Mednieks

81 . NODAĻA

Plkst. 13.13 pēc Austrumāfrikas laika

- Kā tu jūties, Antonio?

Alvaress izelpoja un pacēla saitē iekārto labo roku, cik augstu vien spēja. Viņam bija iedoti pretsāpju līdzekli, un tic notrulināja.

- Man teica, ka visam vajadzētu labi sadzīt, Prokters sacīja.

- Bet es vēl ilgi nevarēšu mest bumbu.

Prokters ienāca viesnīcas istabā, un Alvaress aizvēra durvis. Istaba bija maza, bet tagad šķita vēl šaurāka, jo Prok­ters aizņēma lielu daļu brīvās vietas.

- Vai zini, cik daudz asiņu tu zaudēji?

- Nē. Alvaress papurināja galvu. Bet droši vien es tagad esmu daļēji afrikānis.

Viņš ar vienu roku pavirzīja somu malā un apsēdās uz vie­nīgās gultas. Nelielajā somā bija tikai netīrā veļa un dažas personiskās mantas. Drēbes viņam mugurā bija nopirktas, kamēr viņš pavadīja nakti slimnīcas gultā. Pārvaldes helikop­ters pārveda viņu uz Tanzānijas galvaspilsētu, un viņam pie­šķīra istabu viesnīcā.

- Bet tev paveicās, ka nenotika nekas sliktāks, Prokters jau daudz nopietnāk teica. Kāpēc tu devies prom, nevie­nam neziņojot? Kas tev bija padomā?

- Nebija daudz laika domāt.

Prokters sarauca pieri. C1P virsniekam vajadzētu atbil­dēt citādi.

- Man ir sadevuši pretsāpju līdzekļus.

- Labi, izlikšos, ka to nedzirdēju. Prokters pasmaidīja.

Alvaress klusēja, paņēma minerālūdens pudeli labajā rokā

un mēģināja noskrūvēt korķīti ar kreiso, bet pudele bija no­rasojusi un pārāk slidena, lai viņš to noturētu.

- Es palīdzēšu, Prokters sacīja, pienācis tuvāk.

- Nē, pateicos. Alvaress piespieda pudeli pie krūtīm un beidzot noņēma korķīti. Iedzēris nelielu malku, viņš nolika pudeli.

- Neesi tik izslāpis, kā biji domājis? Prokters paintere­sējās.

- Laikam gan.

- Zini, Prokters ieminējās, man tiešām gribas uz tevi saaurot par to, ka nepakļāvies pavēlēm.

- Kāpēc jūs to nedarāt?

- Jo nezinu, vai mani neurda tikai aizvainotais pašlep­nums. Tu galu galā paveici labu, kaut gan neparastu darbu.

- Mēs nedabūjām raķetes.

Prokters paraustīja plecus. Tiklīdz Ozols nomira un zibatmiņa pazuda, bija skaidrs, ka raķetes nekad nenonāks mūsu rokās. Tā bija neveiksme kopš paša sākuma, kaut gan Čembersa centās tēlot pretējo. Tajā mirklī Alvaress paber­zēja plecu, bet Prokters turpināja: Tu panāci, lai raķetes ne­saņemtu neviens cits, un tas ir pats svarīgākais.

- Saglabājam status quo?

- Tāda nu ir šī mūsu nozare.

- Kas notiks ar Fērgusonu un Saiksu?

- Saikss padevās. Viņš vienosies ar mums un palīdzēs sa­vākt pierādījumus pret Fērgusonu.

- Kad Fērgusons uzzinās labo vēsti?

Prokters brīdi domāja. Vēl vajadzēs pastrādāt. Bet ne­raizējies, viņš saņems pelnīto. Viņš pasniedzās pēc ūdens.

- Vai neiebilsti? Alvaress papurināja galvu, un Prokters ilgi dzēra. Tikai nemēģini atkal darboties viens, viņš brīdi­nāja, uzskrūvējot korķīti. Nākamreiz, kad ievārīsi šādas ziepes, es nebūšu tik iecietīgs.

Alvaress atkal pacēla roku. Es to nevarētu pat tad, ja gribētu.

- Vai gribētu? Prokters nopētīja viņu.

Neilgu bridi Alvaress domāja un papurināja galvu. Pie­tika ar vienu reizi.

- Ļoti labi. Tu kādu laiku pavadīsi pie galda. Gan tāpēc, lai atveseļotos, gan tāpēc, ka man tevi kaut kā jāsoda citu priekšā. Pārvalde neatbalsta vientuļos varoņus. Alvaress pamāja. Cikos izlidos tava lidmašīna? Prokters jautāja.

Alvaress ieskatījās pulkstenī. Drīz.

- Es ceru, ka tu tajā būsi.

- Protams.

- Ko darīsi, kad atgriezīsies?

- Kaut ko normālu. Cepšu gaļu, aiziešu uz beisbola spēli. Satikšu dēlu.

- Izklausās labi, Prokters noteica.