Mednieks

64 . NODAĻA

Plkst. 01.10 pēc Centrāleiropas laika

Rebeka nožāvājās. Acis sūrstēja. Teserakts bija prom jau stundu, un viņai nebija ne jausmas, kad viņš atgriezīsies. Viņš atbildēja, ka būs noliktavā tik ilgi, cik vajadzēs. Rebeka gri­bēja viņu sagaidīt, tāpēc pacēla klausuli un palūdza numuru apkalpotājiem trīskāršo espresso. Ja pēc tā viņa nepaliks no­modā, tad nelīdzēs nekas.

Viņa bija izvēlējusies ziņu kanālu. Skatoties vismaz varē­ja turēt acis vaļā, kaut gan sižeti nešķita interesanti. Rebeka domās pavēlēja vīrietim steigties atpakaļ. Viņai nepatika būt vienai pat salīdzinoši drošajā viesnīcas numurā. Teserakts bija piekodinājis, lai viņa nevienam neatver durvis. Šī vajā­šanas mānija pamazām kļuva neciešama.

Bet viņa bija redzējusi vīrieša rētas. Tā bija īsta atklāsme. "Es nespēju iztēloties dzīvi, kuras dēļ kādam varētu būt tik daudz ievainojumu. Un, ja tādas ir fiziskās rētas, kas notiek viņa galvā?" Rebeka izbrīnīta saprata, ka viņai ir žēl Teserakta.

"Vai bārā viņš tiešām gribēja palīdzēt, vai arī centās ne­nokļūt uzmanības centrā?" Tobrīd Rebeka apvainojās, ka viņš neļauj pašai sevi aizstāvēt. "Varbūt pat slepkavām ir kaut kāda savāda bruņnieciskuma izjūta." Pēc tam viņa saprata, ka Teserakts droši vien sargāja sevi, glābjot viņu no nepa-

tikšanām. Tagad viņa domāja, ka vīrietis gluži vienkārši par viņu rūpējies, un tas šķita aizkustinoši. "Viņš jau divas rei­zes ir mani izglābis." Viņa pasmaidīja. "Kā sargeņģelis. Kaut gan labāks apzīmējums būtu nāves sargeņģelis. Vai viņš grasās mani nogalināt, kad viss būs beidzies?" Pēdējo dienu laikā viņa sev šo jautājumu bija uzdevusi vairāk nekā des­mit reižu. Sākumā, kaut gan Teserakts solīja nozust no viņas dzīves uz visiem laikiem, Rebeka bija pārliecināta, ka saņems lodi pakausī, tiklīdz vairs nebūs noderīga. Tad viņa loloja ieceri pavedināt slepkavu, lai neiekļūtu viņa mērķu sarak­stā, jo bija pamanījusi sev veltītos skatienus, bet beigu bei­gās neuzdrošinājās to īstenot.

Tagad, kopš Teserakts bija atteicies atklāt savu vārdu, Re­beka jutās pārliecināta, ka viņai nedraud briesmas. "Ja viņš to pateiktu, es kļūtu vēl bīstamāka, un profesionāļa piere­dze liktu viņam šos draudus likvidēt. Viņš to nevēlējās. Var­būt reiz Teserakts bija iecerējis mani nogalināt, bet tagad ir atmetis šo plānu." Rebeka pasmaidīja, jo zināja, ka patīk vī­rietim, kaut gan viņš to nekad neatzītu.

Rebekai nebija nekādu ilūziju par to, kas viņš ir un kā pelna iztiku. "Bet varbūt aiz tā visa slēpjas kaut kas cilvē­kam līdzīgs. Varbūt, kad tas viss beigsies, man izdosies šo cilvēku saskatīt."

Kad atnesa kafiju, viņa jau bija gandrīz iemigusi. Rebeka atvēra durvis un paņēma vīrieša sniegto krūzi un apakšta­sīti, miedzot acis spilgtajā gaiteņa gaismā. Viņa iegāja istabā, lai sameklētu dzeramnaudu.

Pagriezusies viņa ieraudzīja, ka vīrietis ir ienācis iekšā. Kaut gan bija grūti kaut ko saskatīt, viņa apjauta, ka šis cilvēks ir pārāk vecs, lai būtu viesmīlis. Viņam bija melni mati, bet āda gaiša, ne ka grieķim. Piepeši nobijusies, Rebe­ka atkāpās no viņa tālāk.

Sejas izteiksme nemainījās, kad viņš aizvēra durvis un ne­steidzīgi tuvojās Rebekai. Viņa redzēja ledaini zilas acis tāda cilvēka acis, kuram nav dvēseles.

Rebeka lūdza Dievu, kaut vīrietis, kura vārdu viņa nezi­nāja, ierastos šajā pašā mirklī, bet no viņa nebija ne miņas.

“Tātad šoreiz viņš mani nepaglābs."