Mednieks

11 . nodaĻa

Centrālā izlūkošanas pārvalde, ASV, Virdžīniias štats Pirmdiena

Plkst. 13.53 pēc Austrumu zonas laika Piecas laika zonas uz rietumiem, Lenglijā, bija izvietota milzīgā CIP galvenā ēka. Divsimt piecdesmit astortu akru lielā zemes gabala vidū starp vairāk nekā diviem miljoniem kvadrātpēdu stikla, tērauda, betona un tehnoloģiju mājoja pasaulē visbagātīgāk finansētā spiegošanas organizācija. CIP kompleksā, ko veidoja sākotnējā, sešdesmitajos gados uz­celtā ēka un astoņdesmitajos gados īstenotie uzlabojumi, strādāja apmēram divdesmit tūkstoši cilvēku. No tiem tikai saujiņa bija augstāk par Rolandu Prokteru, un viņš ar to ne­izsakāmi lepojās.

Nacionālā slepenā dienesta direktora vietnieks Prokters sēdēja pie sava galda apskaužami plašajā pēdējā stāva kabi­netā. Tas bija gaišs un plašs, aprīkots ar klimata kontroles sistēmu un gaumīgi iekārtots. Vislielākā priekšrocība bija skaistais skats uz Virdžīnijas laukiem ap pārvaldes mītni. Viņš nolika klausuli, piecēlās, ievilka elpu, lai varētu aizpo­gāt žaketi, un izgāja no kabineta.

Gariem soļiem Prokters pa gaiteņiem nonāca līdz konfe­renču zālei un atgrūda durvis. Visi pārējie jau sēdēja pie garā, ovālā galda. Tikai pusei visu cilvēku tiešām vajadzēja te būt; tie bija augsti kungi no Proktera nodaļas. Pārējiem bija pie-

šķirtas vietas tikai statusa, nevis noderīguma dēļ. Ozola lieta bija svarīga, un daudzu liktenis bija atkarīgs no tās panāku­miem vai, kā šobrīd, izgāšanās pat tad, ja viņi paši perso­niski nebija tajā iesaistīti.

Ātri sasveicinājies, Prokters apsēdās. Viņam pretī sēdēja departamenta vadītāja vietniece Meredita Čembersa tieva īsa auguma sieviete ar šauru seju un melniem matiem, kas jau sirmoja, bet viņa dedzīgi atteicās tos krāsot. Viņa bija vai­rākus gadus vecāka par Prokteru, bet izskatījās labi šādā vecumā, kaut gan Prokters deva priekšroku sievietēm ar lie­lākiem mīkstumiem gurnu apvidū. Čembersa savā tumši zilajā bikškostīmā izskatījās tikpat karaliska kā vienmēr. Viņa vēl nebija pavadījusi pat gadu Nacionālā slepenā dienesta vadības krēslā un, pēc Proktera domām, bija nepieredzējusi. Viņas kabinets bija daudz lielāks par Prokteram atvēlēto, to­ties viņš baudīja labāku skatu. Un viņš būtu gatavs derēt uz savu pensiju, ka gultā Čembersa ir ļoti aizrautīga.

- Labi, Čembersa sāka sanāksmi. Alvaress ir gatavs runāt ar mums pa telefonu. Vai dzirdat mani?

No galda skaļruņiem atskanēja Alvaresa balss: Jā, kun­dze.

Prokters labi pazina Alvaresu, kurš bija ne vien prasmīgs operatīvais darbinieks, bet arī patiesi krietns cilvēks. Pienā­kuma izjūta un tēvzemes mīlestība bija tā iesakņojusies viņa sirdī, ka viņa asinis bija sarkanas, baltas un zilas. Pēc ilgās CIP dienestā pavadītās darba dzīves Prokters bija spiests at­zīt, ka tādi godprāši kā Alvaress ir sastopami reti.

- Lieliski, Čembersa noteica. Daži no mums zina, kas šodien notika, citi nezina. Lūdzu, pastāstiet par operācijas norisi!

- Šorīt man Parīzē vajadzēja tikties ar kādu Andri Ozolu, Alvaress sacīja. Viņš ir latvietis, atvaļināts Krievijas jūras spēku un pirms tam arī Padomju Savienības flotes virsnieks. Ozols teicās zinām, kur atrodas krievu fregate, kas nogrima

Indijas okeānā pirms vairākiem gadiem. Krievi neatzina, ka šo negadījumu, visu jūrnieku nāvi, izraisīja katastrofāla dzi­nēja kļūme. Pirmkārt, šī nelaime notika apkaunojoši drīz pēc krievu un ķīniešu jūras spēku mācībām tuvumā, otrkārt, pēc Ozola teiktā, uz kuģa bija astoņas pretkuģu raķetes "Onikss".

- Viljam, lūdzu, pastāstiet mums par "Oniksu", Čembersa aicināja.

Viljams Fērgusons sēdēja Proktera pusē. Viņš vadīja Krie­vijas biroju un bija viens no pārvaldes vecajiem vilkiem. Fērgusonam bija gandrīz septiņdesmit gadu, seju izvagoja dziļas grumbas, bet viņš bija saglabājis katru sirmo matu šķipsnu, ko atsukāja atpakaļ no augstās pieres. Reizēm viņš nēsāja garu mēteli, kurā šķita lielāks, bet parasti izskatījās kalsns, pat izbadējies, bet nekad vājš. Trīs reizes Fērgu­sons bija karois Vjetnamā un saņēmis vairāk medaļu, nekā saskaitāms uz abu roku pirkstiem. Vecais vīrs bija nelokāms patriots un izcils spiegs, kurš vairāk nekā četrdesmit gadu veicis Amerikai nepieciešamo netīro darbu. Nostāsti par viņa cīņu pret Padomju Savienību aukstā kara laikā bija leģendā­ri, un tie, kas zināja par viņa sasniegumiem, pamatoti uz­skatīja viņu par varoni. Fērgusons bija desmit gadus vecāks par Prokteru, taču viņa statuss bija par pakāpi zemāks. Tā bija Fērgusona izvēle. Viņš palika ierakumos pēc savas gribas, un Prokters ļoti cienīja veco vīru.

- "SS-NX-26 Oniksa" raķete, vienkāršiem vārdiem izsa­koties, ir ierocis, ko mēs paši labprāt būtu izgudrojuši, Fēr­gusons dobjā balsī paskaidroja. Tā aizvieto "SS-N-22 Sau­les apdegumu" raķeti, ko daži eksperti, ieskaitot mani, nosauca par bīstamāko raķeti pasaulē. "Onikss" ir vēl nāvē­jošāks. Viņš nokremšļojās un turpināja: Šīs raķetes gan­drīz neizbēgami sabojās dienu. To darbības rādiuss ir simt sešdesmit divas jūras jūdzes, un tās var lidot pat deviņu pēdu augstumā, ja nepieciešams, turklāt traucas divarpus

reižu ātrāk nekā skaņa. Tām ir vai nu piecsimt piecdesmit mārciņu parastā kaujas galviņa, vai ari divsimt kilotonnu kodolgalviņa. Savukārt mūsu līdzvērtīgajām raķetēm "Har­pūnai" un "Tomahaukam" ir mazāk nekā piecdesmit jūdžu darbības rādiuss, un tās lido ar zemskaņas ātrumu. Tikpat labi varētu salīdzināt velosipēdu ar sacīkšu automašīnu. To­mēr ātrums un darbības rādiuss nav vienīgais, kas neļauj mūsu admirāļiem iemigt. Galvenais ir šo ieroču precizitāte. Tā ir apbrīnojama. Divtūkstoš trešajā gadā Krievijas un Ķī­nas flote piedalījās kopīgās mācībās Indijas okeānā, imitējot uzbrukumu agresīvām Amerikas transportkuģu grupām. Demonstrācijai izvēlētais laiks nebija nejaušs. Mēs tobrīd iz­rādījām savus juras flotes muskuļus tajā pašā pasaules no­stūrī. Fērgusons sāji pasmaidīja. Interesantākais bija mir­klis, kad Ķīnas iznīcinātāja raķete izšāva "Saules apdegumu" ar mācību kaujas galviņu. Ātrdarbīga kamera nofilmēja, kā raķete trāpa balta krusta vidū, kas uzkrāsots uz mērķa korpusa vairāk nekā sešdesmit jūras jūdžu attālumā. Raķe­te lidoja divdesmit divu pēdu augstumā virs jūras līmeņa. "Onikss" ir ātrāks, tam ir lielāka celtspēja, un to ir grūtāk atrast, nemaz nerunājot par apturēšanu. Fērgusons pārlaida skatienu istabai. Vai mums jāsatraucas par šiem ieročiem? Neapšaubāmi. Tie ir ieviesti, lai sakautu ASV Egīdas radaru un Falangas aizsardzības sistēmu, kas sargā mūsu kuģus. Falangas aizvietotājs, rotējošā raķete, nekad nav pārbaudīta cīņā pret šādiem ieročiem. Vienkārši izsakoties, mums nav pierādītas aizsardzības pret "Oniksu" vai "Saules apdegumu". Šīs raķetes iznīcinājušas jūras kauju spēku līdz­svaru, un daži iznīcinātāji, kas apbruņoti ar šīm raķetēm, va­rētu sadragāt veselu karakuģu grupējumu. Mums nav nekā tāda, kas kaut attāli līdzinātos "Oniksam". Un mēs tos gri­bam. Ļoti.

Prokters juta, ka Fērgusons lepojas ar savu runu. Vecais vīrs bija pavadījis darba mūžu cīņā ar Padomju Savienību,

un kopš Berlīnes mūra nojaukšanas viņa pieredze un zinā­šanas vairs nebija tik vērtīgas kā iepriekš. Tagad visus vai­rāk satrauca Tuvie Austrumi, nevis Krievija. Ari Prokters vecā vira vietā būtu neapmierināts par šādu kritienu no slavas augstumiem. Tomēr, ja Fērgusons tiešām tā jutās, tad prasmīgi to slēpa.

Viens no klātesošajiem nolēma izmantot iespēju. Neitans Vailijs sēdēja Proktera pusē. Viņš izskatījās vismaz desmit gadus jaunāks par saviem nedaudz vairāk kā piecdesmit, jo viņam bija smieklīga garu gaišu matu kodaļa. Prokters ne­zināja, kāda iemesla dēļ Vailijam nepatīk, un nebūt par to nesatraucās, jo viņu neinteresēja šī kalsenā mēsla domas.

- Kāda velna pēc krieviem ir šāda raķete, bet mums nav? Vailijs jautāja.

Fērgusons nopūtās un pamāja savam vietniekam Saiksam, lai tas atbildētu priekšnieka vietā. Prokters īsti nezināja Saiksa vārdu. Karls, Kevins vai kaut kas tamlīdzīgs. Izska­tījās, ka viņš trenējas sporta zālē, bet ne pietiekami, lai par to būtu vērts runāt. Prokteram arī nebija ne jausmas, cik viņam gadu, bet laikam ap trīsdesmit pieciem. Ja gaisma bija slikta, gurdenās acis vērta Saiksu daudz vecāku. Viņa uzval­ki bija rūpīgi pašūti un nevainojami piegulēja; tie bija daudz dārgāki, nekā varētu atļauties ar viņa algu. Pirms vairākiem gadiem Prokters bija sācis izmeklēšanu attiecībā uz Saiksu, lai noskaidrotu, kā viņš papildina savus ienākumus. Atklā­jās, ka viņam ir bagāti vecāki un trasta fonds.

Saiksu Prokters uztvēra kā neatrisinātu mīklu. Viņam bija labas drēbes, gludi skūts zods, labi zobi, viņš izmantoja pareizos vārdus. Saikss bija gluži kā Fērgusona pretstats jauns un biedējoši godkārīgs. Viņš strādāja pārvaldē, lai iegūtu slavu, un droši vien bija neapmierināts ar norīkoju­mu uz nepievilcīgo Krievijas departamentu, bet šķita gatavs atstāt iespaidu. Prokters saskatīja savas godkāres atspulgu šī vīra acīs, un viņam ne vienmēr patika ieraudzītais.

- Ticiet vai nē, Saikss iesāka, smaidā atklājot balinātos zobus, bet mēs neesam virsotnē, ja runa ir par raķešu tehnoloģijām. Krievija ir izmetusi savu ieroču izveides pro­grammu mēslainē, tomēr vietām budžeta plūsma ir spēcīga. Ši valsts pievērsusies dažām svarīgākajām tehnoloģijām un neatpaliek tādās jomās kā, piemēram, iznīcinātāju lidmašī­nas. Dažu raķešu tehnoloģiju lauciņā viņi ir tirgus līderi un nopelna miljardus, tirgojoties ar citām valstīm. Viņu pretkuģu raķešu iespējas ir ne tikai soli, bet pat lēcienu tālāk par mūsējām. Viņi ir vismaz divdesmit piecus gadus priekšā vi­sam, kas ir mums.

- Lai Alvaress turpina, Čembersa sacīja.

Tobrīd Fērgusons pamāja, it kā būtu nepieciešama viņa piekrišana.

Skaļrunī atkal bija dzirdama Alvaresa balss. Ozols gra­sījās pārdot nogremdētā kuģa atrašanās vietu tam, kurš solī­tu vairāk. Pircējs drīkstētu nesteidzoties atrast raķetes. Protams, pasaulē ir daudz valstu vadītāju, kas labprāt iekļautu šos ieročus savā arsenālā. Ozols apgalvoja, ka viņam ir vismaz seši citi iespējamie pircēji. Viņš gribēja pārdot in­formāciju par divsimt miljoniem eiro, bet es nokaulēju līdz mazliet vairāk nekā simt miljoniem.

Čembersa nopūtās. Nespēju pat izteikt, cik svarīgi ir, lai šīs raķetes atrastu mēs. Tādējādi mēs uzlabotu savu pretkuģu raķešu tehnoloģiju un neļautu naidīgiem spēkiem izmantot šo ieroci pret mums vai mūsu sabiedrotajiem. Turklāt mūsu flote varētu pilnveidot aizsardzību pret šīm raķetēm. Brīdi klusējusi, viņa piebilda: Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ķīniešiem un irāņiem šī tehnoloģija jau ir.

Vailijs pieliecās tuvāk telefonam. Simt miljoni dolāru par koordinātām ir padārgi.

Fērgusons nolēma palīdzēt. Lai mums būtu labākās ro­taļlietas, mēs katru gadu tērējam vairāk, nekā dažai valstij ir nacionālais kopprodukts. Simt miljoni par iespēju aptvert

divdesmit piecus gadus ilgu ieroču pilnveidošanas pro­grammu ir izcils darījums. īt īpaši tāpēc, ka mēs cenšamies iegūt "Saules apdegumu" jau vairākus gadus, bet Krievija to nepārdod.

- Vai tās vēl būs derīgas pēc ūdenī pavadītā laika? Vailijs painteresējās.

Saikss pamāja. Iespējams, bet varbūt arī ne. Raķetes ievietotas slēgtās čaulās, kas aizsargā no apkārtējās vides ietekmes, bet tās nav paredzētas iegremdēšanai sālsūdenī. Varbūt čaula ir sarūsējusi un viss, kas nokļuvis juras ūdenī, būs nederīgs, bet mēs varēsim izpētīt tehnoloģiju un kaujas galviņas. Tur varētu būt jebkas. Katrs, kurš izceltu raķetes un pievienoto elektroniku, spētu atveidot dizainu un uzbū­vēt kaut ko līdzvērtīgu. Cīņā pret režīmu, kam ir šādas ra­ķetes, mūsu pretošanās spējas jūrā ir ārkārtīgi zemas. Pat vi­dēja līmeņa "Oniksa" atdarinājums varētu iedragāt vai pat iznīcināt vienu no mūsu karakuģiem.

- Kāpēc nolēmāt tikties Parīzē? Čembersa jautāja.

- Ozolu mocīja vajāšanas mānija, atbildēja Alvaress.

- Viņš bija pārliecināts, ka mēs viņu apmānīsim, bet piekrita satikties neitrālā vidē. Tur, kur mums būtu grūti kaut ko uz­sākt. Viņš ierosināja Parīzi un nosauca septiņas dienas ilgu laika posmu, apsolot man piezvanīt šajā nedēļā un nosaukt piemērotu vietu un laiku. Šorīt pirms pussešiem Ozols pie­zvanīja un teica, ka vēlas satikties pēc stundas. Protams, viņš neatnāca.

Čembersa graciozi pieliecās. Laikam jau nevar cerēt, ka Ozols sarunā deva kādu mājienu par fregates atrašanās vietu.

- Diemžēl ne. Viņš bija pietiekami gudrs, lai nepateiktu itin neko konkrētu. Toties atklāja, ka Maskava uzskata kuģi par nogrimušu dzelmē, no kuras nebūs vērts to izcelt, bet patiesībā kuģis ir kontinentālā šelfa seklumā. Ozols apgal­voja, ka tas noticis starptautiskajos ūdeņos, tāpēc jebkurš, kam ir laiva un koordinātas, varēs kuģim netraucēti piekļūt.

Jūs noteikti saprotat, ka Indijas okeānā ir plašas kontinen­tālā šelfa teritorijas.

- Kāpēc viņš nemēģināja anonīmi pārdot informāciju krie­viem? jautāja kāds no birokrātiem.

- Manuprāt, viņš apzinājās, ka krievi atradīs informāci­jas avotu un nosūtīs likvidēšanas komandu no Ārējās izlū­košanas dienesta vīriem, kas piedāvātu labāku darījumu.

- Kā būtu noritējusi tikšanās? Čembersa jautāja.

- Ozols piekrita iekopēt informāciju zibatmiņā un atdot man dienā, kad kļuva par upuri. Pēc tam es pārbaudītu šo informāciju. Ja tā izskatītos patiesa, es ieskaitītu viņa ban­kas kontā pusi naudas. Kad viņš būtu sazinājies ar banku un pārliecinājies par naudas saņemšanu, es aiznestu zibatmiņu sev līdzi. Otra puse būtu šifrētā kontā, un viņš tam varētu piekļūt, kad mēs atrastu kuģi. Neko labāku es neva­rēju panākt.

- Skaidrs, Čembersa noteica. Tagad stāstiet, kas no­tika Parīzē!

- Mēs neesam noskaidrojuši pat niecīgu daļiņu no visa, Alvaress sacīja. Franči cenšas neko lieku neatklāt. Viss ir tā iespiests starp mēsliem, ka mums vajadzēja ilgu laiku, lai izgrauztos cauri.

- Vai tiešām tas jūs pārsteidz? Fērgusons jautāja. Mūsu draugi dīķa otrā pusē nav paši inteliģentākie no visiem sa­biedrotajiem, bet nav arī tik dumji, kā mums gribētos ticēt. Viņiem ir acis un ausis. Viņi saprot, ka mēs kaut ko noklu­sējam, un viņiem tas nepatīk.

Prokters apslāpēja smaidu. Vecais vīrs vienmēr nevilcino­ties pauda savas domas, bieži vien atmetot pieklājību.

Vailijs nokremšļojās un atkal iejaucās sarunā. Vai jums šķiet, ka viņi uzzinājuši par operāciju?

- Nē, ja vien nav radusies informācijas noplūde vai viņi nav apveltīti ar pārdabiskām maņām, Fērgusons atbildē­ja. Bet franči droši vien jau ļāvušies vajāšanas mānijai un iztēlē radījuši dažādus neticamus skaidrojumus līdzšinējiem

notikumiem. Nekas no tā visa nelīdzināsies patiesībai, tāpēc par viņiem nesatraucieties. Vismaz pagaidām franči sagādā tikai nelielas neērtības.

Čembersa veltīja Fērgusonam pieklājīgu, bet bargu ska­tienu. Turpiniet, Alvares.

- Lūk, kas mums zināms. Patologanatoms uzskata, ka Ozols miris laikā starp pieciem un septiņiem no rīta. Viņu nošāva sānielā pie Marnas ielas. Līķi diezgan ātri atrada kāda veikala īpašnieks. Nebija personu apliecinošu doku­mentu, bet es pats aplūkoju viņa līķi morgā. Divas lodes sirdī, caurumi tuvu blakus, un viena deniņos no niecīga attā­luma. Nav liecinieku. Nav lietisko pierādījumu. Slepkava pavisam noteikti bija profesionālis. Alvaress ievilka elpu un turpināja: Tālāk jau kļūst interesanti. Piecpadsmit mi­nūtes pēc astoņiem Parīzes policija saņēma izsaukumu uz viesnīcu, kur atrada astoņus miroņus. Piecus viesnīcā, divus pretējā ēkā, vēl vienu uz ielas. Policists, ar ko es slepus ap­runājos, teica, ka visus laikam nogalinājis viens cilvēks. Vairākos līķos atrada piecu, komats, septiņu milimetru zemskaņas lodes, tādas pašas kā tās, ar kuram nogalināts Ozols. Tās izšautas no cita ieroča, bet tā paša modeļa.

- Kas tur, pie velna, notika? Prokters jautāja.

- Pagaidām nav ne jausmas, Alvaress atbildēja. Man jāiekļūst viesnīcā, jānoskatās drošības kameru ieraksti un jā­izlasa policijas ziņojums, lai to noskaidrotu. Vienatnē man tas nav izdevies.

- Es par to parūpēšos, Čembersa solīja.

Fērgusons papurināja galvu. Kāds nogalināja Ozolu un sarīkoja slaktiņu Parīzes viesnīcā? Apšaubāmi.

- Izskatās tieši tā, Alvaress apņēmīgi noteica.

- Vai kaut kas liecina par spēkiem, ko šis slepkava pār­stāv? Čembersa jautāja. Es esmu ar mieru uzklausīt arī minējumus.

- Ozols nenosauca citus, ar kuriem risina pārrunas, bet

domāju, ka šo to mēs varam uzminēt. Krievijai un Ķīnai šīs raķetes jau ir, un Irānai ir "Saules apdegums", tātad pie viņiem Ozols nevērstos. Viņš gribēja tikties Parīzē, tātad franči, visticamāk, nav iesaistīti. Bet visi pārējie aizdomās tu­ramie ļoti gribētu iegūt "Oniksu": Izraēla, Saūda Arābija, Lielbritānija, Indija, Pakistāna, Ziemeļkoreja. Ja kāds uzzi­nāja, ka Ozols informāciju pārdos mums, nevis viņiem, tad varēja pacensties to iegūt tik un tā. Sūtīt profesionālu slep­kavu ir daudz lētāk nekā samaksāt Ozola pieprasīto naudu. Un iespējams arī, ka krievi uzzināja par Ozola viltību un at­rada viņu.

- Tātad tas nozīmē, ka slepkavu varēja nolīgt jebkurš? Fērgusons painteresējās.

Alvaresa balsī ieskanējās nāvējoša nopietnība. Es tik un tā viņu atradīšu.