Mednieks

79 . nodaĻa

/

PlKST. 17.41 pēc Austrumāfrikas iaika

Bet viņš nešāva uz Viktoru.

Nočabēja krūmi. Rlds nekavējoties apsviedās trokšņa vir­zienā deviņdesmit grādus pa kreisi. Viņš raidīja lodi tumsā zem zariem, nometās uz viena ceļgala, samazinot ķermeņa laukumu un vienlaikus radot stabilāku tvērienu. Izšāva vēl­reiz. Pretinieks raidīja apslāpētus mašīnpistoles šāvienus, un lodes kapāja dubļus Rīdām apkārt.

Kamēr Rīda uzmanību novērsa otrs krievs no pikapa, Vik­tors nevilcinājās un metās skriešus pretī Rīdām, mirušajam krievam un mašīnpistolei, ko tas vēl joprojām turēja rokā.

Rīds atkal izšāva uz neredzamo pretinieku, un no koku pudura atskanēja kliedziens. Viktors virzījās ātri, bet Rīds jau bija pagriezies. Viktors saspringa, gaidot lodi, bet ierau­dzīja, ka Rīda pistoles aizslēgs ir atvilkts.

Tukšs.

Mašīnpistoli Viktors satvēra abās rokās, pacēla un grasī­jās šaut, bet Rīds metās viņam virsū un pagrūda stobru malā. Viņš satvēra Viktora kreklu mirkli pirms tam, kad aizāķēja pēdu aiz kājas.

Viktors krita uz muguras, izstiepis labo roku, bet ne­atlaida ieroci. Rīds uzgūlās viņam virsū, ar savu svaru aizcērtot elpu.

No mašīnpistoles stobra izšāvās liesmas. Misiņa čaulītes

gūlās dubļos. Atsitiena dēļ Viktora roka pašļuka sānis. Rīds spieda Viktora rādītājpirkstu uz mēlītes. Aptvere bija tukša jau pēc trim sekundēm, un pēdējā lode trāpīja krūmā.

Diemžēl Rīda mati bija pārāk īsi, lai tajos ieķertos, tāpēc Viktors centās izdurt pretiniekam acis, bet Rīds jau vēlās prom. Viņš piecēlās dažu jardu attālumā, un arī Viktors uztrausās kājās.

Abi vīrieši bridi lūkojās viens otram acīs. Novērtēja pre­tinieku. Slepkavas augums bija kalsns, bet Viktors zināja, ka tas slēpj spēku un ātrumu.

No slepkavas labās auss tecēja asinis. Kreklu klāja sarkani traipi vietās, kur atradās seklas brūces uz torsa un rokām, droši vien avārijas rezultātā. Nosvīdušajā sejā vīdēja stindzi­noši bezkaislīga izteiksme, nepaužot dusmas, nepacietību vai pat apņēmību. Šķita, ka prātā nav nevienas domas, dvēselē nav nekādās jūtu atblāzmas.

Kustēdamies lēni un mierīgi, Rīds ievirzīja labās rokas īk­šķi un rādītājpirkstu zem kreisās piedurknes, izņēma nazi no locītavas maksts un plūstošām kustībām atlocīja asmeni.

Tas bija četras collas garš, daļēji robots kriss ar gladia­tora smaili. Keramikas asmens bija melns un matēts, tikpat izturīgs kā tērauds, bet daudz vieglāks un asāks, turklāt to neuzrādīja metāla detektori. Viktors nekad tādu nebija redzējis. Acīmredzot tas bija darināts ekspertam pēc īpaša pasūtījuma.

Viktors spēra soli atpakaļ.

Viņus šķīra pieci jardi pietiekami daudz, lai Viktors no­rautu kreklu un aptītu to ap kreiso roku. Viņš cieši satvēra audumu dūrē, lai tas neizkustētos. Rīds pamāja, apliecinot cieņu ienaidniekam.

Krustos Viktoram samilza sāpes avārijā vai iepriekšējā kritienā sadragātais skriemelis. Kļuva arvien sliktāk, bet viņš to slēpa. Ari Rīds stāvēja tik stalts, it kā nebūtu savainots

un neasiņotu. Neviens no abiem neizrādīja vājumu, lai otrs to neizmantotu sev par labu.

Rīds turēja nazi labajā rokā ar smaili uz augšu. īkšķis uz­gūla asmens vidum. Viņš pacēla to virs krūtīm un stāvēja, iepletis kājas plecu platumā, nedaudz ieliecies ceļgalos, ga­tavs nekavējoties mainīt līdzsvaru. Viktors stāvēja tāpat. Viņš bija garāks par ienaidnieku. Tam nebija nozīmes.

Viktors spēra vēl soli atpakaļ, instinktīvi attālinoties no asmens, bet arī virzoties tuvāk upei, kur ūdens palīdzēs bal­stīt kāju.

Neticami straujā lēcienā Rīds metās uz priekšu un grūda asmeni Viktoram kaklā. Dzirdot, kā nazis šķeļ gaisu, Viktors izvairījās un ar aptīto roku apturēja nākamo dūrienu vēderā, trāpot pa asmeni no augšas ar plaukstas locītavas virspusi. Viktors sita ar labo roku, cerot trāpīt ienaidniekam pa žokli.

Slepkava atkāpās, ar kreiso roku apturēja sitienu un vēzēja nazi augšup. Viktors to redzēja un parāvās sānis, tomēr nazis pārgrieza labās rokas ādu. Tas bija tik ass, ka viņam gandrīz nesāpēja.

Abi vienlaikus spēra soli atpakaļ, jo bija viegli ievainojami un negribēja lieki riskēt. Abu sejas izteiksmes bija stingas, bezkaislīgas.

Viktors apsvēra taktiku un zināja, ka tā dara arī pre­tinieks. Slepkavam bija nazis, tomēr viņš nebija muļķis un negrasījās akli mesties uzbrukumā pirms īstā mirkļa. Pirma­jā sadursmē Viktors bija ievainots, toties slepkava palicis neskarts. Ienaidniekam vajadzēja tikai to atkārtot, ar katru reizi nogurdinot upuri. Taču Viktors domāja, ka viņš izmē­ģinās kaut ko citu.

Rīds metās uz priekšu, augstu pacēlis nazi, un centās trā­pīt Viktoram acīs. Viktors uzminēja šādu manevru un atlēca atpakaļ brīdī, kad slepkava spēji mainīja uzbrukuma virzienu un trieca nazi lejup. Asmens, kam vajadzēja iedurties Vikto­ram kaklā, šķēla tikai gaisu.

Pasitis uzbrucēja labo roku malā, Viktors spēra viņam pa vēderu. Rīds pacēla kreiso roku un uztvēra sitienu, kas ne­nodarīja nekādu ļaunumu.

Drīz vien Viktors ar kāju sataustīja ūdeni. Nākamais uz­brukums bija zibenīgs, un tam sekoja nākamie, bet Viktors izvairījās. Rīds neatkāpās un līdz ar katru dūrienu nāca uz priekšu, liekot pretiniekam aizstāvēties. Viktors pūlējās nepieļaut, lai asmens trāpa miesā. Viņš bloķēja sitienus un izvairījās, vienmēr atkāpjoties. Ūdens sniedzās līdz stilbu vidum. Rīds piepeši mainīja uzbrukuma taktiku, un nazis pāršķēla Viktora vēdera ādu, jo viņš nepaguva izlocīties.

Viktors sarāvās un klusībā izlamāja sevi, jo izrādīja sāpes. Ūdens palēnināja viņa gaitu, tomēr tajā bija vieglāk iet ar ievainoto kāju. Arī ienaidnieka ātrums mazinājās, bet re­fleksi bija apdullinoši strauji. To pierādīja siltās asinis, kas ritēja Viktoram pa vēderu un roku. Brūce vēderā nebija dziļa, bet viņš juta audus plīstam līdz ar katru kustību. Viktors apņēmās nepieļaut, lai ievainojums viņu aizkavē. "Ja nāksies sevi uzšķērst… lai tā būtu."

Viņš atvairīja uzbrukumus, cerot ienaidnieku nogurdināt, un gaidīja iespēju uzbrukt pats. Krekls, kas sargāja roku, bija pārgriezts desmit vietās, bet pagaidām nepielaida naža as­meni tuvāk. Nazis bija ārkārtīgi ass, bet tik un tā nespēja ar vienu griezienu pāršķelt visas auduma kārtas. Tomēr katrs uzbrukums darīja savu, un Viktora vairogs bija nolemts iz­nīcībai. Ja paveiksies, tas noturēsies vēl dažas minūtes un tad izjuks. Un tad Viktors kā vairogu izmantos kailas rokas.

Piepeši Rīds sastinga, ļaujot Viktoram spert dažus soļus atpakaļ. Ūdens sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem. Ienaidnieks negribēja turpināt nerimstošo uzbrukumu un iztērēt ener­ģijas rezerves. Viņš zināja to pašu, ko zināja Viktors: aizstā­vēšanās nogurdina mazāk. Viņš taupīja spēkus, jo saprata, ka divcīņa būs ilga. Līdz ar nogurumu reakcija kļuva lēnāka.

Viktors uzdrošinājās novērst skatienu no ienaidnieka un

atri palūkojās apkārt, meklējot kaut ko noderīgu. Krastā starp kokiem slēpās otrs krievs, kuru sašāvis slepkava. Viņam blakus bija mašīnpistole, bet Viktors nevarēja to sasniegt. Arī atmuguriski nedrīkstēja iet. Otrs krasts bija pā­rāk tālu. Viņš nepaspētu. Tumsā varbūt varētu aizbēgt, ja izdotos palielināt attālumu, bet, ejot šādā ātrumā, viņš jau būs miris. Vēderu un roku klāja lipīgas asinis. Mugura un kāja sāpēja. "Jādomā. Jādomā."

Rīds atkal tuvojās, vicinādams nazi gar Viktora vidukli un mēģinādams iedurt padusē, kad neizdevās trāpīt virs tās. Viktors neveikli atvairīja asmeni un bija spiests pagriezt roku tā, ka delna pavērsta augšup. Viņš neriskēja izmantot apakš­delma pusi, kur tieši zem ādas bija artērijas.

Atgrūdis nazi, Viktors juta, ka tas iegrimst apakšdelma ādā. Asmens uz brīdi iestrēga starp krekla kārtām, un Vik­tors izmantoja šo iespēju, lai mestos uz priekšu un ietriektu elkoni pretiniekam krūtīs. Viņš cerēja ielauzt ribas.

Lai pagūtu izvairīties, Rīds upurēja līdzsvaru un pārnesa visu ķermeņa masu uz vienas kājas. Elkonis viegli skāra krūškurvi. Viktors bloķēja nākamo sitienu ar apsaitēto roku. Uz krekla parādījās sarkani traipi.

Nākamo naža dūrienu Viktors atvairīja ar kreiso apakš­delmu, mēģinādams ar labo roku sagrābt pretinieka plauk­stas locītavu. Rīds bija ātrāks un pārtvēra Viktora plaukstas locītavu kreisajā rokā. Viktors spēji paliecās uz priekšu un ar pieri sita pretiniekam pa seju, iekams tas paguva reaģēt.

Rīds iestenējās, streipuļodams atkāpās un atlaida Viktora roku. Viņa acis asaroja, un no plīsuma virsdegunē plūda asi­nis. Viņš drudžaini vicināja nazi, neļaujot Viktoram tuvoties.

Viktors turējās nostāk no nāvējošā asmens, izmantojot iespēju atgūties. Rīdām no zoda lāsoja asinis. Viktors divas reizes dziļi ieelpoja, lai gan pietiktu ar pirmo.

Slepkava uzbruka, pacēlis nazi augstu gaisā. Viktors spēra soli sānis un ar elkoni mērķēja Rīdām pa deniņiem. Rīds

pacēla kreiso roku. Nazis tuvojās Viktora vaigam, bet viņš pieliecās, iztaisnojās un spēra ar labo kāju. Rīds parāvās atpaka], izvairoties no uzbrukuma, bet nesaglabāja līdzsvaru.

Ar kreiso roku Viktors pasita nazi sānis un raidīja labo dūri Rīdām sejā. Pirkstu kauliņi trāpīja pa žokli, bet noslī­dēja garām; ienaidnieks bija pārāk straujš.

Rīds atguva līdzsvaru un metās virsū Viktoram, kurš ar abām plaukstām satvēra viņa roku un pavērsa sānis, tomēr bija spiests to atlaist un aizvirpuļot malā, lai izvairītos no Rīda sitiena. Abi atkāpās. Upes gultne bija cieta un akme­ņaina.

Pat Viktora ienaidnieks šķita noguris. Viņš bija pavēris muti un kampa gaisu. Divi vienlīdz spēcīgi pretinieki, no kuriem neviens nespēja pabeigt kauju ātri, bija iesaistījušies nogurdināšanas cīņā. Līdz ar katru uzbrukumu un izvairī­šanos viņi zaudēja spēkus un tuvojās mirklim, kad nogurums izraisīs neizbēgamo kļūmi. Bet Viktoram asiņoja abas rokas, vēders un krūtis, un viņš zināja, ka sasniegs liktenīgo brīdi pirmais.

Sāpes bija drausmīgas. Viņš ne mirkli vairs nespēja tās slēpt. Rokas šķita smagas. Krekls bija sadriskāts un mirka ūdenī un asinīs; vairogs kļuva par apgrūtinājumu. Viktors to nopurināja un jau gribēja sviest pretiniekam, bet tas butu nožēlojams žests. Viņš negrasījās pazemoties.

Krūtis cilājās, tverot gaisu. Viņš samirkšķināja acis, lai at­brīvotos no sviedriem. Rīds metās uz priekšu. Viktors ar kreiso apakšdelmu uztvēra asmeni un juta, ka tas iegriežas ādā. Arī Rīds to saprata, un viņa acis iedzalkstījās. Viktors atgrūda viņu, mēģināja uzbrukt, bet sagrīļojās un sāpēs sa­viebās. Viņš tēloja.

Jau sajutis uzvaras garšu, Rīds atkal uzbruka un ļāvās de­dzībai. Viņš atmeta protokolu, dūra pārāk tālu. Viktors atkā­pās sānis, ar labo apakšdelmu atstūma nazi un trieca kreiso dūri Rīdām sejā.

Atskanēja būkšķis, un sitiens pasvieda Rīdu sāņus. Viņš pārsteigts nolaida rokas. Viktors pagriezās un raidīja vēl vie­nu sitienu, cenšoties izmantot mirkli, bet Rīds jau notupās, un Viktors atskārta, ka ir piemuļķots un pretinieks izman­tojis tādu pašu taktiku.

Rīds pielēca kājās ļoti tuvu Viktoram, un nazis zibenīgi šāvās uz viņa kakla pusi.

Viktors darīja vienīgo, ko spēja. Viņš pacēla kreiso roku tam ceļā.

Naža smaile šķēla ādu, muskuļus un asinsvadus, saskrā­pējot elkoņa un spieķakaulu. Tā izdūrās cauri rokai, un mel­nais, matētais asmens kļuva sarkans. Viktoram sejā iešļācās asins lāses. Viņš iestenējās, centās neiekliegties. Kājas saļima.

Viņš pieķērās ienaidnieka plaukstas locītavai, mēģināja iz­vilkt nazi, bet spēks bija zudis. Rīds grozīja nazi, palielināja brūci, pielēja eļļu sāpju ugunij. Asinis plūda straumē. Viktors sakopoja visu gribasspēku, lai paliktu stāvam kājās. Viņš bija zaudējis visu. Rīds savilka lūpas ļaunā smaidā.

Tas Viktoru ievainoja daudz sāpīgāk nekā nazis un trāpī­ja kaut kur ļoti dziļi, atgādinot, ka viņš vēl nav miris. Vēl bija viena iespēja glābt dzīvību.

Viņš gāzās atmuguriski, tīši krita.

Rīds satvēra Viktoru, cenšoties viņu apturēt, bet nepa­guva. Lai ļautu Viktoram krist, nāktos atlaist nazi. Ja ari viņš kristu, tad uzgultos Viktoram virsū, mīkstinātu triecie­nu un vienlaikus iesprostotu pretinieku zem ūdens. Tā būtu pat vieglāk viņu piebeigt.

Tāpēc ari Rīds krita.

Pirms viņi sasniedza ūdeni, Viktors pacēla labo kāju un pabāza ceļgalu zem Rīda krūšu kaula.

Viktors nozuda ūdenī, uztverot abu augumu svara trie­cienu. Ūdens to mīkstināja, bet akmeņainā gultne pastipri­nāja. Viss šis spēks izplūda caur Viktora ceļgalu tieši Rīda saules pinumā.

Rīds iekliedzās; viņa diafragma bija paralizēta, un gaiss izplūda no plaušām. Tajā mirklī viņš zaudēja visu spēku.

Viktors nekavējoties grūda augšup kreiso roku. Tā ar visu iedurto nazi iznira no ūdens, un viņš ietrieca naža smaili Rī­dām kaklā. Colla asmens iegrima angļa miesā. Rīds iepleta acis.

Lai arī galva bija zem ūdens, Viktors rāva asmeni pa labi un pa kreisi, sāpēs kliedzot, bet vienlaikus plosot Rīda kaklu. Asmens pret kaut ko atdūrās. Miega artērijas biezā sieniņa.

Rīds atrāvās, piespiedis plaukstas pie kakla, bet bija jau par vēlu. No brūces izšļācās asinis.

Tobrīd Viktora ūdeņainās debesis kļuva sarkanas. Rīds iekrita upē, saviļņojot ūdeni.

Spēji izniris, Viktors ievilka plaušās gaisu. Viņš gausi piecēlās, saudzējoši satvēris caurdurto roku. Rīds šūpojās ūdenī, tumši sarkana mākoņa ieskauts, un izmisīgi centās ap­turēt asinis, paveicot neiespējamo saglabājot dzīvību.

Viktors nepievērsa viņam uzmanību. Nazis bija iedūries rokā līdz spalam, un asinis tecēja gan no augšas, gan apak­šas. Izmantojot tikai labo roku, Viktors noņēma jostu un ap­sēja to ap kreiso bicepsu, cik cieši vien spēja. Viņš iespieda metāla āķīti jostas ādā, lai radītu jaunu caurumu.

Ja izrautu nazi, viņš uzreiz nomirtu, tāpēc nolēma to at­stāt brūcē. Josta bija pagaidu risinājums. Spriežot pēc asins plūsmas ātruma, bija pārgriezti gandrīz visi lielie rokas asinsvadi. Viktors aplēsa, ka jau pēc pusstundas noasiņos līdz nāvei. Iet viņš droši vien nevarēs jau pēc piecpadsmit minū­tēm, varbūt divdesmit, ja paveiksies.

Rīds iekrācās, un no mutes uzburbuļoja asinis. Viņa seja bija balta, un košās asinis blakus šķita gandrīz melnas. Viņš palūkojās uz Viktoru, nemirkšķinot acis. Tajās nebija ne baiļu, ne naida, tikai samierināšanās ar likteni. Viktors prā­toja, kas būs redzams viņa acīs, kad beidzot pienāks nāves brīdis. Vēl pēdējo reizi viņš novērsās no Rīda un domāja par Rebeku.

Viņš grīļodamies izbrida krastā un gāja starp kokiem, se­kojot pa džipa pēdām, līdz ieraudzīja krievu pikapu ceļa malā. Viņš streipuļodams tuvojās automašīnai. Atslēgas bija aizdedzē.

Viktors brauca uz pilsētu, ik pa brīdim ielūkodamies pa­neļa pulkstenī. "Vajadzētu tikt iespējami tālāk no pilsētas un pat valsts, nevis doties uz slimnīcu. Tomēr nepietiek laika, ja es to mēģinātu, tad noasiņotu pie stūres."

Plakstiņi šķita neizturami smagi. Sala arvien vairāk. Viņš žāvājās, apturēja automašīnu pie Tangas slimnīcas un grīļo­damies iegāja neatliekamās palīdzības nodaļā, jūtot, ka zaudē samaņu. Viņu sagaidīja kliedziens.

Medmāsa satvēra viņu aiz labās rokas un veda prom pa gaiteni. Viņš mēģināja sekot, bet noslīga uz ceļiem. Sieviete kaut ko sauca un uzdeva jautājumus. Viktors neko nesapra­ta. Tad kāds ierunājās angliski, un Viktoram izdevās dabūt pār lūpām vismaz dažus vārdus viņš izkliedza savu asins­grupu, cik skaļi vien spēja. Kāds pierāva viņu kājās, neļau­jot nokrist. Redze pamazām zuda. Apkārt drūzmējās cilvēki, medmāsas, varbūt arī ārsti.

Nočīkstēja riteņi.