātoja, cik daudz no tajā ieguldītajiem dolāriem iegūti citur, nevis no tēvoča Sema. Piebraucamajā ceļā stā­vēja divas automašīnas, tātad Fērgusons bija mājās.

Alvaress apturēja automašīnu pretējā ceļa pusē dažas mā­jas tālāk, izslēdza dzinēju un pagrieza spoguļus tā, lai redzē­tu Fērgusona piebraucamo ceļu. Viņš ielūkojās pulkstenī un nosprieda, ka ilgi nebūs jāgaida.

Ja viņš būtu jebkur citur, tad šajā bridi jau gulētu, bet dus­mas, adrenalīns un apņēmība atvairīja nogurumu.

Pēc desmit minūtēm parādījās dzeltenbrūns Ford. Tajā sē­dēja viens cilvēks, kurš apturēja automašīnu tajā pašā ielas

puse divus namus talak. Alvaress vēroja, ka viņš sakarto spo­guļus.

Ļoti labi. Iepriekš Alvaress raizējās, ka Prokters pārāk vil­cināsies, bet viņš jau bija piezvanījis un aizsūtījis kādu no­vērot Fērgusonu. "Lieliski. Tagad es vairs nevarēšu izspert durvis ar kāju un piedraudēt novākt veco neģēli, ja viņš ne­atzīsies."

Pagaidījis vēl minūti, Alvaress iedarbināja dzinēju. Viņš redzēja, ka vīrietis dzeltenbrūnajā automašīnā viņu pamanījis un droši vien ierakstīs to žurnālā. "Prokters mani izlamās, kad uzzinās, bet šodien es jau esmu saēdies pietiekami daudz mēslu, un šāds rājiens man šķitīs kā saldais ēdiens."

Viņš devās uz Vašingtonu ar nedaudz lielāku ātrumu ne­kā atļauts un drīz sasniedza galamērķi. Arī šoreiz viņš ap­turēja automašīnu otrā ielas pusē un spogulī vēroja ēku. Saikss dzīvoja ceturtajā stāvā skaistā smilšakmens namā, daudz dārgākā, nekā viņš varētu atļauties. Alvaress zināja, ka Saiksa vecāki ir bagāti, tāpēc negribēja pārsteidzīgi, tikai dzīvesvietas dēļ, izdarīt secinājumus par viņa pērkamību.

Automašīnas ieradās un aizbrauca, bet Alvaress neredzēja nevienu novērotāju. Tas bija saprotams. Lai sekotu cilvē­kiem, it īpaši CIP darbiniekiem, vajadzēja daudz līdzekļu, un aizdomās turētais bija Fērgusons, nevis Saikss. Tomēr Alvaress nojauta ja Fērgusons patiesi vadīja nelikumīgu operāciju, tad nedarīja to viens.

Fērgusons bija pārāk uzmanīgs un apdomīgs, lai pats aptraipītu rokas. "Jābūt kādam starpniekam, kurš viņa vie­tā sazinās ar operatīvajiem darbiniekiem. Ja tas nav Saikss, nāksies meklēt citur. Ja tas ir Saikss, tad es jau esmu uz pē­dām, gluži vienkārši sēžot mašīnā. Prokters bija piekodinā­jis netuvoties Fērgusonam. Viņš nepieminēja Saiksu."

Pēc stundas Alvaresam neizturami vajadzēja atviegloties, bet vēl pēc desmit minūtēm viņš jau bija aizmirsis par savu pūsli. Saikss iznāca pa ēkas parādes durvīm, rokā turot ce­

ļasomu. Alvaress izslējās sēdeklī taisnāk un uzmanīgi vēro­ja Saiksu, kamēr tas apturēja taksometru. Tiklīdz tas sāka braukt, arī Alvaress iedarbināja dzinēju.

Taksometram sekot bija viegli. Alvaress turējās divu au­tomašīnu atstatumā un drīz vien saprata, ka Saikss brauc uz lidostu. Varbūt viņš devās uz ārzemēm, piemēram, kādu saulainu vietu Indijas okeāna krastā.

Alvaress paņēma telefonu un pārlūkoja numurus, līdz at­rada vajadzīgo. Viņš nospieda zvana pogu, ieslēdza skaļruni un novietoja telefonu klēpī, lai ar abām rokām varētu turēt stūri.

Pēc septiņiem signāliem atbildēja vīrietis: Jā?

- Džo, te Antonio. Man vajag palīdzību. Atri.

- Paklau, es strādāju FIB tikai darba dienās. Tagad esmu parkā kopā ar bērnu. Vai nevari pagaidīt?

- Vai tādā gadījumā es tev zvanītu?

Brīdi klusējis, Džo sacīja: Nu labi, kas man jādara?

- Atrodi informāciju par Kevina Saiksa kredītkartes trans­akcijām. Viņš nosauca Saiksa adresi.

- Kas man jāmeklē?

- Viņš iegādājās lidmašīnas biļeti, un man jāzina, uz ku­rieni viņš lidos.

- Cik daudz laika man ir?

- Viņš jau brauc uz lidostu, tātad maz.

- Sieva uz mani pārmetoši skatās, šonakt man nekas ne­spīd.

- Tikai nevajag sīkumus. Pasteidzies, lūdzu! Tas ir svarīgi.

- Tūlīt piezvanīšu birojam.

Alvaress pateicās un beidza sarunu. Viņa telefons iezva­nījās pēc vienpadsmit minūtēm.

- Tavs draudziņš Saikss iegādājās biļetes turp un atpakaļ no Dalesa lidostas uz Kilimandžāro Tanzānijā ar pārsēšanos Parīzē un Amsterdamā. Air France reiss izlidos piecpadsmit minūtes pēc vienpadsmitiem. Lidojums ilgs divdesmit čet­

ras stundas. Un es nospriedu, ka tu gribēsi zināt ne tikai ga­lamērķi, bet arī vietu, uz kurieni viņš dosies pēc tam.

- Jā. Kurp?

- Uz kaut kādu Tanzānijas pilsētu. Tangu. Jūras krastā. Viņš rezervēja sev viesnīcas numuru.

- Kā tu, pie velna, to uzzināji?

- Tāpat, kā uzzināju par lidojumu. Kredītkarte.

- Sasodīts, man tas pat neienāca prātā.

- Tu izklausies noguris.

- Tāds ari esmu.

- Protams. Turklāt tu nekad neesi bijis īpaši gudrs.

Jau pēc dažām sekundēm Alvaress zvanīja uz lidostu. Viņš neuzdrošinājās riskēt un izmantot to pašu lidmašīnu, kurā sēdēs Saikss, kaut gan abi bija tikušies tikai pāris reižu. Al­varess uzzināja, ka nākamais Air France reiss izlidos pēc se­šām stundām, un tas piešķirtu Saiksam pārāk daudz laika. Northivest lidmašīna, kas paceltos gaisā stundu pēc Saiksa, nogādātu Alvaresu uz Amsterdamu pietiekami ātri, lai viņš varētu pievienoties lidojumam uz Tanzāniju. Turklāt biļetes uz to bija lētākas.

Alvaress bija pārsteigts, tomēr priecājās un nevilcinoties nosauca operatoram savas kredītkartes datus. Bija tikai viens iemesls, kāpēc lai Saikss dotos uz Tanzāniju.

Acīmredzot Saikss zināja, kur ir kaujas raķetes.