Mednieks

74 . nodaĻa

Plkst. 17.24 pēc Austrumāfrikas laika

Viktors nokļuva trešajā stāvā un steidzās pa gaiteni, sa­tvēris pistoli abās rokās, izstiepis tās un nedaudz saliecis elkoni, un lūkojās tieši gar ieroča tēmēkli. Iegaudojās trauksmes sirēna. Kaut kur kliedza cilvēki. Viņš nezināja iemeslu, bet balsis vairāk jautās bailes un šausmas, nevis sāpes.

Viņš nogriezās ap stūri, ieraudzīja durvis labajā pusē, at­spēra tās, ātri iegāja iekšā, pārlaida skatienu istabai. Viena glīti saklāta gulta, nekādu personisko mantu. Tukša. Viktors pieskrēja pie loga, paķēra krēslu un svieda.

Stikls sašķīda. Viņš uz brīdi izliecās pa logu. Apakšā bija sarindotas automašīnas, kam pa jumtiem mētājās stikla laus­kas un sadragātā krēsla šķēpeles. Stāvlaukums bija apmēram divdesmit jardu garš. Viesnīcas teritorijas malu iezīmēja zems mūris. Nebija ne krievu, ne slepkavas.

Logs bija pārāk augstu, lai Viktors uzdrošinātos lēkt, bet blakus tam bija notekcaurule. Viktors iebāza pistoli aiz jos­tas, uzrāpās uz palodzes un ar pirkstiem pieķērās loga rāmim. Viņš pagriezās ar seju pret istabu un sniedzās pēc notekcaurules.

Aiz atvērtajām durvīm uz sienas parādījās ēna. Vīrietis un pistole.

Viktors nekavējoties atlaida rāmi un krita atmuguriski, redzot slepkavu un pistoles stobra zibsni.

Lode šķēla gaisu viņam virs galvas, un vienu stingu se­kundi Viktors krita. Saplēstais logs strauji attālinājās. Viņš atsitās pret sedanu, un tā jumts no trieciena spēka ieliecās. Sānu logi sasprāga gabalos, vējstikls ieplaisāja, un viņam aiz­cirtās elpa.

Viņš ievilka plaušās gaisu, nepievēršot uzmanību sāpēm, un izņēma pistoli. Locekļi sāpēja, bet darbojās, tātad kauli nebija lauzti.

Tiklīdz Rīds parādījās logā, Viktors nospieda mēlīti, bet nebija atguvies pēc kritiena un netrāpīja. Viņš šāva vēl di­vas reizes un atkal neveiksmīgi, bet ienaidnieks bija spiests atgriezties istabā neizšāvis.

Viktors notrausās no automašīnas jumta, atsitoties ar kā­jām pret zemi, spēji pagriezās un pavērsa ieroci pret logu. Viņš nedaudz pietupās, lai netrīcētu roka. Dzīslās virmoja adrenalīns. Viņš vienmērīgi elpoja, veltīgi mēģinot neitrali­zēt tā iedarbību. Ja viņš bija ievainots, tad nejuta sāpes. Pie­cas sekundes. Desmit.

Nē. Slepkava meklēja citu pozīciju. Viktors nopētīja pārē­jos logus trešajā stāvā ar skatu uz laukumu. Nākamais uz­brukums varētu būt no jebkura. Visus vienlaikus Viktors ne­spēja novērot. Tiklīdz viņš pagrieza galvu, veidojās nepārredzama teritorija, no kuras slepkava varētu raidīt ne­vainojamu šāvienu.

Vajadzēja sameklēt atkāpšanās ceļu. Stāvlaukums bija pārāk tukšs, lai viņš to šķērsotu nepamanīts. Durvis likās pārāk tālu, lai riskētu skriet pie tām. Rezerves durvis bija tuvāk, bet slēgtas.

Tās piepeši atvērās un atsitās pret sienu; iznāca divi krievi, bruņojušies ar Bizona sistēmas automātiem.

Viktors notupās aiz sadragātās automašīnas, iekārtojoties pie aizmugures sēdekļa vadītāja pusē, un ar muguru sajuta

vibrācijas, kad lodes trāpīja pa korpusu. Viņš negaidīja, ka krievi pārstās šaut, nometās uz vēdera un izstiepa rokas zem automašīnas.

Viņš izšāva divas reizes, un viena lode trāpīja tuvākajam krievam apakšstilbā. Abi atkāpās aiz atvērtajām durvīm, un Viktors pielēca kājās, izšāva vēlreiz un skriešus šķērsoja stāv­laukumu, metot lokus starp automašīnām un virzoties uz ceļa pusi. Viņš cerēja, ka arī slepkava ir aizņemts ar kaut ko citu.

Ap kājām pašķīda asfalta gabaliņi. Viņš paslēpas aiz citas automašīnas, apsviedās un šāva, bet neievainotais krievs jau bija aiz durvīm.

Ēkas augšējā stāvā viņš pamanīja kustību un paguva pieliekties, vairoties no lodēm. Viena no tām ietriecās nelī­dzenajā zemē vietā, kur viņš nupat tupējis uz ceļiem, otra sašķaidīja stiklu blakus automašīnai.

Viktors nometās zemē, ieelpoja un ātri apsvēra izredzes. Divi uzbrucēji no divām dažādām pusēm, viens no augšas, un tuvumā arī citi ienaidnieki, kuri pēc mirkļa pievienosies cīņai. "Šajā kaujā es nevaru uzvarēt. Jābēg. Turklāt ātri." Viņš palīda zem apvidus automašīnas, nobrāžot elkoņus uz cietās zemes, tad pārvietojās zem nākamā transportlīdzekļa. Neviens vairs nešāva, jo nezināja, kur viņš ir.

Viņš pielēca kājās, šāva pa logu, kur pirms tam stāvēja slepkava, un ari pa rezerves izejas durvīm, netērējot laiku notēmēšanai. Lode trāpīja neievainotajam krievam, kurš tieši tajā brīdī iznāca no aizsega.

Skriešus aiztraucies pāri stāvlaukumam prom no viesnī­cas, Viktors cerēja, ka ātrums viņu paglābs no lodēm. Viņš uzlēca uz zemā mūra, kas atdalīja stāvlaukumu no ielas, un dzirdēja apslāpētu šāvienu; ķieģelis zem viņa kurpes saira gabalos. Viktors zaudēja līdzsvaru, slīdēja uz priekšu un ne­veikli izklupa uz ielas, lai inerces dēļ nenokristu.

Atskanēja signāltaure, un nošvīkstēja riepas. Buferis trā­pīja viņam pa augšstilbiem, un viņš uzlidoja uz motora pār­

sega, ietriecās vējstiklā, to iedragājot, pārslīdēja augšup pāri jumtam un tad lejup uz bagāžnieka, nokrita zemē un instink­tīvi turpināja velties, lai mazinātu trieciena spēku.

Vadītājs nesavaldīja automašīnu, kas uzbrauca uz ietves un pāri zemajam mūrim uzgāzās apvidus automobilim otrā pusē.

Viss šķita lēns un kluss un ņirbēja. Viktors gausi piecēlās un saviebās, atbalstoties uz kreisās kājas. Augums sāpēja. Mutē bija asiņu garša. Viņš samiedza acis, un redze pamazām atgriezās. Netālu stāvēja četri vai pieci izbrīnīti cilvēki. No sadragātās automašīnas motora pārsega cēlās dūmi. Izrādījās, ka to vadījusi sieviete, kas tagad apjukusi izkāpa ārā. Pa viesnīcas notekcauruli lejup rāpās vīrietis.

Piepeši Viktors aptvēra, ka rokā nav pistoles, un dru­džaini lūkojās apkārt. Ierocis mētājās pie avarējušās auto­mašīnas. Viņš steigšus piekliboja pie tās, neveikli pārrāpās pār mūri un juta, ka viss ķermenis kustas lēnāk, nekā viņam gribētos. Satvēris pistoli abās plaukstās, viņš spēji pagriezās virzienā, kur bija redzējis slepkavu, un izšāva, bet rokas dre­bēja. Lodes trāpīja sienā tālu no mērķa, kurš dažus pēdējos jardus vienkārši krita un nozuda aiz automašīnām. Pēc brīža mērķis atkal parādījās un skrienot šāva, izmantojot trans­portlīdzekļus kā aizsegu. Viktors atbildēja un paslēpās aiz avarējušās automašīnas. Tajā ietriecās lodes.

Klik!

Pistole bija tukša.

Viktors nekavējoties pārlēca pār mūri un veļoties mazi­nāja triecienu. Pietrausies kājās, viņš aizskrēja, neraugoties uz sāpēm. Tobrīd uz ielas izbrauca liels džips ar saulē izba­lējušu krāsojumu un sakaltušiem dubļiem uz riteņiem un sā­niem. Lieliski. Viktors uzlēca uz motora pārsega, spēra di­vus soļus, nolaidās otrā pusē, saudzējot kreiso kāju. Džips spēji bremzēja. Vadītājs jau bēga, iekams Viktors paguva viņu padzīt.

Pār galvu Viktoram aizlidoja lode.

Iekāpis automašīnā, Viktors aizcirta durvis. Salons bija vēl netīrāks par virsbūvi, sēdekļu apšuvums vairākās vietās sa­plēsts, un varēja redzēt pildījumu. Panelis bija saplaisājis, visu sedza putekļu kārta. Viktors palūkojās pa labi un redzēja slepkavu skrienam pa stāvlaukumu un pārlādējam pistoli.

Viņš pieliecās, ieslēdza pirmo ātrumu, kārbai nočīkstot, un nospieda akseleratora pedāli. Pasažiera puses logs sasprāga, un viņam pār galvu un pleciem nobira lauskas. Nākamās lodes trāpīja virsbūvē.

Viktors braucot ar vienu roku pārlādēja ieroci. Pēdējā aptvere. Brauninga sistēmas pistolē bija trīspadsmit lodes. Ļoti labi.

Neveiksmīgs skaitlis visiem, kas viņam sekotu.

*

Rīds vēroja, kā džips aiztraucas no pistoles darbības rā­diusa, nolaida ieroci un meklēja piemērotu automašīnu, ar ko dzīties pakaļ Teseraktam. Tuvumā bija tikai veci sedani, kam trūka zirgspēku, lai panāktu džipu, un kas pa Tangas nelīdzenajiem ceļiem nevarēja pabraukt pietiekami ātri. Rīds juta, ka dusmas tūlīt izvirdīs un sadragās viņa mieru. Teserakts atkal izdzīvojis, un Rīds jutās pazemots. Viņam vaja­dzēja apliecināt savas spējas, un tas panākams tikai ar asinīm.

Dzirdot tuvumā krievu balsis, viņš pagrieza galvu un ieraudzīja vairākus vīriešus iznākam pa atvērtajām rezerves izejas durvīm. Visiem bija automāti un negants noskaņojums. Viens no viņu biedriem miris gulēja zemē.

Anglis turēja pistoli pie augšstilba un tēloja satriektu ga­rāmgājēju, kad uz ielas izskrēja krievi. Viņi uzkliedza vietē­jiem, bet tie neko nesaprata, un krievi savukārt nesaprata atbildes.

Visi četri krievi bija tik līdzīgi, ka atgādināja armijas ra­dītus klonus. Droši vien Speciālo uzdevumu vienība. Rīds cienīja šos labi apmācītos un prasmīgos krievu kareivjus un

uzskatīja, ka tie atpaliek tikai no britu un amerikāņu īpašo vienību kaujiniekiem. Parādījās piektais, acīmredzami ko­mandieris, bet ne no armijas; droši vien no Galvenās izmek­lēšanas pārvaldes vai Arējās izlūkošanas dienesta. Tas bija vīrietis, ko Teserakts izgrūda no lifta.

Lai krievs viņu nepazītu, Rīds novērsās. Virsnieks pavē­lēja kareivjiem steigties pie automašīnām un turpināt vajāša­nu. Pats virsnieks viņiem nesekoja un atbalstījās pret sienu, piespiedis plaukstu pie krūtīm. Laikam viņam mugurā bija bruņuveste. Veiksmīga sagadīšanās.

Strauji sperot soļus, Rīds attālinājās un sāka skriet, tik­līdz krievi viņu vairs neredzēja. Viņš laipoja garām gājējiem un traucās apkārt viesnīcai, kamēr sasniedza parādes durvis. Gar piebraucamā ceļa pusloku bija novietotas automašīnas. Tobrīd kads vīrs vēra ciet rūpīgi kopta Land Rover durvis.

Rīds izmeta vadītāju no sēdekļa un ietrausās pie stūres.