30 . nodaĻa

Parīze, Francija

Sestdiena

Plkst. 00.09 pēc Centrāleiropas laika

Šarla de Golla lidostai bija dots tāda cilvēka vārds, kura mūžs bijis sarežģījumu pilns, tāpēc tās vienkāršais iekārto­jums Viktoram šķita kā tīšas ironijas žests. Pat labā noska­ņojumā gājiens caur šo lidostu līdzinājās ilgam ceļam neku­rienē. Terminālis bija neparasti tukšs pat pusnaktij, un tikai daži cilvēki satraukti lūkojās izejošo reisu sarakstā, meklē­jot ziņas par aizkavētajiem lidojumiem. Rietumeiropā bija slikti laika apstākļi. Vai ari Francijas gaisa satiksmes dispe­čeri atkal streikoja.

Viktors nebija pamanījis lidostā nevienu, kas līdzinātos se­kotājam, bet nejutās pārliecināts. Lidostā viņš bija drošībā vismaz no uzbrukumiem. Visur bija bruņoti un modri sargi, kas nevilcinoties nošautu jebkuru, kas kaut vai radītu iespaidu par nodomu izvilkt ieroci. Bez ieroča Viktoram nedraudēja briesmas no viņiem. Pilsētā viss mainīsies, ja to­brīd viņu vēl neviens nebūs arestējis. Pilsētā, kur slepkavī­bas notiek katru dienu, viņa nāve nepiesaistītu uzmanību. Tomēr viņš nemirtu ātri. Ja gaidāmas lamatas, ienaidniekiem labāk sagatavot veselu armijas vadu.

Izgājis pasu kontroli, Viktors jutās pārliecināts, ka Fran­cijas policija viņu negaida. Par vienu uztraukumu mazāk.

Viņš ari turpmāk gatavojās uzmanīties no policijas un drošī­bas dienestiem, bet tobrīd vislielākais drauds bija C1P. Viktors devās uz izeju, nepūlēdamies slēpties. "Nav jēgas baidīties par to, ka mani kāds vēro. Man neizdosies atrau­ties no visiem. Jo ilgāk es palieku telpās, jo vairāk atvieglo­ju sekotājiem darbu. Jāsteidzas uz Parīzi; pilsētā būs vieg­lāk saplūst ar apkārtni un nozust."

Viņš netraucēts sasniedza izeju un izsoļoja pa durvīm, kas automātiski atvērās. Viņš nebūtu pārsteigts, saņemot šāvie­nu krūtīs, tiklīdz spēra kāju ārā. Debesīs melnēja lietus mā­koņi. Ledainais vējš dzēla miesu. Lietus kapāja zemi kā lodes.

Ārā stāvēja tikai apmēram desmit cilvēki, bet jebkurš no tiem varēja būt slepkava tieši tapat kā Viktors. Viņš bija mērojis pārāk tālu ceļu, lai atkāptos. Lēmums bija pieņemts, pareizs vai nepareizs, un viņš grasījās to piepildīt. Bet ne­viens nešāva, neviens pat neielūkojās viņam acīs. Ja gaidāma nāve, tad vismaz ne tādā lietū.

Kopš uzbrukuma Parīzē bija pagājušas piecas dienas, un viņš toreiz nemūžam nenoticētu, ka tik drīz atgriezīsies. Bet bija noticis visnotaļ daudz. Skrambas uz krūtīm gandrīz iz­zudušas, bet krūtis sāpēja, un uz rokām dzija brūces. Vik­tors nezināja, cik daudz dzīvību viņam atlicis. Viņš iesēdās taksometrā un lika vadītājam braukt uz tuvāko lombardu Parīzē.

- Visi ir slēgti.

Viktors pasniedzās pēc jostas. Atrodiet kādu, kas ir vaļā.

Viņi brauca uz pilsētu, un Viktors klusēja, kaut gan vadī­tājs mēģināja uzsākt sarunu.

- Vai neiebilstat, ja uzsmēķēšu? Viktors jautāja.

Vadītājs papurināja galvu.

Šķita, ka paiet ilgs laiks, iekams automašīna apstājās pie ietves. Lombarda logam priekšā bija restes un režģis, un

durvis bija īpaši biezas. Divi no dzeltenās neona izkārtnes burtiem bija melni.

Palūdzis vadītājam uzgaidīt, Viktors iegāja iekšā. Viņš iz­nāca pēc piecām minūtēm, atstājis dažus simtus eiro, bet ieguvis nazi ar melnu, četrarpus collas garu asmeni, divus uzlauztus mobilos telefonus ar iepriekš apmaksātu kredītu un akumulatora lādētāju, kas paredzēts automašīnai. Veikalā viņš bija nopētījis nazi, pārbaudījis tā asumu un līdzsvaru, veikala īpašnieka vērots. Viktors iekārtojās aizmugures sē­dekli un lika vadītājam uzlādēt pirmo telefonu.

- Vai tuvumā ir kāds bārs?

- Ak tad tā? Vadītājs pasmaidīja spogulī.

- Jā, Viktors noteica.

Vadītājs piebrauca pie tuvākā bāra blakus krustojumam. Uz ielas bija daudz cilvēku un automašīnu.

- Uz citu.

Šoferis veltīja viņam pārmetošu skatienu, bet Viktors klu­sēja un noraidīja arī divus nākamos bārus. Ceturtais bija klusā ielā tālu no krustojumiem.

- Labāk? vadītājs jautāja.

Viktors pasniedzās pēc maka.

Bārā viņš nopirka degvīnu un paziņoja apjukušajam bār­menim, ka vēlas aizņemties līmlenti. Tualetes kabīnē viņš pielīmēja nazi ar asmeni uz augšu sev pie krustiem un sabāza biksēs tikai krekla priekšējo daļu. Apbruņots viņš jutās labāk. Tagad viņš vismaz varēs paraut sev līdzi ellē dažus uzbru­cējus.

Viņš piegāja pie bāra maksas telefona. Starpniece atbildēja pēc diviem signāliem.

- Vai esi de Golla lidostā? viņa jautāja.

- Pilsētā.

- Pieraksti adresi, tiksimies tur.

- Nē, nāc pie manis. Viktors nosauca bāra adresi. Ja nebūsi šeit pēc pusstundas, atradīsi tikai tukšu glāzi.

- Pagaidi, tā tas nenotiek. Tev jānāk pie manis.

- Spēlējam pēc maniem noteikumiem, citādi es kāpšu nā­kamajā lidmašīnā. Izlem.

Sieviete bridi klusēja un tad atbildēja: Labi.

- Uzvelc kaut ko sarkanu. Viņš nolika klausuli.

Bārs bija pustukšs, tajā sēdēja tikai rūdīti dzērāji, kas droši vien pavadīja te daudz laika. Viktors zināja, ka tie viņu ievērojuši kā jaunpienācēju, bet tas nebija svarīgi; šeit neviens necentīsies kaut ko ziņot varas pārstāvjiem. Vairā­kums bija pārāk aizņemti, marinējot smadzenes alkoholā, lai viņu vispār atcerētos.

Viktors samaksāja par dzērienu, izgāja aukstumā un palū­kojās apkārt. Kreisajā pusē iela iestiepās rūpnieciskā rajonā, bet labajā veda līdz krustojumam ar šoseju. Nekur nebija metro izkārtnes, un Viktors neticēja, ka sieviete nāks kājām. Tālumā gaudoja sirēnas, bet lietus šķita skaļāks.

Viņš šķērsoja ielu un sameklēja sānu ieliņu, no kuras re­dzēja bāra ieeju. Parasti viņš šajā brīdī izvilktu ieroci, ievir­zītu lodi patrontelpā un noņemtu drošinātāju, tad aizbāztu pistoli aiz jostas pa kreisi no sprādzes, lai vajadzības gadī­jumā ātri to izrautu. Bet viņam nebija pistoles; bija tikai nazis. Ar to nepietiktu, ja ienaidnieki sūtītu slepkavu ko­mandu, bet tas bija labāk nekā vispār nekas.

Lai arī Viktors stāvēja patvērumā no vēja un nemitīgā lie­tus, ūdens lāses viņu tik un tā atrada, un aukstums koda ādā. Vienalga. Viņš jutās lieliski.

Nosalis, samircis, bet vēl dzīvs.

*

Viņš bija stāvējis savā paslēptuvē tieši divdesmit minūtes un izsmēķējis vienu brīnišķīgu cigareti, kad pie bāra apstā­jās balts taksometrs un izlaida gara auguma sievieti. Viņai mugurā bija pelēks mētelis, kas sniedzās līdz potītēm. Tum­šie, astē saņemtie mati rēgojās zem vilnas cepures. Ap kaklu bija aptīta tumši sarkana šalle.

Starpniece.

Sakopodama drosmi, viņa bridi pastāvēja un tad iegāja bārā. Viktors brīnījās, kāpēc taksometrs viņu izlaidis tieši pie tikšanās vietas un viņa pat nepārlaiž skatienu apkārtnei. "Vai nu nemākule, vai arī tādu tēlo."

Uz ielas nekas neliecināja par slepkavu komandas klāt­būtni; viss bija tukšs, un tikai tālumā rūca automašīnas. Kāds virs veda pastaigā suni, bet Viktors atmeta viņu kā aizdo­mās turamo. Pārāk daudz tauku ap vēderu. Turklāt saim­niekam bija grūti savaldīt dobermani. Slepkavu komanda neizmantotu suni pat uzmanības novēršanai.

Viktors ātri izgāja no sānielas, noliecis galvu un pacēlis apkakli. Viņš tēloja cilvēku, kas izvēlējies īsāku ceļu un stei­dzas kaut kur. Pirms šķērsot ielu, viņš noglāstīja dobermani. Nostājies pa labi no bāra durvīm, viņš atbalstīja muguru pret sienu un turēja rokas priekšā, kaut gan bija auksts. Viņš aiz­dedzināja cigareti un nesteidzīgi izsmēķēja to, vērodams ielu.

Pēc piecām minūtēm durvis atvērās. Sieviete iznāca un nepaguva attapties, kad Viktors jau bija satvēris viņas roku.

- Šurp.

Viņš dzirdēja, ka sieviete strauji ieelpo, tomēr viņa ne­pretojās. Viktors veda viņu uz rietumiem un iegriezās pir­majā sānielā, piegrūda pie sienas un ātri viņu pārmeklēja. Viņa kampa gaisu.

- Man nav ieroča.

Jau pēc dažām sekundēm Viktors zināja, ka viņa nav ap­bruņota. Viņš bija cerējis atrast ieroci, lai pats varētu to iz­mantot. Tad viņš izveda sievieti no sānielas.

- Kurp mēs ejam?

Viktors neatbildēja un turpināja iet, cieši satvēris viņas roku. Sieviete steidzās, lai neatpaliktu, un vēroja Viktoru, bet viņš rūpīgi pētīja apkārtni.

Abi sasniedza rūpniecisko rajonu. Ielas bija platas un tuk­

šas. Gar ietvēm slējās žogi, un aiz tiem bija fabrikas. Dažās vēl dega gaisma, citas slīga tumsā. Viņiem tuvojās automa­šīna. Viktors aizlika roku aiz muguras. Ja transportlīdzeklis gatavotos apstāties, viņš pārgrieztu starpniecei rīkli un no­mestu viņu uz braucamās daļas, bet pats aizbēgtu, atrastu paslēptuvi, uzbruktu pēdējam vajātājam, ietriektu nazi tam mugurā, atņemtu ieroci, nogalinātu pārējos vai mirtu ar pis­toli rokā.

Automašīna neapstājās.

- Saki, kurp tu mani ved, starpniece lūdza.

Viņš neatbildēja, bet sieviete visu saprata pēc piecām minūtēm, kad viņi bija apmetuši loku pa tukšajām ielām. Bārs bija nedaudz tālāk.

- Kāpēc mēs atgriezāmies?

Viktors ieveda viņu iekšā, pasūtīja abiem dzērienu un apsē­dās pie galdiņa tālāk no durvīm blakus tualetes ieejai. Iepriekš viņš bija pamanījis otrā pusē durvis ar uzrakstu "Tikai perso­nālam". Tātad kaut kur tālāk bija sētas puses izeja.

Viņš uz brīdi samulsa, kad uzzināja, ka starpniece ir sie­viete, un tagad atkal jutās apjucis. Viņa bija jaunāka, nekā Viktors būtu iedomājies. Trīsdesmit, varbūt pat divdesmit astoņus gadus veca. Tas nozīmēja, ka viņa ir prasmīga dar­biniece vai arī tiek izmantota, lai Viktoru izsistu no līdzsvara. Viņš neizrādīja pārsteigumu.

Starpniece bija tikpat salijusi kā viņš un acīmredzami neapmierināta. Tātad viņa nebija operatīvā darbiniece. Sie­vietei bija šaura seja, tumšas acis. Viņa ar pirkstiem apkļāva glāzi un vairījās no Viktora skatiena.

- Man neviens neseko.

Viktors gandrīz noticēja. Šķita teju neiespējami turēt aiz­domās šo sievieti. "Pārāk jauna, pārāk nobijusies un dumja, lai izliktu man lamatas. Varbūt viņa gluži vienkārši iepinusies pārāk bīstamā situācijā un izmisīgi vēlas manu atbalstu." Viņš negrasījās palīdzēt, ja vien tas nenāktu par labu arī pašam.

"Bet varbūt es maldos. Jebkurā gadījumā sievietes izredzes nav labas." Viņš nolika plaukstas uz galda.

- Kāpēc liki man atgriezties Parīzē?

- Kāds mēģina mūs abus nogalināt.

Gribējās pateikt kaut ko indīgu, tomēr Viktors savaldī­jās. Pirmdienas dēļ.

Sieviete papurināja galvu. Darbs Parīzē nav tas, ko domā. Viņa pameta skatienu apkārt. Mums nevajadzētu runāt šeit.

Viņa bija tik satraukta, ka ik pa brīdim lūkojās uz dur­vīm un tādējādi piesaistīja pārāk daudz uzmanības.

- Labi, Viktors noteica. Kur?

- Man ir dzīvoklis pilsētas austrumos. Drošs dzīvoklis. Tā kā Viktors sarauca uzaci, viņa paskaidroja: Es tur dzī­voju kopš vakardienas. Neviens nezina, ka es tur esmu, citādi mani jau būtu nogalinājuši.

Tas bija ticami. Viktors iztukšoja glāzi. Iesim.

Загрузка...