Mednieks

62 . NODAĻA

Parīze, Francija

Ceturtdiena

Plkst. 21.20 pēc Centrāleiropas laika

Lija, un tas nokaitināja Alvaresu vēl vairāk nekā parasti. Viņam līdzi nebija lietussarga, kā jau vienmēr, un viņš ātri gāja uz priekšu, uzrāvis platos plecus. Lietus lāses kapāja galvvidu, lija pār seju un kaklu, izmērcēja mēteli un kreklu. Viņš bija pavadījis ārpus taksometra tikai trīs minūtes, bet jau bija slapjš kā žurka. Toties lietus piestāvēja viņa noska­ņojumam. Izmeklēšana strauji zaudēja tempu. Vienīgais pavediens bija miris līdz ar Hoitu, un Alvaress neko vairs nespēja paveikt. Ozola slepkava un raķešu atrašanās vieta arvien vairāk attālinājās.

Nācās mirkt vēl minūti, iekams viņš pamanīja īsto kafej­nīcu ielā, kur tādu bija vairāki desmiti, un iesteidzās iekšā. Šaurajai telpai bija zemi griesti, un pie visiem galdiņiem kāds sēdēja. Alvaress notrauca no matiem un sejas lietus lāses un aplūkoja kafejnīcu. Viņš pamanīja Lefevru, kurš sēdēja viens pats un lasīja avīzi. Rūpīgi koptais mazā auguma francūzis izskatījās tieši tāds pats kā pirms pusotras nedēļas, kad abi tikās pie slepkavas viesnīcas. Tomēr kaut kas viņa uzvedībā šķita mainījies. Toreiz viņš izstaroja augstprātību un pārā­kumu, tagad izturējās kā parasts cilvēks. Viņš nebija redzējis

kolēģi ienākam un pacēla skatienu tikai tad, kad Alvaress jau atvilka krēslu viņam pretī.

- Priecājos, ka mani nepievīlāt, Alvaress apsēžoties sacīja. Pēc tādas izmirkšanas man nāktos jums atriebties.

Lefevrs aizvēra avīzi. Vai vēlaties kaut ko dzeramu?

- jā. Kafiju, lūdzu.

Francūzis pasauca viesmīli un pasūtīja divas kafijas, kā ari šokolādes maizīti sev. Alvaress pasmaidīja. Policisti visā pa­saulē bija vienādi. Visi ēda savas valsts tradicionālās smalk­maizītes. Alvaress novilka piemirkušo mēteli un uzlika to uz krēsla atzveltnes.

- Jūs gribējāt aprunāties.

Lefevrs pamāja. Tieši tā. Pateicos, ka atnācāt.

- Nekādu problēmu.

- Domāju, ka mēs varam viens otram palīdzēt.

- To es centos jums iestāstīt jau vairāk nekā pirms nedē­ļas.

- Un man vajadzēja ieklausīties. Lefevrs paraustīja ple­cus. Bet tobrīd vajadzēja tikt galā ar līķiem pilnu viesnīcu. Lūdzu, piedodiet, ja izturējos nepieklājīgi.

- Atvainošanās pieņemta.

- Es centīšos jūs ilgi neaizkavēt.

Alvaress notrauca lietus lāses no galvas. Pateicos.

- Andris Ozols bija atvaļināts Krievijas un Padomju Savie­nības jūras spēku virsnieks, Lefevrs sacīja. Vai pareizi? Tā kā Alvaress neatbildēja, franču leitnants pavīpsnājis no­teica: Uztveršu jūsu klusēšanu kā piekrišanu. Es nojaušu, ka tā ir patiesība, un arī jums tas nav jaunums. Lai nu kā, mēs abi zinām, ka pirms nedēļas Ozolu nogalināja profesio­nāls slepkava. Tikai dažas stundas vēlāk šis nelietis pats kļuva par mērķi viesnīcā un nošāva daudz cilvēku. Šis pagaidām neidentificētais slepkava pēc dažām dienām at­

griezās Parīzē. Viņu pazina un izsekoja, bet viņš izvairījās no aresta un nogalināja vairākus policistus. Pirms bēgšanas

viņš tikās ar amerikānieti.

/

- Kāpēc jūs man to visu stāstāt? Alvaress jautāja. Lefevrs atlaidās krēslā. Jus ar šo informāciju panāksiet

vairāk nekā es.

- Kādā ziņā?

- Džons Kenards, Lefevrs sacīja.

Alvaresam gara acu priekšā iznira Kenarda tēls. Miris. Nodurts un pamests uz netīras tualetes grīdas. Ko jūs gri­bat?

- Viņš strādāja kopā ar jums, vai ne?

- Paklau, es neatnācu, lai atbildētu uz jūsu jautājumiem. Lefevrs pamāja. Tas atkarīgs no jums. Es tikai pastāstu,

ko zinu, un neko nelūdzu pretī. Bet ceru, ka būsiet atklā­tāks, kad visu uzklausīsiet.

Viesmīle atnesa pasūtīto. Alvaress iemalkoja kafiju. Tur­piniet.

- Dienu pēc Kenarda slepkavības kāds bezpajumtnieks, sen zināms maniem padotajiem, mēģināja nopirkt alkoholu ar viņa kredītkarti. Policists viņu notvēra un nopratināja. Šim cilvēkam bija ari mobilais telefons, kas piederējis jusu darbabiedram. Pēc ilgas iztaujāšanas bezpajumtnieks apgal­voja, ka izņēmis šīs mantas no atkritumu tvertnes, kur tās iemetis cits vīrietis. Es viņam ticu. Līdz šim viņš nav bijis vardarbīgs, un viņam nebija ne naža, ne asiņu traipu uz drē­bēm, ko viņš nemazgā un nekad nenovelk. Cilvēks, kurš aizmeta telefonu un kredītkartes, bija ģērbies uzvalkā un runāja ar angļu akcentu. Protams, man tas neizklausījās pēc parastā Parīzes laupītāja. Slepkavība acīmredzot bija krietni sarežģītāka, nekā uzskatīts līdz šim. Izmeklēšanas gaitā mēs pārbaudījām Kenarda zvanu izrakstus. Viņš sazinājās ar drau­

giem, radiem, kolēģiem un tā tālāk. Nekā aizdomīga, izņe­mot Francijas numuru, no kā zvanīts Kenardam divas rei­zes jau pēc viņa nāves.

Alvaress ļoti centās neizrādīt emocijas.

- Šis numurs atbilst dzīvoklim Marseļā, Lefevrs turpi­nāja, kur mēs atradām dārgu saziņas aparatūru. Mans amata brālis Marseļā devās turp, bet dzīvoklis bija tukšs. Noņemtie sievietes pirkstu nospiedumi sakrīt ar tiem, ko at­radām kādā Parīzes dzīvoklī. Tajā pašā, no kura aizbēga Ozola slepkava kopā ar amerikānieti. Kā redzat, ir kāda sais­tība starp jUsu kolēģi, šo amerikānieti un vīru, kurš noslep­kavoja Andri Ozolu. Man nav ne jausmas, kas viņus saista, un es ārkārtīgi riskēju, atklājot jums šo informāciju. Galu galā arī jūs varētu būt iesaistīts.

- Apliecinu, ka tā pavisam noteikti nav. Alvaress sa­triekts nolika savu kafijas krūzi.

Lefevrs pamāja. Es esmu policists. Mans darbs ir rūpē­ties, lai noziedzniekus tiesā. Bet es saprotu, kā strādā izlū­košanas dienesti. Zinu, ka šo to man neatklās nekad, bet man tas ir vajadzīgs. Kā lai es kaut ko atklāju, ja man nav pierā­dījumu?

Policists pacēla brūnu ādas portfeli un izņēma no tā do­kumentu mapi.

- Kas tas ir? Alvaress jautāja.

- Viss, ko līdz šim esam noskaidrojuši, Lefevrs atbil­dēja. Visi pierādijumi.

Alvaress paņēma mapi un vienkārši pajautāja: Kāpēc?

- Tāpēc, ka jūs ar to varat paveikt vairāk nekā es. Manu­prāt, labāk vismaz vienam no mums gūt panākumus nekā abiem ciest sakāvi. Taisnīgums man ir svarīgāks par atzinību. Cilvēki ir miruši. Viņi ir pelnījuši, lai viņus atriebj. Šo uzde­vumu es uzticu jums. Lūdzu tikai, lai vēlāk jus man privāti pateiktu, vai kaut kas izdevās.

Tā bija niecīga cena. Labi, Alvaress noteica. Viņš gra­sījās šo solījumu turēt.

Lefevrs norādīja uz mapi. Tur ir amerikānietes pirkstu nospiedumi. Iesaku vispirms noskaidrot, kas viņa ir.

- Nezinu pat, kā jums pateikties.

- Tas nav nepieciešams. Lefevrs pasmaidīja.