Mednieks

32 . nodaĻa

Plkst: 01.50 pēc Centrāleiropas laika

Viktors nostājās tā, lai varētu vienlaikus vērot ārdurvis un ieeju virtuvē. Starpniece lēja sev glāzē ūdeni. Viņš dzirdēja, kā atveras skapīša durvis un pēc četrām sekundēm iz­lietnē iešļācas ūdens. Ja skaņa nemainītos pēc vēl četrām sekundēm, viņš ieietu virtuvē un noskaidrotu, ko sieviete patiesībā dara. Pēc trim sekundēm viņš dzirdēja, ka glāze pamazām pildās.

Viņš nojauta, ka šīs sievietes tuvumā pavadītais laiks visu tikai sarežģī. Viņa jau iepriekš bija iesūtījusi Viktoru lama­tās, un viņš nekad nejutīsies pilnīgi pārliecināts, ka tas ne­notiks vēlreiz. "Vajadzētu kundzīti nogalināt uzreiz." Viņš visu dzīvi pavadīja, mazinot apdraudējumus, un izdzīvotāja instinkts kliedza, ka risks ir pārāk liels.

Tomēr likās nepieciešams apsvērt arī otru pusi. Vienas sa­runas laikā viņš bija uzzinājis vairāk nekā pēdējās dienās. Un vēl joprojām šo to nesaprata. "Labāk uzklausīt viņu un pēc tam nolemt, vai nogalināt. Tā nebūtu atriebība, jo tādas emo­cijas man neko nenozīmē. Es tādējādi aizsargātos. Starpniece par mani zina pārāk daudz. Šobrīd viņa, pati to nenojaušot, cīnās par savu dzīvību."

Starpniece atgriezās. Viņa iemalkoja ūdeni un nolika glāzi uz galdiņa. Par ko es runāju?

- Par melnajām operācijām.

- Sākumā man šķita, ka tā gluži vienkārši ir nesaskaņota, viņa sacija. Es nezināju, ka viss ir pavisam nelikumīgi, citādi nepiekristu piedalīties. Tas ir noderīgi, jo nozīmē, ka mūsu pretinieki ir tikai daži cilvēki. Kamēr tas nemainās, mēs varam kaut ko darīt.

- Piemēram?

- Ja viņi vēlas mūs nogalināt, lai slēptu saikni starp vi­ņiem un Ozola nāvi, patiesībai atbilst arī pretējais apgalvo­jums. Mēs meklēsim pasūtītājus un visus, kas par to zina. Varbūt divus vai trīs. Nocirtīsim galvu, un mirs arī ķerme­nis.

- "Mēs" nozīmē "es", vai ne?

- Es tev palīdzēšu viņus atrast, Rebeka solīja. Šobrīd mēs nezinām, kas ir mūsu ienaidnieks. Es sazinājos tikai ar vienu cilvēku, un viņš jau ir nogalināts. Bet es varu noskaid­rot, kurš aiz tā slēpjas.

- Kā? Viktors jautāja.

- Sekosim naudai.

- Paskaidro.

- Nauda vienmēr atstāj pēdas. Naudu par Parīzes darbu ieskaitīja tavā Šveices bankas kontā no cita anonīmā konta, ko pārvaldīju es. Un manā kontā to, protams, ieskaitīja no vēl cita konta.

- Kā tas mums noder? Kontu droši vien atvēra tieši Ozola slepkavības apmaksai.

- Tā nav.

- Kā tu to zini?

- Es strādāju pie viņiem.

- To es neesmu aizmirsis. Ko tas nozīmē?

- Arī tu reiz strādāji pie viņiem.

- Nē. Viktoram gribējās sievieti žņaugt, līdz viņa bei­dzot pateiktu patiesību. Es esmu ārštatnieks, strādāju pri­vātiem klientiem. Un man nepatīk spēlītes. Runā.

- Es tev mēģinu paskaidrot, ka Ozola slepkavība nebija

tavs pirmais darbs viņu laba. Pedejo tris menešu laika tu ar manu starpniecību izpildīji vēl trīs kontraktus, ko apmaksāja CIP.

- Tas noteikti ir joks.

- Tu domā, ka es meloju. Kāpēc gan? Viktors nezināja, ko atbildēt. Rebeka piebilda: Es biju tava starpniece trīs reizes, vienmēr izlikos par kādu citu, veidoju atšķirīgus tē­lus. Pirms šī darba tu strādāji Zviedrijā, kur nogalināji ieroču lirgoni. Pirms tam nonāvēji Saūda Arābijas iedzīvotāju. Vai man turpināt?

Viktors novērsās.

- Lūk, kā jūs uzzinājāt, kur es dzīvoju, viņš klusi secināja. Pārējie darbi bija lamatas, lai mani izsekotu.

- Ne gluži. Tie bija īsti mērķi. Ļoti slikti cilvēki, bet… jā, šie darbi bija kā aizsegs izlūkošanai. Un bija nepieciešamas trīs intensīvas operācijas, lai izveidotu vienu neskaidru fo­torobotu. Toties mēs uzzinājām tavu adresi. Sievietes balsī ieskanējās lepnums, un Viktors sakoda zobus. Neviens ne­domāja, ka vajadzēs tik ilgu laiku. Tu biji prasmīgāks, nekā visiem šķita.

- Jūs… Viktors papurināja galvu.

- Neuzdrošinies! Viņa šķita patiesi dusmīga. Tu esi algots slepkava. Vai jau aizmirsi? Tev nav tiesību nosodīt ci­tus.

Viņš bija spiests atzīt, ka tas ir trāpīgs aizrādījums.

- Nedomā, ka man gribas te būt, Rebeka turpināja.

Man ir nelabi, uzturoties blakus tādam cilvēkam. Nolādēts!

- Nelamājies.

-Ko?

- Es teicu, lai nelamājies.

Sieviete saniknota palūkojās uz viņu. Kāpēc ne, pie vi­siem velniem?

Viktors sarauca uzacis. Un nezaimo.

Aizritēja dažas sekundes, līdz viņa saprata, ka Viktors

runā nopietni, un izslējās. Nu tā. Tu man nepavēlēsi, ko es drīkstu un nedrīkstu teikt.

- Nupat pavēlēju. Pierodi.

Viņa saviebās. Tu laikam esi aizmirsis, ka neesmu tev pakļauta. Mēs tikai strādājam kopā. Tas nozīmē, ka tu man nepavēli un arī es tev neko nenorādu. Vai saprati?

Viktors ielūkojās pulkstenī. Vai esi beigusi?

Kādu brīdi Rebeka dziļi elpoja, cenzdamās nomierināties. Viktors juta, ka viņa labprāt vēl daudz ko pateiktu, un iztē­lojās, kā viņa spoguļa priekšā mācās stāties pretī cilvēkiem.

- Tu pieminēji naudu, viņš rāmi noteica.

Rebeka vēlreiz ieelpoja un norija siekalas. Skatiens vēstī­ja, ka viņa pavēl sev atkāpties, jo Viktors nav pūļu vērts. Pa­gāja minūte, līdz viņa beidzot ierunājās; acīmredzot šis laiks bija nepieciešams, lai nezaudētu pašcieņu.

- Naudu tavā kontā iemaksāju es, un pie manis tā nokļuva no cita konta. Tas savukārt to saņēma no vēl cita, un tā tālāk. Izsekosim šīm pēdām un atradīsim pirmo kontu.

- Un tu zini, kā to darīt?

- Jā.

Viktors pamāja, gandrīz noticēdams. Kā?

Sieviete apsēdās uz dīvāna roku balsta. Nokrakšķēja koks. Runājot viņa izmantoja rokas, žestikulēja, uzsvēra, ilus­trēja. Viktors palika stāvam, atspiedis muguru pret sienu pie loga, lai vienlaikus vērotu sievieti un durvis.

- Mēs uzzināsim, kam pieder pirmais konts, viņa sa­cīja.

Ārpusē atskanēja kņada. Kāds suteners kliedza uz savu īpašumu. Viktors bija atvēris logu, lai dzirdētu, ja kāds ieras­tos.

- To tu jau teici. Kā mēs to noskaidrosim?

- Bankā.

- Baņķieri nesniedz informāciju par saviem klientiem.

- Vienkārši jāzina, kā palūgt.

- Un tu to zini? Tiklīdz sieviete pamāja, Viktors uzdeva nākamo jautājumu: Kāda būtu mana loma?

- Tev tādas nav. Vismaz pagaidām. Kad es būšu ieguvusi informāciju, tu to izmantosi.

- Izklausās vienkārši. Viņa paraustīja plecus, un Viktors turpināja: Un tu esi pārliecināta, ka tavu ierosinājumu var īstenot?

Intervija bija beigusies.

"Jā" viņa dzīvos.

"Nē" viņa mirs.

Viktors redzēja, ka Rebeka rūpīgi apdomā atbildi. Viņš uzmanīgi vēroja sievieti. Viņa saknieba lūpas, norija sieka­las un skaļi paziņoja: Jā.

- Laba atbilde.

Viņa pārprata un nedaudz pasmaidīja.

Tanī brīdī Viktors iebāza roku kabatā un izņēma zibatmiņu, pasvieda to sievietei un atzinīgi vēroja, kā viņa to strauji saķer vienā plaukstā. Labi refleksi un veiklība. Rebeka aplūkoja zibatmiņu un kā jautādama pievērsās Viktoram. Viņa acīmredzot gribēja painteresēties, kāpēc viņš melojis, tomēr klusēja un iesprauda zibatmiņu datorā. Viktors pienāca tuvāk. Viņa nopūtās, ieraudzījusi lodziņu, kurā vajadzēja ievadīt paroli.

- Tātad tev to neiedeva? Viktors jautāja.

Rebeka papurināja galvu. Nebija paredzēts, ka es no­kļūšu tik tuvu. Es šo to zinu par kriptogrāfiju, bet man nav ne jausmas, kādā līmenī informācija aizšifrēta. Ja tas nav ne­kas sarežģīts, es droši vien pati varētu to uzlauzt ar sava datora programmu dažu dienu laikā. Tas būtu vienkāršs, tiešs uzbrukums. Bet, ja es pārnēsātu kaut ko tādu, kā dēļ cilvēki ir gatavi nogalināt, es parūpētos par sarežģītu šifru, labāko, kas pieejams. Manam klēpjdatoram nav tādas jau­das, lai kaut nedaudz iedragātu šāda līmeņa šifrus.

- Es kādu pazīstu, Viktors ieminējās. Kādu, kurš va­

rētu to atšifrēt. Varbūt. Pamēģināšu sazināties, kamēr tu ap­koposi informāciju par kontiem.

- Ja kāds vispār spēj to uzlauzt, tas ir mans draugs Lenglijā.

- Nē. Tas ir pārāk tuvu mūsu ienaidniekiem.

- Vai tam ir kāda nozīme? Ja viņi pārtvers informāciju, varbūt vairs mums nesekos.

- Ņemot vērā to, kā viņi līdz šim pūlējušies mani nogali­nāt, es neticu, ka viņi tik viegli padosies. Ja viņi tiešām at­radis zibatmiņu, tad sapratis, ka tev to iedevu es. Tiekoties ar tevi, es esmu pakļāvis sevi riskam. Negribu, lai viņi to zinātu.

- Labi, mēģināšu to atšifrēt pati.

- Es dodu priekšroku saviem paziņām.

- Mēs varam rīkoties abējādi, starpniece ieminējās.

- Tā kā nav iespējams izmēģināt abas iespējas vienlaikus, es vispirms izmēģināšu savējo.

- Kurš teicis, ka nav iespējams?

- Fizikas likumi. Zibatmiņa ir viena.

Rebeka klusēja, klabinot taustiņus. Viktors vēroja, kā do­kuments tiek nokopēts no zibatmiņas datorā dažu sekunžu laikā.

- Es nemaz neiedomājos pamēģināt, viņš sacīja.

- Šifrēts ir dokuments, nevis zibatmiņa. Tas ir parasts in­formācijas nesējs, nekas īpašs, bez iebūvētām drošības sis­tēmām. Tagad tu vari izmēģināt savu pieeju, bet es savējo.

- Divkāršojot izredzes.

Sieviete pasmaidīja. Nu lūk, mēs jau esam laba komanda.

Viktors vēroja viņas lūpas un ielūkojies viņai acīs pavē­lēja: Izbeidz! Mēs neesam komanda.

- Kas tad cits?

Viņš brīdi domāja, meklējot labāko apzīmējumu, bet beigu beigās atbildēja: Nekas.

Rebeka novērsās. Labi.

- Nevienam no mums nevajadzētu lolot ilūzijas par to, kāpēc esam šeit. Tu man palīdzi, jo esmu tev vajadzīgs. Es Iev palīdzu, jo pagaidām tu vari palīdzēt man. Viņš vairīj.is atzīt, ka viņam sieviete nepieciešama. Tas arī viss.

- Kas notiks, kad es vairs nevarēšu tev palīdzēt?

Lai to pateiktu, bija nepieciešama drosme. Viktors juta mostamies cieņu.

- Tajā bridi musu ceļi šķirsies, viņš sacīja. Un tu mani nekad vairs neredzēsi.