Mednieks

65. NODAĻA

Plkst. 01.49 pēc Centrāleiropas laika

Kad Viktors atgriezās istabā, lielā lampa bija izslēgta. Ļoti labi. Viņš bija piekodinājis Rebekai to neieslēgt un atstāt ti­kai mazākās lampas. Ari tās bija izslēgtas. Viņš dzirdēja, ka vannasistabā līst ūdens. Viņš nebija brīdinājis Rebeku to ne­izmantot. Ja kāds viņai uzbruktu, tam vairs nebūtu izšķiro­šas nozīmes.

- Es esmu atpakaļ, viņš sacīja.

Klusums. Rebeka dušā viņu nedzirdēja. Starp aizkariem bija sprauga. Istabā iespīdēja mēness stars. Zem vannasistabas durvīm blāvoja gaisma. Tās pietika, lai viņš redzētu, ka viss ir savās vietās. Tomēr viriš uzmanījās, kā jau vienmēr, un tumsā piegāja pie savas gultas, kas bija tālāk no durvīm. Viņš nospieda slēdzi. Istaba joprojām grima tumsā.

Viktors nopūties apgāja apkārt gultai un tuvojās otrajai lampai pie starpnieces gultas. Viņi vienmēr ņēma divvietī­gos numurus ar divām gultām. Bija jau pietiekami grūti iemigt, ja Rebeka ir tajā pašā istabā; viņš neizturētu, ja vaja­dzētu gulēt viņai blakus. Pēc visām vienatnē pavadītajām naktīm Viktors pat nezināja, vai spētu iemigt kopa ar kādu. Viņš negribēja mēģināt un vilties, negribēja atklāt, cik ļoti ir attālinājies no normālas dzīves.

Viņš nospieda slēdzi, bet arī šī lampa nedarbojās. Viktors pagriezās. Vannasistabā spīdēja gaisma, tātad elektrība ne-

bija atslēgta, bet abas lampas nedega. Tā bija pārāk neticama sagadīšanās.

Jau nākamajā mirklī Viktoram roka parādījās nazis. Viņš piegāja pie lielās gaismas slēdža, pacēla roku, ar pirkstu skar­dams slēdzi, bet nenospieda to. Viņu pārņēma ļaunas nojaus­mas.

Šķita, ka viņu kāds tīšām vedina pie slēdža. Varbūt viņš kļūdījās, tomēr negribēja riskēt, tādēļ nolaida roku, izņēma lukturīti no kabatas un pavērsa to pret slēdzi. Tas bija pa­rasts gaismas slēdzis, tāds pats kā brīdī, kad viņi ieradās istabā, tikai skrūvju galvas likās nedaudz apskrambātas. Viņš apgaismoja grīdu zem slēdža. Pēc dažām sekundēm viņš pamanīja balto, sīciņo plāksnīti uz paklāja, notupās un pieskārās tai. Apmetums.

Kad viņi ieradās, istaba bija nevainojami tīra.

Pulss paātrinājās. Istabā nebija lielu drēbju skapju, un zem gultām trūka vietas. Atlika vannasistaba.

Viktors ieslēdza televizoru un pastiprināja skaņu, atgrie­zās pie gultas, kreisajā rokā turot lukturīti un labajā nazi, klusi pieslīdēja pie vannasistabas durvīm un nostājās tām pretī. Viņam bija šausminošas nojautas par to, ko ieraudzīs. Augums saspringa.

Viņš atspēra durvis.

Vannasistaba bija šaura. Tajā neviens neslēpās, neviens ne­gaidīja.

Vismaz neviens, kas būtu dzīvs.

Rebeka vēl joprojām izskatījās skaista, kaut gan seju aiz­sedza slapjie mati. Galva balstījās pret vannas malu, it kā viņa atpūstos, bet tā bija sagriezta nedabiskā leņķi. Ūdens šļācās uz sejas un plati atvērtajām acīm. Viktors gausi tuvo­jās viņai un aizgrieza krānu.

Vienmērīgā elpošana nespēja palēnināt viņa sirds ritmu. Viktors notupās pie vannas, un nazis izslīdēja no pirkstiem. Viņš zināja, ka tas ir bezjēdzīgi, tomēr meklēja viņas pulsu.

Ada vēl bija silta. Pacēlis roku, viņš atglauda gaišos matus no sievietes sejas. Viņa bija iebildusi, kad Viktors pavēlēja tos izbalināt. Tagad viņš saudzīgi aizvēra Rebekas plaksti­ņus. Viņa izskatījās iemigusi un mierpilna. Viktors uz viņu skatījās ilgi daudz ilgāk, nekā to vajadzētu.

Tad viņš satvēra nazi un piecēlās. Pirkstu kauliņi bija balti. Viņu mocīja nelabums. Viktors izgāja no vannasistabas, un viņa acīs vīdēja salts niknums.

Nebija nekādu aizstāvēšanās brūču, asiņu pēdu, ādas zem nagiem; nekas neliecināja, ka viņa pretojusies. Viktors Rebeku pazina pietiekami labi, lai saprastu, ka viņa nemirtu bez cīņas. Bet pret to, kurš viņu nogalināja, šāda cīņa būtu nolemta neveiksmei jau no paša sākuma. Slepkava bija pras­mīgs. Un vēl joprojām uzturējās kaut kur tuvumā. Rebeka nebija vienīgais mērķis. Viņš gribēja nogalināt abus. Viktors pagriezās un pievērsa skatienu gaismas slēdzim.

Zem tā droši vien bija fiksēts slēdzis, pievienots detona­toram, kas uzsprāgtu, kad to caurstrāvotu elektrība. Tas sa­vukārt uzspridzinātu plastikas sprāgstvielu lādiņu aiz sienas, un ar to pietiktu, lai neviens no istabā esošajiem neizdzīvo­tu. Ja Rebeka dotos uz "Olimpu" kopā ar viņu, sprādziens nogalinātu abus. Tā nenotika. Viktors bija licis viņai palikt viesnīcā, jo te bija drošāk.

Slepkava noteikti bija ārpusē. Pēc spridzekļa ievietošanas viņš neaizietu, paļāvies tikai uz cerību, ka viss noritēs veik­smīgi. Tātad viņš bija tepat, vēroja un gaidīja. Un viņš aiz­ietu tikai pēc tam, kad pa logu izšautos liesmas.

Viktors negrasījās likt viņam gaidīt.

Viņš ar nazi izskrūvēja gaismas slēdzi un piesardzīgi no­ņēma ietvaru. Tiešām, pie vadiem bija piestiprināts detona­tors, kas iestrādāts lielā amerikāņu C-4 sprāgstvielu gabalā, un tas savukārt bija rūpīgi iemīcīts sienas dobumā. Vairākas mārciņas. Blakus saliktas plastmasas limonādes pudeles ar dīzeļdegvielu, lai sprādziens radītu neapvaldāmu uguni, pār­

vēršot līķus pīšļos un neatstājot nekādas liecības par vainīgo. Droši vien citur istabā un arī vannasistabā bija paslēptas vēl dažas pudeles.

"Neapšaubāmi, slepkava bija vērojis mani ieejam viesnīcā. Ja drīz nenograndīs sprādziens, viņš sapratis, kas noticis. To es nedrīkstu pieļaut." Viņš atvienoja televizoru no elektrī­bas, nogrieza gandrīz trīs pēdas garo vadu un noņēma spraudni. Izrāvis telefona kabeli, viņš pienesa aparātu tuvāk durvīm, norāva plastmasas korpusu un piestiprināja vadus televizora vada galam. Otru galu viņš pievienoja detona­toram, iepriekš uzmanīgi noņēmis slepkavas izmantotos vadus. Kad viss bija nostiprināts, viņš iesprauda telefona vadu rozetē blakus televizoram.

Tiklīdz telefons iezvanīsies, elektrība tā vados uzspridzinās detonatora lādiņu. Pēc tam sekos plastikas sprāgstvielas. Viktors ātri savāca mantas un aizgāja. Ne­drīkstēja kavēties.

Viņam vajadzēja piezvanīt.

*

Pat nakts vidū bāri un kafejnīcas gar ielas malām bija at­vērti un pārpilni. Kipras iedzīvotāji un tūristi izklaidējās. Rīds sēdēja pie galdiņa blakus kādas mazāk trokšņainas ka­fejnīcas durvīm un klusi dzēra svaigi spiestu apelsīnu sulu no augstas glāzes. Blakus viņš turēja grāmatu, ko nebija la­sījis, bet tā palīdzēja izskaidrot viņa vēlēšanos rāmi sēdēt. Rīds zināja, ka viesmīli tas izbrīna, bet nākamajā dienā ap šo laiku viņš jau būs Anglijā un baudīs lielu Hennessy Ellipse konjaka glāzi.

No šīs vietas viņš redzēja tumšo četrstūri, ko veidoja Teserakta istabas logs. Rīda pulss bija par trīs sitieniem minūtē ātrāks nekā parasti, jo viņš gaidīja sprādzienu. Tam jānotiek drīz, jo pirms pāris minūtēm viņš bija redzējis Teseraktu atgriežamies viesnīcā. Rīdu nedaudz aizkaitināja apziņa, ka nav cita vārda, kādā saukt savu medījumu.

Rebeka Samnere to neatklāja par spīti vērā ņemamiem pierunāšanas paņēmieniem. Beigu beigās Rīds noticēja, ka Teserakts nav pateicis viņai savu īsto vārdu. Un tas bija sa­protams. Tādiem cilvēkiem kā Teserakts un viņš pats nemaz nav īstā vārda.

Rīds bija uzdevis arī citus jautājumus. Cik viņam gadu? Kāda ir viņa pagātne, kur viņš mācījies, kur uzaudzis? Rīds labprāt noskaidroja šādu informāciju par saviem mērķiem, it īpaši gadījumos, ja mērķis bija profesionāls slepkava ar acīmredzamām prasmēm, ko gan nevarēja salīdzināt ar Rīda paša māku. Darba devēju sagādātais Teserakta dosjē bija no­žēlojami plāns, un Rīdām nepatika nogalināt cilvēkus, kurus viņš nebija pienācīgi iepazinis. Diemžēl sieviete varēja viņam pateikt tikai dažus sīkumus, neko svarīgu vai jaunu. Viņa ne­meloja. Neviens Rīdām nemeloja, jo viņš prata pārliecināt.

Trieciena vilnis sapurināja viņa kreklu, un ausīs sāka zva­nīt. Pār ielu bira stikla lauskas. Ķieģeļi izsita automašīnu vēj­stiklus. No istabas logiem izšāvās liesmas. Naksnīgajās debe­sīs kāpa biezi dūmi.

Aizvērtām acīm Rīds iztēlojās aizraujošo mirkli, kad Tese­rakts nospieda gaismas slēdzi un viņa miesa tika norauta no saspridzinātajiem kauliem. Tas noteikti bija lielisks skats, kaut gan Rīdām nepatika izmantot spridzekļus. Tie neatbilda viņa slepkavas doktrīnai, jo bija pārāk skaļi, pārāk visaptve­roši un tiem bija pārāk daudz papildu upuru. Spridzeklis bija terorista, nevis izcila algotā slepkavas ierocis.

Sākotnējo stingo klusumu, kas sekoja sprādzienam, strauji aizpildīja histēriski kliedzieni. Vēl viena nepatīkama spri­dzekļu blakusparādība. Tie izbiedēja garāmgājējus. Visi pie­trūkās kājās, skatījās, rādīja uz liesmām, daudzi nesavaldīgi klaigāja. Rīds apmierināts redzēja, ka krītošās šķembas nav nevienu ievainojušas, kaut gan jebkurš nelaimīgais, kurš sprādziena brīdī gājis garām istabas durvīm, noteikti bija sa­rauts gabalos. Vismaz mirtu nekavējoties. Bez ciešanām.

Rīdām tas bija svarīgi. Arī blakus istaba bija iznīcināta, bet tajā nemitinājās viesi. Rīds to iepriekš bija pārbaudījis. Viņš nekad nenogalināja nevainīgos, ja vien no tā varēja izvairī­ties. Viņš bija profesionālis, nevis psihopāts.

Istabā bija pietiekami daudz sprāgstvielas, lai saplosītu Teseraktu neskaitāmos sīkos gabaliņos, un katalizatora veici­nātās liesmas pārvērtīs abus līķus pelnos. Tas bija dzelžai­nais klienta nosacījums. Viņš vēlējās, lai nepaliktu itin nekādas pēdas. Tā kā laiks un resursi bija ierobežoti, tur­klāt pretinieks nebija amatieris, Rīdām nekas cits neatlika un nācās izmantot sprāgstvielas un uguni, lai līķus nevarētu identificēt.

Rīds iztukšoja glāzi un piecēlās. "Pēc tāda sprādziena Teserakts nevarēja izdzīvot, tātad darbs ir pabeigts un manam iespaidīgajam trofeju skaitam pievienots jauns skalps. Žēl, ka lamatas bija izliktas tik prasmīgi un medījumam nepietika laika apjaust, ka viņš tajās nokļuvis." Anglis paņēma grāmatu un avīzi, atstājot īpaši bagātīgu dzeram­naudu.

Viņš gāja garām satriektajiem cilvēkiem pie viesnīcas, ne­steidzīgi baudot silto vakaru skaistajā pilsētā, un nezināja, ka nav vienīgais, kurš nepievērš uzmanību sprādzienam.