Mednieks

49 . nodaĻa

Parīze, Francija

Pirmdiena

Plkst. 21:01 pēc Centrāleiropas laika

Viktors novērsa skatienu no fotogrāfijām. Starpniece stā­vēja kājās, un viņš bija pārvietojis datoru tā, lai runājot vien­laikus vērotu ekrānu, durvis un sievieti. Rebeka vēl joprojām baidījās no viņa un pulējās to slēpt. Viņa nezināja, ko Vik­tors nākamajā mirklī darīs, un viņam tas patika.

- Mūsu klients vēlējās iegūt šo kuģi, Viktors secināja.

Rebeka pamāja. Vai arī tā kravu.

- Ieročus?

- Kas to lai zina? Viņa paraustīja plecus. Lai nu kā, tas ir nogalināšanas vērts. Viktors klusēja, un viņa pajau­tāja: Vai tu grasies par to pārliecināties? Spriežot pēc ko­ordinātām, kuģis nogrimis pie Āfrikas austrumu krasta. Ja nemaldos, netālu no Tanzānijas.

- Nē. Kuģa krava man nerūp. Turpināsim iecerēto. Iznī­cināsim ienaidniekus. Pašsaglabāšanās dēļ. Nekam citam nav nozīmes.

- Labi, starpniece piekrita. Bet mēs jau esam pavirzī­jušies uz priekšu. Vismaz pamēģini izlikties priecīgs!

- Šādi es izskatos, kad priecājos.

- Tad es negribu zināt, kā tu izskaties saniknots.

- Nē, Viktors piekrita, negribi.

Rebeka pasmaidīja. Viņai piestāvēja smaids.

Lampa piepeši nodzisa, un istaba iegrima tumsā. Caur ai/kariem iespīdēja pilsētas apgaismojums.

- Sasodītie vadi, sieviete noņurdēja. Šeit nekas ne­darbojas kā nākas.

- Apklusti.

Lampa nebija vienīgā. Arī klēpjdatora ekrāns kļuva tum­šāks, jo pārslēdzās uz akumulatoru. Nekas nebija redzams zem parādes durvīm, tātad arī priekšnamā gaisma izslēgta. Viņš paķēra telefona klausuli. Klusums.

Jau nākamajā mirklī viņš ar kreiso roku bija satvēris Rebekas matus un labajā turēja nazi, iespiedis asmens galu viņas kakla ādā. Miega artērija saspringa.

- Tu viņus atvedi.

Sieviete iepleta acis. Nē, es zvēru, ka ne.

Bailes bija īstas, tāpat kā pārsteigums.

Viktors viņai ticēja. Tātad viņi tevi vēroja.

- Tas nav iespējams. Es uzmanījos.

- Ne pietiekami.

Atlaidis viņu, Viktors piesteidzās pie durvīm un pielika ausi pie tām. Nekas nebija dzirdams. Viņš palūkojās uz starp­nieci.

- Kur ir tavs ierocis?

Viņa bija pacēlusi plaukstu pie kakla. Acīs vīdēja asaras. Kādu bridi viņa vilcinājās. Es jau teicu, ka man tāda nav.

- Tu vienu paslēpi gadījumam, ja nolemtu mani nogali­nāt. Kur?

- Zem dīvāna spilveniem.

- Paņem. Viņa paklausīja, un Viktors izrīkoja: Dod man.

Rebeka bailīgi pasniedza ieroci, un Viktors to paķēra. Ne­liela Heklera un Koha sistēmas P2000 modeļa pistole. Viņš izņēma aptveri, pārbaudīja, ka tā ir pilna, ietrieca atpakaļ un iebīdīja patrontelpā lodi, noņēma drošinātāju un ātri pameta

skatienu apkart. Parades durvis bija vienīgais uzbrukuma teļš. Varbūt ienaidnieki jau tobrīd bija koridorā un gatavo­jas.

Viktors norādīja uz durvīm. Atnes visu, ko vari, un sa­liec tām priekšā.

Viņš ar vienu roku pievilka dīvānu. Sieviete pacēla klub­krēslu un novietoja to augšā. Viktors pievienoja arī galdu, 11/ kura stāvēja lampa. Šie šķēršļi nevienu neapturētu, bet vismaz aizkavētu.

- Seko man.

Sieviete vilcinājās. Mans dators…

- Ja tas neglābs tev dzīvību, atstāj šeit.

- Man ir izdrukātas kopijas, bet mums vajag dokumen­tus. Viņa paņēma plecu somu, atvilktnē sameklēja zibatmiņu, ievietoja to datorā un nokopēja datu mapi. Es likšu datoram izdzēst cieto disku.

- Pasteidzies.

Tiklīdz Rebeka bija pabeigusi, Viktors aizveda viņu uz virtuvi, satvēra aiz pleciem un nostādīja vajadzīgajā vietā.

- Ko tu dari?

Viktors parāva auklu, pavelkot augšup žalūzijas, un pa­grūda Rebeku malā.

Viņa iestenējusies nokrita, bet logs bija vesels, siena ari. Snaipera nebija.

Sieviete saniknota uzlūkoja viņu. Ko tas nozīmē?

Neatbildējis Viktors atvēra balkona durvis, izgāja ārā, pa­lūkojās apkārt. Notekcaurule. Ja tā būtu pietiekami izturīga, pa to varētu tikt lejā minūtes laikā. Viktors satvēra cauruli un spēcīgi parāva. Tā sakustējās, bet tikai mazliet. Pagaidām derēs.

Viņš pagriezās, ieraudzīja sievieti pieceļamies un atskār­ta, ka viņa nespēs nokāpt lejā. Viņam nepatika doma, ka nāksies mainīt savu plānu, lai pielāgotos cita cilvēka nemā­kulībai. Vajadzēja atrast kādu citu izeju.

Lūk! Ēkas galā aiz stūra rēgojās melns metāla stienis. Ugunsdzēsēju kāpnes. Starp tām un viņu dzīvokli bija vēl divi balkoni. Viktors pievērsās starpniecei.

- Noauj kurpes.

- Kāpēc?

- Ja gribi dzīvot, klausi man, Viktors nošņāca. Viņa no­meta apavus, un Viktors izrāva viņu uz balkona, norādot uz kāpnēm. Es pārlēkšu. Viņš aizbāza pistoli aiz jostas un uzkāpa uz margām, pieturoties pie notekcaurules. Pēc tam pasniegšu tev roku.

Rebeka sparīgi purināja galvu. Ko? Nē, es nevarēšu.

- Tad paliec te un mirsti. Es aizeju.

Viktors priecājās, ka Rebekas dzīvoklis ir lēts; balkonus šķīra tikai dažas pēdas. Ja nebūtu citas iespējas, viņš varētu aizlēkt no margām līdz nākamajam balkonam. Bet margas bija slapjas. Viņš varētu paslīdēt, un krist vajadzētu ilgi.

Viņš nostājās uz margām ar seju pret sienu, cieši satvēra notekcauruli ar kreiso roku, pacēla labo kāju augšup, izstie­pa un ar pēdu pieskārās blakus balkona margām. Ar labo roku viņš pieķērās ķieģeļiem un vienlaikus atspērās ar kreiso kāju, kas tūdaļ pieskārās margām tieši blakus labajai. Tad viņš palūkojās uz starpnieci. Nāc.

Sieviete uzkāpa uz margām tāpat kā Viktors, tikai kustē­jās mokoši lēni, strauji elpodama. Viktors saprata, ka viņa cenšas neskatīties lejup.

- Dod. Viņš pasniedzās pretī.

- Ak Dievs!

- Viņš tevi nedzird. Dod roku.

Trīcēdama Rebeka paklausīja, un Viktors cieši satvēra vi­ņas plaukstas locītavu.

- Man sāp.

- Tātad nenokritīsi. Atstāj kreiso kāju uz margām un cel labo. Es tevi turēšu.

Viņa izstiepās, bet nevarēja aizsniegties. Par tālu.

- Ne. Kad teikšu, atgrūdies no margam, un es tevi vilkšu. Saprati?

-Jā.

- Gatava? Viņa pamāja, un Viktors satvēra viņu vēl ciešāk. Nu! Viņš rāva, Rebeka atspērās, bet zaudēja līdz­svaru, un kreisā kāja paslīdēja. Viņa iekliedzās. Viktors ieste­nējās, bet paguva uzvilkt viņu uz margām. Rebeka pret tām atsitās un ievaidējās, bet viņš parāva sievieti augšup, un viņa nokrita uz balkona.

Cieši aizmiegusi acis, viņa gulēja uz mitrās akmens virsmas. Viktors notupās blakus un satvēra viņu aiz padu­sēm. Tad viņš uzkāpa uz margām pretējā pusē.

- Vēlreiz, viņš noteica. Viegli, protams, nebūs.

*

Vīrietis ienāca koridorā, tēmējot ar Heklera un Koha sis­tēmas mašīnpistoles 5SD modeli. Viņš bija ģērbies melnā kaujas tērpā ar pamatīgu kevlara bruņuvesti un uzkabi, kas pilna ar granātām un papildu aptverēm. Aprīkojumu papil­dināja nakts redzamības brilles un pie labās kājas piesprā­dzēta pistole.

Viņam raiti sekoja četri tāpat bruņojušies vīri, nosedzot katrs savu lauku tā, ka netraucēja cits citam.

Visi sasniedza mērķa dzīvokli, ieņēma vietas un gaidīja tarānu. To nesa divsimt četrdesmit mārciņu smags muskuļu un dusmu kamols, kurš skrēja pa gaiteni, turot tarānu abās rokās. Šis sešdesmit mārciņas melnā tērauda rotāja balta gal­vaskausa attēls.

Vīrs apstājās pie durvīm, pamanīja komandiera žestu un atvēzējās.

*

Viktors dzirdēja būkšķi brīdī, kad kāpa uz otro balkonu. Sieviete satrūkās un piespiedās ciešāk pie sienas, acīmre­dzami pārbijusies.

- Kāp uz margām, Viktors pavēlēja.

- Nevaru.

- Tūlīt.

Starpniece papurināja galvu. Nevaru!

Viņa jau pirmo reizi tik tikko sasniedza mērķi, un tobrīd dzīvokli vēl nebija uzbrucēju. Tagad būs vēl grūtāk, turklāt trūka laika. Viktors palūkojās uz ugunsdzēsības kāpņu stieni. Viņš varētu tikt līdz tam vai šļūkt pa notekcauruli un sasniegt zemi trīsdesmit sekundēs. Bet aizritēs minūtes, ja viņu ka­vēs sieviete. Minūtes, kuru viņiem nebija.

Būtu pavisam viegli pamest Rebeku. Instinkti pavēlēja bēgt bez viņas. "Kopā mēs nekur netiksim. Ko gan node­rīgu viņa vēl varētu pastāstīt? Daudz. Rebeka ir redzējusi mani sejā, dzirdējusi balsi un vēl pirms mūsu sastapšanās zi­nāja par mani vairāk nekā jebkurš cits no dzīvajiem. Nē, nedrīkst pieļaut, ka viņu notver."

Rebeka bija aizvērusi acis. Viktors izņēma pistoli, notē­mēja viņai galvā un dziļi ievilka elpu. Bet neizšāva.

Viņš ar kāju saspēra balkona durvis un metās iekšā, ka­mēr stikla lauskas vēl bira uz grīdas. Izskrējis caur virtuvi un viesistabu, viņš ievēroja, ka iekārtojums ir tāds pats kā sievietes dzīvoklī. Viņš pieplaka pie durvju actiņas un ielū­kojās koridorā. Pie durvīm bija cilvēks melnā, apgādājies ar Heklera un Koha sistēmas mašīnpistoli, bruņuvesti un nakts redzamības brillēm.

Viktors dziļi ievilka elpu. Labi bruņota un aizsargāta uz­brukuma komanda nebija tas pats kā daži slepkavas ar pis­tolēm. Viņš dzirdēja šņācienus un būkšķus, kamēr pārējie centās izlauzties caur aizbarikādētajām durvīm. "Nabadziņiem nav ne jausmas, ka manis tur nav. Taču… man jārīko­jas. Kaut kas jādara tūlīt pat."

Atrāvis vaļā durvis, Viktors satvēra pārsteigto šāvēju aiz rokām un ievilka istabā. Vīrs bija tā izbrīnīts, ka pat neie­saucās. Viktors nogāza viņu zemē un trieca ar pistoles spalu viņam pa žokli. Tad viņš atkal aizvēra un aizslēdza durvis.

*

Pārējie dzirdēja troksni, apcirtās, pamanīja, ka viens no biedriem pazudis.

- Kas tas bija, pie velna?

- Sasodīts, sasodīts, viņš sagrābis Ksavjē!

- Viņš ir citā dzīvoklī.

- Atkāpties, atkāpties, viņš ir trīssimt piektajā.

Šāvēji iznāca no starpnieces dzīvokļa, nepabeiguši meklešanu, izsteidzās koridorā un ieņēma jaunas vietas, lai uz­bruktu kaimiņu dzīvoklim.

- Nu tā, komandieris nočukstēja, piebeigsim to ne­lieti.

*

Viktors iestiprināja krēslu zem durvju roktura un izņēma apdullinošās granātas no šāvēja uzkabes. Salicis tās jakas ka­batās, viņš paķēra arī dažas aptveres mašīnpistolei ar klusi­nātāju.

Vīrs nemaņā gulēja uz grīdas. Viktors uzlika viņa nakts redzamības brilles. Apkārtne pārvērtās par neskaidru zaļu miglu. Viņš paņēma pistoli un divas reizes iespēra guļoša­jam pa galvu, lai tas drīzumā nepamostos. Ja viņš izšautu, komanda uzbruktu nekavējoties. Tagad viņam bija dažas se­kundes, kamēr svešie sagatavosies un izdomās plānu savējā glābšanai.

Viņš pazina emblēmu uz vīra formastērpa un atvieglots uzelpoja. "Francijas policijas pretterorisma vienība, nevis CIP. Varbūt viņi novēroja starpnieci vai arī pamanīja mani lidostā un sekoja. Vai arī kāda civiliedzīvotājs mani pazinis un ziņojis varas pārstāvjiem. Protams, par atgriešanos Pa­rīzē ir jāmaksā."

Rokā turēdams ieroci, Viktors skriešus devās uz balkonu un saviebās, ielūkojies tieši ielas laternā; brilles paspilgtinā­ja gaismu. Starpniece bija atspiedusi muguru pret otra bal­kona sienu un centās elpot lēnāk.

Viktors nostājās uz margām un ar diviem lēcieniem at­griezās uz pirmā balkona. Viņš paslīdēja, bet paguva satvert notekcauruli, nometot mašīnpistoli. Tā nokrita uz balkona, un viņš atvieglots nopūtās.

Jau nākamajā mirkli Viktors pacēla ieroci un steidzās uz virtuvi un viesistabu. Viņš turēja ieroci abās rokās, iespie­dis laidi plecā, un lūkojās tēmēkli. Galva un ierocis kustējās vienlaikus.

Dīvāns, galds un krēsls bija salauzti un atbīdīti malā. Vies­istabā šāvēju nebija. Viņi gaidīja ārpusē.

Un gatavojās iebrukt tukšā istabā.

Atkal.