Mednieks

36 . nodaĻa

Cīrihe, Šveice

Plkst. 13.11 pēc Centrāleiropas laika

Iekāpjot tramvajā, Rebeka juta, ka vēsais gaiss viņu uz­mundrina. Viņa apsēdās aizmugurē, lai varētu novērot pārē­jos pasažierus; tā bija mācījis viņas jaunais partneris vai pailgs, vai kas nu viņš bija. Tramvajs brauca uz Cīrihes fi­nanšu rajonu, un viņa slēpa nemieru, lūkojoties uz pilsētas tīrajām ielām. Rebekai patika Cīrihe, patika šveiciešu izdangums. Pilsētai bija bagāta vēsture, un tūristi to vēl nebija sabojājuši. Cilvēki ieradās Šveicē strādāt vai slēpot, nevis ap­brīnot ainavas.

Viņa labprāt brauktu klusajā tramvajā līdz galam, bet baiļu dēļ izkāpa un atgriezās, ik pa brīdim apstājoties pie kada skatloga, lai redzētu garāmgājēju atspulgus. Arī to viņai bija mācījis slepkava. Rebeka neredzēja nevienu, kurš liktos pazīstams, bet skaudri apzinājās, ka nav gatava šādām operācijām. Kāds varētu viņai sekot no Parīzes ar jocīgu ce­puri galvā, un viņa to droši vien nepamanītu. Beidzot apval­dījusi bailes, viņa atkal iekāpa tramvajā un apsēdās pēdējā brīvajā vietā.

Drīz vien Rebeka to atdeva vecam, skumīgam vīram, kurš iekāpa Bānhofštrāses pieturā, un vēl pēc trim pieturām iz­kāpa Cīrihes centrā. Tur visi bija ģērbušies līdzīgi viņai, un sieviete pūlī nomierinājās.

Vieglā solī viņa gāja garām apģērbu veikaliem un kafej­nīcām, kas apkalpoja neskaitāmos Cīrihes baņķierus. Itin visur bija bankas vai citas finanšu iestādes. Dažas atklāti re­klamēja savus pakalpojumus, citas slēpās.

Rebeka domāja par slepkavu, kura vārdu nezināja. Viņa ielūkojās pulkstenī. Pirms vairākām stundām abi bija aizgā­juši katrs savu ceļu. Rebeku jau māca šaubas. "Pat tad, ja es rīkojos pareizi, nedrīkst uzticēties slepkavam. Kā gan tas būtu iespejams? Viņš pelna, nogalinot cilvēkus. Tā rīkojas ti­kai neģēlis."

Tomēr Rebeka cerēja, ka slepkavas dzīvotgriba ir tikpat spēcīga kā viņējā. Turklāt viņš bija acīmredzami gudrs un noteikti saprata, ka nav citas izejas kā sadarboties. "Pa vie­nam mēs nespēsim izdzīvot. Protams, ja vien viņam neizdo­sies pašam atšifrēt informāciju. Varbūt tādā gadījumā viņš izmēģinātu kaut ko citu bez manas līdzdalības. Un es butu viena, neaizsargāta."

Rebeka dziļi ievilka elpu un pūlējās domāt saprātīgi. Viņa bija redzējusi vīrieša seju, nesatricināmo ticību sev, nepati­ku par to, ka nepieciešama cita cilvēka palīdzība. "Slepkava nemaz pie manis nevērstos, ja būtu kaut neliela pārliecība, ka viņš ar visu tiktu galā pats." Vismaz viņa tā cerēja.

Sieviete nopirka zemeņu šokolādes cepumu. Tas lieliski nomierināja kuņģi. Tad viņa pameta galveno laukumu un iegāja klusākā ielā, nevērīgi spēra soļus un pieklājīgi uzsmai­dīja šveicaram, ieejot virpuļdurvīs.

Telpa neizskatījās pēc parastas bankas, un tas bija darīts ar nodomu. Vestibils vairāk piestāvētu kādai greznai vies­nīcai. Rebeka piegāja pie informācijas letes un nosauca savu vārdu rūpīgi koptajam vīram, kurš stāvēja aiz tās. Viņš ar elegantu, ievingrinātu kustību pacēla klausuli un kaut ko pa­čukstēja tajā.

- Kāds tūliņ atnāks pie jums, kundze.

- Pateicos.

Rebeka gaidīja, sēžot uz grezna, bet neērta krēsla, un at­balstīja zodu plaukstā, cenšoties radīt iespaidu, ka steidzas, bet nav satraukta. Viņa paturēja mēteli mugurā, kaut gan bankā bija silts.

Pēc dažām minūtēm Rebeka pamanīja tuvojamies kalsnu vīrieti akmens brūnā uzvalkā un piecēlās. Abi iegāja liftā ar koka paneļiem un brauca uz otro stāvu, un viņa sekoja vī­rietim citā istabā, kur ievadīja konta numura desmit ciparus nelielā ierīcē.

Vīrietis ieskatījās ekrānā un aicināja: Ludzu, nāciet šurp.

Viņi pagāja garām diviem apsargiem. Pie bankas pārvald­nieka biroja durvīm Rebeka atteicās no kafijas, iegāja iekšā un atkal gaidīja. Kabinets bija iekārtots klasiskā stilā un ierī­kots tā, lai izstarotu bagātību un varu. Rebeka to uzskatīja par vecmodīgu un nomācošu. Viņa bija moderno laiku sievie­te. Arī šī gaidīšana kļuva nomācoša, it īpaši tāpēc, ka viņa bija brīdinājusi banku par savu ierašanos.

Vēl pēc piecām minūtēm kabinetā ienāca maza auguma vīrietis ar lieko svaru un brillēm. Viņš bija ģērbies svītrotā uzvalkā, kas izmisīgi, bet neveiksmīgi centās nomaskēt vi­dukli.

- Bernšteinas jaunkundze, viņš sveicināja Rebeku. Prier.ijos jūs atkal satikt.

Viņi bija iepazinušies pirms trim mēnešiem, kad reģistrē­ja šo kontu operācijas līdzekļu saņemšanai. Šķita, ka aizritē­jusi mūžība, bet tuklais vīrs viņu pazina vai vismaz izlikās pazīstam. Rebeka paspieda viņa roku; tā bija mīksta, silta un nedaudz mikla.

- Arī es priecājos.

Džoels Meljets apsēdās uz sarkanā ādas krēsla tik liela, ka viņš izskatījās muļķīgi, kā punduris. Rebeka izlikās to ne­manām tāpat kā pirmajā tikšanās reizē un prātoja, vai tā dara arī citi klienti.

Viņa atpogāja mēteli un novilka to, nesteidzīgi salocīdama

uz krēsla, lai Meljets varētu viņu aplūkot no priekšas un sāniem. Rebekai mugura bija dzeltenbrūns džemperis, vie­nu izmēru par mazu, un tas apkļāva augumu kā otra āda. Zem džempera bija polsterēts, paceļošs krūšturis, kas vizu­āli padarīja viņas krūtis vairākus izmērus lielākas. Redzot sevi šajā ietērpā, viņa pati bija satrūkusies un cerēja, ka arī Meljets nebūs vienaldzīgs.

Šī pasaule piederēja vīriešiem, tomēr Rebeka zināja, ka sievietēm ir lielas priekšrocības salīdzinājumā pretējo dzi­mumu. Tiklīdz vīriešiem asinis sakāpj galvā, smadzenes vairs nedarbojas.

Viņi apmainījās dažām laipnībām. Meljets pildīja visus ap­burošā, bet uzticamā baņķiera lomas pienākumus. Rebeka necentās pārtraukt šo izrādi un ļāva Meljetam pašam izvē­lēties brīdi, kad sākt runāt par šīs tikšanās iemeslu.

- Jūs noteikti esat aizņemta sieviete, Bernšteinas jaunkun­dze, Meljets ieminējās. Kā šodien varu jums palīdzēt?

- Radušies nelieli sarežģījumi ar dažiem darījumiem.

Meljets šķita satrūcies. Sarežģījumi?

- Nekas tāds, ko būtu izdarījusi banka. Redziet, es diem­žēl pazaudēju kāda klienta informāciju. Mana bijusī darbinie­ce bija, teiksim tā, nemākulīga un netīšām izdzēsa no mūsu sistēmas dokumentus, ko neizdevās atgūt.

- Ļoti neveiksmīgi.

- Es esmu nonākusi sarežģītā situācijā, Rebeka turpi­nāja, jo vairs nevaru sazināties ar klientu, un tas ir ļoti svarīgs klients. Man ir tikai viņa konta numurs, jo viņš reiz pārskaitīja man naudu.

- Saprotu, Meljets noteica.

- Meljeta kungs… Džoel… es būtu ārkārtīgi pateicīga, ja jūs man nosauktu kontaktinformāciju par cilvēku, kam pie­der šis konts.

- Bernšteinas jaunkundze, ļoti atvainojos, bet tā ir privā-

I.i informācija, un es pārkāptu baņķiera ētikas principus, ja to atklātu.

- Protams, bet es nelūdzu neko tādu, kas jau nebūtu manā rīcībā. Vēl pirms dažām dienām šie dati bija manā sistēmā. |ūs man pateiktu tikai to, ko es jau zinu.

- Tas nav svarīgi. Meljets līdzjūtīgi pasmaidīja. Man gluži vienkārši nav atļauts to teikt. Es iesaku nolīgt datorspeciālistus, lai atgūtu dzēstos dokumentus.

- To es jau izdarīju, bet viņiem neizdevās.

- Klients ar jums noteikti sazināsies.

- Tāpat kā daudzi citi jūsu bankas klienti, es nestrādāju nozarē, kur uzņēmums un klients bieži sazinās.

Viņa uzsvēra galvenos vārdus, lai zemteksts būtu sapro­tams.

- Nezinu, ko atbildēt, Meljets noteica.

- Atbildiet, ka palīdzēsiet man. Ir ļoti svarīgi, lai es ne­kavējoties varētu sazvanīt klientu.

- Man ļoti žēl, bet es to nevaru.

Saudzīgā pieeja nevainagojās panākumiem, tāpēc viņa saniknota piecēlās un piegāja pie loga, atklājot Meljetam skatu uz viņas dibenu, kājām un augstpapēžu kurpēm, kurās sāpēja pēdas. Viņa spēji pagriezās un pamanīja, ka Meljets strauji novēršas.

- Kāda nekaunība! viņa paziņoja, iespriedusi rokas gur­nos. Es esmu konta īpašniece un vēlos zināt, kurš ieskaitī­ja man vairākus simtus tūkstošus dolāru. Ja neizrādīsiet man šo niecīgo laipnību, es būšu spiesta slēgt kontu un meklēt kādu no jūsu konkurentiem.

Meljets ātri rēķināja galvā. Rebeka jau zināja skaitļus. Trīs mēnešos kontā bija iemaksāti gandrīz divi miljoni dolāru. Gada laikā tie būtu gandrīz astoņdesmit miljoni. Pārāk daudz, lai to zaudētu nieka vārda un adreses dēļ.

Baņķieris nopūtās un pamāja. Labi, es jums palīdzēšu, bet nedošu jums to, ko lūdzat.

- Tad jūs nepalīdzat, un es vairs neizmantošu jūsu pakal­pojumus. Es vēlos nekavējoties izņemt naudu. Simt eiro banknotēs.

- Pagaidiet, Meljets steigšus iebilda. Es varētu no­saukt grāmatvedi, kurš iemaksāja naudu konta īpašnieka vārdā. Vai tas derētu?

Rebeka apslāpēja smaidu. Ne uz ko vairāk viņa necerēja.

- Labi.