Mednieks

46 . nodaĻa

Uz Austrumiem no Kohtla-Jerves, Igaunija

Pirmdiena

Plkst. 16.45 pēc Centrāleiropas laika

Degvielas uzpildes stacijā bija tikai neliela kafejnīca, bārs un nelīdzens asfaltēts laukums pieturas vieta vieglajām au­tomašīnām un kravas automobiļiem. Malā rindojās uzpildes automāti, ko sedza pussabrucis jumts. Sniga, un stikla tīrī­tāji virzījās turpu šurpu pa kravas automašīnas vējstiklu. Jukovs sēdēja kabīnē. Amortizatori bija nolietoti, un viņš kratījās sēdeklī, stūrējot pāri stāvvietai. Riepas uzjundīja brū­nu, pakusušu sniegu.

jukovs apslāpēja žāvas un apturēja transportlīdzekli. Brauciens no Krievijas bija ilgs, un viņš izmisīgi alka atvieg­loties un apēst lielu sviestmaizi. Varbūt pat kaut ko iedzert. Vai pagulēt, ja pietiks laika.

Uz robežas nācās aizkavēties, tāpēc viņš par stundu at­palika no grafika. Viņam nebija ne jausmas, kas noticis, bet robežsargi pārbaudīja visu izbraucošo automašīnu vadītāju dokumentus un pat nepapūlējās paskaidrot iemeslu.

"Aizmigt droši vien neizdosies. Pēc dažām stundām jābūt Tallinā, un es saņemtu brāzienu, ja aizgulētos." Jukovs uzģērba mēteli. Kabīnē valdīja tīkams siltums, bet ārpusē no­teikti bija auksts. Viņš paķēra vilnas cepuri un norāva to pār ausīm, tad uzvilka cimdus. Kohtla-Jerve bija pilsēta Igauni-

jas ziemeļu krastā, un vējš no Baltijas jūras bija mokošs pat siltā laikā. Tonakt bija sliktāk nekā parasti. Daudz sliktāk.

Atverot durvis, jukovs nodrebinājās. Ātri aizslēdzis au­tomašīnu, viņš steidzās uz kafejnīcu.

Viņam nebija iemesla pirms aiziešanas ielūkoties kravas kastē, un viņš droši vien nebūtu pamanījis plīsumu brezen­ta kreisaja pusē. Tas bija vertikāls, apmēram trīs pēdas augsts griezums, kuru no iekšpuses kopā saturēja līmlente.

Tās gabali tika nesteidzīgi noplēsti, un aukstumā drebo­šas rokas pavēra brezenta malas. Trīcošs cilvēks izlīda un nokrita zemē, sabrūkot uz asfalta, jo nosalušās kājas nespēja

vinu noturēt.

/

*

Viktoram ar pūlēm izdevās piecelties uz ceļiem un, bal­stoties pret automašīnu, uzslieties kājās. Drēbes bija mitras, un viņš zināja, ka ūdens tajās sasals, ja viņš tūlīt pat netiks siltumā.

Viss viņa augums nevaldāmi drebēja. Viņš vairs nejuta ne plaukstas, ne pēdas. No kafejnīcas viņu šķīra piecdesmit jardu. Viņš atgrūdās no automašīnas un grīļodamies steidzās uz priekšu. Vējš pūta no labās puses un dzina viņu uz kreiso, bet viņš pretojās, piespiedis zodu pie pleca un iegrūdis plaukstas biksēs, kur bija vissiltāk. Noiet taisni viņš nespēja un ik pa brīdim atsitās pret kādu no automašīnām.

Kravas automašīnā Viktors bija pavadījis vairākas stun­das, un viņu sildīja tikai drēbes. Mugurā viņam bija biezs mētelis, galvā cepure un rokās cimdi, bet ar to nepietika, lai atvairītu aukstumu neparedzēto Baltijas vētru. Izvēloties lidmašīnu vai sēžoties vilcienā, nebūtu tā jāsalst, toties viņš ieskrietu tieši rokās saviem ienaidniekiem. Viņš neuzdroši­nājās pats sēsties pie automašīnas stūres, jo to varētu aptu­rēt varas pārstāvji. Slēpšanās kravas transportlīdzeklī šķita laba doma, diemžēl laika apstākļi pasliktinājās. Automašīna bija pilna ar dārzeņiem, un viņš tupēja starp kastēm, vairīda­

mies no vēja, kas tomēr nemitīgi pūta iekšā pa iegriezumu, caur kuru viņš iekļuva zem brezenta.

Kad automašīna sasniedza robežu, Viktors vairs nebūtu spējīgs aizstāvēties, ja sargi rūpīgi pārmeklētu kravu. Zinot, cik auksts ir laiks, viņš bija apsvēris ideju uzpirkt vadītāju un sēdēt kabīnē, pārceļoties uz aizmuguri tikai pie robežas. Šādi viņš sasildītos, bet riskētu, ka vaditajs viņu nodos va­ras pārstāvjiem vai ari radīs aizdomas ar savu uzvedību.

Sasniedzis kafejnīcu, Viktors atgrūda durvis. Igauņi un krievi, kas sēdēja pie galdiem, palūkojās uz viņu. Diemžēl viņš ar savu izskatu un izturēšanos piesaistīja uzmanību, bet tobrīd galvenais bija sasildīties. Nebūtu jēgas mirt no auk­stuma tikai tādēļ, lai neviens viņu neieraudzītu.

Viņš piegāja pie letes un pasūtīja kafiju krieviski, jo ne­prata igauņu valodu. Apmēram ceturtdaļa iedzīvotāju bija dzimuši krievi, un pilsēta bija tik tuvu robežai, ka šo valodu te droši vien zināja. Zobi klabēja, un balss bija aizsmakusi, tāpēc viņam nācās atkārtot lūgumu vēl divas reizes, lai sie­viete aiz letes saprastu.

Viktors norija visu kafiju vienā malkā, kaut gan apdedzi­nāja muti. Vajadzēja paaugstināt ķermeņa temperatūru, tur­klāt ātri. Viņš palūdza vēl vienu kafiju un izdzēra to tikpat strauji, tad pasūtīja maizes zupu un pelmeņus.

Viņš ātri paēda, neraizējoties par nekārtību. Laiks aizri­tēja, un pirksti atguva jutīgumu. Ķermeņa temperatūra cēlās, asinsrite uzlabojās. Viņš nekad nebija aizmirsis seržanta vār­dus: "Sasildi iekšas, un iekšas parūpēsies par ārējo."

Pēc piecpadsmit minūtēm viņš jau varēja sažņaugt pirk­stus dūrēs, pēc trīsdesmit sajuta kāju pirkstus. Četrdesmit piecas minūtes pēc ienākšanas kafejnīcā viņš bija gatavs do­ties prom. Viņš labprāt paliktu ilgāk, noīrētu istabu un atpūs­tos, bet atradās pārāk tuvu Krievijai, lai zaudētu modrību. Tomēr tādās drēbēs viņš nekur nedrīkstēja doties.

Viktors nopirka degvīna pudeli un sēdēja, gaidot īsto

mirkli. Drīz no galda piecēlās kāds vīrs ar līdzīgu miesasItuvi un gāja uz tualeti. Viņš bija sēdējis viens. Lieliski. Pa­vilcinājies arī Viktors piecēlās un nozuda tualetē trīsdesmit sekundes pēc viņa.

Telpa bija netīra un smirdēja, bet Viktoram nerūpēja an­tisanitārie apstākļi. Vīrietis sāka atviegloties pisuārā. Viņam blakus stāvēja vēl viens, un Viktors gaidīja pie izlietnes, tēlo­jot, ka mazgā rokas. Beidzot otrais aizgāja.

Laika nebija daudz. Jebkurā mirklī kāds varētu ienākt. Viņš nostājās aiz vīrieša un rīkojās zibenīgi. Vīrietis viņu pa­manīja par vēlu. Viktors ar labo roku satvēra upuri aiz matiem un trieca viņa galvu pret flīzēm virs pisuāra. Vīrs apdullis iestenējās.

Viktors pavilka viņu atpakaļ, pagrieza un iegrūda kabīnē, tad iesteidzās tajā pats un aizslēdza durvis.

Vaidēdams vīrs tupēja uz ceļiem un mēģināja piecelties. Viktors nostājās viņam aiz muguras, iepletis kājas, palika kreiso roku vīram zem zoda un ar delmu spieda rīkli. Ar labo roku Viktors satvēra vīra pakausi un turēja to nekustīgu.

Vīrietis izmisīgi pretojās, bet bija pārāk vājš. Pēc brīža viņš zaudēja samaņu, un Viktors viņu atlaida. Vel pēc mi­nūtes viņš būtu miris, bet Viktors tikai grasījās atņemt vi­ņam drēbes un nolēma samaksāt vismaz ar to, ka pataupīja vina dzīvību.

Veikli pārģērbies, Viktors uzvilka nemaņā guļošajam savas ilrēbes un uzlēja degvīnu no pudeles. Kad vīrietis atgūsies un sāks runāt par uzbrukumu, visi viņu uzskatīs par piedzērušos. Vismaz pietiekami ilgi, lai Viktors atrautos no vajātājiem.

Viņš izgāja no tualetes un, pieliecis galvu, pameta kafej­nīcu. Svešinieka drēbes glāba no aukstuma, bet vējš tik un tā sāpīgi dzēla sejā. Viņš šķērsoja stāvlaukumu un tuvojās šosejai, kur vairāki cilvēki gaidīja pieturā.

- Atvainojiet, kad gaidāms nākamais autobuss uz pilsētu? Vecā sieviete, pie kuras viņš vērsās, brīdi domāja. Pēc

piecām minūtēm.

- Paldies.

Noguruma dēļ Viktors izmisīgi ilgojās atpūsties, bet vēl nedrīkstēja apstāties. No Kohtla-Jerves varēs aizbraukt uz Tallinu, pēc tam aizlidot no valsts.

Pie starpnieces.

Viktors cerēja, ka viņai paveicies vairāk.